Mēs visi, Žannas pavadoņi, dzīvojām it jaukas dienas, kamēr gaidījām atgriežamies armiju. Tagad mēs grozījāmies visai dižā sabiedrībā. Abiem mūsu bruņiniekiem tā nebija pirmā reize, bet mums, zemnieciņiem, tas bija citādi.
Ikviens Vokulēras Jaunavas tuvinieks, lai kāds arī būtu viņa amats, jau pats par sevi bija izcilākā stāvoklī nekā citi vina līdzgaitnieki; tam visi centās izdabāt; un tādēļ brāļi d'Arki, Noēls un Paladīns — tie bija lieli kungi, it vareni un iespaidīgi dižvīri. Tīkami bija noraudzīties, kā pamazām izgaisa viņu laucinieciskā kautrība un neveiklība, un kā viņi mierīgi un jautri grozījās savos jaunajos apstākļos. Paladīns bija tik laimīgs, cik vien laimīgs šai saulē var justies vienkāršs mirstīgais. Mēle viņam darbojās bez apstājas, un viņš ik dienu izbaudīja jaunu tīksmi, ieklausīdamies pats savos vārdos. Viņš jau bija padarījis dižus savus senčus, izkaisījis tos pa visu plašo pasauli, pacēlis dižciltīgo kārtā, un drīz vien tie gandrīz visi bez izņēmuma jau bija pārvērsti hercogos. Viņš pārcilāja savas citkārt izcīnītās kaujas, apstrādāja tās no jauna un uzsvaidzināja ar jaunām briesmām un jauniem asinu plūdiem. Šoreiz viņš laida darbā pat artilēriju. Lielgabalus pirmoreiz savā mūžā mēs bijām redzējuši Bluā, un arī tur tie nebija nekāds vairums; bet te, Orleānā, to bija cik uziet, un laiku pa laikam mēs tīksmi vērojām, kā kāds angļu nocietinājums pilnīgi pazuda dūmu mākonī, ko vietām šķēla sarkanīgas uguns strēles. Lieliskais skats, ko pavadīja pērkonam līdzīgie lielgabalu grāvieni, vēl vairāk iejūsmināja Paladīna bagātīgo iztēli, un viņš tad ņēmās attēlot tādus uzbrukumus un tuvcīņas, ka neviens tos vairs nepazina, izņemot tikai tos, kas paši nebija klāt bijuši.
Paladīna īpašā centība bija izskaidrojama ar jaunu iedvesmas objektu. Tā bija mājastēva meita Katerīna Bušē, astoņpadsmit gadus veca jaunava, kas bija mīlīga, laipna un it glīta meitene. Man pat šķiet, ka viņa būtu tikpat skaista kā Žanna, ja vien viņai būtu Žannas acis. Bet vai tas maz iespējams? Tikai vienas tādas acis bija pasaulē un arī nekad vairs nebūs.
Acis Žannai bija kā dzelme un tik brīnišķīgas un apgarotas. Tās runāja visās valodās: tām nevajadzēja lieku vārdu. Tās varēja visu pateikt ar vienu skatienu, ar vienu vienīgu skatienu: šis skatiens lika melim atzīties viņa melos, pārvērta lepno pazemīgajā un to vienā mirklī savaldīja; šis skatiens iedvesa gļēvulim drosmi un lika drošprātim nodrebēt nāves bailēs; tas remdināja dusmas un naidu; apslāpēja sirdī kaislības un pakļāva tās prātam; iedvesa ticību neticīgajam un modināja cerību izmisumā; tas apskaidroja nešķīsto; tas pārliecināja visus, un šis nu arī būtu īstais vārds: pārliecināja visus. Kuru gan vina nepārliecināja? Domremī ārprātīgo, baznīckungu, kas padzina laumas, augsto tiesu Tūļā, šaubu mākto un māņticīgo Laksāru, ietiepīgo veco karakungu Vokulērā, raksturā vājo Francijas troņmantnieku, augsti mācītos un gudros Puatjē universitātes un parlamenta vīrus, netikli Lagīru, patvaļīgo Orleānas bastardu, kas mēdza uzlūkot par prātīgu tikai pats savu rīcību, — visus viņa bija pieveikusi un sev pakļāvusi ar savu dievišķo acu skatienu, kāds piemita tikai viņai vienīgajai, šim noslēpumainajam un brīnišķīgajam Dieva radījumam.
