Arī šoreiz, kā jau agrāk, karaļa stingrā pavēle viņa ģenerāliem bija šāda: „Visās lietās pakļausit Jaunavai un bez viņas nekā neuzsākt." Un šoreiz viņa pavēlei arī klausīja, un visā lielajā Luāras karagājienā nav atzīmēts neviens nepaklausības gadījums.
Kā viss tagad bija mainījies! Visur valdīja jauna kārtība! Viss vecais bija atmests. Tas pierāda, cik lielu slavu šis bērns bija ieguvis desmit kaujas dienās, būdams armijas priekšgalā, īsā laikā bija lauzta neuzticība un šaubas, droši iegūta visu uzticība un paļāvība; to pats rūdītākais karavadonis nebūtu panācis pat trīsdesmit gadu laikā. Ja vēl atceraties, — sešpadsmit gadu vecumā, kad Žanna pati uzņēmās savu aizstāvību bargo tiesnešu priekšā un arī pieveica savus pretiniekus, kāds tiesnesis, par viņu runādams, teica: „Šis brīnišķīgais bērns." Un tas, kā redzat, arī bija pareizi teikts.
Vecie karavīri tagad nemēģināja apiet Žannu un kaut ko uzsākt bez Jaunavas atļaujas; tas nu bija tiesa, un ar to jau bija daudz iegūts. Tajā pašā laikā viņu vidū bija arī tādi, kam viņas šķietamā pārgalvība un jaunie kara paņēmieni radīja nopietnas bažas, un tie nu centās visu iegrozīt citādi. Desmitajā jūnijā, kad Žanna cītīgi gatavoja savu uzbrukumu un nenogurdama deva attiecīgas pavēles, daži viņas ģenerāli atkal sāka apspriesties un gari un plaši izrunāties.
Pēcpusdienā tie noturēja savu parasto kara padomes sēdi; un, gaidot Žannu, tie no jauna ņēmās apspriest lietas stāvokli. Šī apspriede vēsturē nav atzīmēta; bet arī es tajā piedalījos un zinu, ka man ticēsiet, jo nebūt negribu jūs vilt.
Gotjē de Brisaks izteica bažīgāko domas, bet Žannas pusē stingri turējās Alansonas hercogs, bastards, Lagīrs, Francijas admirālis, maršals de Busaks un arī pārējie ievērojamākie karavadoņi.
De Brisaks aizrādīja uz stāvokļa nopietnību: Žaržo, pret ko vēršams pirmais uzbrukums, ir ļoti stiprs cietoksnis; angļiem daudz lielgabalu un 7000 vīru liels garnizons — tie visi ir rūdīti kareivji, un tos vada dižais Sufolkas grāfs un tā abi bīstamie brāli, de la Poli. Viņaprāt, Žannas nodoms ieņemt šo cietoksni ar joni esot visai pārgalvīgs, un viņš domāja, ka viņu vajadzētu pārliecināt atmest šo neprātīgo domu un tās vietā izvēlēties citu, mērenāku un mazāk bīstamu taktiku, proti, kārtīgu aplenkumu. Viņš centās pierādīt, ka tas būtu pret visiem karamākslas likumiem un paņēmieniem, ja ar dzīvo spēku mēģinātu ar joni ieņemt to, kas nemaz nav ieņemams.
Bet tālāk viņš arī netika. Lagīrs ar nepacietīgu kustību sakārtoja savu spalvām pušķoto bruņucepuri un viņu pārtrauca:
„Dieva vārds, viņa gan zina, ko dara, un ne mums viņu šai ziņā pamācīt!"
