Rīta ausmā jau bijām kājās un pēc rīta dievkalpojuma devāmies ceļā. Lielistabā sastapām mājastēvu; tas bēdājās, ka Žanna aizejot bez brokastīm tik smagā darbā, un lūdza, lai taču uzgaidot un paēdot; bet viņai vairs nebija laika vai, taisnību sakot, pacietības, tik loti viņa tiecās doties uzbrukumā, lai glābtu un atjaunotu savu Franciju. Tad Bušē viņai vēl ko aizrādīja:
„Padomājiet, mēs, nabaga aplenktie, nu jau vairākus mēnešus nebijām pat manījuši zivs smaku, bet tagad atkal varam ēst zivis; to visu esam jums parādā. Brokastīs pasniegs lieliski sagatavotu līni. Palieciet, uzgaidiet!"
Žanna atbildēja:
„Ak, drīz jums būs zivju tiku tikām: kad šodien būsim ar visu galā, viss upes krasts būs mūsu rokās. Tad varēsiet darīt ar to, ko vien gribēsiet."
„Ak, jūs to lieliski paveiksiet, jūsu augstība, to jau es iepriekš zinu; bet no jums tas būtu pārāk daudz prasīts. Mēs jums labprāt dosim mēnesi laika, lai izdarītu to, ko esat nodomājusi paveikt vienas dienas laikā. Bet tagad uzklausiet manu lūgumu: uzgaidiet un paēdiet. Pastāv taču māņticība, ka tam, kas vienā dienā grib laivā divreiz pārcelties pāri upei, iepriekš jāēd zivs, lai nenotiktu nelaime."
„Uz mani tas neattiecas: es šodien laivā tikai reizi pārcel- šos pāri upei."
„Nerunājiet tā. Vai tad jūs neatgriezlsieties?"
„Atgriezīšos, tikai ne laivā."
„Kā tad jūs to izdarīsiet?"
„Pa tiltu."
„Dzirdiet, ko viņa runā. Beidziet jokot un uzklausiet arī manus vārdus. Zivs ir loti laba un garšīga."
„Esiet tik labi, pietaupiet man nedaudz vakariņām; es atvedīšu līdzi dažus angļus, un arī tos vajadzēs pamielot."
„Nu, neko darīt, ejiet, ja jau tā vajag. Bet, kas gavē, tam necik nesokas darbs un ātri jāmet miers. Kad būsiet atpakaļ?"
„Kad aplenktā Orleānā būs atbrīvota. Uz priekšu!"
Mēs izgājām laukā. Pa ielām baros klīda pilsoņi un kareivji, bet visi bija saīguši, nevienu neredzēja smaidot; lielās bēdās pēkšņi bija zaudēta jebkura cerība. Mums par to bija liels brīnums. Bet, tiklīdz tauta ieraudzīja Jaunavu, pūli atkal pārņēma savāds satraukums, un viņi cits citam jautāja:
„Kurp viņa jāj? Kurp viņa dodas?"
Žanna, to dzirdēdama, viņiem skali atbildēja:
„Kurp lai es jātu? Es dodos uzbrukumā Turelei."
Aršiem nedaudzajiem vārdiem viss vienā mirklī pārvērtās, paguruma vietā radās prieks, pūli atkal pārņēma varena sajūsma, kas ātri aplidoja pilsētu un no jauna iedvesa nomāktajos ļautiņos dzīvību, možu garu un rosību. Kareivji pašķīrās nost no pūla un pulcējās ap mūsu karogu; daudzi pilsoņi steidzās apbruņoties ar pīķiem un āvām un arī piebiedrojās mūsu pulciņam. Jo tālāk jājām, jo skaitā lielāks bija mūsu pulks, bet klaigas joprojām vēl nerima. Mums tagad apkārt visi rēca un klaigāja, un ari logos, abpus ielai, visur varēja vērot satrauktas sejas.
Izrādījās, ka kara padome likusi noslēgt Burgundijas vārtus un norīkojusi to apsardzībai kādu lielāku kareivju nodalu sirmā karavīra Raula de Gonkūra, Orleānas soģa, vadībā, kam bija piekodināts aizturēt Žannu pilsētā un aizkavēt uzbrukumu Turelei. Šis kauna pilnais rīkojums arī bija visus nomācis. Bet tagad vienā mirkli visi atdzīvojās: viņi ticēja, ka Jaunava viegli tiks galā ar kara padomi, un šai ziņā arī nebija maldījušies.
Kad mēs piejājām pie vārtiem, Žanna pavēlēja Gonkūram tos atvērt un izlaist viņu no pilsētas.
Viņš teica, ka to nedrīkstot darīt, jo tā pavēlējusi kara padome, un viņam nekas cits neatliekot, kā tikai paklausīt. Žanna iesaucās:
„Nav augstākas varas par manējo, izņemot karaļa varu. Ja jums ir karaļa pavēle, tad parādiet man to…"
„Man nav viņa pavēles, ģenerāl."
