Es biju tā sarūgtināts, ka otrajā dienā paliku gultā; arī mani pārējie biedri nejutās daudz labāk. Bet ar to tikai palaidām garām izdevību, kas varbūt aplaimotu kādu mūsējo, kamēr tagad vienīgais aplaimotais bija Paladīns. Un tā jau mēdz būt, ka Dievs savā žēlastībā piešķir laimi neapdāvinātajiem, kompensēdams to kļūdas, bet tiem, kas vairāk apdāvināti, sūrā darbā un ar talantu iegūstams tas viss, ko citi iegūst ar vienkāršu laimes gadījumu. Tas bija Noēls, kas to teica, un man šī doma šķiet gluži laba un pareiza.
Paladīns visu dienu noklaiņoja, staigādams pa pilsētu un tīksminādamies ar saviem panākumiem; visur aiz vina drūzmējās ļaužu bari, un visi jūsmoja par viņu un godbijīgi teica cits citam: „Cst!… Redziet, tur iet Žannas d'Arkas karodznieks!" Viņš turklāt ielaidās sarunās ar katru, un kaut kādi laivinieki viņam bija pavēstījuši par neparastu kustību angļu nocietinājumos otrpus upei; bet vakarā, savā turpmākajā apgaitā, viņš bija sastapis kādu Augustīnu forta pārbēdzēju, kas viņam bija teicis, ka angļi gribot pārcelt pāri upei palīgspēkus un jau tagad gavilējot priekā, gatavodamies uzbrukt Dinuā un viņa armijai, kad tas iešot garām nocietinājumiem, un to galīgi sakaut. Tas viņiem šķita it viegli izdarāms, jo šoreiz franču armiju nevadīja „ragana", bet bez tās, viņi cerēja, tiklīdz parādīsies angļi, franču karaspēks, kā jau ilgus gadus parasts, tūliņ metīs nost ieročus un atkāpsies.
Bija ap desmitiem vakarā, kad Paladīns atnāca ar šo jauno ziņu un lūdza atļauju parunāt ar Žannu. Es vēl nebiju apgūlies un tobrīd kārtoju savas lietas. Un man bija it smagi ap sirdi, kad redzēju, kādu lielisku izdevību biju palaidis garām.
Žanna pārbaudīja viņa ziņojumu un, pārliecinājusies, ka tas patiess, izteica piezīmi, kas man bija diezgan nepatīkama:
„Tu esi labi darījis ziņodams, un es tev pateicos. Ar to varbūt būsi novērsis lielu nelaimi. Es likšu, lai tavus nopelnus un tavu vārdu pienācīgi atzīmē."
Viņš zemu paklanījās un, kad atkal saslējās, bija jau paaudzies par galvas tiesu garāks. Lepni piepūties, viņš man pamirkšķināja ar aci, kad gāja garām, un nobubināja dažus mana nelaimīgā motīva vārdus, turklāt vēl dzēlīgi piebilzdams: „Ak asaras, ak asaras! Ak skumjās, saldās asaras! Bet mans vārds būs atzīmēts armijas pavēlē… un pats karalis to zinās… Ko? Kurš kuru nu pieveica?"
Man gribējās, lai arī Žanna būtu dzirdējusi viņa vārdus, bet viņa bija pārāk nodarbināta, prātojot, kā labāk rīkoties. Tad viņa man lika ataicināt bruņinieku Žanu de Mecu, un brīdi vēlāk tas jau steidzās pie Lagīra, kam bija pavēlēts līdz ar de Vijāru un Florānu d'Iljē un pieciem simtiem kareivju piecos rītā viņu jāšus sagaidīt, turklāt jāizvēlas pēc iespējas labāki kaujas zirgi. Vēstures grāmatās teikts, ka pavēle būt gataviem dota pusčetros, bet es zinu, ka tas nav tiesa, jo pats dzirdēju viņas pavēli.
