Ap pusdienas laiku es sēdēju, sarunādamies ar Bušē kundzi; viss bija it mierīgi un klusu, kad pēkšņi loti uztraukta ieskrēja Katerīna Bušē un sauca:
„Skrieniet, skrieniet! Jaunava pašlaik atpūtās manā istabā, kad negaidot pielēca kājās un iesaucās: „Plūst franču asinis! Ieročus! Dodiet man ieročus!" Pie durvīm sardzē stāvēja viņas milzis, tas atsauca d'Olonu, kas palīdzēja viņai ieģērbties bruņās, bet mēs ar milzi skrējām pateikt pavadoņiem. Skrieniet, skrieniet ātrāk! Uzmaniet viņu. Ja būs kauja, neļaujiet viņai doties tīšuprāt briesmās! Tas nemaz nav vajadzīgs: kareivji zinās, ka viņa ir tuvumā, redzēs viņu, un ar to ari pietiek. Turiet viņu pēc iespējas tālāk no kaujas, un raugieties, lai viņa nenokļūtu briesmās!"
Es metos skriet un mājas otrā galā sastapu Žannu pilnā apbruņojumā; viņa steidzās uz durvīm un, garām ejot, man uzsauca:
„Ak, plūst franču asinis, un tu man nekā neteici!"
„Es ari nekā nezināju," es viņai atbildēju, „nekur taču nedzird kaujas troksni, viss mierīgi un klusu, jūsu augstība."
„Gan drīz dzirdēsi kaujas troksni tiku tikām," viņa teica un aizsteidzās.
Un tā arī bija. Brīdi vēlāk jau dzirdēja skrienam un auļojam zirgus; atskanēja skalas pavēles, un tad tālumā varēja dzirdēt dobji graujam lielgabalus: bum!… bum, bum!… bum!… Un mums garām aizjoņoja satraukts laužu pūlis.
Mūsu bruņinieki un virsnieki pavadoņi atskrēja apbruņoti, bet mūsu zirgi vēl nebija sagatavoti, un mēs skriešus sekojām Žannai, bet visiem pa priekšu ar karogu skrēja Paladīns. Bēgļu pūlī puse bija pilsoņu un otra puse kareivju, un nebija neviena, kas būtu uzņēmies vadību. Žannu ieraugot, visi uzgavilēja viņai, bet viņa sauca:
„Zirgu man! Zirgu!"
Viņai tūliņ piedāvāja duci zirgu. Viņa uzkāpa zirgā; simts balsu sauca:
„Celu, dodiet ceļu Orleānas Jaunavai!"
Pirmoreiz atskanēja šis nemirstīgais vārds, un es pateicos Dievam, ka tobrīd biju tur klāt un to dzirdēju! Pūlis pašķīrās, dodams viņai ceļu, kā savā laikā bija paškīrušies Sarkanās jūras ūdeņi, un Žanna kā putns aizlidoja cauri drūzmai, skalā balsī saukdama: „Uz priekšu, Francijas bērni, uz priekšu, man pakal!" Viņai sekodami, mēs saklupām svešos zirgos un aiz- aulojām līdzi karogam, bet aiz mums viļņoja blīvs laužu pūlis.
Nu jau bija citādi, nekā baigajiem ienaidnieka nocietinājumiem garām ejot. Šoreiz mums bija lielisks noskaņojums — mūs pārņēma un aizrāva sajūsma. Pēkšņā trauksme bija radusies tā: pilsētnieki līdz ar nelielo vietējo garnizonu, kam beidzamajā laikā bija zudusi katra cerība un dzīves prieks, Žannai ierodoties, bija aiz sajūsmas vai prātu zaudējuši un tūliņ metušies uzbrukt ienaidniekam. Un, lūk, bez jebkādas pavēles vairāki simti kareivju un pilsoņu gluži negaidot bija devušies laukā pa Burgundijas vārtiem un uzbrukuši pašam varenākajam lorda Talbota cietoksnim — Senlū. Tiem nu bija klājies bēdīgi; šī ziņa bija nonākusi pilsētā, un nu salasījās jauns pūlis, kam arī mēs piebiedrojāmies.
Tiklīdz bijām izaulojuši laukā pa vārtiem, sastapām pulciņu kareivju, kas nesa uz pilsētu ievainotos. Žanna nodrebēja aiz šausmām un teica:
„Ak, franču asinis! Man mati slejas stāvus, kad ieraugu tās izlietas!"
Drīz bijām kaujas laukā, pašā cīņas karstumā. Žanna pirmoreiz mūžā redzēja īstu kauju, un arī mums tā bija pirmā reize.