„Tad dodiet ceļu — citādi jums nāksies par to atbildēt!"
Viņš vēl mēģināja ko iebilst, jo labprāt gribēja tielēties; bet Žanna skarbi viņu pārtrauca, pavēlēdama:
„Uz priekšu!"
Mēs ar joni izaulekšojām cauri kareivju pulciņam, kas apsargāja vārtus. Jums vajadzēja redzēt, cik apjucis bija Gonkūrs; viņš nemaz nebija pieradis pie tādas uzņēmības. Vēlāk viņš visiem stāstīja, ka viņu pārtraukuši tieši viņa svarīgākajā iebildumā, un, ja vien Žanna botu to dzirdējusi, tad gan viņa piekristu un pati atzītu, ka viņš nekādā ziņā nedrīkst izlaist viņu caur vārtiem.
„Bet man šķiet, ka viņa jau atbildēja uz tavu iebildumu," aizrādīja kāds Gonkūra sarunas biedrs, kam viņš to stāstīja.
Jautriem smiekliem atskanot, mēs izaulekšojām cauri vārtiem un drīz vien, tikuši pāri upei, jau bijām ceļā uz Tureli.
Iekām varējām doties uzbrukumā galvenajam cietoksnim, mums vispirms bija jātiek galā ar kādu mazāk svarīgu nocietinājumu, ko dēvēja par „bulverķi". Aizmugurē šo „bulverķi" ar cietoksni savienoja paceļamais tilts, kas veda pāri straujai un dziļai Luāras attekai. „Bulverkis" bija stipri nocietināts, un Dinuā šaubījās, vai izdosies to ieņemt, bet Žanna gan nešaubījās. Priekšpusdienā viņa to apšaudīja ar lielgabaliem, bet tad pavēlēja ar joni pāriet uzbrukumā, pati atrazdamās karaspēka priekšgalā. Mēs metamies grāvī, kur ienaidnieks mūs atvairīja ar spēcīgu lielgabalu uguni. Skalā balsī mudinādama savus ļaudis, Žanna pašreiz rāpās pa kāpnēm uz cietokšņa mūriem, kad pēkšņi atgadījās nelaime, ko jau gaidījām: arbaleta dzelzs bulta izurbās cauri bruņām un ievainoja viņu starp plecu un kaklu. Sajutusi skaudras sāpes un redzēdama asinis uz krūtīm, nabaga meitene ļoti nobijās; viņa noslīga lejā no zirga un sāka rūgti raudāt.
Angļu karaspēkā atskanēja gaviles, tie steidzās lejā viņu sagūstīt, un kādu laiciņu viņai visapkārt risinājās it sīva cīņa. Tiklab angļi, kā franči cīnījās ar niknu izmisumu, jo viņa taču bija Francija — tiklab angļiem, kā frančiem — un, kas viņu paturētu, tas arī uz mūžu mūžiem paturētu Franciju. Tieši te, šai nelielajā zemes gabaliņā, bija lemts desmit minūšu laikā izšķirties turpmākajam Francijas liktenim, un tas arī izšķīrās.
Ja angļi būtu sagūstījuši Žannu, Kārlis VII pamestu Franciju likteņa varā un aizbēgtu svešumā, Truā līgums stātos spēkā, un Francija, kas tad būtu angļu īpašums, bez vārda runas kļūtu par Anglijas provinci un tāda arī paliktu līdz pastarajai dienai. Veselas tautas un karalistes liktenis bija likts svaru kausos un izšķīrās tik īsā brīdī, ar kādu pietiktu, lai cieti novārītu olu. Tās bija liktenīgākās desmit minūtes, kādas Francija jebkad piedzīvojusi vai arī jebkad piedzīvos. Kad jums gadās lasīt vēstures grāmatās, ka nedaudz stundās, dienās vai nedēļās izšķīries vienas vai otras tautas liktenis, tad atcerieties — un lai jūsu sirdis pukst straujāk Francijai — tās bija desmit minūtes, kad Francija, citā vārdā Žanna d'Arka, gulēja grāvī, asinīm noplūdusi, un divas tautas nikni cīnījās, viņu tīkodamas.
Un neaizmirstiet arī Punduri. Jo tas stāvēja, viņu aizsargādams, un cīnījās ar divkāršu un trīskāršu spēku. Viņš turēja abām rokām savu cirvi un ikreiz, kad cirta ar to ienaidnieku barā, teica tikai divus vārdus: „Par Franciju!", un bruņu- cepures šķīda kā olu čaumalas, un, ko reiz ķēra viņa cirtiens, tas nekad vairs necēlās pret Franciju. Viņa priekšā jau bija izaugusi augsta kaudze dzelzī tērptu kritušo, un viņš to izmantoja kā valni, atvairīdams ienaidnieku; kad beigās bijām guvuši uzvaru un atkal sapulcējāmies, viņš paņēma Žannu klēpī kā mazu bērnu un skriešus iznesa viņu laukā no kaujas briesmām, bet mēs viņam barā sekojām un bijām ļoti nobijušies, jo viņa bija viscaur asinīs; tās bija gan viņas pašas asinis, gan angļu asinis, kas bija viņu aptašķījušas kaujas laukā.
