Otrajā dienā līdz ar rītausmu Talbots ar angļu karaspēku pameta savus nocietinājumus un aizvācās, nekā nepaspējis nodedzināt, iznicināt vai aizvest līdzi, atstādams visu, kā bija, — pārtiku, ieročus un munīciju; tas viss bija lielā vairumā, jo bija domāts ilgākam aplenkuma laikam. Tautai pat bija grūti noticēt, ka tas viss noticis — ka atkal atgūta brīvība un var nākt un iet pa visiem pilsētas vārtiem, un neviens viņiem to nevar ne liegt, ne kavēt; bija grūti ticēt, ka šis briesmīgais
Talbots, Francijas posts un nediena, kura vārds lika nodrebēt bailēs franču armijai, tagad uzvarēts, atkāpies un aizvācies un ka vinu padzinuši šī jaunava.
Pilsēta palika gluži tukša. Pa visiem vārtiem plūda laukā laužu bari. Kā skudras tie mudžēja apkārt angļu nocietinājumiem un vilka laukā lielgabalus un pārtiku, bet beigās aizdedzināja visus divpadsmit nocietinājumus, kas dega kā milzu sārti un lāgiem vēma biezus dūmu mākoņus līdz pašām debesīm.
Bērni izpauda savu prieku citādā veidā. Daudziem jaunākajiem septiņus mēnešus ilgais aplenkums bija šķitis vesela mūžība. Viņi pat bija aizmirsuši, kāda izskatās zaļa zāle; tie bija tik ilgi redzējuši tikai netīras ielas, ka tagad zaļajās norās jutās kā septītajās debesīs. Pēc skumjā un smagā gūsta viņus pārņēma īsta sajūsma — redzēt atkal klajus laukus, kur var brīvi rotaļāties, skraidīt un draiskoties; un jau pirmajā dienā tie aizklīda abpus upei tālu prom lauku plašumā un vakarā atgriezās noguruši, bet ar ziedu un zaļumu nastām un veselīgu sārtumu vaigos, ko atkal bija atguvuši, svaigajā gaisā skraidelējot.
Kad angļu cietokšņi bija nodedzināti, ļaužu bari sekoja Žannai no baznīcas uz baznīcu un visu dienu pavadīja, pateikdamies Dievam, kas bija atbrīvojis pilsētu, bet vakarā sumināja savu glābēju un viņas ģenerāļus, sakūra pilsētā prieka sārtus un, vienalga, vai tie bija augstas vai zemas kārtas, atzīmēja šo gaviļu dienu ar dzīrēm un izpriecām. Rīta ausmā, kad vairākums bija licies gulēt, mēs jau bijām zirgos un steidzāmies uz Tūru ar ziņojumu karalim.
Ikvienam citam šis jājiens būtu sagrozījis galvu, tikai ne Žannai. Abpus ceļam mūs sagaidīja un pavadīja pateicīgi zemnieku bari. Tie centās piekļūt tuvāk Žannai, pieskarties viņas kājai, zirgam vai bruņām, un daudzi metās ceļos un skūpstīja viņas zirga pēdas.
Visa zeme sumināja viņu. Augstākie baznīcas kungi slavināja karalim Jaunavu, salīdzinādami to ar svētajiem un Svēto rakstu varoņiem, un brīdināja viņu, lai ar neticību, nepateicību un netaisnību neatvairītu viņas dievišķo palīdzību. Var domāt, ka šais vārdos savā ziņā bija paredzējums, bet man šķiet, ka baznīcas tēvi, to teikdami, drīzāk būs atcerējušies karaļa seklo un nodevīgo raksturu.
