37328.fb2 ?anna dArka - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 30

?anna dArka - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 30

19. nodalaKauja ar rēgiem

Ilgajā kaujā pavisam novārguši, mēs nogulējām visu atli­kušo pēcpusdienu un vēl arī vakara cēlienu. Tad atkal piecē­lāmies un spirgti un veseli ieturējām vakariņas. Kas uz mani attiecas, es labāk būtu gribējis visai tai spoku dēkai atmest ar roku; citi, bez šaubām, domāja gluži tāpat, jo cītīgi runāja par saviem piedzīvojumiem, bet ne vārda nebilda par spokiem. Tiešām lieliski un tīkami bija noklausīties Paladīnā, kā tas atstāstīja savus varoņdarbus un krāva kaudzēs kritušos: pa piecdesmit vienā vietā, pa astoņdesmit otrā vietā, un pa trīs­desmit pieci vēl citur. Bet tas tikai vilka laiku garumā, ne jau glāba stāvokli. Tā taču mūžīgi nevarēja turpināt: kad viņš bija ar joni ieņēmis cietoksni un apkāvis tā garnizonu, atlika vie­nīgi apstāties, ja vien Katerīna Bušē viņu nepavedinātu tālāk — kā mēs klusībā cerējām, — bet šoreiz viņa nebija tā noska­ņota. Tiklīdz radās pirmā izdevība, viņa atgādināja nepatī­kamo norunu, un mums tikai atlika sadūšoties un to izpildīt.

Vienpadsmitos mēs sekojām viņai un viņas vecākiem spoku apsēstajā telpā, paņēmuši līdzi sveces un lāpas, ko iespraust lāpturos pie sienām. Tas bija liels nams, ar loti biezām mūra sienām, un šī telpa atradās neapdzīvotajā nama daļā, kur jau ilgus gadus, bīdamies spoku, neviens nebija mitinājies.

Mēs iegājām lielā istabā, un tajā bija liels ozolkoka galds, kas bija vēl labi saglabājies, bet krēsli jau bija ķirmju saēsti, tapetes pie sienām satrūdējušas un izbalojušas. Putekļaini zirnekļu tīkli pie griestiem liecināja, ka jau kādu gadsimtu pat muša nav icmaldījusies šajā telpā.

Katerīna teica: „Spokus neviens tieši nav redzējis, toties tie vairākkārt dzirdēti. Acīmredzot telpa kādreiz bijusi lielāka, bet tagad tās viens gals nodalīts ar sienu, kas uzcelta vēlākā laikā. Nodalītajai telpai, ja tāda ir, — un par to nav šaubu, — nav ne durvju, ne logu, tātad, domājams, tā izlietota sprostam. Palieciet, kur esat un uzmaniet, kas notiks."

Tas bija viss. Tad vina un viņas vecāki mūs atstāja. Kad viņu soli izgaisa tālumā, atbalsodamies šais akmens klona gaiteņos, iestājās neomulīgi svinīgs klusums, kas man šķita vēl baigāks, nekā ienaidnieka nocietinājumiem garām ejot. Mēs izklaidīgi vērāmies cits citā, un skaidri bija redzams, ka esam visi nobijušies. Jo ilgāk tas vilkās, jo vairāk mūs nomāca klusums; un, kad vēl mājā brāzmaini sāka gaudot vējš, es labprāt vēlējos, kaut man šai brīdī būtu bijis diezgan drosmes būt gļēvulim, jo tiešām nav nekāds kauns bīties spoku, ja redz, cik bezspēcīgi mēs jūtamies. Turklāt šie spoki nebija redzami, tādēļ stāvoklis, kā man šķita, izvērtās vēl ļaunāks. Tie labi varēja būt šajā telpā kopā ar mums, un mēs to nezi­nātu. Es jutu, ka savāda dvesma skar manus plecus un matus un es vairījos un atgaiņājos, nemaz nekaunēdamies izrādīt savas bailes, jo redzēju arī citus tā darām un zināju, ka arī viņi jūt šo dvesmu. Tas vilkās veselu mūžību, kā man likās, un laiks pagāja tik baigi, ka mums sejas metās vaska bālumā, un man šķita, it kā es būtu miroņu sapulcē.

Beidzot tālumā varēja dzirdēt nozvanām pusnakti. Un, kad izskanēja beidzamā skaņa, atkal iestājās smags klusums, un es no jauna redzēju vaska bālumu sejās un jutu šaušalīgo dvesmu, kas skāra manus plecus un matus.

Tā pagāja minūte, divas minūtes, trīs minūtes, tad dzirdē­jām garu dobju vaidu, un mums sāka ļodzīties kājas. Pēc tam atkal viss apklusa, un tad no jauna atskanēja apspiestas gaudas un žēlas vaimanas. Pēc laiciņa dzirdējām arī otru balsi, gan klusu un neskaidru, un viena likās mierinām otru; un tā abas balsis vaimanāja un gaudoja tālāk, un tajās izskanēja milzīgas žēlabas, skumjas un izmisums. Tiešām sažņaudzās sirds, to dzirdot. Bet abas balsis bija tik cilvē­ciskas un dabiskas, ka mums aizmirsās spoki, un Žans de Mecs ierunājās, teikdams:

„Nāciet! Izlauzīsim sienu un atbrīvosim nabaga ieslodzī­tos. Dodiet cirvi šurp!"

Punduris pielēca pie sienas, satvēris abās rokās savu lielo cirvi, un citi skrēja paķert lāpas, lai būtu gaisma. Bliukt — blaukt — būkš — sadrupa ķieģeli, un sienā pavērās sprauga, pa ko varētu ielīst pat vērsis.

Bet tur nebija nekā, tikai tukšums. Uz grīdas gulēja sarūsējis šķēps un satrunējis vēdeklis.

Tagad jūs zināt tikpat daudz, cik arī man zināms. Pārējo varat piedzejot klāt paši, atceroties abus nabaga gūstekņus, kas, kā redzams, bija dabūjuši galu šai sprostā.