Mēs devāmies ceļā tieši piecos un starp sešiem un septiņiem sastapām armijas pirmās nodaļas, jūdzes sešas no pilsētas. Dinuā bija ļoti priecīgs, jo karaspēkā jau manīja zināmu nemieru, jo tuvāk tas nāca draudīgajiem nocietinājumiem. Bet ļaudis tūliņ nomierinājās, kad padzirdēja, ka Jaunava dodas līdzi viņiem, un jau atskanēja priecīgas gaviles. Dinuā lūdza viņu apstāties un pieņemt karaspēka parādi, lai kareivji paši savām acīm pārliecinātos par viņas klātbūtni un nedomātu, ka viņus tikai viļ, ar viltu iedvesmojot kaujai. Viņa ar saviem pavadoņiem novietojās ceļa malā, un karaspēks, bungām rībot un kara taurēm skanot, braši soļoja viņai garām, apsveikdams viņu ar skaļiem gaviļu saucieniem. Žanna bija pilnā apbruņojumā, un tikai galvā viņai bruņucepures vietā bija samta cepurīte ar košām, baltām strausu spalvām; šo cepurīti viņai bija dāvinājusi Orleānas pilsēta, kad viņa ieradās, un tā ari redzama uz gleznas Ruānas pilsētas namā. Pēc izskata spriežot, Žannai neviens nebūtu devis vairāk par piecpadsmit gadiem. Karaspēku redzot, viņas dzīslās arvien sāka kūsāt asinis, acis mirdzēja, un vaigos iesitās liegs sārtums. Un tad negribot šķita, ka viņa ir pārāk skaista, lai būtu vienkārša mirstīgā; viņas skaistums bija izsmalcināts un neapjaušams, tas viņu ļoti izcēla pārējo ļaužu vidū.
Transporta garajā ratu virknē vienā vezumā gulēja cilvēks. Viņš gulēja uz muguras, rokas un kājas tam bija saistītas ar valgu. Žanna pasauca vezumnieku un nodaļas virsnieku, tas piejāja pie viņas un viņu sveicināja.
„Kas ir šis sasaistītais cilvēks?" viņa tam jautāja.
„Tas ir apcietinātais, ģenerāl."
„Ko viņš nodarīja?"
„Viņš ir bēglis."
„Ko ar viņu darīs?"
„Viņu pakārs, bet pārgājienā nebija iespējams izpildīt spriedumu, un nav arī tik steidzami."
„Pastāstiet par viņu."
„Viņš ir labs kareivis, bet prasīja, lai viņu atlaižot mājās pie sievas. Viņš teica, ka tā guļot uz nāves gultas; bet viņa lūgumu noraidīja, un viņš aizgāja bez atļaujas. Karaspēks jau bija ceļā, un viņš mūs panāca tikai vakarvakarā."
„Panāca? Vai tad viņš labprātīgi atgriezās?"
„Jā, labprātīgi."
„Un viņš esot bēglis! Ak tu Kungs! Atvediet viņu pie manis."
Virsnieks pieauļoja pie vezuma, atraisīja kareivim kājas un pieveda viņu pie Žannas, bet rokas atstāja sasaistītas. Tas bija īsts milzis! Gluži kā radīts karagaitām. Viņa seja bija drūma, nesukātie mati izspūruši, kad virsnieks viņam noņēma kasku; aiz platās ādas jostas bija aizbāzts cirvis. Žanna, kaut arī bija jāšus, viņam blakus likās vēl sīkāka, nekā jebkad, jo viņa galva bija vienā līmenī ar Žannas galvu. Viņš bija ļoti noskumis un pavisam vienaldzīgs. Žanna teica:
„Pacel rokas."
Kareivis visu laiku stāvēja, galvu nokāris. Padzirdis maigo, draudzīgo balsi, viņš pacēla galvu, un viņa sejā pavīdēja saspringta uzmanība, it kā viņš būtu dzirdējis mūziku un vēlētos to vēl dzirdēt. Kad viņš pacēla rokas, Žanna pieskārās ar savu šķēpu valgam, bet virsnieks vēl mēģināja viņu atturēt.
