Otrajā dienā bija lielisks skats, kad ar vējā atrisušiem karogiem, ar Žannu un viņas pavadoņiem karapulku priekšgalā izjājām pa dižajiem Orleānas vārtiem. Mums tagad bija piebiedrojušies arī abi jaunie de Lavali, kas arī bija iedalīti karaspēka vadībā. Un tas bija labi, jo viņi bija dzimuši karavīri, kādreiz slavenā karavadoņa, Francijas konetabla Bertrama Digeklēna mazdēli. Līdz ar mums devās arī Luijs de Burbons, maršals de Rē un Vidams de Šatrts. Mēs ar pilnām tiesībām varējām bažīties, jo zinājām, ka Žaržo garnizonam steidzas palīgā piecu tūkstošu vīru liels karaspēks Džona Fastolfa vadībā, bet man šķiet, ka neviens nebaiļojās. Un patiesībā šie angļu palīgspēki vēl bija tālu. Sers Džons bija aizkavējies; lai kāds bija iemesls, viņš nesteidzās. Viņš zaudēja četras dienas dārgā laika, apstādamies Etampā, un otras četras Žanvillā.
Žaržo sasnieguši, tūliņ ķērāmies pie darba. Žanna izsūtīja lielāku nodalu uzbrukumā ārējiem nocietinājumiem, kurus arī izdevās ar joni ieņemt, bet beigās, lai kā mūsējie centās, tos atkal pametām, jo no galvenā cietokšņa angļiem piesteidzās palīgspēki. Redzot mūsējos atkāpjamies, Žanna ar savu kara saucienu atkal sapulcināja karaspēku un no jauna devās uzbrukumā, kaut gan ienaidnieks mūs sagaidīja ar spēcīgu liegabalu uguni. Paladīns viņai blakus saļima ievainots, bet viņa paķēra savu karogu, ko viņš vairs nevarēja noturēt, un metās iekšā pašā cīņas karstumā, visu laiku mudinādama mūsējos nepagurt; kādu laiku viss sajuka vērpetē, un bija tikai dzirdamas ieroču šķindas, vīri nikni cīnījās cits ar citu, un nemitīgi grāva lielgabali; bet tad viss pazuda dūmos un ugunis. Tikai laiku palaikam, kad pašķīrās biezā dūmu sega, vienu mirkli varēja vērot mežonīgo traģēdiju, kas norisinājās aiz dūmakas; un tādos brīžos ikreiz pavīdēja slaidais, baltās bruņās tērptais augums, kas iemiesoja visas mūsu cerības un mūsu gaidas, un ikreiz, kad viņas mugura bija pavērsta pret mums un seja pret ienaidnieku, tūliņ zinājām, ka mums labi veicas. Un beigās, kad atskanēja skali prieka saucieni, mēs jau droši zinājām, ka priekšējie nocietinājumi ir mūsu rokās.
Jā, priekšējie nocietinājumi bija ieņemti; ienaidnieks atkāpās aiz cietokšņa mūriem. Mēs apmetāmies tajā vietā, kur bijām nokļuvuši, un iekārtojām nometni, jo starplaikā jau bija satumsis vakars.
Žanna aizsūtīja angļiem ultimātu, solīdama viņus atlaist ar mieru un godu, ja viņi tūliņ padotos, un ļaudama ņemt līdzi arī zirgus. Nevienam ne prātā nebija, ka viņa varētu ieņemt cietoksni, bet viņa jau to skaidri zināja; un tomēr viņa piedāvāja žēlastību, kas tolaik karā nebija parasta, jo tais laikos ne vien mēdza bez žēlastības nogalināt ieņemto pilsētu garnizona karavīrus, bet vietām slepkavoja arī nevarīgas sievietes un bērnus. Daudzi vēl atcerējās, ar kādu mežonīgu nežēlību Kārlis Drošsirdīgais izrēķinājās ar Dinanī sievietēm un bērniem, kad priekš dažiem gadiem to ieņēma. Tā nu bija nedzirdēta un apbrīnojama žēlastība, ko Žanna piedāvāja cietokšņa garnizonam; bet tas jau bija viņas līdzjūtīgajā un žēlsirdīgajā dabā — viņa arvien centās saudzēt savu ienaidnieku dzīvību un saglabāt viņu karavīru godu, kad bija tos pieveikusi.
Angļi prasīja divu nedēju ilgu pamieru, lai varētu izlemt savu atbildi. Un tolaik jau tuvojās Fastolfs ar 5000 vīriem! Žanna viņus noraidīja. Bet vina vēlreiz apžēlojās par viņiem, teikdama, lai ņemot tiklab zirgus, kā ari ieročus, bet lai stundas laikā aizvācoties.