Mēs biedrojāmies ar visiem dižciltīgajiem, kas pulcējās, lai ar Žannu iepazītos. Tie izturējās pret mums loti vēlīgi, un mēs, tā teikt, jutāmies kā septītajās debesīs; bet mums tomēr labāk patika nedaudzie mierīgie brīži, kad svešie augstās kārtas apmeklētāji aizgāja un palika tikai mantziņa ģimene un kāds ducis viņas tuvāko draugu. Tad mēs, pieci jaunie puiši, cits caur citu centāmies kaut kā izcelties un, galvenais, pievērsām savu uzmanību Katerīnai. Pirms tam mūsu vidū neviens vēl nebija iemīlējies, bet tagad nelaimīgā kārtā visi reizē bijām iemīlējuši vienu un to pašu meiteni, tiklīdz to ieraudzījām. Viņa bija loti jautra, dzīvespriecīga, un es vēl tagad ar tīksmi atceros tos nedaudzos vakarus, kad man bija lemts tuvāko draugu un biedru pulciņā pavadīt laiku viņas mīļajā sabiedrībā.
Pirmajā vakarā mēs visi apskaudām Paladīnu, jo viņam tikai vajadzēja palaist vaļā savus karastāstus, un citi tūliņ palika novārtā, lai kā pūlējās pievērst sev uzmanību. Visiem šiem ļautiņiem, kas veselus septiņus mēnešus bija nodzīvojuši kara briesmās, līdz nāvei tikās noklausīties mūsu vieglprātīgajā milzī, kad viņš ņēmās izgudrot savas iedomātās kaujas, kurās līdz ceļiem mirka asinīs. Katerīna nevarēja novaldīt sajūsmu. Viņa gan atklāti nesmējās — tas mums būtu loti pa prātam — bet, vēdekli sejai priekšā aizlikusi, tā kratījās aiz valdītiem smiekliem, ka palika gandrīz bez elpas. Kad Paladīns ar vienu kauju bija galā un mēs jau cerējām, ka viņš apklusīs un saruna ievirzīsies citās sliedēs, viņa tik mīlīgi un vēlīgi viņu uzrunāja, ka man tieši sirds sāpēja, un prasīja viņam jaunus paskaidrojumus par šo kauju, tas viņu it īpaši sajūsmināja, un viņš savukārt visu atkārtoja ar jauniem izpušķojumiem. Un viss, protams, beidzās ar to, ka mums no jauna nācās izcīnīt visu kauju no sākuma, turklāt vēl ar simtu jaunu izdomu.
Nemaz nevaru jums izstāstīt, cik loti biju sašutis. Nekad agrāk nebiju izbaudījis greizsirdības mokas, bet tagad nevarēju noskatīties, kā necienīgi izmanto laimi, kas pēc taisnības pienāktos man, taču es tobrīd nīku novārtā un veltīgi centos iegūt kaut vienu tādu uzmanības apliecinājumu, ar kādiem šī jaukā meitene apbalvoja lielībnieku. Es sēdēju viņas tuvumā un divas trīs dienas mēģināju iebilst kādu vārdu arī par saviem varoņdarbiem šo kauju laikā; bet man pašam bija kauns par savām pūlēm. Starp citu, viņa par ko citu nelikās nezinis, kā vienīgi par viņa kaujām, un citus pat neuzklausīja. Reiz gadījās, ka ar savu stāstu biju aizkavējis viņu noklausīties kādu jo sevišķi vērtīgu viņa stāstījuma vietu; tad viņa lūdza Paladīnu atkārtot, un nu no jauna un vēl desmitkārt vairāk viss pludoja un mirka asinīs; es jutos tik loti apvainots par savu neveiksmi, ka turpmāk nepūlējos iebilst kādu vārdu savā labā.
Pārējie bija ne mazāk sašutuši par Paladīna patmīlīgo rīcību, un, protams, visvairāk mums krimta viņa lielie panākumi, tas arī mums bija pats galvenais apvainojums.
Mēs visi kopīgi apspriedām savu nelaimi, kas bija gluži dabiski, jo sāncenši sadzīvo it brālīgi, kad tos kopīgi pārsteidz nelaime vai kad kopīgs ienaidnieks viņiem izjauc uzvaras iespēju.