„Ak, kundze… ģenerāl!"
„I<as ir?" viņa jautāja.
„Viņš taču notiesāts!"
„Jā, es to zinu. Es atbildu par viņu," un viņa pārgrieza valgu. Tas viņam bija tā iegrauzies apakšdelmos, ka rokas asiņoja. „Ak, cik briesmīgi!" viņa teica. „Es nevaru paciest asinis…" — un viņa nodrebinājās un novērsās; bet tikai uz īsu brīdi. „Dodiet man kādu drānas gabalu, ar ko viņam apsiet roku."
Virsnieks atbildēja:
„Nepūlieties, ģenerāl. Atļaujiet, es to uzdošu kādam citam."
„Citam? De par le Dieu! Jums būtu tālu jāmeklē, lai atrastu kādu, kas varētu to izdarīt labāk, nekā es to izdarīšu. Es taču jau gadiem ilgi esmu mācījusies, gan cilvēkus, gan kustoņus kopdama; es to labāk pratīšu, nekā visi jūsu amata meistari. Ja es pati būtu sējusi, tad rokas būtu veselas."
Kareivis klusēdams caur pieri nolūkojās Žannā, gluži kā iebiedēts zvērs, ko negaidot noglāstījuši un kas nu nesaprot, kur gan radies šis glāsts. Virsnieki pavadoņi pavisam aizmirsa armiju, kas soļoja putekļu mākonī, ar skaļām gavilēm sveicot savu virspavēlnieci; viņi tikai staipīja kaklus, blenzdami pārsietajā rokā, it kā tas būtu kas neredzēts. Man ir bieži gadījies redzēt ļaudis, stulbi vērojot nenozīmīgu sīkumu, ja vien tas viņiem neparasts. Tā Puatjē es reiz redzēju divus bīskapus un veselu duci nopietnu un slavenu zinātnieku, kas stāvēja barā un blenza kādā krāsotājā, stulbi vērodami, kā tas krāso veikala izkārtni. Tie stāvēja, elpu aizturējuši, pat nekustējās. Un, kad sāka smidzināt lietus, sākumā to neviens nemanīja. Tad viņi pamanīja lietu un it kā brīnīdamies pavērās viens otrā, un ikviens, šķita, nesaprata, kā tie citi tur gadījušies. Bet kā jau teicu, tā palaikam mēdz būt, un ļaudis gan nav labojami.
„Palūk," beidzot teica Žanna, pati apmierināta ar savu rokudarbu, „cits manā vietā nebūtu labāk izdarījis un pat nebūtu tik labi izdarījis, kā es to izdarīju. Bet tagad pastāsti, ko esi nogrēkojies? Tikai izstāsti visu, kā nākas."
Milzis atbildēja:
„Lūk, kā tas gadījās, manu eņģelīt, man nomira māte, un tad cits pēc cita nomira trīs bērni, tas viss mani piemeklēja divu gadu laikā. Bija uznācis bads; citi saka, ka tāda bijusi Dieva griba. Tie nomira manu acu priekšā; paldies Dievam, es apbedīju tos pats savām rokām. Tad pienāca arī manas nabaga sievas kārta, un es lūdzu atvaļinājumu, lai varētu aiziet pie viņas; es viņu ļoti mīlēju, jo vina vienīgā man bija palikusi. Es lūdzu, uz ceļiem mezdamies. Bet viņi mani nelaida. Vai gan es varēju viņu atstāt nāves brīdī vienu un visu pamestu? Vai es to pārciestu, ja viņa nomirtu un domātu, ka esmu viņu atstājis? Mani vina neatstātu, ja man būtu nāves stunda situsi: viņa nāktu kaut caur uguni un ūdeni un labprāt atdotu man savu dzīvību. Un es aizgāju. Es viņu sastapu vēl dzīvu. Viņa nomira manās rokās. Es vinu apglabāju. Bet armija tolaik jau bija ceļā. Bija grūti to panākt, bet man ir garas kājas un dienas patlaban garākas. Es panācu karaspēku vakarvakarā."