Tērauda bulta vēl bija viņas miesās — daži teic, ka aiz pleca bijis redzams tās gals, kas izurbies cauri plecam. Var jau būt, ka tā bija, bet es pat negribēju skatīties un to arī nedarīju. Bultu izvilka, un nabaga Žanna atkal iekliedzās sāpēs. Daži saka, ka viņa pati to izvilkusi, jo neviens nav gribējis to darīt, bīdamies viņai nodarīt sāpes. Kā īsti bija, to nezinu jums teikt, tikai zinu, ka bultu izvilka, ievainojumu iezieda ar ellu un rūpīgi pārsēja.
Žanna, gurda un sāpes ciezdama, gulēja zālē, bet neatlaidās — lai turpinot kauju. Un kauja arī turpinājās, gan bez lielākiem panākumiem, jo tikai viņas skatiens iedvesmoja ļaudis varoņdarbiem. Viņi visi atgādināja Paladīnu; man šķiet, ka vienatnē viņam bija bail, pat savu ēnu ieraugot, — es ar to, protams, domāju laiku pēc pusdienas, kad ēna labi liela; bet, kad Žanna viņu uzlūkoja un iedvesmoja ar savu gara cēlumu, tad nekas pasaulē vairs nevarēja viņu iebiedēt, un tā ir tīra patiesība.
Naktij satumstot, Dinuā jau bija nolēmis atkāpties. Žanna dzirdēja tauru signālu.
„Ko!" viņa sauca. „Vai notiek atkāpšanās?!"
Brīdi viņa pat aizmirsa savu ievainojumu. Viņa atsauca atkāpšanās pavēli un nosūtīja otru ziņnesi baterijas priekšniekam ar vēsti, lai viņi sagatavojas piecām ugunskārtām. Tā bija norunātā zīme uzbrukumam Orleānas krastā, kur bija norīkots Lagīrs, kas — pretēji dažu vēsturnieku apgalvojumam — toreiz nebija ar mums kopā. Zīmi vajadzēja dot tai brīdī, kad
Žannas d'Arkas iejāšana Orlcānā kā uzvarētājai
Žanna jau būtu pārliecināta, ka „bulverķis" vairs ilgi neizturēs mūsu uzbrukumu, un mūsu pretējā krasta karaspēkam bija jādodas pa tiltu pretuzbrukumā Turelei.
Žanna uzkāpa zirgā, un ap vinu sapulcējās virsnieki pavadoni; un, kad mūsu ļaudis redzēja mūs no jauna traucamies kaujas laukā, atskanēja milzīgas gaviles, un ikviens atkal bija gatavs mesties uzbrukumā „bulverkim". Žanna piejāja pie cietokšņa grāvja, kur viņu bija ievainojuši, un tur, ložu un bultu krusai spītēdama, viņa pavēlēja Paladīnam atraisīt viņas karogu un uzmanīt, kad tā bārkstis, karogam vējā plandot, skars cietokšņa mūrus. Tad viņš teica:
„Nu tas pieskaras."
„Tad cietoksnis ir mūsu," Žanna sauca karaspēkam, kas tikai gaidīja viņas mājienu. „Ejiet un to ieņemiet! Taurētāji, dodiet zīmi uzbrukumam! Un tagad visi kopīgiem spēkiem — uz priekšu!"
Un mēs sekojām viņas pavēlei. Kaut ko tādu jums nekad neredzēt! Kā milzīgs paisuma vilnis mēs metāmies pie kāpnēm, ar joni pārvēlamies pāri cietokšņa vaļņiem, un mirkli vēlāk cietoksnis jau bija mūsu rokās. Cits varētu kaut tūkstoš gadu nodzīvot un to nepieredzētu. Tad, soli pa solim, niknā cīņā pļāvām angļus, kā pļauj labību, jo nebija nekādas žēlastības, neviens anglis negribēja ar labu mums padoties, tādēļ visus apkāvām. Starp citu, tādi jau tolaik bija tikumi.