Kauja risinājās klajā laukā, jo Senlū garnizons drošsirdīgi devās pretuzbrukumā, atstādams savu cietoksni; tas bija pieradis uzvarēt, kamēr vēl aplenktos nevadīja „ragana". Tam steidzās palīgā arī Parīzes cietokšņa garnizons, un, kad mēs iesaistījāmies kaujā, franči jau zaudēja cīņas sparu un sāka atkāpties. Bet kad kaujas jūklī parādījās Žanna, tūliņ viss mainījās. Virs viņas galvas lepni plandīja karogs, un viņa skali sauca:
„Uz priekšu, franči, uz priekšu! Man pakal!"
Franči apgriezās un ar varenu paisuma vilni no jauna metās uzbrukumā.
Pundurim nebija kaujas laukā nekādu noteiktu pienākumu, vai, pareizāk sakot, — neviens nebija viņu īpaši norīkojis, tādēļ viņš pats bija izraudzījies sev vietu: viņš traucās pa priekšu Žannai un pašķira viņai ceļu. Bija drausmīgi vērot viņa briesmīgos cirtienus — kā viņš skaldīja bruņucepures. Viņš to nosauca tā: „skaldīt riekstus". Un viņš lieliski darīja savu darbu, klādams Žannai ceļu ar ienaidnieka tēraudu un miesām, kas palika, mirkstot asinīs. Žanna un mēs visi, kas bijām viņas pavadoņi, viņam sekodami, varējām auļot ātrā gaitā, līdz bijām aizsteigušies priekšā savai nodaļai, un angļi, izrādījās, jau bija mums aizmugurē, ne vien priekšā. Tad bruņinieki pavēlēja mums saslēgties ciešāk ap Žannu, vēršoties pret ienaidnieku, un tad tikai sākās īstā cīņa. Paladīns tiešām bija pelnījis uzslavu. Žannas apgarotības aizrauts, viņš aizmirsa savu iedzimto piesardzību, aizmirsa bailes un nevienā savā iedomātajā kaujā vēl nebija cīnījies ar tādu drosmi, kā šajā īstajā kaujā. Kuru vien ķēra viņa cirtiens, tas palika bez dzīvības kaujas laukā.
Kādu laiciņu mēs bijām ielenkti ienaidnieka vidū; bet drīz vien ar priecīgiem saucieniem mums piesteidzās palīgā mūsējie, un angļi sāka atkāpties, pūlēdamies saglabāt ierindu un mūs kaut kā atvairīt. Soli pa solim mēs tos spiedām atpakaļ līdz pašam cietoksnim, no kurienes mūs apšaudīja ar bultām, metamajiem šķēpiem un akmens bumbām.
Ienaidniekam beidzot izdevās laimīgi paglābties cietoksni, un mēs palikām kaujas laukā ar beigto un ievainoto cīnītāju kaudzēm, kurās juku jukām gulēja angļi un franči. Mums, jauniešiem, tas bija drausmīgs skats. Sīkās sadursmes, kādas jau bijām pieredzējuši, arvien gadījās nakts laikā, tad mēs neredzējām ne asiņu, ne ievainoto, un tikai todien pirmoreiz ieraudzījām visā kailumā kara šausmas.
Tai brīdi no pilsētas pieauļoja Dinuā, kam zirgs bija saskriets putās; viņš apsveica Žannu un izteica viņai savu patieso sajūsmu par viņas panākumiem. Viņš pamāja ar roku, norādīdams uz pilsētas mūriem, virs kuriem vējā plandīja neskaitāmi karogi, un teica viņai, ka tauta visu laiku vērojusi viņas varonīgo cīņu un sajūsmā gavilējusi, bet tagad gribot viņu un karaspēku svinīgi sagaidīt pilsētā.
„Tagad? Nē, tikai ne tagad, bastard, — vēl par agru!"
„Kādēl par agru? Kas tad vēl būtu darāms?"
„Kas darāms, bastard? Bet tas tikai bija pats sākums. Mēs vēl ieņemsim cietoksni."
„Ak nē, jūs jokojat! Mēs esam par vājiem, lai ieņemtu cietoksni. Atļaujiet, ka jūs brīdinu: tas bija pārgalvīgs mēģinājums. Ar jūsu atļauju, es tagad došu pavēli atkāpties."