Žanna domīgi teica, it kā vairāk pie sevis runādama:
„Viņa vārdi skan ticami. Ja tas tiesa, tad šoreiz nebūtu grēkots, ja pārkāptu likumu, tam, šķiet, visi piekritīs. Var arī būt, ka tas nav tiesa, bet ja nu tā būtu patiesība?" Viņa pēkšņi pievērsās šim vīram un teica: „Es gribu ieskatīties tev acīs, skaties man acīs!" Viņi pavērās viens otram acīs, un Žanna teica virsniekam: „Šim cilvēkam viss ir piedots; varat iet." Tad viņa jautāja kareivim: „Vai, atpakaļ nākdams, tu zināji, ka tev draud nāve?"
„Jā," viņš teica, „es to zināju."
„Kādēl tad tu atgriezies?"
Viņš vientiesīgi un mierīgi atteica:
„Tieši tādēļ, ka zināju, ka mani gaida nāve. Man tik vien bija, kā mana sieva. Man nav neviena, ko mīlēt."
„Ai nē, tev vēl ir ko mīlēt, un tā ir — Francija! Francijas bērniem arvien ir māte, ko mīlēt. Tu dzīvosi un kalposi Francijai."
„Es dzīvošu un kalpošu tev!"
„Tu aizstāvēsi Franciju!"
„Es aizstāvēšu tevi!"
„Tu būsi franču kareivis!"
„Es būšu tavs kareivis!"
„Tu atdosi savu sirdi Francijai."
„Es atdošu tev savu sirdi un dvēseli, kas manī mājo, ziedošu visus savus spēkus, un man to ir daudz. Es biju miris, bet tagad atdzīvojos; man nebija neviena, kam dzīvot, bet tagad man ir, kam dzīvot: tu man esi — Francija! Tu esi mana Francija, un es nevēlos citas."
Žanna pasmaidīja: viņu ielīksmoja šā vīra nopietnā apgarotība, var pat teikt — svinīgā apgarotība, jo tajā izskanēja kas svētsvinīgs. Un viņa teica:
„Labi, lai notiek, kā vēlies. Kā tevi sauc? „
Vīrs vientiesīgi, pat nepasmaidījis, viņai atteica:
„Viņi mani dēvē par Punduri, bet man šķiet, — drīzāk izsmieklam."
Žanna pasmējās un teica:
„Tiesa, tā liekas! Bet kādēļ tev šis lielais cirvis?"
Kareivis atkal atbildēja viņai drūmi un nopietni, it kā tas viņam būtu iedzimts:
„Lai mācītu ļaudīm cienīt Franciju."
Žanna atkal iesmējās un jautāja:
„Vai daudziem jau esi ar to iemācījis?"
„0 jā, daudziem."
„Un vai vini tev ari klausīja?"
„Jā, tas viņus nomierināja, viņi nekad vairs nepretosies."
„Es ticu, ka tā ari bijis. Vai gribi būt mans miesassargs — mani apsargāt, būt man par ziņnesi?"
„Gribu, ja vien tas iespējams."
„Lai tad notiek. Tu dabūsi apbruņojumu un iemācīsies savus pienākumus. Paņem brīvu zirgu un, kad dosimies ceļā, seko maniem pavadoņiem."
Lūk, kā mēs ieguvām Punduri. Viņš izrādījās lielisks puisis. Viņu paaugstinādama, Žanna nebūt nebija vīlusies: nemaz nevarētu iedomāties otru tik uzticīgu cilvēku, un, kad viņš rīkojās ar savu cirvi, tad tikai bija ko redzēt. Viņš bija tik milzīgs, ka viņam blakus pat Paladīns likās vidēja auguma. Viņš mīlēja cilvēkus, un arī cilvēki mīlēja viņu. Mūs, jauniešus, un abus bruņiniekus viņš iemīlēja jau pašā sākumā un vispār bija loti laipns, ar ko vien viņam iznāca satikties. Taču viens vienīgs Žannas bruņukrekla gredzens viņam bija daudz svarīgāks, nekā viss cits, kopā ņemot.
