Lai nebūtu jāsastopas ar daudzajiem apmeklētājiem un lai varētu mierīgi atpūsties, Žanna ar Katerīnu devās tieši savā istabā, ieturēja tur vakariņas, un arī viņai pārsēja ievainojumu. Bet tad, neraugoties uz nogurumu un Katerīnas iebildumiem,
Žanna nelikās vis gulēt, bet lika Pundurim ataicināt mani pie sevis. Viņa teica, ka vajagot nosūtīt uz Domremī ziņnesi ar vēstuli, ko pāters Frontē nolasīšot viņas mātei. Nosūtījusi mātei mīļus sveicienus, viņa tālāk diktēja:
„Šo vēstuli Jums rakstu, lai Jūs velti neuztrauktos, ja dzirdēsiet, ka esmu ievainota, un neticiet nevienam, kas Jums gribēs apgalvot, ka mans ievainojums ir bīstams." Viņa gribēja turpināt, bet Katerīna viņai aizrādīja: „Ak, šie vārdi viņus sabiedēs. Izsvītro tos, Žanna, izsvītro un nogaidi kādas dienas, — tad tu varēsi aizrakstīt, ka esi bijusi ievainota kājā, bet jau atveseļojusies. Pa to laiku tavs ievainojums, protams, būs sadzijis. Neskumdini viņus velti, Žanna, klausi manam padomam."
Atbildes vietā Žanna iesmējās, un tie atkal bija viņas agrākie sudrabskanlgie sirsnīgie smiekli, kādus ilgi nebiju dzirdējis, un tad viņa teica:
„Mana kāja? Vai gan es būtu rakstījusi par tādu nieka skrambiņu? Es nebūt nedomāju to, mana dārgā."
„I<ā, bērns, vai tu esi vēl smagāk ievainota citā vietā un mums nekā neteici? Kādu ievainojumu tad tu biji domājusi?"
Katerīna satraukta piecēlās un gribēja saukt ārstu, bet Žanna viņu aizturēja pie pleca, lika viņai apsēsties un teica:
„Nomierinies. Es neesmu citur ievainota, rakstīdama vienīgi domāju to ievainojumu, ko dabūšu rīt, uzbrūkot cietoksnim."
Katerīna pavērās viņā pētošu skatienu, it kā gribētu atrisināt grūtu uzdevumu. Viņa mulsi jautāja:
„To ievainojumu, ko dabūsi rīt? Bet… kālab tev velti skumdināt māti, jo tas… tas taču var arī nebūt?" „ Var nebūt? Nē, tas būs."
Katerīna vēl vairāk samulsa. Viņa teica, vēl arvien nevarēdama aptvert lietas būtību:
„Būs. Cik tas spēcīgi teikts! Nesaprotu, nevaru to saprast. Ak, Žanna, tāda nojauta taču ir briesmīga — tā satrauc un nomāc cilvēku. Aizmirsti to! Ātrāk aizmirsti to! Citādi tu mocīsies visu nakti, un tās būs liekas mokas. Cerēsim…"
Tā nav nojauta, es to skaidri zinu. Un nemaz nemocīšos. Ja es to skaidri nezinātu, varbūt ari būtu uztraukta; bet es to skaidri zinu, nevis tikai nojaušu."
„Žanna, tu zini, ka tas notiks?"
„Jā, es to zinu, to man teica manas Balsis."
„Ak," Katerīna padevīgi viņai atteica, „ja jau tās tev to teikušas? Vai esi pilnīgi par to pārliecināta?"
„Jā, pilnīgi, un tas ari piepildīsies, par to vairs nevar būt šaubu."
„Cik šausmīgi! Kopš kura laika tas tev zināms?"
„Kopš kura laika? Liekas, jau vairākas nedēļas." Un Žanna man jautāja: „Luij, vai atceries, kopš kura laika?"
„Pirmoreiz jūs to teicāt karalim, kad mēs bijām, Šinonā," es viņai atbildēju. „Kopš tā laika jau pagājušās septiņas nedēļas. Otrreiz jūs to teicāt divdesmitajā aprīli, un tad vēl divdesmit otrajā, priekš divām nedēļām, kā tas man pierakstīts."
