Otrā dienā Žanna atkal gribēja doties uzbrukumā, bet bija Debesbraukšanas diena, un dievbijīgā kara padome nebija ar mieru izliet asinis tik svētā dienā.
Viņi paši šai dienā atkal apgrēkojās ar slepenu sazvērestību, kas bija īsti viņu garā. Viņi nolēma izdarīt vienīgo, kas vēl šādos jaunos apstākļos būtu iespējams: izlikties uzbrūkam no Orleānas puses pašam svarīgākajam ienaidnieka nocietinājumam un, kad angļi, savējiem palīgā steigdamies, otrpus upei būtu atstājuši neapsargātus savus nocietinājumus, kas bija vēl svarīgāki, tad doties pāri upei un ar joni ieņemt šos nocietinājumus. Tādā kārtā būtu atbrīvots tilts un rastos brīva pieeja Soloņai, kas vēl bija franču rokās. Pēdējo viņi nolēma, Žannai nemaz nezinot.
Bet Žanna, viņus negaidīti pārsteigdama, visu izjauca. Viņa jautāja, ko viņi nolēmuši tālāk darīt, kā rīkoties. Viņi teica, ka nosprieduši uzbrukt galvenajam angļu nocietinājumam Orleānas pusē, un te nu tas, kas ar viņu runāja, apklusa. Žanna teica:
„Labi, turpiniet. Ko tālāk?"
„Tālāk nekā. Tas ir viss."
„Un es lai tam ticētu? Lai es ticētu, ka jūs visi zaudējuši prātu?" Viņa pievērsās bastardam un teica: „Bastard, jūs esat prātīgs cilvēks un man pasakiet: tad, kad uzbrukums būs galā un mēs būsim ieņēmuši šo cietoksni, vai mēs būsim arī ko panākuši?"
Bastards apjuka un sāka stomīties. Žanna pārtrauca viņu, teikdama:
„Pietiek, bastard, jūs jau atbildējāt. Ja jau bastards stomās, kad viņam jautā, vai ko panāksim, ieņemdami šo cietoksni, tad citiem, protams, ir vēl mazāk skaidrības. Cik jūs te laika nezaudējat, lieki gudrodami un izdomādami visādus kavēkļus, kas mūsu lietai nāk tikai par ļaunu. Ko jūs no manis slēpjat? Bastard, es skaidri redzu — kara padomei ir padomā kaut kas, ko jūs man nesakāt; es negribu visos sīkumos zināt, tikai pastāstiet, ko esat nodomājuši darīt."
„To pašu, ko sākumā, pirms septiņiem mēnešiem. Piegādāt ilgākam laikam pārtiku un ar ilgu aplenkumu novājināt angļu spēkus."
„Dieva dēļ! It kā jums vēl nepietiktu ar septiņiem mēnešiem, jūs gribat vēl kādu gadu te nīkt aplenkumā. Atsakieties no šīs mazdūšīgās iedomas. Angļiem jāizvācas trīs dienu laikā!"
Vairāki iesaucās:
„Ak, tikai nepārsteidzieties, ģenerāl!"
„Nepārsteigties un mirt bada nāvē? Jūs to saucat par karu? Lūk, ko jums teikšu, ja vēl neesat sapratuši. Tagad ir radušies gluži jauni apstākļi. Uzbrukums tagad jāvērš otrpus upei. Jāieņem cietoksnis, kas mums liedz pieeju tiltam. Angļi zina, ka tā ari darīsim, ja vien nebūsim mulki un gļēvuli. Vini mums pateicas par mūsu godprātību; ar to mēs zaudējām veselu dienu laika. Vini šonakt nosūtīs papildspēkus tilta aizsardzībai, jo labi zina, kas notiks rīt. Jūs esat zaudējuši veselu dienu, tagad būs grūtāk visu paveikt. Mēs pārcelsimies pāri upei un ieņemsim fortus. Bastard, sakiet man taisnību: vai padome tiešām nezināja, ka tas, par ko runājam, mums ir vienīgā iespēja gūt uzvaru?"
Dinuā atzinās, ka padome tam pilnīgi piekrītot, bet arī uzskatot, ka tas nav iespējams. Viņš centās attaisnot padomes locekļus, teikdams, ka, viņuprāt, pats drošākais un gudrākais esot aplenkumu ievilkt garumā un pamazām novājināt angļu karaspēku, tādēļ arī esot jāsaprot, ka viņiem ne visai tīkot Žannas pārgalvība. Viņš aizrādīja:
„Redziet, mūsuprāt, vislabāk medījumam uzglūnēt, bet jūs to gribat dabūt ar joni."