Mēs bijām tā iekarsuši cīņā, ka nemaz nedzirdējām norunātās piecas lielgabalu ugunskārtas, bet tās jau izšāva bridi pēc tam, kad Žanna bija devusi pavēli par uzbrukumu; kamēr mēs cīkstījāmies ar ienaidnieku nelielajā cietoksnī, Orleānas krasta palīgspēki devās ar joni pāri tiltam un no sāniem uzbruka Tureles nocietinājumiem. Zem paceļamā tilta, kas savienoja Tureli ar mūsu „bulverki", noenkuroja ugunslaivu, un, kad angli beidzot atkāpās, mēģinādami tikt pāri tiltam un pievienoties Tureles garnizonam, tilta klājs degdams iebruka zem viņu kājām un aizrāva viņus līdzi upē, kur viņi, tērpti smagajās dzelzs bruņās, visi apslīka. Žēl bija noskatīties šajos brašajos vīros, kas aizgāja bojā tik nelāgā nāvē.
„Kungs, apžēlojies par viņiem!" teica Žanna un raudāja, redzot viņu bēdīgo galu. Viņa sirsnīgi nožēloja un lēja rūgtas asaras, kaut arī slīkstošo vidū viens bija viņu rupji nolamājis, kad viņa pirms trim dienām viņam nosūtīja vēstnesi ar prasību padoties. Tas bija viņu vadonis, sers Viljams Glēsdēls, drosmīgs un bezbailīgs bruņinieks. Viņš bija no galvas līdz kājām tērpies dzelzs bruņās; kā akmens viņš nogāja dibenā un arī vairs neuzpeldēja.
Mēs ātri salabojām tiltu un metāmies virsū atlikušajam angļu karaspēkam, kas stājās mums ceļā uz Orleānu. Saule vēl nebija norietējusi, kad Žannas mūžam neaizmirstamās dienas darbs jau bija galā, viņas karogs plīvoja virs Tureles cietokšņa; solījums bija izpildīts, aplenktā Orleānā atbrīvota!
Izbeidzās septiņu mēnešu ilgais aplenkums, un, kas Francijas augstākajiem karavadoņiem šķita neiespējams, nu bija paveikts; par spīti karaļa ministriem un padomniekiem, kas viņu visādi aizkavēja, šī septiņpadsmit gadus vecā zemniecīte bija godam veikusi savu nemirstīgo pienākumu, turklāt paveikusi to četru dienu laikā!
Labas vēstis dažkārt izplatās ātri, tiklab arī ļaunās vēstis. Kad devāmies pāri tiltam uz mājām, visa Orleānas pilsēta blāzmoja prieka sārtu ugunīs, un pat debess sarka apmierinātībā, tajās noraugoties; un vēl vairāk nekā citām reizēm rībēja lielgabali, un vēl skaļāk atskanēja baznīcu zvani, kad atgriezāmies Orleānā.
Kad iejājām pilsētā… nu, tas nemaz nav aprakstāms, kā mūs tur sagaidīja. Tur bija tādi ļaužu bari, ka ar to pateicības asarām pietiktu slapjuma vai veselai upei; uguns blāzmā neredzēja nevienas sejas, kas nemirktu prieka asarās; un, ja Žannas kāja nebūtu tērpta tēraudā, viņi to būtu ar skūpstiem nodeldējuši. „Sveika! Sveika, Orleānas Jaunava!" Tā visi sauca; es to dzirdēju simtiem un tūkstošiem reižu. „Sveika, mūsu Jaunava!" daži viņu vēl sauca citā vārdā.
Neviena cita jaunava nav vēsturē sasniegusi tādus slavas kalngalus, kādus todien Orleānā aizsniedza Žanna d'Arka. Vai jūs domājat, ka tas viņai sagrozīja galvu, vai ka viņu pārāk ielīksmoja šīs gaviles un pateicības apliecinājumi? Nē, tā nebūt nebija; citai jaunavai gan tas būtu sagrozījis prātu, bet ne viņai. Viņas krūtīs pukstēja pati cēlākā un arī pati vienkāršākā sirds, kāda jebkad bijusi. Viņa tūliņ likās gultā un apgūlās, gluži kā noguris bērns mēdz apgulties pēc grūtiem dienas darbiem; kad tauta uzzināja, ka viņa ievainota un grib atpūsties, tā pati gādāja par to, lai viņas mājasvietas tuvumā neviens netrokšņotu, un visu nakti nostāvēja sardzē, lai neviens viņu netraucētu miegā. Ļaudis teica: „Viņa mums devusi mieru, gādāsim, lai arī viņai būtu miers."
Visi zināja, ka novads nu uz visiem laikiem nokratījis angļu virskundzību, un ikviens svēti solījās, ka Orleānas pilsoņi nekad neaizmirsīšot Žannu d'Arku, kas viņus atbrīvojusi. Jau sešdesmit gadu viņi godam pildījuši šo apņemšanos, un tā būs arī turpmāk, līdz laika galam. Orleānā nekad neaizmirsīs 8. maiju un arvien svētīs šo dienu par piemiņu savai glābējai. Tā ir Žannas d'Arkas svētdiena. [3]