Es, seniors Luijs de Konts, esmu dzimis Jaunkastelē, 1410. gada 6. janvāri, tas ir, tieši divus gadus pirms tam, kad Domreml piedzima Žanna d'Arka. Gadsimta sākumā mani vecāki bija meklējuši patvērumu šai attālajā novadā, bēgdami no Parīzes. Viņi bija patrioti, franču karaļa piekritēji, kaut ari tas bija plānprātīgs un gaudens. Burgundijas partija, kas atbalstīja angļus, pieveikdama savus pretiniekus, bija tos galīgi izpostījusi. Tā viņiem visu atņēma, ko vien varēja. Manam tēvam bija atstāts tikai dižčiltīgā vārds, un, kad viņš pārvācās uz Jaunkasteli, tad viņš jau bija galīgi nabags un arī garīgi sabrucis cilvēks. Ar vienu viņš jutās visai apmierināts: vietējo iedzīvotāju uzskati pilnīgi atbilda viņa paša uzskatiem, — un ar to jau bija daudz iegūts. Te viņš bija savā ziņā mierīgos ļaudīs, un vairs nebija jādzīvo ar trakiem un ārprātīgiem cilvēkiem, kas kuru katru brīdi bija gatavi viens otru apkaut un slepkavot; nebija vairs, kā citkārt, ik mirkli jābaidās par savu dzīvību, kad tai mūžīgi draudēja briesmas un kad tā nebija nekādā vērtībā. Naktīs pa Parīzes ielām lieliem bariem klaiņoja visādi salašņas, kas netraucēti siroja laupīdami, dedzināja un slepkavoja. Rīta saules staros tad varēja redzēt izpostītas un nodedzinātas ēkas un ielās pamestus miroņus, kas gulēja tajā pašā vietā, kur tos bija pārsteigusi nāve un kur nekauņas laupītāji, neviena nekautrēdamies, tos vēl izģērba kailus. Nevienam nepietika drosmes aprakt šos apgānītos miroņus, un tie tad gulēja nenovākti, trūdēja un maitāja gaisu ar savu smirdoņu.
Drīz sāka plosīties ari briesmīgs mēris. Ļaudis mira kā mušas; mirušos apraka slepus un nakts tumsā, jo nebija ļauts tos atklātībā apbedīt, lai vēl vairāk neuztrauktu dzīvos, kas jau tā vairs nebija bailēs savaldāmi. Un par nelaimi, togad vēl uznāca tik barga un salta ziema, kādu Francija nebija pieredzējusi visos beidzamajos pieci simti gados. Bads, mēris, slepkavības, sals, ledus un sniegs — viss reizē uzbruka Parīzei. Mirušie kaudzēm gulēja uz ielām, un vilki dienas laikā klaiņoja pa pilsētu un visu acu priekšā plosīja miroņus.
Jā, Francija jau bija tiktāl pagrimusi! Jau vairāk nekā gadsimta trīs ceturkšņus angli turēja to savā jūgā; viņas armija pastāvīgās neveiksmēs bija tiktāl nomākta un iebiedēta, ka jau metās bēgt, tiklīdz ieraudzīja angļu karavīrus.
Kad man bija pieci gadi, Francija piedzīvoja milzīgu nelaimi — zaudēja kauju pie Azenkūras, un, kaut arī angļu karalis atkal devās mājās, lai tur netraucēti izbaudītu savas uzvaras augļus, iekaroto zemi tomēr atstāja izpostītu, un tajā nesodīti siroja „brīvo biedru" Iaupītājbandas, kas kalpoja Burgundijas partijai.
