Kad pārnācām mājās, mūs, jaunākos, jau gaidīja galdā brokastis, un mantziņa ģimene pagodināja mūs, sēžot ar mums kopā pie viena galda. Pats mājastēvs un ari visi pārējie ģimenes locekļi nepacietībā gaidīja, kad pastāstīsim savus piedzīvojumus. Neviens nelūdza Paladīnam iesākt, bet viņš sāka pats pirmais. īpašais amats viņu tagad izcēla mūsu vidū augstākā stāvoklī, izņemot vienīgi veco d'Olonu, kas ari ēda atsevišķi; nemaz neievērodams manu un abu bruņinieku dižciltību, runājot viņš jaucās visiem pa vidu, kad kas vien iešāvās prātā, vārdu sakot, ik bridi mūs pārtrauca — tāda jau bija viņa daba. Viņš teica:
„Paldies Dievam, armiju gan mēs sastapām lieliskā stāvokli. Man šķiet, nemūžam neesmu redzējis otru tādu aitu baru."
„Aitu baru?" jautāja Katerīna.
„Es jums tūliņ paskaidrošu, ko viņš domā," teica Noēls. „Viņš…"
„Es tevi laipni lūgšu manā vietā nepūlēties," iedomīgi viņu pārtrauca Paladīns. „Es gluži pamatoti domāju…"
„Lūk, tā jau viņš paradis," Noēls vēl neatlaidās, „saka, ka pamatoti domājot, pats domā, ka domā, un beigās rūgti maldās. Viņš armiju pat neredzēja. Es viņu uzmanīju: viņš to neredzēja. Viņam atkal piesitusies vecā kaite."
„Kāda kaite?" jautāja Katerīna.
..Piesardzība," es atbildēju viņa vietā, ari vēlēdamies kaut kā nākt talkā Noēlam. Bet tas bija aizrādījums nevietā, jo Paladīns teica:
„Man šķiet, tev gan nevajadzētu spriest par citu piesardzību; pat ēzeļa brēcienu padzirdējis, tu jau velies ārā no segliem."
Visiem uznāca lielum lielie smiekli, bet man pašam sametās kauns par manu pārsteidzīgo zobgalību; es teicu:
„Nav gan labi runāt, it kā mani būtu sabaidījis ēzelis, kad es sagrīļojos seglos. Tas bija aiz liela uztraukuma."
„Labi, sauc kā gribi, man viena alga. Bet kā jūs to nosauksiet, senior Bertran?"
„Redziet… tas… tas… lai būtu kas būdams, tas tomēr piedodams; jūs visi jau esat pierādījuši savu vīra drosmi tuvcīņās, un tagad nebūt nav jākaunas līdzīgos gadījumos. Iet lēnā gaitā bez bungām un kara taurēm un, klusu ciešot, kad turpat draud nāves briesmas, tā nebūt nav viegla lieta. Ja es būtu tavā vietā, de Kont, es šo uztraukumu būtu saucis īstajā vārdā; tas nebūt nav apkaunojums."
Tie bija taisnīgi vārdi, kas arī visus pārliecināja. Es no sirds biju viņam pateicīgs, ka viņš mani izglābis tik neveiklā stāvoklī; es teicu:
„Jā, tiesa, tās bija bailes, un pateicos jums par jūsu atklātajiem vārdiem."
„Nu, lūk, tad viss kārtībā," arī vecais mantzinis man piebalsoja, „un braši no tavas puses, ka atzinies."
Es atkal uzelpoju un, kad Katerīna teica: „Arī es atzīstu, ka tā bija labi darīts," — pat priecājos par šo gadījumu.
Seniors Žans de Mecs teica:
„Mēs visi dzirdējām ēzeļa brēcienu, un tobrīd tiešām bija baigs klusums. Man šķiet, mūsu jaunkareivju vidū nevienam nebūs daudz labāk klājies…"
Viņš vērodams pārlaida visiem savu labsirdīgo skatienu, un visi klusēdami viņam piekrita; pat Paladīns piekrizdams pamāja ar galvu. Par to visiem bija brīnums, un ar to arī bija glābts paša karodznieka gods. Viņš to bija gudri darījis; nevienam ne prātā nenāca, un vēl tādos apstākļos, ka arī viņš varētu teikt taisnību. Ļoti var būt, ka viņš tā gribēja vēl vairāk pielabināties mājastēva ģimenei. Vecais mantzinis teica:
„Tādā gājienā, domājams, nervu saspīlējums nav mazāks, kā tumsā spokus redzot. Ko par to domā mūsu karognesējs?"
„Es… es tiešām nezinu, kungs. Esmu bieži par to domājis, ka labprāt gribētu redzētu kādu spoku, ja tikai…"
„Jūs labprāt gribētu redzēt?" iesaucās Katerīna. „Nu mums gadījies viens, kas nebīstas spoku! Vai tiešām jūs to uzņemtos?"
Viņa bija vēlīga un jauka, tā ka Paladīns tūliņ bija gatavs viņai iztapt. Un tā kā pārējie neviens negribēja atzīties savās bailēs, tad viens pakaļ otram, kaut ar baigām nojautām, uz bīstamo pasākumu pieteicās it visi. Viņa sasita plaukstas no prieka, un arī vecāki bija ļoti apmierināti, jo visu viņu dzimtu kopš seniem laikiem bija apstājuši spoki, un līdz šīm vēl nebija atradies neviens, kas viņus atpestītu.