Ikviens mūsu vidū būtu varējis kaut kā izcelties un pievērst sev uzmanību, ja nebūtu šis puisis, kas viens pats aizpildīja visu brīvo laiku un nevienam nelāva ieņemt savu vietu. Es biju sadzejojis poēmu, pavadīdams veselu nakti bez miega. Poēmā es ar izjūtu un it maigi apdziedāju burvīgas meitenes jaukumus, un, kaut ari viņu nesaucu vārdā, ikviens tūliņ nojauta, ko biju domājis, jo tas bija skaidri redzams virsrakstā: „Orleānas Roze". Poēmā bija apdziedāta skaista, liega, balta roze, kas izaugusi drūmā karalaukā; tā it nevainīgi noraugās nāvē un iznīcībā, un — ievērojiet šo lielisko izdomu — tā nosarkst, ieraugot cilvēku apgrēcību, un vienā nakti pārvēršas sarkanā rozē. Saprotiet, balta roze pārvēršas sarkanā rozē. To es biju pats izdomājis, bez citu padoma, un tas bija kas jauns un nedzirdēts. Tad rozes liegā smarža paceļas virs aplenktās pilsētas, un, kad šī smarža aizplūst līdz ienaidnieka karaspēkam, tas noliek ieročus un lej asaras. Tā arī bija mana izdoma, un arī tas bija kas jauns, vēl nedzirdēts. Ar to beidzās poēmas pirmā daļa. Tālāk es salīdzināju rozi ar zvaigžņotu debesi vai, pareizāk sakot, ar vienu tās daļu, jo viņa bija mēness un viņas pavadoņi — zvaigznāji; visi kvēloja pret viņu mīlā, bet viņa nebija atturama, viņa nevienu neklausīja, jo mīlēja kādu citu. Viņa it kā mīlēja nožēlojamu, necienīgu, vienkāršu mirstīgo, kam baigajā karalaukā draudēja briesmas, nāve un iznīcība; viņa nemitīgi cīnās pret cietsirdīgo ienaidnieku, kas apdraud viņas dzīvību un tīko sagraut viņas pilsētu. Un, kad skumju māktie zvaigznāji uzzina un saprot savu bēdīgo likteni, — ievērojiet šo dziļo domu, — viņu sirdis sažņaudzas, un plūst nevaldāmas asaras, kas piepilda visu debess izplatījumu ar ugunīgu plūsmu, jo šīs asaras ir krītošās zvaigznes. Tā bija pārdroša doma, bet reizē tik skaista un tik jūsmīga; un sevišķu aizgrābtību tai piešķīra pantmērs un atskaņas. Ik vārsmas beigās divas rindas bija veltītas bēdīgam piedziedājumam par nelaimīgo mirstīgo, kas skumst pēc viņas tālumā, varbūt uz mūžiem šķirts no tās, ko tik kvēli mīlējis; tas nobālē, izkalst un nonīkst liktenīgās ilgās, līdz viņu sagaida tumšais kaps. Tā bija pati bēdīgākā vieta, — pat mani biedri nevarēja novaldīt asaras, it īpaši Noēls, kas atskaņoja manu poēmu. Pirmajai tās daļai, tā teikt —botāniskajam ievadam, kas bija veltīts rozei, bija astoņas vārsmas, ar četrām rindām ik vārsmā, un astoņas vārsmas bija arī astronomiskajā daļā; kopā tātad iznāca sešpadsmit vārsmu. Es būtu varējis sadzejot ari pusotra simta, ja būtu gribējis, — tik daudz mani bija jauku domu un skaistu sapņu; bet tad poēma būtu pārāk gara, un to nevarētu ietilpināt saviesīgās dzīves viena vakara programmā; tādēļ pietika tieši ar sešpadsmit vārsmām; tās vēl varēja atkārtot, ja būtu vajadzība.
Mani biedri bija pārsteigti, kā es varējis savā galvā sadomāt tādu poēmu, un ari man pašam bija liels brīnums, jo nemaz nebiju sevi apjautis tādas dzejnieka dotības. Ja dienu iepriekš man kāds būtu jautājis, vai es varētu sadzejot poēmu, es gluži vaļsirdīgi būtu atzinies, ka to nespēju.
Tā arī parasti mēdz būt: mēs varam kaut pusi mūža nodzīvot, nemaz nezinādami, kas mūsos slēpjas, bet mūsu iekšējās dotības tikai gaida izdevību pēkšņi parādīties atklātībā. Cik talantu un arī cik netikumu tā var slēpties, ilgu laiku tos neapjaušot. Kas uz mani attiecas, tad man tikai vajadzēja sastapt šo jauko, burvīgo meiteni, un, lūk, jau sadzejota poēma; to savārsmot un sadomāt atskaņas nebija necik grūtāk, kā ielin- got ar akmeni sunim.