„Gribu, vai, pareizāk sakot, arī dabūšu. Te būs mana pavēle. Rīt, gaismai austot, mēs uzbruksim dienvidkrastu fortiem."
„Un tos ar joni ieņemsim?"
„Jā, ar joni ieņemsim."
Ieročiem šķindot, ienāca Lagīrs un, dzirdējis pēdējos vārdus, iesaucās:
„Zvēru pie sava zižļa, ka to man tīk dzirdēt. Tas skan lieliski: ar joni ieņemsim."
Viņš it cēli palocījās Žannai un, klāt pienācis, sniedza viņai roku.
Daži padomes locekli teica:
„Mēs tātad sāksim ar Svētā Jāņa cietoksni, lai angļiem būtu laiks…"
Žanna apgriezās un teica:
„Nav ko rūpēties par Svētā Jāņa cietoksni: gan angli īstā laikā to atstās un sapulcēsies pie tilta nocietinājumiem." Un viņa zobgalīgi vēl piebilda: „Pat kara padomei tas būtu ienācis prātā."
Ar šiem vārdiem viņa arī aizgāja. Lagīrs teica, vērsdamies pie visas kara padomes:
„Viņa ir vēl bērns; un, redzams, ari jūs vinā saredzat tikai bērnu. Bet neviens taču nenoliegs, ka viņa tikpat labi apjēdz sarežģīto karamākslu, kā mēs pārējie. Un, ja gribat zināt, tad jums skaidri, bez aplinkiem pateikšu, ko par viņu domāju: viņa ari gudrāko starp mums aizbāzis sev aiz zābaka!"
Žannai bija taisnība; atjautīgie angli saprata, ka frančiem tagad ir jauna taktika, ka agrākajai nogaidīšanas un aplinku politikai pienācis gals un vienkāršas aizstāvēšanās vietā franči gatavojas uzbrukumam; tādēļ arī angli sagatavojās un pārsvieda savus spēkus no dienvidu krasta uz ziemeļu krastu.
Pilsētā drīz izplatījās lielā vēsts: pēc ilgiem pazemojuma gadiem Francija atkal gatavojas uzbrukumam; Francija, kas ilgu laiku paradusi tikai atkāpties, tagad pošas pret ienaidnieku; Francija, kas paradusi gļēvi vairīties, tagad pati traucas cīņā. Tauta lielā priekā vairs nebija valdāma. Uz pilsētas mūriem mudžēja laužu bari, kas pulcējās noskatīties, kā rīta ausmā franču armija dosies pret angļiem, no kuriem bija paradusi bēgt un vairīties. Varat paši iedomāties, cik tauta bija satraukta un kā izpaudās šis satraukums, kad karaspēka priekšgalā ieraudzīja jāšus Žannu un viņas karogu, kas plandīja vējā.
Mēs pārcēlāmies pāri upei, kas vilkās krietni ilgi, jo bija maz laivu, un tās arī nebija necik lielas. Mums izdevās netraucētiem izcelties malā Sentenjanas salā. No turienes līdz upes dienvid- krastam no dažām laivām ierīkojām peldtiltu un pa to, saglabājot ierindu, netraucēti devāmies krastā. Tuvumā bija Svētā Jāņa cietoksnis, bet angli to bija pametuši; viņi bija to izpostījuši un sapulcējušies pie tilta fortiem, tiklīdz pamanīja mūsu pirmās laivas atstājam Orleānas krastu. Tādā kārtā bija piepildījies Žannas pareģojums, ko viņa izteica strīdā ar kara padomi.
Mēs devāmies gar krastu, un Žanna pacēla savu karogu iepretim Augustīnu fortam — tas bija pirmais bīstamākais nocietinājums ceļā uz tiltu. Atskanēja uzbrukuma signāls, un mēs divas reizes pēc kārtas pēc visiem kara likumiem devāmies uzbrukumā, bet mūsu spēki vēl bija pārāk vāji, jo vairākums nebija paspējis tikt mums līdzi. Nebijām vēl īsti sagatavojušies trešajam uzbrukumam, kad fortam piesteidzās palīgā Senprivē garnizons. Tas metās pretuzbrukumā, arī Augustīnu garnizons atstāja cietoksni, un ar kopējiem spēkiem angli piespieda mūsu nelielo pulciņu steigšus atkāpties. Angļi sekoja mums pa pēdām, durdami un cirzdami, un piedevām vēl bezkaunīgi mūs lamādami.