Ietiepīgie vecie angļu karavīri arī ar to nebija mierā. Viņi atkal atteicās pieņemt viņas piedāvājumu. Tad Žanna pavēlēja savai armijai sagatavoties uzbrukumam, tam vajadzēja sākties deviņos rītā. Tā kā mūsu karaspēks bija noguris iepriekšējās dienas pārgājienā un kaujā, d'Alansons domāja, ka uzbrukums nolikts pārāk agrā rīta stundā; bet Žanna teica, ka tā būšot labāk, un viņai arī vajadzēja paklausīt. Tad viņu atkal pārņēma milzīga sajūsma, kāda arvien mēdza būt pirms kaujas, un viņa teica:
„Pie darba! Pie darba! Un ari pats Dievs mums palīdzēs!"
Jā, var teikt, viņas mīļākais teiciens bija „Pie darba! Pie darba!", jo viņa nekad nemēdza karalaukā atpūsties. Un ikviens, ja vien dzīvē cels godā šo teicienu, ari droši gūs panākumus. Panākumus var gūt pasaulē dažādos veidos, bet nekas gan nebūs iespējams bez nopietnas darba gribas.
Man šķiet, ka todien mēs būtu uz visiem laikiem zaudējuši savu milzīgo karognesēju, ja mūsu Punduris, kas bija vēl milzīgāks, nebūtu gadījies tuvumā un viņu iznesis laukā no kaujas lauka, kad viņu ievainoja. Viņš bija bez samaņas, un mūsu pašu zirgi būtu viņu saminuši, ja tūliņ nebūtu piesteidzies palīgā Punduris un viņu nogādājis aizmugurē drošībā. Drīz viņš atkal atguvās un pēc divām vai trim stundām jau bija uz kājām; un tad viņš bija ārkārtīgi laimīgs un lepojās pats ar sevi kā mazs bērns, kāds viņš arī bija, dižodamies visiem ar savu pārsieto ievainojumu. Viņš pat lepojās ar savu ievainojumu vairāk, nekā dažs labs kautrīgs cilvēks, ja būtu kritis karalaukā. Bet viņa lepnība tomēr bija bez ļaunprātības, un viņam arī nekā nevarēja pārmest. Viņš stāstīja visiem, ka viņu ķēris katapultas akmens, un tas esot bijis labas galvas lielumā. Un akmens, protams, ar katru bridi pieauga lielāks. Beigās tas jau bija krietnas ēkas lielumā.
„Laujiet, lai stāsta," teica Noēls Rengesons. Nepārtrauciet. Gan rit tas būs katedrāles lielumā."
To viņš teica klusām. Un tiešām — otrā dienā tas jau bija katedrāles lielumā. Savā mūžā neesmu redzējis nevienu, kam būtu tik nevaldāmas iztēles spējas.
Rita gaismai svīstot, Žanna jau bija kājās, jādelēja pa nometni, uzmanīgi visu apskatīja un izvēlējās pēc iespējas labāku novietni saviem lielgabaliem; un lielgabalus viņa beidzot novietoja ar tādu prasmi, ka viņas ģenerālleitnants to atcerējās ar sajūsmu pat pēc ceturtdaļgadsimta, kad nodeva liecību viņas attaisnošanas tiesā.
Savā liecībā d'Alansons aizrādīja, ka šajā 12. jūnija rītā, izrīkodama pie Žaržo karaspēku, viņa nav vis paļāvusies uz labu laimi, bet rīkojusies „kā rūdīts, tālredzīgs karavadonis, kas jau savus divdesmit vai trīsdesmit gadus pavadījis kara gaitās".
Vecākie franču armijas vadoņi apliecināja, ka viņa karalaukā it visur apliecinājusi lieliskas spējas, it īpaši viņa pratusi novietot lielgabalus un vadīt artilērijas uguni.
Kas gan bija šos brīnumus iemācījis vienkāršai ganu meitenei, kura pat neprata lasīt un kurai nekad agrāk nav bijusi izdevība mācīties sarežģītajā kara mākslā? Manuprāt, šai mīklai nav atrisinājuma, jo nekad vēsturē nav bijis līdzīga gadījuma, ar ko salīdzināt. Jo visā vēsturē taču nav neviena slavena karavadoņa, lai cik viņš spējīgs savās dotībās, kas būtu guvis panākumus arī citādi, nekā ar cītību un pieredzi. Šo miklu tā arī nekad neatrisinās. Es domāju, ka šīs spējas viņai bija iedzimtas, un viņa, tās izmantodama, klausīja savai apbrīnojamai nojautai, nekad neklūdoties.