Mani biedri tik vien runāja, kā par manu poēmu, — tik loti tie bija pārsteigti un laimīgi; un sevišķi viņi priecājās, ka nu reiz Paladīns būšot pieveikts. Savā nepacietībā viņu nomākt viņi bija gatavi aizmirst visu pasaulē, lai tikai aizdarītu viņam muti. Noēls Rengesons bezgalīgi jūsmoja par manām vārsmām; arī viņam gribējās sadomāt ko līdzīgu, bet viņš to nevarēja, jo viņam nebija nekādu dotību. Pusstundas laikā viņš jau bija to iemācījies vārdu pa vārdam un prata ar sevišķu izjūtu un varen jauki deklamēt; tur atkal viņam bija īpašas dotības. Turklāt viņam bija lieliskas atdarinātāja spējas; viņš varēja visu pateikt labāk, nekā cits, un loti labi prata attēlot Lagīru vai kādu citu, ko vien vēlējās. Kad es deklamēju, tas nekam nederēja; un, kad mēģināju pats nolasīt savu poēmu, mani biedri nemaz nelāva man pabeigt: viņi nevēlējās dzirdēt nevienu citu kā vienīgi Noēlu. Es gribēju, lai Katerīna un arī pārējā sabiedrība gūtu pēc iespējas labāku iespaidu, tādēļ uzticēju savu poēmu deklamēt Noēlam. Cik viņš bija priecīgs! Sākumā viņš pat negribēja ticēt, ka es to saku nopietni. Bet es teicu, ka man pilnīgi pietiek ar manu autora godu. Visi mani biedri bija ļoti uztraukušies, un Noēls teica, ka tikai jāsagaida īstais bridis, un tad viņš šiem ļautiņiem parādīšot, ka esot ari labākas un cēlākas lietas, nekā Paladīna balamutlba.
Bet kā rast šādu izdevību? Tas nu bija pats grūtākais jautājums. Mēs apspriedām daudzas un dažādas iespējas, līdz beidzot palikām pie pašas drošākās izdevības. Vajadzēja tikai nogaidīt, kad Paladīns būs īsti iekarsis savos kareivīgajos nostāstos, un tad ar viltu vinu izdabūt laukā no istabas; bet, tiklīdz viņš būs izgājis, Noēlam vajadzēja nostāties viņa vietā un pabeigt Paladīna stāstījumu, it kā viņš to būtu iesācis, turklāt atdarinot viņa balsi un kustības. Ar to būs gūta pirmā klausītāju atzinība, un tie jau būs pienācīgi sagatavoti manai poēmai. Ar diviem tādiem panākumiem katrā ziņā tiks pazudināta karognesēja slava, vismaz krietni sašķobīta, un citiem turpmāk būs kaut cerība gūt kādus jaunus panākumus.
Otrās dienas vakarā es tikmēr nerādījos, kamēr Paladīns nebija labi iekarsis savā stāstījumā un līdz ar savu nodalu jau kā vētra aizlēkšojis uzbrukumā. Tad es ienācu savā norīkojuma apģērbā un pavēstīju, ka Lagīra ziņnesis vēlas runāt ar karognesēju. Paladīns izgāja laukā, bet Noēls nostājās viņa vietā un teica, ka līdz ar visiem nožēlojot negaidīto pārtraukumu, bet, par laimi, zinot tālāk pastāstīt par šo kauju un, ja tikai klausītāji atvēlēšot, turpināšot Paladīna vietā. Tad, nemaz atļauju negaidījis, viņš pārvērtās Paladīnā, protams, gan pundurpaladīnā, — līdz ar viņa vaibstiem, balsi, kustībām un visām citām īpatnībām, un tūliņ metās kaujas laukā. Nemaz nevarētu iedomāties, ka cits tik labi un smieklīgi varētu atdarināt Paladīnu, kā viņš tagad ņēmās, to izķēmodams, un klausītāji smiedamies rēca. Tie smējās kā kutināti, vēderu turēdami, un aiz lielajiem smiekliem vai galu dabūja. Jo vairāk viņi smējās, jo vairāk iedvesmoja Noēlu un jo lielākus brīnumus viņš stāstīja, līdz neviens vairs nesmējās cilvēciski, bet jau gluži vai vaidēja, cik tas viss bija jocīgi. Pat skaistā
Katerīna Bušē aizsmaka smiedamās; viņa aiz sajūsmas pavisam vai zaudēja prātu. Jā, tā tik bija uzvara, īsta Azenkūra.
