Ritēja diena pēc dienas, un viss bija pa vecam, nekas netika uzsākts. Karaspēkā vēl bija možs cīņas gars, bet tam arī nācās ciest badu. Tas nedabūja algu, jo mantnīcas bija iztukšotas, kā arī nespēja to apgādāt ar pārtiku; trūkumu ciezdams, tas pamazām sāka izklīst, par ko galms tikai priecājās. Žēl bija noskatīties Žannas izmisumā. Viņai vajadzēja bezspēcībā noskatīties, kā izklīda viņas armija, ar ko viņa bija uzvarējusi, līdz palika tikai tās atliekas.
Beidzot viņa kādu dienu devās uz Lošas pili, kur bezdarbībā savas dienas vadīja karalis. Viņa to atrada apspriedē ar trim viņa padomniekiem: Robertu Le Masonu, citkārtējo Francijas kancleru, Kristofu d'Arkūru un Žerāru Mašē. Bija klāt ari Orleānas bastards, kas mums vēlāk to pastāstīja. Žanna metās pie karaļa kājām un apkampa viņa ceļus, teikdama:
„Dižo troņmantniek, lūdzu, beidz ilgi un bieži apspriesties, bet nāc man līdzi, dosimies ātri uz Reimsu, lai tevi tur kronē ar karaļkroni."
Kristofs d'Arkūrs jautāja:
„Vai tās ir tavas Balsis, kas tev to ieteic karalim?"
„Jā, un tas jādara jo steidzīgi."
„Vai tādā gadījumā nepateiksi mums karaļa klātbūtnē, kā šis Balsis ar tevi var sazināties?"
Tas nu atkal bija jauns mēģinājums izlikt Žannai slazdus, kuros viņa varētu iekrist. Bet no tā nekas neiznāca. Žannas atbilde bija vienkārša un sirsnīga, un viltīgajam bīskapam tā arī neizdevās tajā atrast ko aizdomīgu. Žanna teica — ja viņai gadoties sastapties ar tādiem ļaudīm, kas apšaubot viņas izredzētību, tad viņa paejot nomaļus un lūdzot Dievu, skumdama par cilvēku šaubām, un tad viņa dzirdot savas Balsis, kas viņai mierinādamas čukstot ausi: „Tikai uz priekšu, Dieva Meita, es tev palīdzēšu!" Tad viņa vēl piebilda:
„Kad es to dzirdu, manu sirdi pārņem tāds prieks, ka pat grūti izturēt!"
Bastards stāstīja, ka līdz ar šiem vārdiem viņas sejā atspīdējis dievišķs gaišums.
Žanna neatlaidās, mēģināja visus pārliecināt, centās visiem iegalvot un soli pa solim izcīnīja savu, kaut arī padome viņai ietiepīgi pretojās. Viņa lūdza un lūgdama aicināja doties uz Reimsu. Kad viņiem vairs nebija citu iebildumu, arī viņi atzina, ka varbūt bijis aplam, ļaujot karaspēkam izklīst, — bet ko tagad vairs varēja iesākt? Nevar taču doties ceļā bez karaspēka!
„Tad sasauciet to," Žanna viņiem teica.
„Bet tas prasīs sešas nedēļas laika."
„VienaIga — sāksim! Tikai darīsim kaut ko!"
„Nu jau par vēlu. Bedfordas hercogs, bez šaubām, jau savācis karaspēku un steidzas palīgā saviem Luāras cietokšņiem."
„Jā, kamēr mēs savējam lāvām izklīst… un tā ir kauna lieta! Bet mēs ne bridi nedrīkstam vilcināties; beidzamais laiks mosties."
Karalis iebilda, ka būtu bīstami doties uz Reimsu gar stiprajiem Luāras nocietinājumiem. Bet Žanna teica:
„Mēs tos sagrausim, un tad tev nekas nedraudēs."
Tādā gadījumā karalis jau bija ar mieru riskēt. Tā viņš varētu bez briesmām uzgaidīt, kamēr citi viņam pašķirtu ceļu.
Žanna atgriezās sajūsmināta. Visur atkal valdīja trauksme. Uz visām malām izsūtīja aicinājumu iestāties armijā. Sellā iekārtoja rekrūšu nometni, un tur no visām malām plūda gan vienkārši ļautiņi, gan arī dižciltīgie, kas ar pacilātību pievienojās viņas karaspēkam.