Astoņos vakarā viss aprima, un vairs nevarēja saklausīt ne troksnīša. Apkārt valdīja mēms klusums. Klusums bija baigs un drausmīgs, jo aiz tā kas slēpās. Gaisā nejuta ne vēsmiņas. Karogi torņos un uz vaļņiem karājās gluži kā lupatas. Kur vien kādu redzēja, visi ausījās gaidās. Mēs stāvējām uz vadības paugura, kur mūs bija sapulcinājusi Žanna. Netālu varēja redzēt cietokšņa ciema ielas un nabadzīgas būdeles. Redzami ari ļaudis — un visi stāvēja un ausījās. Kāds vīrs pašreiz bija taisījies pie sava veikala durvīm ko pienaglot, bet tā ari apstājies. Vienā rokā viņš turēja paceltu naglu; otrā rokā bija pacelts veseris; bet viņš bija visu aizmirsis, novērsies un uzmanīgi klausījās. Pat bērni neapzinīgi bija apstājušies rotaļāties; es redzēju mazu zēnu ar rokā satvertu stibiņu, ar ko viņš bija gribējis uzvilkt loku; tā viņš tur stāvēja un klausījās — un loks pats aizripoja. Es redzēju jaunu, glītu meiteni, kas stāvēja pie loga, turēdama rokā lejkannu, — uz palodzes podos bija sarkanas puķes — bet ūdens netecēja; meitene klausījās. Visur ļaudis stāvēja kā pārakmeņojušies; un visur valdīja baigs klusums, ko netraucēja ne mazākais troksnītis.
Žanna d'Arka pacēla savu šķēpu. Vienā mirkli klusumu pārtrauca mežonīgs troksnis; lielgabali cits aiz cita dārdēdami spļāva uguni un dūmus; un mēs redzējām atbildes ugunis, kas strēloja cietokšņa torņos un uz vaļņiem, un, mums atbildot, nemitīgi grāva lielgabali; drīz vaļņi un torņi pazuda dūmu mākoņos, kas savilkās arvien biezāki, jo nepūta ne vēsmiņas. Meitene aiz šausmām pameta savu lejkannu un tikai sasita plaukstas, bet tai pašā brīdī viņas glīto augumu sašķaidīja lielgabala raidīta akmens bumba.
Lielā artilērijas divkauja turpinājās, un abās pusēs cītīgi raidīja šāvienu pēc šāviena. Nabaga ciematiņš smagi cieta kaujā. Lielgabalu šāvieni grāva vieglās celtnes, it kā tās būtu kāršu namiņi; un ik brīdi varēja redzēt virs dūmu mākoņiem slaidā lokā lidojam smagās akmens bumbas, kas ārdīja namu jumtus. Vietām parādījās liesmas, un pret debesīm cēlās uguns un dūmu stabi.
Lielgabaliem graujot, pēkšņi mainījās laiks. Debesis apmācās, sacēlās vējš un izkliedēja dūmus, kas aizsedza angļu nocietinājumus.
Bija lieliski noskatīties robotajos pelēkajos torņos un vaļņos, vēja plandītajos karogos, sarkanajās uguns strēlēs un baltajās dūmu strūklās, tas viss bija krasā pretstatā ar tumšajām debesīm aizmugurē; bet tad lielgabalu bumbas, kas mums svilpoja visapkārt, sāka ārdīt zemi, un vairs nebija vaļas raudzīties kaujas ainavā. Kāds angļu lielgabals neatlaidīgi tēmēja mūsu virzienā, un bumbas krita arvien tuvāk. Žanna norādīja uz lielgabalu un teica:
„Mīlo hercog, paejiet sānus, citādi jūs nošaus." Alansonas hercogs paklausīja viņas brīdinājumam; bet de Lida kungs pasteidzās ieņemt viņa vietu, un tai bridi lielgabala bumba norāva tam galvu.
Žanna visu laiku gaidīja izdevīgāku brīdi, lai dotu zīmi, ka jāsāk uzbrukums. Beidzot deviņos viņa iesaucās:
„Tagad uzbrukumā!" — un taurētāji deva zīmi sākt uzbrukumu.
Viņas norīkotā karaspēka nodala tūliņ devās uzbrukumā vaļņiem, kur mūsu lielgabali jau bija sagatavojuši ceļu; mēs redzējām mūsu kareivjus steidzamies uz grāvi un slienām kāpnes. Drīz ari mēs piebiedrojāmies viņiem. Ģenerālleitnants domāja, ka uzbrukt vēl būšot par agru. Bet Žanna teica: „Ak, mīļo hercog, vai jums bail? Vai tad neatceraties, ka apsolīju jūs sveikus nogādāt mājās?"