Karalis bija ieradies Tūrā sagaidīt Žannu. Tagad šo nožēlojamo vīreli dēvē Kārļa Uzvarētāja vārdā uz citu rēķina, kuri viņam šīs uzvaras izcīnījuši, bet mūsu laikos viņam gan bija cits vārds, kas viņam labāk piestāvēja un pilnīgi atbilda viņa paša nopelniem — mēs viņu dēvējām par Kārli Mazisko. Kad ieradāmies viņa priekšā, viņš sēdēja tronī, un viņam apkārt pulcējās viņa krāšņi ģērbtie dienderi un āksti. Viņš atgādināja stakļainu burkānu — tik ļoti bija viduklī iežņaugts savā tērpā; kājās viņam bija kurpes ar tik garām pirkstgalu smailēm, ka tās bija piepogājamas pie ceļiem, lai varētu paiet; sarkanais samta apmetnis sniedzās tikai līdz elkoņiem; galvā bija augsta, piltuvei līdzīga smaila cepure, un tās dārgakmeņiem rotātajai apmalei bija piestiprināta gara, koša spalva, kas atgādināja tintnīcā iespraustu rakstāmspalvu; bet no cepures līdz pleciem sniedzās saraini, galos cirtaini mati, tādējādi galva līdz ar cepuri atgādināja volānu [4] . Viņa tērpam bija izvēlētas dārgākās drānas, un viss bija spilgtās, košās krāsās. Klēpī viņš turēja mazu kurtiņu, kas gulēja saritinājies uz ceļiem un tūliņ atņirdza savus baltos zobus, kad viņa saimnieks kaut viegli sakustējās. Karaļa dienderi bija ģērbti gluži tāpat, un, kad es atcerējos, ka Žanna reiz nosauca Orleānas kara padomi par „vīriešu drānās ģērbtiem sievišķiem", tad atzinu, ka viņas vārdi bija vairāk nekā piemēroti šiem kundziņiem, kas paraduši izsviest naudu par tīriem niekiem, bet labākam nolūkam nekad nemācēja pietaupīt.
Žanna nometās ceļos viņa majestātes priekšā, kurš iemiesoja Franciju un turēja klēpī nožēlojamu šuneli. Cik man bija sāpīgi to redzēt! Ko šis vīrelis bija darījis savas tēvijas vai citu labā, ka viņai vai citam viņa priekšā jākrīt ceļos? Bet Žanna — viņa tikko bija veikusi Francijas labā tik cēlu un dižu darbu, kāds nebija pieredzēts jau piecdesmit gadu, un bija arī lējusi savas asinis tēvijas labā. Viņam būtu jākrīt viņas priekšā ceļos, nevis otrādi.
Viens tomēr jāatzīst — Kārlis todien uzvedās teicami, daudz labāk, nekā parasti mēdza izturēties. Viņš nodeva savu šuneli kādam galminiekam un noņēma Žannas priekšā cepuri, it kā viņa būtu karaliene. Tad viņš nokāpa no sava troņa, pacēla viņu gaisā un ar ārkārtīgu prieku un atzinību apsveica ar izcilajiem panākumiem. Man radās pret viņu aizspriedums tikai vēlāk. Ja viņš būtu turpinājis tādā pašā garā kā tobrīd, ar viņu varētu samierināties.
Viņš uzvedās lieliski. Žannai viņš teica:
„Tev nebūs mesties manā priekšā ceļos, manu dižo ģenerāl; tu esi veikusi dižu darbu, un tev arī pienākas saņemt šo karalisko godu." Ievērojis, ka viņa ir bāla, viņš turpināja: „Tev nebūs stāvēt; tu esi lējusi savas asinis par Franciju, un brūce vēl gluži svaiga. Nāc, atsēdies." Viņš lika Žannai apsēsties, un arī pats apsēdās. „Bet tagad saki man vaļsirdīgi kā tādam, kas vaļsirdīgi atzīstas visu šo galminieku priekšā, kas tev daudz parādā: kādu atalgojumu tu sev gribētu? Saki pati, ko vēlies."