Viena tāda banda reiz naktī iebruka Jaunkastelē un aizdedzināja mūsu mājas, un ugunsgrēka blāzmā es redzēju, kā bez žēlastības noslepkavoja visus manus mīlos; dzirdēju, kā viņi lūdz žēlastību, tai pašā laikā arī dzirdēju, kā slepkavas viņus izsmēja, nežēlīgi ņirgājās par viņu mokām un mēdīja viņus, kad tie vaimanāja. Mani kaut kā nepamanīja, un man izdevās paglābties. Kad ļaundari bija aizvākušies, es izlīdu no paslēptuves un visu nakti raudāju pie mūsu nama, kas vēl dega kā lāpa. Es biju palicis gluži viens, izņemot noslepkavotos un ievainotos, kas gulēja man visapkārt; pārējie bija aizbēguši vai kur kurais paslēpies.
Pēc šās lielās nelaimes, kas mūs piemeklēja, mani nosūtīja uz Domremī mācltājmāju, kuras saimniece drīz mani iemīļoja
Māja, kurā dzimusi Žanna d'Arka
kā savu miesīgu dēlu. Ar laiku baznīckungs mani iemācīja lasīt un rakstīt, un visā ciemā tad arī mēs vienīgie to pratām.
Tai laikā, kad labais baznīckungs Gijoms Frontē mani uzņēma savās mājās, kas nu bija manas otrās tēva mājas, biju jau sasniedzis sešu gadu vecumu. Mēs dzīvojām pie paša dievnama, bet Žannas d'Arkas vecāku dārziņš bija tūliņ aiz baznīcas.
Viņas tuvinieki bija Žaks d'Arks, viņas tēvs, tā sieva Izabella Romeja, trīs dēli: desmit gadus vecais Žaks, astoņus gadus vecais Pjērs un septiņus gadus vecais Žans, bez kuriem ģimenē vēl bija pati Žanna, kurai tolaik bija četri gadi, un viņas mazā māšele Katerīna, kas bija tikai gadu veca. Kad baznīckungs mani pieņēma savā pajumtē, es, protams, ar viņiem sadraudzējos un kopā rotaļājos. Starp citu, man bija arī citi biedri; tostarp es tuvāk draudzējos ar četriem: Pjēru Morelu, Etjēnu Rozu, Noēlu Rengesonu un Edmonu Obreju, kura tēvs tolaik bija ciema vecākais; bez tam manu biedru pulkā vēl bija divas meitenes, vienā vecumā ar Žannu; vēlāk viņas abas bija Žannas mīlules. Vienu sauca par Ometu, bet otru par Mazo Menžetu. Šīs meitenes, līdzīgi Žannai, bija vienkārši zemnieku bērni. Vēlāk, lielas izaugušas, viņas arī apprecēja zemniekus. Kā redzat, viņu sabiedriskais stāvoklis nebija nekāds augstais, tomēr reiz pienāca laiks, kad ikviens svešinieks, lai cik dižs tas būtu, iegriezdamies Domremī, nekad neaizmirsa apciemot abas vienkāršās vecenītes, kam savos jaunības laikos bija gods būt Žannas d'Arkas draudzenēm.
Visi bija lāga bērni, kas ne ar ko sevišķu neizcēlās, — un to arī nevarēja sagaidīt, — bet bija labi un sirsnīgi biedri, klausīja savus vecākus un godāja baznīckungu. Pieaugot viņi pamazām ieauga apkārtējo aizspriedumos un māņticībā un tiem labprāt un akli pakļāvās, kas arī bija sagaidāms. Savus uzskatus un pārliecību, tā teikt, viņi ieguva mantojuma ceļā. Jans Huss un viņam līdzīgie gan varēja apdraudēt tālaika baznīcas iekārtu, bet Domremī ticība nebūt nemazinājās. Bet, kad baznīca sašķēlās un mums reizē bija trīs baznīcas galvas trīs pāvestu personās, Domremī šai ziņā neviens nešaubījās: īstais
pāvests ir tikai Romas pāvests, un citi pāvesti, kas nav Romā, nav nekādi īstie pāvesti. Ikviens Domreml iedzīvotājs turējās karaļa pusē, tādēļ arī mēs, bērni, neko tā neieredzējām kā „anglu" un „burgundieša" vārdu.