Katerīnai tas, protams, bija liels brīnums, un viņa bija loti pārsteigta, bet es jau sen vairs nebrīnījos. Pie visa kā var pasaulē pierast. Katerīna jautāja:
„Un tas notiks tieši rīt? Un ne citu dienu? Vai tad tieši rītdiena tev norādīta? Vai tā nav kāda kļūda?"
„Nē," Žanna viņai atbildēja, „norādīts tieši septītais maijs un ne cita diena."
„Tad tu nespersi ne soli ārpus mājas, kamēr nebūs pagājusi šī briesmīgā diena! Vai ne, Žanna, tu to nedarīsi? Apsoli, ka paliksi ar mums kopā."
Bet viņai neizdevās pierunāt Žannu, lai klausa viņas padomam. Žanna viņai teica:
„Vienalga, draudziņ, tas neko nelīdzētu. Mani ievainos, un tas būs rītdien. Ja es pati nemeklēšu ievainojumu, tad ievainojums meklēs mani. Mans pienākums mani sauc rīt kaujas laukā. Ja arī mani tur gaidītu nāve, man tomēr būtu jāiet. Vai gan mani atturēs domas par ievainojumu? Ak nē, tā es nebūtu labi rīkojusies!"
„Tātad tu esi stingri nolēmusi piedalīties kaujā?"
„Protams. Es vienīgā varu to darīt Francijas labā: iedvesmot viņas kareivjus kaujai un uzvarai." Vina brīdi padomāja un vēl piebilda: „Tomēr jābūt prātīgai, un es gribētu izdarīt tev ko tīkamu, — tu esi man tik mīla un laba. Saki — vai tu mīli Franciju?"
Es nenojautu, ko vina ar to domā panākt. Bet Katerīna, viņai pārmezdama, atbildēja:
„Ak, kā tu vari tā jautāt?"
„Tātad tu mīli Franciju. Par to es arī nešaubos, mana dārgā. Neapvainojies, bet atbildi: vai tev kādreiz arī gadījies melot?"
„Nekad vēl neesmu melojusi ar nodomu; pa jokam gan esmu šo to izdomājusi, bet tieši nekad neesmu melojusi."
„Ar to pietiek. Tu mīli Franciju un nekad nemelo; tad, lūk, ko tagad tev uzticēšu. Rīt es iešu vai arī palikšu, kā tu pati to izlemsi."
„Ak, sirsnīgi tev pateicos, Žanna! Cik tu laba, cik tu mīla, ka gribi to darīt manis labad! Tātad tu paliksi, tu neiesi!"
Un viņa sajūsmā apskāva Žannu.
„Tātad tu nosūtīsi vēstuli maniem pulkvežiem, ka rīt palikšu mājās?" Žanna viņai jautāja.
„Protams, ar prieku. Lauj tikai man to izdarīt."
„Tu esi ļoti laba. Bet kādiem vārdiem tu to izteiksi? Tā taču nebūs vienkārša vēstule. Vai gribi, es to sastādīšu tavā vietā?"
„Ak jā! Tu taču proti tik svinīgi izteikties, kā es nekad nepratīšu."
„Teiksim tā: lai karaspēka priekšniecība paziņo karaļa karapulkiem — tiklab pilsētā, kā arī kaujas laukā — ka franču armijas virspavēlnieks negrib rīt doties kaujā ar angļiem, jo bīstas ievainojuma. Parakstā — Žanna d'Arka, bet parakstīts ar franču patriotes Katerinas Bušē roku."