Man bija par viņu kauns. Tā bija aplama iedoma, jo kā gan viņš nedaudzās nedēļās būtu tuvāk iepazinies ar šo brīnišķīgo bērnu, ja mēs, viņas tuvinieki, domādami, ka esam viņu visu mūžu pazinuši, ik dienu pamanījām kādu jaunu viņas rakstura īpašību, par ko agrāk nebijām ne nojautuši? Bet tā jau ir mūsu visu vaina: kad mēs ko zinām, tad citus, kas to nezina, tikai nievājam. Un man bija kauns arī par galminiekiem, kas iztālēm dega skaudībā, redzot Žannas lielos panākumus, bet viņi pazina to ne vairāk kā karalis. Žanna pietvīka, kad iedomājās, ka būtu pakalpojusi tēvijai par samaksu, nodūra galvu un paslēpa seju rokās, kā palaikam mēdz darīt meitenes, kad jūt, ka nosarkst; neviens nezina, kālab viņas tā dara, bet tā nu viņas dara, un, jo vairāk pietvīkst, jo vairāk kaunas un jo vairāk to cenšas noslēpt citu skatienam. Karalis padarīja stāvokli vēl ļaunāku, to ievērodams, tā ir vislielākā nepieklājība, ja meitene nosarkusi; turklāt, kad apkārt vēl lielāks vairums svešu laužu, tad meiteni var ātri saraudināt, it īpaši, ja vina tik jauna, kāda toreiz bija Žanna. Tikai Dievs vien zina, kā tas izskaidrojams, un cilvēka prātam tas nav apjaušams. Kas uz mani attiecas, es tādā reizē drīzāk nošķaudītos, nekā nosarktu. Bet ko te daudz spriest un prātot: labāk turpināšu savu stāstu. Karalis pajokoja par viņas sārtumu, un viņa pietvīka vēl vairāk, un viņas vaigi kvēloja kā uguni. Tad viņš pats nožēloja, redzēdams, ko izdarījis, un mēģināja viņu uzmundrināt, teikdams, ka šis sārtums viņai piestāvot, — ar to, protams, uztrauca viņu vēl vairāk, viņas vaigi pietvīka ķiršu sarkanā krāsā, un acīs saskrēja asaras. Es būtu varējis jau iepriekš pateikt, ka tā tas notiks. Karalis jutās izmisis un saprata, ka labāk būs, ja novērsīs sarunu citā virzienā, tādēļ izteica viņai savu prieku un atzinību par viņas panākumiem, Tureli ieņemot, un, kad viņa bija daudzmaz atguvusies, viņš atkal ieminējās par atalgojumu un neatlaidās, lai viņa to pasakot. Visi klausījās ar milzīgu ziņkāri, ko viņa sev prasīs, bet, kad dzirdēja viņas atbildi, bija skaidri noprotams, ka to viņi nepavisam nav gaidījuši.
„Ak, mīļo un žēlīgo troņmantniek, man tikai viens vienīgs lūgums…"
„Nebīsties, bērns, saki droši, ko vēlies."
„Lai tu vairs ne dienu nekavētos. Mana armija tagad ir droša un spēcīga, un tā kaist cīņas garā, vēlēdamās pabeigt to, kas jau iesākts. Dosimies uz Reimsu, lai tevi tur kronē ar karaļkroni."
Kaut jūs redzētu, kā bezrūpīgais, krāšņi ģērbtais karalis nodrebēja, izdzirdējis viņas aicinājumu.
„Uz Reimsu? Ak, tas taču nav iespējams, manu ģenerāl! Mēs lai dotos cauri angļu karaspēka ieņemtam apgabalam?"
Vai tie tiešām bija franči, kas stāvēja viņam visapkārt? Nevienā sejā neredzēja sajūsmu, kad atskanēja meitenes drošsirdīgais aicinājums, toties visi bija acīmredzami apmierināti, kad karalis cēla iebildumus viņas priekšlikumam. Tik jauko bezdarbību pēkšņi apmainīt pret kara briesmām? Nevienam galma dienderim tas ne prātā nenāca. Tie piedāvādami sniedza cits citam savas dārgakmeņiem rotātās saldumu kārbiņas un klusībā priecājās par sava virsvadoņa piesardzīgo atturību. Žanna neatlaidās un lūdza karali:
„Ak, es tevi lūdzu, nepalaid garām šo lielisko izdevību. Visas iespējas tagad ir mūsu pusē, it kā tieši mums radītas. Mūsu armijai uzvara iedvesusi jaunu cīņas sparu, bet angļu karaspēku nomācis viņu zaudējums. Ja vilcināsimies, viss atkal būs citādi. Redzēdami, ka mēs kavējamies izmantot savus panākumus, mūsu ļaudis brīnīsies, sāks šaubīties un zaudēs paļāvību, bet arī angļi brīnīsies, atgūs zaudēto drosmi un atkal sasliesies jaunai cīņai. Tagad jāizmanto īstais laiks, un es tevi lūdzu — iesim!"