Paladīns bija prom tikai īsu brīdi; viņš saprata, ka izjokots, un tūliņ steidzās atpakaļ. Līdz durvīm ticis, viņš jau dzirdēja skalo Noēla valodu un vienā mirklī nojauta, kas nu palaists vaļā; viņš palika paslēpies aizdurvē un noklausījās visu izrādi līdz beigām. Tad klausītāji sāka jūsmīgi aplaudēt; tie vēl ilgi nerimās plaukšķināt, līdz sāpēja delnas, un viņi sauca Noēlam, lai vēl atkārtojot.
Bet Noēls nebija mulkis un labi zināja, ka pašreiz pienācis īstais brīdis nākt klajā ar jūtīgo, dziļdomīgo, sēro poēmu: nevaldāms prieks arvien sagatavo prātu pavisam pretējiem iespaidiem.
Viņš brīdi klusēja, kamēr visi aprima, bet tad sataisīja skumju un nopietnu seju, un arī klausītāji, viņam pielāgodamies, gluži negribot kļuva nopietni: visi jau sāka ausīties. Un viņš klusā, bet izteiksmīgā balsī iesāka pirmos „Rozes" pantus, kam tālāk, rinda pēc rindaas, mierīgā plūsmā sekoja pārējās vārsmas. Mēmā klusumā tikai lāgiem dzirdēja klusinātus izsaucienus: „Cik debešķīgi! Cik lieliski! Cik skaisti!"
Paladīns, kas jau laiciņu bija prom, poēmu iesākot, atkal atgriezās un parādījās durvīs. Savu plato muguru pret sienu atslējis, viņš kā apburts vērās Noēlā. Kad Noēls iesāka poēmas otro dalu un sērais atkārtojuma motīvs jau bija krietni iesildījis klausītāju sirdis, Paladīns vispirms ar vienu, tad ar otru delnu noslaucīja pa asarai. Tad viņš jau nosēcās, nošņau- kājās un sāka slaucīt acis ar piedurkni. Tas mazliet samulsināja Noēlu un arī nevēlami ietekmēja klausītājus. Bet, kad no jauna atkārtojās sērā vieta, viņš sāka raudāt pilnā kaklā, maudams kā teļš, bet tas savukārt radīja klausītājos priecīgu noskanu, un daudzi sāka smieties. Un jo tālāk, jo viss izvērtās vēl ļaunāk — nekad vēl nebiju redzējis ko līdzīgu. Viņš izvilka no kabatas vai veselu palagu, slaucīja ar to asaras un tik neganti sāka raudāt, turklāt vēl klepodams, degunu šņaukdams, sēkdams, elsdams, tusnīdams, gaudodams un vaimanādams, kā arī no vienas kājas uz otru mīņādamies, savu palagu vēdinādams un žāvēdams, ka nekā vairs nevarēja sadzirdēt. Cilvēks pat savu domu nebūtu sadzirdējis tādos apstākļos. Noēls beigās bija galīgi nomākts un apklusa. Un visi smējās kā kutināti. Tas nu tiešām bija milzīgs pazemojums! Un tad pēkšņi man aiz muguras noškinda ieroči, un atskanēja tik neganti smiekli, kādus cilvēka auss laikam nekad vēl nebija dzirdējusi. Es atskatījos — tas bija Lagīrs. Viņš stāvēja, rokas sānos iespiedis, galvu atpakaļ atgāzis, muti līdz ausīm atplētis, un smējās kā negudrs. Tikai viena vēl trūka, lai lietu padarītu vēl ļaunāku, un arī tas notika: pie durvīm negaidot ieraudzīju savādu drūzmu, ļaudis klanījās, kareivji sakustējās, tas jau vēstīja ko neparastu, un istabā ienāca Žanna d'Arka. Visi tūliņ piecēlās, pūlēdamies savaldīt smieklus un pieņemt nopietnāku izskatu; bet, kad redzēja, ka arī pati Jaunava smejas, tad varen nopriecājās un no jauna sāka smieties, ka vai sienas drebēja. Tādi gadījumi var sagandēt visu cilvēka mūžu, un man pat negribas to atcerēties. Poēmas iespaids bija pavisam izgaisināts.