Brīdi valdīja klusums. Es pavēros abās jaunavās: Žanna liegi smaidīja, bet Katerīnai bija pietvīkuši vaigi, viņai trīcēja lūpas un acīs saskrēja asaras; viņa teica:
„Man pašai tāds kauns par saviem vārdiem! Ak, tu esi tik cēla, tik varonīga un gudra, bet es tik ļauna, neprātīga un briesmīga muļke." Un viņa apraudājās. Man tobrīd loti gribējās viņu apmīļot, nomierināt un noglāstīt, bet Žanna to izdarīja manā vietā, un es, protams, klusēju. Tiesa, Žanna to izdarīja loti maigi, bet arī es nebūtu to sliktāk izdarījis; bet es domāju, ka tas būs muļķīgi un nevietā un nostādīs mūs visus neveiklā stāvoklī, tādēļ atturējos; tas varbūt arī bija labākais. Kaut gan vēlāk mani bieži tirdīja doma, ka varbūt biju palaidis garām izdevīgu gadījumu, kas būtu varējis ievirzīt manu dzīvi gluži citās sliedēs un padarīt to daudz skaistāku un laimīgāku. Man vēl tagad skumji ap sirdi, kad atceros šo gadījumu, tādēļ arī cenšos pēc iespējas to aizmirst.
Jā, nevainīgs jociņš dažkārt dzīvē ir visai noderīgs! Tas tūliņ uzmundrina cilvēku, pamodina viņa labās jūtas un neļauj apsūbēt. Izlikdama Katerīnai šos slazdus, Žanna vislabāk un visātrāk viņai pierādīja, cik aplam tā darījusi. Vai Žannas doma nebija patiesi lieliska? Kā jums liekas? Pati Katerīna noslaucīja asaras un sāka smieties, kad iedomājās — ja angļi uzzinātu par tiem iemesliem, kādēļ franču virspavēlniece nebūtu piedalījusies kaujā. Kāds gan viņiem būtu prieks!
Mēs atkal ķērāmies pie vēstules, un, protams, tā vieta par ievainojumu arī palika neizsvītrota. Žanna bija loti labā omā; bet, kad tikām līdz sveicieniem viņas citkārtējiem biedriem un draugiem, kad viņa atkal atcerējās un it kā savā priekšā redzēja dzimto ciemu un laumu koku, puķēm rotāto pļaviņu un aitu ganāmpulku, tad viņai sāka trīcēt lūpas, pieminot dārgos tuvinieku vārdus. Līdz Ometai un Mazajai Menžetai tikusi, viņa vairs nespēja savaldīties: viņai aizrāvās balss, un viņa apklusa. Brīdi nogaidījusi, viņa teica:
„Pasaki viņām, cik loti un cik sirsnīgi viņas mīlu! Man nekad vairs neredzēt dzimtās mājas."
Te ienāca Pakerels, Žannas biktstēvs, un ieveda bruņinieku de Rē, kas bija ieradies pie viņas ar svarīgu vēsti. Tas viņai paziņoja kara padomes lēmumu — ar to, kas jau paveikts, pilnīgi pietiekot; prātīgāk un drošāk esot apmierināties ar to uzvaru, ko Dievs jau piešķīris; pilsēta tagad apgādāta ar pārtiku un varot izturēt ilgāku aplenkumu, un katrā ziņā vajagot atsaukt karaspēku no viņa krasta, nocietināties ar to pilsētā un pagaidām tikai aizstāvēties. Tā vini bija nolēmuši rīkoties.
„Nelabojamie gļēvuli!" Žanna iesaucās. „Tātad viņi tikai tādēļ rūpējušies par manu nogurumu, lai mani aizdabūtu tālāk no karaspēka. Nevis padomei aiznesiet manu atbildi, — ar šiem vīriešu drānās pārģērbtajiem sievišķiem negribu pat runāt, — bet gan bastardam un Lagīram; tie ir īsti vīri. Un sakiet viņiem, ka armija paliks, kur bijusi, un viņi par to atbildēs, ja neklausīs manu pavēli. Turklāt pavēstiet viņiem, ka uzbrukums notiks rīta agrumā. Ejiet, bruņiniek!"
Tad viņa teica garīdzniekam:
„Rīt jums būs agri jāceļas, un visu dienu esiet manā tuvumā. Man būs daudz darba, un mani ievainos starp kaklu un pleciem."