Žannas sirds kūsāja drosmē un cīņas sparā, viņa nepacietīgi tam uzsauca:
„Bastard, bastard! Vai tiešām gribat visu laiku vienīgi spēlēties ar angļiem! Nē, es jums saku taisnību, mēs nespersim ne soli no vietas, kamēr nebūs ieņemts cietoksnis. Mēs to ieņemsim ar joni. Taurējiet par uzbrukuma sākumu!"
.Apdomājiet, ģenerāl!"
„Nezaudējiet lieki laiku! Lieciet izziņot uzbrukumu!"
Un mēs manījām viņas acīs to dīvaino kvēli, ko vēlāk tik labi pazinām un arvien dēvējām par „kaujas kvēli".
Atskanēja uzbrukuma signāls, un karaspēks tam atbildēja ar skalām gavilēm, uzbrukdams ar joni draudīgajam cietoksnim; tas ietinās biezā dūmu mākoni un sagaidīja mūs ar spēcīgu lielgabalu uguni.
Ienaidnieks mūs vairākkārt atsita, bet Žanna bija visur klāt, lai mūs uzmundrinātu un no jauna raidītu cīņā. Trīs stundas turpinājās kauja — gan ar paisumu, gan bēgumu; tad Lagīrs ar joni devās beidzamajā uzbrukumā, un Senlū cietoksnis bija ieņemts. Pievācām tajā visu pārtiku un ieročus un tad nopostījām pašus nocietinājumus.
Mēs visi tik ilgi gavilējām lielos priekos, ka beigās aizsmaka balss, un karaspēks skali pieprasīja virspavēlnieci, lai to suminātu par viņas izcīnīto uzvaru. Taču ilgi nevarējām viņu atrast, un, kad atradām, viņa bija viena pati: viņa sēdēja kara laukā starp kritušajiem un rūgti raudāja, paslēpusi seju rokās. Žanna taču bija jauna meitene, un viņas sirds, gan varoņsirds, tomēr bija pilna meitenīgas žēlsirdības un maiguma. Viņa domāja par visu šo beigto draugu un ienaidnieku māmuļām.
Gūstekņu vidū bija daudz baznīckungu. Žanna paņēma viņus savā gādībā un tā paglāba no drošas nāves. Viņai gan apgalvoja, ka lielākā tiesa, bez šaubām, esot pārģērbti karavīri, bet viņa teica:
„Kurš to var apzvērēt? Viņi valkā baznīckungu tērpu, un, ja kaut viens to valkā ar pilnām tiesībām, tad labāk ir paglābt arī pārējos, nekā uzņemties uz savas sirdsapziņas kaut viena nevainīga cilvēka nelietīgi izlietas asinis. Es viņus nometināšu savā mājvietā, kur dzīvoju, un paēdināšu viņus, bet vēlāk nosūtīšu sveikus un veselus pēc piederības."
Mēs atgriezāmies pilsētā ar lepni paceltu karogu, vezdami sev līdzi gūstekņus. Pirmoreiz septiņu mēnešu ilgajā aplenkuma laikā Orleānas pilsoņi ieraudzīja kara guvumu un varēja priecāties par franču armijas uzvaru. Un viņi arī lieliski par to priecājās: bezprātīgās pūla gaviles jaucās ar baznīcu zvanu skaņām. Žanna bija visu elks un dieveklis; pūlis tā drūzmējās, gribēdams redzēt viņu tuvumā, ka nemaz netikām cauri. Visu mutēs bija viņas jaunais vārds. Tagad neviens viņu vairs nesauca „Svētās Vokulēras Jaunavas" vārdā. Pilsēta bija viņai piešķīrusi pati savu vārdu: nu viņa bija Orleānas Jaunava. Esmu laimīgs, ka man bija izdevība dzirdēt, kā viņu iesauca šai vārdā. Cik paaudzes gan neizmirs un nezudīs aizmirstībā no tā laika, kad pirmoreiz atskanēja šis vārds, līdz tam laikam, kad to pieminēs beidzamo reizi!
Bušē ģimene sagaidīja Žannu kā savu miesīgu meitu, kam tikko laimējies izglābties no pēkšņas nāves briesmām. Tie viņai pārmeta, ka viņa pati piedalījusies kaujā, tīšuprāt dodamās briesmās. Viņi nekādi nevarēja saprast, kā viņa varējusi tik tālu aizrauties, — vai viņa tiešām ar nodomu devusies kaujas laukā vai tikai netīši aizrauta karaspēkam līdzi? Viņi lūdza, lai viņa otrreiz ir uzmanīgāka. Tas arī būtu īsti prātīgs padoms, pret to neko nevarētu iebilst, tikai šoreiz tas bija un palika bez jebkādas nozīmes.