Karalis papurināja galvu, un Latremuī, kam viņš prasīja padomu, tūliņ ari steidzās viņam piebalsot.
„Jūsu Augstība, tas būtu neapdomīgi darīts. Neaizmirstiet angļu cietokšņus, kas uzcelti visgarām Luāras upei; un neaizmirstiet arī tos cietokšņus, kas būtu mums ceļā uz Reimsu!"
Viņš gribēja vēl turpināt, bet Žanna viņu skarbi pārtrauca:
„Ja mēs vilcināsimies, angļiem pienāks palīgspēki, un tie būs vēl stiprāki. Vai tad mums būs lielāka izdevība?"
„Kas?… Nē."
„Nu, ko tad velti runāt? Vai jums būtu kāds cits priekšlikums?"
„Es domāju, ka vajadzētu nogaidīt."
„I<o tad jūs gribat sagaidīt?"
Ministrs apjuka, jo viņš nevarēja atrast neviena aizbildinājuma savam priekšlikumam. Turklāt viņš nebija pieradis, ka viņam uzstāda tik tiešus jautājumus un vēl tik daudzu cilvēku priekšā; viņš saīga un teica:
„Valsts lietas gan nebūtu atklāti apspriežamas."
Žanna viņam mierīgi atbildēja:
„Piedodiet. Ja esmu kļūdījusies, tad tikai nezinādama. Es nemaz nezināju, ka jūsu valdības lietas ir arī valsts lietas."
Ministrs izsmiedams novaibstīja uzacis un dzēlīgi viņai teica:
„Es esmu karaļa pirmais ministrs, bet jums liekas, ka manas valdības lietas nebūtu valsts lietas? Kālab jūs tā domājat?
Žanna vienaldzīgi atbildēja:
„Tādēļ, ka nemaz nav valsts, ar ko jūs aizbildināties."
„Nav valsts?"
„Nē, kungs, nav valsts, un nav arī vajadzīgi ministri. Visa Francija sarukusi līdz dažiem akriem zemes; tiem pietiek ar vienkāršu kārtībnieku; to lietas nebūt nav valsts lietas. Tas būtu teikts pārāk skanīgos vārdos."
Karalis, kam patiesībā būtu jāsarkst, sirsnīgi un bezrūpīgi iesmējās, un arī galms viņam piebalsoja, bet tad novērsās un smējās tikai klusībā. Latremuī loti sašuta un jau atvēra muti, lai ko iebilstu, bet karalis pamāja ar roku un teica:
„Pagaidiet… viņa atrodas manā karaliskajā aizsardzībā. Viņa teica taisnību, skaidru patiesību, kādu es dzirdu tikai retumis! Ar visiem šiem kankariem, kas man mugurā, un šiem kankariem, kas man apkārt, es arī neesmu nekas vairāk, kā divu vai trīs nožēlojamu akru valdnieks, un arī jūs neesat nekas vairāk, kā vienkāršs kārtībnieks." Un viņš atkal sirsnīgi pasmējās. „Žanna, manu atklāto, godīgo ģenerāl, vai tu beidzot man teiksi, kādu atalgojumu sev vēlies? Es tevi iecelšu dižciltīgo kārtā. Tev būs ģerbonis ar kroni, Francijas lilijām un vēl turklāt ar tavu šķēpu, ar ko tu uzvarēji un paglābi Franciju, — tikai saki vārdu, un tu to dabūsi!"
Galms sačukstējās izbrīnā un skaudībā, bet Žanna noraidīdama purināja galvu un teica:
„Ai nē, mīļo un dižo troņmantniek. Darboties un ziedot sevi Francijai — tas jau pats par sevi ir augstākais atalgojums, kādu varētu vēlēties. Es tev lūdzu tikai vienu atalgojumu, tas ir pats augstākais un dižākais, kādu tu vari man piešķirt: dosimies uz Reimsu, lai tevi tur kronētu ar karalkroni. Es to lūdzu, uz ceļiem mezdamās."