ļā, tā mēs viņu atradām, nabaga vīru, — saistītu uz vezuma un nāvei nolemtu, kad nebija neviena, kas viņam teiktu kādu labu vārdu.
Punduris mums tiešām bija vērtīgs atradums. Pat bruņinieki izturējās un runājās ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, — lūk, kāds vīrs viņš bija.
Viņi lāgiem dēvēja to par Bastilu un lāgiem par Svelmi, šādu palamu viņš bija izpelnījies ar savu kvēlo uzcītību kaujās, un jūs paši zināt, ka viņi nebūtu devuši viņam draudzīgu palamu, ja patiesi nebūtu viņu iemīlējuši.
Pundurim Žanna bija Francija, Francijas iemiesojums. Tāds viņam bija pirmais iespaids, un tā ari palika joprojām; un, Dievs zina, viņam bija taisnība; viņš savā vientiesībā un pazemībā bija ieraudzījis to lielo patiesību, ko daudzi gudrie viri neatzina. Man gan likās mazliet savādi, bet būtībā viņš domāja to pašu, ko domāja visa tauta. Kad tauta ar visu sirdi nododas kādai dižai un cēlai lietai, viņa to īsteno, viņa tik loti tiecas to sasniegt, it kā redzētu ar savām pašas acīm. Gluži kā ar Brīvību. Tauta nebūt neapmierinās ar miglainu, abstraktu jēdzienu, bet gan izveido brīnišķīgu tēlu, un tad viņas tieksme ir taustāma un iemiesota, un viņa var tajā noraudzīties un to dievināt. Un tā nu ir, kā es teicu: Pundurim Žanna bija dzimtene, skaistā jaunavā iemiesota dzimtene. Visi citi viņā redzēja Žannu d'Arku, bet viņš redzēja viņā Franciju.
Reizēm, ar viņu runādams, viņš arī dēvēja viņu Francijas vārdā; jau ar to vien jūs sapratīsiet, cik dziļi šī doma bija viņā iesēdusies. Bieži tā dēvēti arī mūsu karali, bet es nezinu neviena, kam pa īstam būtu tiesības, kā viņai, lepoties ar šo brīnišķīgo titulu…
Kad visa armija jau bija pagājusi garām, Žanna devās uz priekšu. Mēs jau bijām klāt draudīgajiem nocietinājumiem un, garām iedami, pat redzējām aiz to mūriem ienaidnieka ļaudis, kas stāvēja savās vietās pie lielgabaliem un bija gatavi ik bridi mūs apšaudīt. Man uznāca briesmīgs vājums, sāka reibt galva, likās — viss manu acu priekšā virpuļo, un man sametās tumšs gar acīm. Ari maniem biedriem sašļuka dūša, un ticams — ari Paladīnam, kaut gan noteikti nevaru apgalvot, jo viņš jāja pa priekšu, bet es nevarēju novērst acis no ienaidnieka nocietinājumiem; redzēt briesmas nebija tik baigi, kā tās zināt, bet neredzēt pašam ar savām acīm.
Žanna tomēr jutās lieliski un bija varen pacilāta. Viņa braši sēdēja seglos, un jau viņas seja rādīja, ka viņai ir gluži citāds garastāvoklis nekā man. Pats baigākais bija milzīgais klusums: it nekā nedzirdēja, tikai čīkstēja segli, vienmuļi skanēja pakavu troksnis, un reizēm sprauslāja zirgi, kad tiem saskrēja nāsīs putekli, pa kādiem mēs jājām. Arī man pašam gribējās šķaudīt, bet es valdīju šķavas un drīzāk būtu izcietis nez kādas mokas, nekā pievērsis sev uzmanību.