Cietokšņa grāvjos negāja viegli. Uz vaļņiem mudžēja ienaidnieka kareivji un cītīgi apmētāja mūs ar akmeņiem. Viņu vidū bija kāds milzīga auguma anglis, kas viens pats aizstāja duci savu ciltsbrāļu. Kur vien sākām uzbrukumu, viņš arvien bija modri savā vietā un vēla lejup milzīgus akmeņus, kas dragāja mūsu kareivjus un kāpnes, un pats palaikam skali smējās, kad redzēja, ko paveicis. Bet tad hercogs tika ari ar viņu galā. Tas uzmeklēja slaveno lielgabalnieku Žanu de Lorēnu un teica: „Notēmē labi lielgabalu un nošauj man to velnu." Un šis ar pirmo šāvienu to arī izdarīja. Bumba ķēra angli tieši krūtīs, un tas atmuguriski novēlās no vaļņa cietoksnī.
Ienaidnieks aizstāvējās tik neatlaidīgi un ar tādu izmisumu, ka mūsu ļaudis jau zaudēja pacietību un sāka pagurt. Žanna, to redzēdama, atkal uzmundrināja viņus ar savu kara saucienu un pati devās grāvī, bet Punduris viņai palīdzēja, un Paladīns ar savu karogu dūšīgi turējās viņai līdzās. Viņa piesteidzās pie kāpnēm, bet tad no augšas novēlās lielāks akmens, kas aizķēra viņas bruņucepuri, un viņa pakrita un brīdi palika guļot bez samaņas. Bet tas ilga tikai mirkli.
Punduris viņu atkal nostādīja uz kājām, un viņa no jauna devās pie kāpnēm, saukdama:
„Uz priekšu, biedri, uz priekšu — mums viņi jau rokā! Šis ir īstais brīdis!"
Ar mežonīgiem kara saucieniem mēs kā skudras traucāmies uz vaļņiem. Ienaidnieks atkāpās, mēs sekojām, viņu vajādami; Žaržo cietoksnis bija ieņemts!
Sufolkas hercogs bija ielenkts, un Alansonas hercogs un Orleānas bastards prasīja, lai viņš padodas ar labu mūsu pārspēkam. Bet viņš bija lepnas cilts pēctecis un lepojās ar savu dižciltību. Viņš atteicās nodot savu šķēpu apakšniekiem, teikdams:
„Es drīzāk miršu. Padošos tikai Orleānas Jaunavai un nevienam citam."
Un tā viņš arī darīja; un viņa apgājās ar viņu visai laipni un godprātīgi.
Abi viņa brāli atkāpās līdz tiltam, aizstāvēdami katru pēdu zemes, bet mēs viņus vajājām, un zemi klāja desmitiem beigtu ienaidnieku. Pie tilta kauja turpinājās. Aleksandrs de la Pols iekrita upē — varbūt kāds bija viņu iegrūdis — un noslīka. Bija krituši jau tūkstoš simt vīru; tad Džons de la Pols bija nolēmis padoties. Bet viņš bija tikpat lepns un ietiepīgs kā viņa brālis Sufolks, kad bija jāizvēlas, kam padoties. Vistuvāk viņam tobrīd bija franču virsnieks Gijoms Reno. Sers Džons viņam vaicāja:
„Vai jūs esat dižciltīgs?"
„Jā."
„Un bruņinieks?"
»Nē."
Tad sers Džons pats viņu iecēla bruņinieku kārtā turpat uz tilta, ar īstu angļu aukstasinību un mieru piešķirdams viņam tradicionālo šķēpa sitienu, kamēr visapkārt vīri, vēl cits citu apkaudami, kaisa cīņā; tad, zemu palocījies, paņēma savu šķēpu aiz asmeņa un nodeva tā rokturi pretiniekam par zīmi, ka padodas. Jā, tā bija tiešām lepna cilts, šie de la Poli.
Tā bija liela diena, uz mūžu neaizmirstama diena, un milzīga uzvara. Mums bija daudz gūstekņu, bet Žanna nelāva viņiem atmaksāt. Mēs pievācām viņus un otrā dienā devāmies uz Orleānu, un mūs, kā parasts, sagaidīja ar prieku un gavilēm.
Un šoreiz mūsu vadonim parādīja jaunu godu. Visur ielās, kas bija laužu pilnas, mums pievienojās jauni kareivji, kas centās pieskarties Žannas d'Arkas šķēpam, lai arī gūtu kaut dalu tā noslēpumainā spēka, kas to padarīja neuzvaramu.