Karaspēkam bija jāatpūšas. Atpūtai piešķīra divas dienas.
Četrpadsmitā jūnija rītā es rakstīju, un Žanna diktēja mazajā istabiņā, kurā viņa reizēm mēdza ieslēgties, kad gribēja būt netraucēta. Tad istabā ienāca Katerīna Bušē, apsēdās un teica:
„Mīlā Žanna, es gribētu ar tevi parunāt."
„Es par to loti priecājos. Ko tu gribēji man teikt?"
„Lūk, ko. Viņnakt nemaz nevarēju aizmigt, kad iedomājos, kādas briesmas tev draud. Paladīns man stāstīja, kā tu likusi hercogam paiet sāņus, kad viņu apdraudējušas lielgabalu bumbas un ar to izglābusi viņa dzīvību."
„Nu, vai tad tas nebija labs darbs?"
„Labs? Tas gan, bet tu pati paliki stāvot. Kālab tu tā darīji? Tas taču bija neprāts."
„Ai nē, tas nebija neprāts. Man taču nedraudēja nekādas briesmas."
„Kā tu vari tā runāt, Žanna, ja tev apkārt krita bumbas?"
Žanna pasmējās un mēģināja novirzīt sarunu, bet Katerīna neatlaidās. Viņa teica:
„Tas bija šausmīgi bīstami, un tev nemaz nevajadzēja tur palikt. Un tad tu atkal pati vadīji uzbrukumu. Žanna, tu tiešām spēlējies ar likteni. Es gribētu, lai tu man kaut ko apsoli. Es gribētu, lai tu man apsoli, ka ļausi citiem vest karaspēku uzbrukumā, ja jau reiz nevar bez tā iztikt, un pati labāk uzmanīsies tādās briesmīgās kaujās. Vai tu man to apsoli?"
Bet Žanna atteicās to apsolīt un tā ari neapsolīja. Katerīna kādu laiciņu nebilda ne vārda, būdama apjukusi un nemierā, un tad viņai jautāja:
„Žanna, vai tu gribi visu mūžu palikt karalaukā? Šiem kariem taču nav paredzams gals, tie ilgst mūžīgi."
Žannai pavīdēja acīs slepens prieks, un viņa iesaucās: „Turpmākajās četrās dienās jau būs paveikts smagākais, kas mums šai karagājienā veicams. Tālākais vairs nebūs tik bīstams, un arī tik daudz asiņu vairs nebūs jāizlej. Jā, četrās dienās Francija gūs vēl vienu varenu, Orleānai līdzīgu uzvaru, un ar to jau būs sperts nākamais solis tās galīgā atbrīvošanā!"
Katerīna bija pārsteigta (un arī es biju ne mazāk pārsteigts); tad viņa, it kā sapņodama, ar stulbu skatienu pavērās Žannā un klusām atkārtoja: „Četrās dienās — četrās dienās," it kā vairāk sev atkārtodama un pūlēdamās apjēgt vārdu nozīmi. Beidzot viņa klusā un godbijīgā balsī jautāja:
„Žanna, saki — kā tu visu to vari zināt? Tu taču, man šķiet, to skaidri zini."
„Jā," Žanna viņai sapņaini atbildēja, „es to zinu, es to zinu… es vēl cīnīšos… un ilgi cīnīšos. Un iekām ceturtā diena būs galā, es vēlreiz došos kaujā."
Viņa apklusa. Mēs sēdējām, aiz izbrīna ne vārda nebilzdami. Kādu brīdi viņa mēmi vērās grīdā, un viņas lūpas kustējās, bet mēs nekā nedzirdējām. Tad viņa tikko dzirdami teica: „Un pat tūkstoš gados angli vairs neatgūs varu, kāda tiem bija Francijā."
Es nodrebēju. Man kļuva gluži baigi, to dzirdot. Viņa atkal bija pusmiegā — es to skaidri redzēju — kā toreiz Domremī ganībās, kad mums, jauniešiem, viņa pareģoja karagājienu un pati vēlāk neatcerējās, ko teikusi. Ari tagad viņa to teica zemapziņā, bet Katerīna to nezināja un laimīga teica:
„Ak, es tam ticu, es tam ticu, un esmu tik laimīga. Tad tu atgriezīsies un visu mūžu dzīvosi ar mums kopā, un mēs tevi tik loti mīlēsim un cienīsim."
Žannas seja tikko manāmi noraustījās, un viņa sapņaini teica:
„Nepaies ne divi gadi, un es miršu moku pilnā nāvē!"
Es pielēcu kājās un brīnīdamies pamāju ar roku. Es sapratu, ka Katerīna tūliņ iekliegsies, un viņu vēl laikā apturēju. Tad es viņai pačukstēju, lai atstāj istabu un lai nevienam nesaka, ko redzējusi un dzirdējusi. Katerīna man čukstus atbildēja:
„Ak, es esmu tik laimīga, ka tas tikai sapnis! Bet tas tik ļoti atgādināja pareģojumu." Un viņa izgāja laukā.
Tik loti atgādināja pareģojumu! Es skaidri zināju, ka tas arī bija pareģojums, un raudādams atkritu krēslā, iedomājoties, ka mēs viņu zaudēsim. Drīz viņa atkal sakustējās, viegli nodrebinājās un atguva apziņu; redzēdama mani rūgti raudot, viņa uzlēca no krēsla, līdzjūtībā piesteidzās man klāt, noglaudīja galvu un teica:
„Manu nabaga zēn! Kas tad noticis? Paskaties man acīs un saki, kas noticis."
Man bija viņai jāmelo; lai cik grūti tas nācās, man vairs nebija citas izejas. Es pacēlu no galda kādu vēstuli, ko nezin kas bija rakstījis un kurā nezin kas bija rakstīts, un teicu viņai, ka to tikko atsūtījis pāters Frontē un ka tajā teikts, ka kāds nelietis nocirtis mūsu bērnības Laumu koku…
Bet tālāk ari netiku. Viņa izrāva man vēstuli no rokām, to visādi izgrozīja, gan vienādi, gan otrādi, nevarēdama novaldīt asaras, un ar nopūtu teica:
„Ak, cik nežēlīgi, cik nežēlīgi! Kā gan cilvēks var būt tik nežēlīgs? Nabaga Laumu koks — tas nu beigts, un mēs, bērni, to tik loti mīlējām! Parādi, kur tas rakstīts!"
Un es, turpinādams viņu mānīt, norādīju uz kādu vietu vēstulē, kur it kā būtu šķietamā bēdu vēsts, un viņa ar asarām acīs vērās rakstā un teica, ka tūliņ varot redzēt, ka tur kas Jauns un nelabs rakstīts".
Tad gaitenī dzirdēja skalu balsi, kas mums pavēstīja:
„Viņa majestātes vēstnesis… ar steidzamu vēsti viņas godībai, franču armijas virspavēlniecei."