Un viņš vēl nepaspēja izteikt līdz galam, kad jau bija kājās ari d'Alansons, Orleānas bastards un vēl pieci vai seši karavadoņi, kas tūliņ ņēmās viņu skali apsaukt un sašutuši aizrādīja, cik nekaunīgi būtu apšaubīt virspavēlnieka rīcību, vienalga, slepus vai atklāti. Un, kad tie bija mazliet aprimuši, Lagīrs atkal turpināja, izmantodams klusuma brīdi:
„Daži cilvēki nekad neprot piemēroties. Apstākli var mainīties, bet viņi nekad nesapratīs, ka arī viņiem būtu jāmainās līdz ar apstākļiem. Viss, ko viņi zina, ir tēvu un vectēvu iemītais ceļš, ko arī viņi paši savā laikā staigājuši. Ja gadītos zemestrīce, viss sagrūtu un sajuktu, un šis iemītais ceļš nu vestu bezdibenī un muklājā; tādi ļautiņi nekad nedomās meklēt jaunu ceļu vai izeju, tie tikai stulbi turēsies pie vecā ceļa un drīzāk aizies bojā, nekā ko mainīs. Biedri, tagad radušies jauni apstākli, un augstākais kara ģēnijs to saskatījis ar savu gaišo skatienu. Un turpmāk vajadzīgi jauni celi, un tas pats gaišais skatiens tos mums izraudzījis. Vēl nav tāda cilvēka, nekad arī nav bijis un vairs nebūs, kas varētu to labāk izdarīt! Agrāk mēs bijām paraduši tikai zaudēt un vēlreiz zaudēt, tādēļ mūsu karaspēkam nebija ne drosmes, ne paļāvības, ne arī cerības. Vai ar tādiem kareivjiem kāds uzdrošinātos uzbrukt cietokšņiem? Nē, ar tādiem bija tikai viena iespēja: aplenkt cietoksni un gaidīt, kamēr tas izmirs no bada. Bet tagad viss ir citādi: karaspēkā atdzīvojies senais spars, atkal radusies paļāvība un cerība, un tas nu ir modies jaunai cīņai! Ko jūs ar to darīsiet? Vai atkal nomāksiet un ļausiet tam izplēnēt un aiziet bojā? Un ko jūsu vietā darīs Žanna d'Arka? Kaut jupis, viņa to vēl uzmundrinās un kā viesuli raidīs cīņā pret ienaidnieku! Nekas tik skaidri neiezīmē viņas lieliskās karavadoņa spējas un prātu, kā tas, ka viņa aptvērusi jaunās iespējas un tūliņ arī sapratusi, kā tās varētu ar panākumiem izmantot. Ar viņu tu nenīksi uz vietas, gaidot ienaidnieku badā izmirstam; ar viņu nemīņāsies un negaidīsi rītdienu. Diezgan gulēts un zvilnēts! Tagad tikai ar joni! joni! joni! un vēlreiz ar joni! uzmeklēt ienaidnieku viņa alā un sagrābt to žņaugos. Un tas nu būtu pa manai gaumei. Žaržo, jūs sakāt? Bet kas tad ir Žaržo ar visiem saviem nocietinājumiem un torņiem, ar saviem lielgabaliem un septiņiem tūkstošiem rūdītu kareivju? Žanna d'Arka vada mūsu karaspēku, un, Dieva vārds, cietokšņa liktenis jau iepriekš izlemts!"
Viņš panāca savu. Neviens vairs nemēģināja celt pret Žannu iebildumus. Un brīdi vēlāk viņi jau omulīgi tērzēja savā starpā.
Tad ienāca Žanna, viņi piecēlās un sveicināja ar šķēpu, bet viņa jautāja, kas viņiem sakāms. Lagīrs viņai atbildēja:
„Lieta izlemta, manu ģenerāl. Daži domāja, ka Žaržo mums nebūtu pa spēkam."
Žanna jautri pasmējās; tie atkal bija viņas priecīgie bezbēdīgie smiekli, kuros izpaudās tāds dzīvesprieks, ka veci ļaudis tūliņ jutās jaunāki, kad tos dzirdēja; un tad viņa teica sapulcei:
„Esiet bez bailēm, jo tiešām nav nekā bīstama. Mēs droši uzbruksim angļiem ar joni, un jūs redzēsiet." Tad viņas skatiens uz brīdi aizklīda tālumā, un ļoti var būt, ka tobrīd viņa atkal garā redzēja savas dzimtās mājas; mazliet vēlāk viņa vēl piebilda: „Es tikai zinu, ka mūs vada pats Dievs, un viņš dos mums uzvaru, jo citādi es labāk atgrieztos pie savām avīm, nekā uzņemtos tādas briesmas."
Vakarā visi kopīgi ieturējām ģimeniskas atvadu vakariņas, kurās piedalījās tikai viņas tuvākie līdzgaitnieki un Bušē ģimene. Žanna šoreiz nevarēja būt ar mums kopā, jo pilsēta viņai par godu bija sarīkojusi banketu, un viņa devās turp ar saviem augstākajiem virsniekiem — baznīcu zvaniem skanot un varenai uguņošanai liesmojot.
Pēc vakariņām ieradās daži pazīstami jaunieši, un mēs pagaidām aizmirsām, ka esam kareivji, tikai atcerējāmies, ka esam puiši un meitenes un tik ilgi neesam priecājušies; un tad nu nāca dejas un rotaļas, un atskanēja jautri smiekli, — un tas bija pats jaukākais un nevainīgākais, bet reizē arī trakulīgākais un trauksmainākais laiks visā manā mūžā. Ak Dieviņ, cik sen tas bija! Tad vēl manī kūsāja jaunība. Bet ārā visu laiku dzirdēja vienmērīgi soļojam karapulkus: tur vienkopus pulcējās izkaisītais un izklīdušais franču karaspēks, lai jau rīt piedalītos baigajā kara traģēdijā. Jā, tolaik mums netrūka tādu kontrastu. Un, kad es devos gulēt, bija redzams vēl viens kontrasts: milzīgais Punduris, jaunās bruņās tērpies, — īsts bargā kara gara iemiesojums — stāvēja sardzē pie Žannas durvīm, bet uz viņa pleca saritinājies gulēja mazs kaķēns.