Viņa bija gatava uzsākt cīņu, bet viņai tomēr iznāca gaidīt, jo vēl nebija karaspēka.
Otrajā dienā, sestdienā, 1429. gada 30. aprīlī, viņa aptaujājās par savu sūtni, ar ko, vēl Bluā būdama, bija nosūtījusi angļiem savu pirmo ultimātu; tas bija ultimāts, ko viņa man nodiktēja Puatjē.
Te būs noraksts. Tas daudzējādā ziņā ir ievērojams dokuments: tiklab savā atklātībā, kā arī cēlajā apgarotībā, spēcīgajos vārdos un naivajā ticībā ar savām spējām paveikt to lielo uzdevumu, ko viņa bija uzņēmusies, vai, pareizāk sakot — kas viņai bija uzlikts. Tajā skan cauri bungu rīboņa un kara troksnis; tajā jau izpaudās Žannas kareivīgais gars, un mazā, kautrīgā ganu meitene uz laiku bija zudusi. Šai nemācītajai zemniecītei, kas agrāk nebija nevienam ne vārda diktējusi, turklāt vēl tik svarīgu vēstījumu karaļiem un karavadoņiem, viss garais spēcīgo un apņēmīgo teicienu savirknējums padevās tik viegli, it kā viņa visu mūžu tikai ar to vien būtu nodarbojusies!
JESUS MARIA.
„Anglijas karali, un jūs, Bedfordas hercog, kas dēvējat sevi par Francijas pavaldoni, Viljam de la Pol, Sufolkas grāf, un jūs, Tomas, lord Skēl, kas dēvējat sevi par augstāk minētā Bedforda vietnieku, — dodiet Dievam, kas Dievam pieder, un atdodiet Jaunavai, ko Dievs sūtījis, visu dižo pilsētu atslēgas, ko esat ar varu piesavinājušies un atņēmuši Francijai. Viņa sūtīta, lai atjaunotu karaļa dzimtas tiesības. Viņa gatava slēgt ar jums mieru, ja izpildīsiet viņas taisnīgo prasību — atstāsiet Franciju un atlīdzināsiet tai nodarītos zaudējumus.
Un jūs, karavīri, gan dižciltīgie, gan citi, kas aplencat dižo Orleānas pilsētu, atgriezieties Dieva mierā savā dzimtenē, vai ari sagaidiet Jaunavu; vina drīz nāks un jūs pazudinās. Anglijas karali! Ja jūs to nedarīsiet, tad ziniet: es esmu virspavēlniece, un visur, kur vien sastapšu angļus, padzīšu tos ar varu. Un, ja vini neklausīs, es tos iznīcināšu; bet, ja paklausīs, es tos apžēlošu. Esmu Dieva, paša Debesu Tēva sūtīta, lai jūs padzītu no Francijas, par spīti tiem, kas tīko nodot tēvu zemi ienaidniekam. Nedomājiet, ka jums izdosies valdīt pār Debesu ķēniņa, Vissvētās Marijas dēla kčniņvalsti. Pār to valdīs karalis Kārlis, jo tāda ir Dieva griba, ko viņam pasludinājusi Jaunava. Ja neticēsiet šim vēstījumam, ko Dievs pasludinājis ar Jaunavu, tad visur, lai kur tiksimies, mēs bez bailēm uzsāksim kauju, un jūs pieredzēsiet tādu negaisu, kāds Francijā nav tūkstoš gadu laikā redzēts. Zināt, ka Dievs piešķir Jaunavai tādu spēku, kas daudzkārt pārspēj jūsējo, lai cik liels būtu karaspēks, ko jūs sūtīsiet pret viņu; un tad mēs redzēsim, kam taisnība: Debesu Tēvam vai jums, Bedfordas hercog. Jaunava lūdz jūs nepazudināt pašiem sevi. Ja atzīstat, ka viņai taisnība, tad varat doties kopā ar viņu, kur franči veic varoņdarbus par godu visai kristietībai. Bet, ja ne, tad drīz vien jums atgādinās jūsu ļaunprātības."
Ar šiem beidzamajiem vārdiem viņa aicināja tos svētajā krusta karā.
Bet šis uzsaukums tā arī palika bez atbildes; un arī sūtnis neatgriezās. Tad viņa nosūtīja divus savus heroldus ar jaunu vēstījumu, pieprasīdama angļiem, lai tie atbrīvo aplenkto pilsētu un atlaiž viņas sūtni. Bet heroldi atgriezās bez pēdējā. Tie tikai atveda Žannai angļu draudus, ka viņu sagūstīšot un sadedzināšot uz sārta, ja viņa tūliņ neatgriezīšoties mājās „pie savām govīm", kur viņai esot īstā vieta.
Viņa mierīgi uzklausīja šo izsmieklu, tikai nožēlodama, ka angli krājot paši sev postu uz galvas, jo vina taču „darījusi visu, lai pietaupītu viņu dzīvības".
Tad viņa sadomāja jaunu iespēju un teica heroldiem: „Ejiet atpakaļ pie angļiem un nododiet lordam Talbotam šo manu vēstījumu: iznāciet ar savu karaspēku no saviem cietokšņiem, un es jūs sagaidīšu ar savējo; ja es jūs sakaušu, tad Dieva mierā atstājiet Franciju; bet, ja jūs mani sakausiet, tad sadedziniet mani uz sārta, kā to vēlaties."
Es pats to nedzirdēju, bet Dinuā to bija dzirdējis un atstāstīja. Angli atteicās pieņemt šo izaicinājumu.
Svētdienas rītā viņas Balsis vai varbūt viņas iekšējā nojauta brīdināja viņu, un vina nosūtīja Dinuā uz Bluā, uzdodot pārņemt armijas vadību savās rokās un ar to steigties uz Orleānu. Tas bija prātīgi, jo viņš tur atrada priekšā Renjo de Šatru un dažus citus viltniekus, karaļa mīluļus, kas pašlaik centās saskaldīt armiju un aizturēt Žannas pulkvežus, lai tie netiktu ar karaspēku palīdzēt Orleānai. Šie nelieši bija visu veikli izdomājuši! Bet Dinuā jau reiz bija cietis neveiksmi, gribēdams pievilt Žannu, un vairs nebija piedabūjams ielaisties līdzīgā dēkā. Un tā viņš drīzumā devās ar karaspēku uz Orleānu.