Puse maija bija nokavēta; un tomēr 6. jūnijā jau bija savākts jauns karaspēks, kas bija gatavs tūliņ doties ceļā. Astoņi tūkstoši vīru. Tikai padomājiet! Padomājiet, kāds daudzums karotāju tik mazā novadā. Turklāt visi bija rūdīti kareivji. Tolaik lielākā tiesa Francijas vīriešu jau bija izbaudījuši kara- gaitas, jo kari ilga veselām paaudzēm. Jā, vairākums franču bija kareivji, turklāt veikli bēdzēji, tas daļēji jau bija iedzimts un pa daļai ari iemācīts kaujas laukos; gandrīz veselu gadsimtu viņi bija tikai bēguši un vairījušies. Bet tā nebija viņu vaina. Viņiem nebija prasmīgu karavadoņu, pareizāk sakot, viņu karavadoņiem nelaimējās. Un jau labi sen karalis un galminieki bija paraduši izturēties pret saviem karavadoņiem ar viltu un nodevību, tādēļ arī tie ar laiku vairs neklausīja karaļa pavēlēm, un ikviens gādāja tikai par sevi, neliekoties ne zinis par pārējiem. Tādējādi nemaz nebija iespējams uzvarēt. Un arī pilnīgi saprotams, kādēļ franču karaspēks bija paradis bēgt un vairīties. Šis karaspēks tomēr bija ar lieliskām kaujas spējām, tikai trūka kārtīga karavadoņa, kas apvienotu sevī virspavēlniecību, nevis dalītos tajā ar deviņiem citiem ģenerāliem un pats sev paturētu tikai desmito tiesu. Nu viņiem bija likumīgs vadonis, kam galva un sirds bija vietā un kas savu amatu pildīja ar retu sirsnību un uzcītību, un tādēļ ari bija gaidāmi panākumi, par to vairs nevarēja būt šaubu. Viņiem bija Žanna d'Arka; un viņas vadībā viņiem vajadzēja uz visiem laikiem atmest bēguļošanu.
Jā, Žanna bija atkal sajūsmā. Viņa bija klāt visur, kur kas kārtojams, dienu un nakti apstaigāja nometni, steidzinādama karagājienu. Un, kur vien viņa parādījās, apstaigādama savu kareivju rindas, prieks bija dzirdēt, kā viņai uzgavilēja. Un katram ari vajadzēja viņai uzgavilēt — cik viņa bija daiļa un mīlīga, un kā viņā staroja dzīvība un jaunība! Ar katru dienu viņa kļuva jo skaistāka; viņai jau bija septiņpadsmit gadu, pat septiņpadsmit ar pusi, tā teikt — viņā jau bija uzplaukusi sieviete.
Kādu dienu ieradās divi jauni grāfi, brāļi de Lavali, kas piederēja augstākajai un slavenākajai Francijas dižciltībai; tie nu tikām neatlaidās, kamēr nebija redzējuši Žannu d'Arku. Karalis viņus ataicināja pie sevis un iepazīstināja ar Žannu, un, protams, ka viņi bija gluži pārsteigti un sajūsmināti. Kad viņi dzirdēja viņas brīnišķīgo balsi, tad droši iedomājās flautu; un, kad viņi ieskatījās viņas acu dzelmēs un viņas sejā, ieskatījās viņas dvēselē, kas izpaudās viņas skatienā, tad vairs nebija šaubu, ka viņa tos apbūrusi, kā mūs apbur dievišķa poēma vai liega mūzika. Viens bija aizrakstījis savējiem vēstuli, kurā sacīts: „Bija dievišķīgi viņā skatīties un klausīties." Un tā bija taisnība. Tas nu reiz bija teikts vietā.
Viņš redzēja Žannu, kad viņa pašreiz gatavojās karagājienam, un, lūk, kā viņš to apraksta:
„Viņa bija viscaur baltās bruņās, tikai galva kaila, un rokā viņa turēja nelielu kaujas cirvīti; kad viņa piegāja pie sava milzīgā, melnā zirga, gatavodamās kāpt seglos, tas uzslējās pakaļkājās un vairīdamies metās sāņus. Tad viņa teica: „Pievediet pie krusta!" Krusts bija tieši iepretim dievnamam. Tad zirgu pieveda pie krusta. Un viņa mierīgi uzkāpa zirgā, un tas vairs nekārpljās, it kā būtu ar pinekli sasaistīts. Zirgā uzkāpusi, viņa pagriezās pret dievnama durvīm un teica savā maigajā balsi: „Jūs, priesteri un dievlūdzēji, tagad aizlūdziet par mums Dievu!" Tad viņa iecirta zirgam piešus sānos un aizaulekšoja ar savu karogu, cieši satvērusi rokā savu cirvīti un skalā balsi saukdama: „Uz priekšu — ceļā!" Viens viņas brālis, kas bija ieradies pirms nedēļas, viņai sekoja karagājienā; un ari tas bija tērpies baltās bruņās."