Protams, ne manā varā bija ko pavēlēt, citādi es būtu licis jāt ātrāk, lai viss ātrāk beigtos. Man likās, ka tiešām ir aplam tūloties tik lēnā gaitā. Baisā klusumā mēs pašreiz tuvojāmies kādam varenam lielgabalam, kas rēgojās no apcietinājuma vaina, kad pēkšņi negantā balsī iebrēcās kāds nelaimīgs ēzelis. Es sagrīļojos seglos. Seniors Bertrans sagrāba mani ap vidu, mazliet pieturēdams, un tas bija pašā laikā, jo savā smagajā apbruņojumā es vairs nespētu uzkāpt zirgā, ja būtu novēlies zemē. Angļu sardze mani izsmēja; tā bija aizmirsusi, cik sākumā viss grūti un ka reiz arī viņus pašus būtu nobaidījis šāds ēzeļa brēciens.
Angli ne reizi neizšāva uz mums; vēlāk runāja, ka viņu kareivji zaudējuši cīņas sparu, kad pamanījuši karaspēka priekšgalā jājam Jaunavu un redzējuši, ka viņa tik skaista. Tie tūliņ nojautuši Žannas pārdabisko būtību; viņi bijuši pārliecināti, ka viņā iemiesojies pats velns, un virsnieki rīkojušies it prātīgi, viņus necik nemudinādami uz kauju. Un vēl runāja, ka arī dažus virsniekus pārņēmušas māņticīgas bailes. Lai nu būtu kā būdams, mūs neviens neaizkavēja, un mēs mierīgi pajājām garām viņu briesmīgajiem nocietinājumiem. Atlikušajā ceļa gabalā es atkal atguvos; kas attiecas uz manu kara slavu, ne viss bija zaudēts, bet nekas arī nebija iegūts.
Šai gājienā, kā vēsture māca, Dinuā esot teicis Žannai, ka angli gaidot palīgspēkus sera Džona Falstafa vadībā, un viņa tam atbildējusi:
„Bastard, bastard, Dieva dēļ, lūdzu man tūliņ paziņot, kad dzirdēsiet tos ierodamies. Jo jūs zaudēsiet savu galvu, ja tie ieradīsies un man nekas nebūs ziņots."
Varbūt ir tā, kā vēsture liecina; es to nenoliedzu, pats gan to nedzirdēju. Ja viņa tiešām tā teikusi, tad, manuprāt, gan būs domājusi tikai atņemt viņam pavēlniecību, ne jau sodīt viņu ar nāvi. Viņa neuzticējās saviem ģenerāliem, un tie arī neuzticējās viņai, jo viņa gribēja visu panākt ar joni, bet tie savukārt centās nogaidīt un angļus tikai ar laiku novājināt. Un, kamēr tie viņai neko neuzticēja, nav ari brīnums, ka viņi, veci karavīri būdami, turējās pie saviem uzskatiem un visādi centās viņu apiet.
Taču es dzirdēju arī ko tādu, kas vēstures avotos nav atzīmēts un ko neviens nezina. Es dzirdēju Žannu sakām, ka tagad laba tiesa karaspēka pārsviesta no otras puses mūsu pusē, jo cīņas smaguma punkts nu bija dienvidu krastā. Un līdz ar to viņa domāja uzbrukt fortiem, kas liedza pieeju tiltam, un tā mēs atkal atgūtu sakarus ar aizmuguri un atbrīvotu aplenkto pilsētu. Bet ģenerāļiem tas nepatika, tie tikai mānījās un aizkavēja viņu veselas četras dienas.
Pie pilsētas vārtiem mūsu armiju sagaidīja visa Orleānā un mūs ar skaļām gavilēm pavadīja ielās līdz pat mūsu mitekļiem; kareivji nemaz nebija skubināmi ātrāk posties pie miera, — tie tūliņ iekrita nāves miegā, — Dinuā tik ļoti tos bija nomocījis, bez žēlastības mudinādams gājienā. Turpmākajās divdesmit četrās stundās visur valdīja dziļš miers un klusums, to traucēja tikai varena krākoņa.