Bet karalis saturēja viņu aiz rokas, un viņa balsī bija tiešām vīrišķība, un viņa acīs pavīdēja jauna apņēmība, kad viņš teica:
„Nē, sēdi! Tu mani uzvarēji; lai notiek, kā tu…"
Taču ministrs brīdinādams pamāja viņam, un viņš galmam par apmierinājumu vēl piebilda:
„Labi, labi, mēs to apdomāsim, mēs to apsvērsim un vēl redzēsim. Vai tas tevi apmierina, manu mazo, bet dūšīgo kareivi?"
Viņa pirmos vārdus dzirdot, Žanna pietvīka aiz apmierinājuma, bet līdz ar beigu vārdiem viņas seja atkal aptumšojās un acīs saskrēja asaras. Brīdi vēlāk viņa pēkšņi baigā apņēmībā uzsauca:
„Ak, nenoraidiet manu palīdzību; es jūs lūdzu mani nenoraidīt, kamēr nav par vēlu!"
„Nav pārvēlu?"
„Jā, tikai gads atlicis, tikai gadu es vēl varu jums palīdzēt, un tad manis vairs nebūs."
„Kālab tu tā runā, bērns, ar tavu veselību tu vēl nodzīvosi savus piecdesmit gadus."
„Ak, tu maldies. Nepaies ne gads, kad būs pienācis gals. Laiks paiet tik ātri, laiks aizskrien kā spārnos, bet viss vēl nav nokārtots. Ak, izmantojiet drīzāk manu palīdzību, jo tas Francijai ir dzīvības vai nāves jautājums."
Pat šos ķirmjus satrauca viņas kvēlie vārdi. Karalis kļuva nopietns un bija acīmredzami uztraukts. Viņa acīs pēkšņi atmirdzēja cieša apņēmība: viņš piecēlās, izvilka no maksts šķēpu un pacēla to gaisā; tad viņš lēnām to nolaida uz Žannas pleca un teica:
„Ak, tu esi tik vienkārša, tik patiesa, tik cēla un tik diža… ar šo šķēpa sitienu es tev piešķiru Francijas dižciltību, kas tev ari pienākas! Un par taviem nopelniem ar šo ieceļu dižciltībā arī visu tavu ģimeni un visu tavu cilti līdz ar visiem pēcnācējiem — ne vien vīriešu, bet arī sieviešu līnijā. Vēl vairāk! Par mūsu sevišķas labvēlības zīmi mēs piešķiram tavam namam mūsu valstī vēl neredzētu priekšrocību: tavas cilts sievietes iegūst un uz visiem laikiem patur tiesības iecelt dižciltībā arī savus vīrus, ja tie būtu piedzimuši zemākā kārtā."
Dzirdot tik ārkārtīgu goda parādījumu, neviens vairs nespēja apslēpt savu izbrīnu un skaudību. Bet karalis uz brīdi apklusa un visnotaļ apmierināts vēroja apkārtējos.
„Celies, Žanna d'Arka, ko turpmāk sauks Du Lis, ar pateicību atceroties to vareno palīdzību, ko tu sniedzi Francijas lilijām; un šīs lilijas un karalkronis, un tavs pašas šķēps, ar ko tu uzvarēji, lai draudzīgā vienotnē un attiecīgā sakārtojumā ietilpst tavā ģerbonī un uz visiem laikiem atgādina tavu augsto dižciltību."
Kad Madame Du Lis piecēlās, galminieki cits pēc cita steidzās vinu apsveikt ar iegūto dižciltību un sauca viņu jaunajā vārdā; bet viņa bija apjukusi un teica, ka tāds gods nebūt neklājoties zemajai kārtai, kādā viņa esot piedzimusi, un ar laipnu atļauju viņa arī turpmāk paturēšot savu parasto vārdu, būdama vienkārši tikai Žanna d'Arka.
Tikai Žanna d'Arka! It kā visā pasaulē vēl kas varētu būt dižāks un cēlāks! Madame Du Lis — tas bija tikai mirkļa gods, kas pakļauts iznīcībai un aizmirstībai. Bet Žanna d'Arka! Jau šo vārdu dzirdot, visiem pukst straujāk sirds un rodas apgarotība.