Ari es tur biju klāt un visu to redzēju; un viss bija gluži tā, kā viņš aprakstījis. Vēl tagad skaidri redzu nelielo kaujas cirvīti, cepuri ar krāšņo spalvu pušķi, baltās bruņas un visu, kā tas bija tai neaizmirstamajā jūnija pēcpusdienā; es redzu visu, it kā tas būtu noticis tikai vakar. Un es jāju līdzi ar virsniekiem pavadoņiem — līdz ar Žannas d'Arkas pavadoņiem.
Jaunais grāfs loti gribēja mums piebiedroties, bet karalis viņu pagaidām nelaida. Tomēr Žanna bija viņam to solījusi. Savā vēstulē viņš saka:
„Viņa teica: kad karalis došoties uz Reimsu, arī es varēšot viņam sekot. Lai Dievs dotu, ka man nebūtu tik ilgi jāgaida un es drīzāk varētu piedalīties karagājienā!"
Žanna to viņam apsolīja, atvadīdamās no Alansonas hercogienes. Hercogiene neatlaidās — lai viņa to apsola, un tad ari citi izmantoja šo gadījumu, lai dabūtu līdzīgu solījumu. Hercogiene bija loti nobažījusies par savu laulāto draugu, jo paredzēja niknu cīņu; un viņa sirsnīgi apkampa Žannu, liegi glaudīja viņai galvu un teica:
„Uzmani un pasaudzē viņu, dārgā, lai viņš atkal atgrieztos sveiks un vesels. Es tev to izlūdzos un tikām tevi nelaidīšu, kamēr nebūsi to apsolījusi."
Žanna viņai atbildēja:
„Es jums to apsolu no visas sirds; un tie nav tukši vārdi, bet gan solījums: jūs viņu atkal sagaidīsiet sveiku un veselu. Jūs man ticat? Nu, vai tagad esat apmierināta?"
Hercogiene aizgrābtībā vairs nespēja izteikt ne vārda, bet noskūpstīja Žannu uz pieres; un tā viņas šķīrās.
Mēs devāmies ceļā 6. jūnijā un apstājāmies Romorantēnā; 9. jūnijā, atskanot lielgabalu grāvieniem un karogiem plīvojot vējā, Žanna iejāja Orleānā. Aiz viņas krāšņos tērpos jāja viņas pavadoņi: Alansonas hercogs; Orleānas bastards; sirs de Busaks, Francijas maršals; sirs de Gravills, stopnieku virsnieks; sirs de Kulāns, Francijas admirālis; Ambruāzs de Lorē; Etjēns de Vinjols, saukts Lagīrs; Gotjē de Brisaks un vēl citi slavenākie karavadoņi.
Tas bija neaizmirstams bridis; kā arvien, skanēja gaviles un drūzmējās laužu bari, gribēdami redzēt Žannu; beigās mēs tomēr tikām līdz savam citkārtējam miteklim, un es redzēju veco Bušē, viņa sievu un mīļo Katerīnu apkampjam Žannu un viņu sirsnīgi skūpstām, un man atkal sirdī iezagās skaudra smeldze, jo es gan būtu varējis skūpstīt Katerīnu labāk un kvēlāk, nekā jebkurš cits manā vietā; bet par to nebija ko domāt, un man tikai atlika klusībā nogausties. Ak, cik viņa bija skaista un mīlīga! Es viņu iemīlēju jau pirmajā dienā, kad ieraudzīju, un kopš tās dienas biju ieslēdzis viņu savā sirdī. Nu jau esmu turējis viņas attēlu atmiņā sešdesmit trīs gadus, un tas arī ir vienīgais, un nekad vairs neesmu citu iemīlējis. Tagad esmu jau sirmā vecumā, bet manā atmiņā viņa vēl tikpat jauna, jauka, mīlīga, maiga, skaista, liega, sirdsšķīsta un dievišķa kā toreiz, priekš tik daudziem gadiem, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju un vairs nevarēju aizmirst.