Žanna, cik varēja, pūlējās apturēt savus kareivjus, bet tobrīd tie bija pavisam prātu zaudējuši, un viņu sirdis atkal māca agrākās bailes. Tad Žanna iekaisa dusmās; viņa apstājās un lika taurēt par uzbrukuma sākumu, turklāt pagriezās atpakaļ un uzsauca:
„Ja jūsu vidū kaut ducis nebūs gļēvuli, tad ar tiem arī pietiks. Man pakaļ!"
Un viņa aizauloja uz priekšu, bet viņai pakal aiztrauca daži desmiti karavīru, kas bija dzirdējuši viņas vārdus un atkal atguvuši drosmi. Ienaidnieks bija galīgi pārsteigts, redzot viņu atkal uzbrūkam — un vēl ar tik mazu saujiņu karavīru. Nu bija viņa reize izjust neprātīgas bailes. „Ragana, velna mātīte," viņi domāja un ar skubu, ne brīdi nevilcinādamies, nāves bailēs metās bēgt, kur kurais.
Mūsu bēgļi, saklausījuši uzbrukuma jundu, uz brīdi apstājās paskatīties, kas noticis; tie pamanīja Jaunavas karogu, kas aiztrauca ienaidnieka virzienā, un redzēja ienaidnieku nekārtībā bēgot, kur vien viņa parādījās; un tad tie atkal atguva drosmi un ar joni sekoja viņai uzbrukumā.
Lagīrs piesteidzās mums palīgā ar savu karaspēku un panāca mūs tieši tai brīdī, kad pacēlām savu karogu forta pievārtē. Nu atkal bijām vīrā. Nebija viegli tikt galā, bet pret vakaru jau bijām uzvarētāji. Žanna visu laiku mudināja mūs, līdz ar Lagīru iegalvodama, ka mēs varot ieņemt vareno fortu, un tas mums arī jāieņemot. Angļi kāvās kā… nu, kā jau angļi mēdz kauties, un ar to, šķiet, tie būtu pietiekami uzslavēti. Mēs vairākiem lāgiem devāmies uzbrukumā, dūmos un ugunī, lielgabaliem nemitīgi graujot, un, kad saule norietēja aiz apvāršņa, beidzot ielauzāmies fortā un pacēlām uz tā mūriem savu karogu.
Augustīnu forts bija ieņemts. Atlika tikai ieņemt Tureles fortu. To ieņemot, mēs gūtu brīvu pieeju tiltam un atbrīvotu aplenkto pilsētu. Viens liels uzdevums jau bija noslēdzies ar panākumiem. Žanna bija cieši apņēmusies otrā rītā paveikt arī otru uzdevumu. Mums nu vajadzēja nocietināties, kur bijām, paturot to, ko bijām ieguvuši, un būt gataviem rīta ausmā doties jaunā uzbrukumā.
Gribēdama nosargāt savos ļaudīs disciplīnu un ieturēt tos tikumības grožos, lai nebūtu iespēja neko laupīt un graut, viņa lika nodedzināt Augustīnu fortu ar visām noliktavām un pārtikas krājumiem un paturēja tikai lielgabalus un munīciju.
Visi bijām garajā dienā izmocīti un līdz nāvei noguruši, un arī Žanna bija nogurusi, bet viņa tomēr gribēja palikt kopā ar karaspēku pie Tureles, lai otrā rītā jau pašā agrumā varētu sākt uzbrukumu. Tad ģenerāļi pacentās viņai iegalvot, lai tā dodas mājās, labi atpūšas un pārsien savu ievainoto kāju. Viņa beidzot arī paklausīja, un mēs devāmies mājās.
Mums pilsētā iejājot, kā jau parasts, tautu bija pārņēmis neprātīga prieka drudzis: zvanīja zvani, ļaudis skaļi klaigāja, un daudzi bija piedzērušies. Mums ne reizi vēl nebija gadījies iejāt pilsētā vai arī atstāt pilsētu, kad mums nebūtu vētraini uzgavilējuši, un tā tas bija arī šoreiz. Septiņos ilgajos aplenkuma mēnešos ļaudis taču nekad nebija dabūjuši izjust kaut mazu prieku, tādēļ nebija brīnums, ka tagad tie gribēja visu ar uzviju atgūt.