Skumji bija vērot, kāds uztraukums sacēlās pilsētā un visā zemē, kad ļaudis padzirdēja šo jauno vēsti. Karalis iecēlis Žannu d'Arku dižciltīgo kārtā! Aiz liela izbrīna un prieka tauta vai prātu zaudēja. Jūs nevarat ne iedomāties, ar kādām acīm uz viņu lūkojās un kā viņu apskauda. Varētu domāt, ka viņa tiešām piedzīvojusi ko lielu un laimīgu. Bet mums tam nebija nekādas lielas nozīmes. Mūsuprāt, Žannas slavai nemaz nevajadzēja tāda mirstīga goda parādījuma. Mums viņa bija saules gaišums pie debesīm, bet viņas jaunā dižciltība tikai nieka svecīte saules priekšā. Un viņa to arī uzņēma tikpat vienaldzīgi, kā patiesā saule noraudzītos sveces gaismā.
Bet ar viņas brāļiem bija citādi. Viņi bija lepni un laimīgi par savu jauno dižciltību, tas arī bija dabiski. Un Žanna, redzot viņu priekus, arī jutās laimīga līdz ar viņiem. Karalis bija veikli darījis, likdams viņas aizspriedumam pretim viņas ģimeni un tuviniekus.
Žans un Pjērs bija varen sajūsmināti par savu jauno ģerboni, un tiklab dižciltīgie, kā arī vienkāršie ļautiņi labprāt centās ar viņiem saieties. Karognesējs ar zināmu rūgtumu stāstīja — viņi abi esot tā iejutušies savā godībā, ka nemaz neguļot, jo miegā nejūtot savu dižciltību, tikai lieki zaudējot dārgo laiku; tālab arī viņi staigājot apkārt ne dzīvi, ne miruši.
Un viņš vēl teica:
„Militārajā pakārtotībā viņi paliek aiz manis, bet, kad lieta nonāks līdz sabiedriskām svinībām, man šķiet, viņi it mierīgi ierindosies aiz tevis un abiem bruņiniekiem, un tad mēs ar Noēlu gan laikam paliksim aiz viņiem ?"
„Jā," es teicu, „man šķiet, ka tev ir taisnība."
Tā jau baidījos, tā jau baidījos," teica karognesējs un nopūtās. „Tā jau baidījos? Ak, es muļķis, tā teikdams: es gribēju teikt, ka to jau zināju. Jā, es tiešām esmu muļķis, tā teikdams."
Noēls Rengesons viņu kaitināja:
„Bet es tūliņ nojautu, ka tu pateici muļķību, jo tas tev iznāca tik dabiski."
Mums visiem nu bija lielie smiekli.
„Ak tu nojauti? Tu laikam domā, ka esi nezin kāds gudrinieks? Es vēl kādu dienu tev kaklu apgriezīšu, Noēl Rengeson."
Seniors de Mecs teica:
„Paladīn, tu vēl nebūt neesi paredzējis visu iespējamo. Tev laikam ne prātā nav nācis, ka pilsoniskajās un sabiedriskajās svinībās viņi būs priekšā mums visiem, viņas pavadoņiem?"
„Nevar būt!"
„Gan redzēsi. Paraugies viņu ģerbonī. Tur pats galvenais ir Francijas lilijas. Bet tās ir karaliskas, tās ir karaliskās lilijas — ja tu to saproti! Un lilijas ģerbonī ar paša karaļa atļauju — vai tu arī saproti? Kaut ne visā pilnībā, bet viņu ģerbonī tomēr ietilpināts Francijas ģerbonis. Iedomājies! Saproti! Aptver taču lietas būtību! Mēs lai nostātos priekšā šiem abiem jauniešiem? Dievs ar tevi, to mums vairs nepiedzīvot. Manuprāt, visā mūsu zemē nebūs neviena dižciltīgā, kas varētu viņiem nostāties priekšā, izņemot vienīgi Alansonas hercogu, kas pats ir karaļnama princis."
Paladīnam tobrīd pietiktu ar pirksta piedūrienu, lai viņš saļimtu. Aiz pārsteiguma viņš kļuva gluži bāls. Brīdi viņš mēmi kustināja lūpas, velti pūlēdamies ko teikt, un beidzot arī viņam izdevās to pateikt:
„Es to nezināju, pat nedomāju, un kā es to varēju zināt? Esmu tiešām bijis mulkis. Tikai tagad redzu, kāds es esmu mulkis. Es viņus šorīt satiku un padevu viņiem laburltu, kā visiem citiem. Es negribēju būt nepieklājīgs, bet man ne prātā neienāca tas, ko jūs man tikko teicāt. Kāds es esmu ēzelis! Jā, tiešām, es esmu bijis ēzelis, ja man kas sakāms."
Noēls Rengesons teica, viņu kaitinādams:
„Jā, tas tiešām šķiet ticami; bet es nevaru saprast, kālab tu par to brīnies."
„Ak, tu nevari saprast? Labi, kādēļ tu to nevari saprast?"
„TādēJ, ka tas taču nav nekas jauns. Daži jau palaikam mēdz būt ēzeli. Un ja tu, mūžīgais ēzelis būdams, ar laiku to neņemtu vērā, tas gan drīzāk būtu loģiski, nekā tagad par to brīnoties, jo ar to tu vēlreiz esi ēzelis, un man šķiet…"
„Tagad man pietiek, Noēl Rengeson, pievaldi mēli, kamēr nav par vēlu. Un dažas dienas vai pat nedēlu neaiztiec mani, es vairs ilgāk nevaru paciest tavas pļāpas."
„Ak, labi! Es nemaz negribēju runāt. Es izvairījos teikt kaut vārdu. Ja tu negribi dzirdēt manas pļāpas, kādēļ tad pats pavedināji uz tādām valodām?"
„Es? Man ne prātā nenāca ar tevi runāt."
„Nē, tu mani tiešām pavedināji. Un man ir tiesība būt apvainotam, un es arī jūtos apvainots, ka tu pret mani tā izturies. Man šķiet, ja otru pavedina un ar varu spiež runāt, tad nav godīgi un pieklājīgi, ja vēlāk viņa vārdus dēvē par pļāpām."
„Ak tu, nabadziņš, kā tev sāp sirds! Vai kāds nevar viņam iedot cukurūdeni, lai padzeras? Klausieties, Žan de Mec, vai jūs tiešām esat par to pārliecināts?"
„Par ko tad?"
„Ka Žans un Pjērs pacelsies augstāk par visiem pārējiem dižciltīgajiem, izņemot vienīgi Alansonas hercogu."
„Man liekas, ka velti būtu to apšaubīt."
Karognesējs brīdi iegrima domās, tad viņa zīda un samta tērpa krūteža novilņoja smagā nopūtā, un viņš teica:
„Ak Dieviņ, kāds lēciens! Lūk, ko nozīmē laimēties. Bet es to nevēlos. Es nevēlos pateikties laimīgam gadījumam, bet gan vēlos godam nopelnīt to, ko saņemu. Es lepojos, ka esmu ticis tur, kur mani izvirzījuši mani nopelni, un nebūt negribētu uzkāpt līdz pašām debesim un zināt, ka esmu tur vienīgi, pateicoties nožēlojamam gadījumam, kas mani tik augstu izvirzījis. Manuprāt, pats galvenais un es teikšu — vienīgais ir tikai katra paša nopelni. Viss pārējais ir blēņas."
Tajā brīdī atskanēja signāls pulcēties, un ar to arī pārtrūka mūsu saruna.