Mūsu Domremī bija kā ikviens mazāks neievērojams ciematiņš, kur pie vairāku līkumotu, šauru ceļu un taku krustcelēm drūzmējās klētīm līdzīgi nameji ar lieliem salmu vai 1 \l niedru jumtiem. Gaismai bija tikai nelieli lodziņi ar slēģiem.
* Grīdu vietā bija klons, un istablietu tikpat kā nebija. Iedzī- j, votāji nodarbojās galvenām kārtām ar aitkopību un vispār ar lopkopību; mēs, ciema jaunieši, uzraudzījām savu vecāku ganāmpulkus.
Mūsu ciema apkārtne bija tiešām lieliska. Vienā ciema galā līdz pašai Māsas upei slaidā lokā sniedzās ziediem rotāta pļava; aizmugurē pacēlās zaļumiem apaudzis kalnājs, kur augstāk kuploja varena, biezi saaugusi, ēnaina ozolu birzs. Šī birzs nodarbināja prātus it īpaši mums, bērniem, jo mēs zinājām, ka tālā senatnē tajā mituši laupītāji, kas daudzus nogalējuši, bet vēl senāk dzīvojuši briesmīgi pūķi, kam pa milzīgajām nāsīm plūdusi uguns ar indīgiem dūmiem. Starp citu, mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka viens tāds pūķis vēl tolaik bija patveries mežā. Stāstīja, ka tas esot koku augstumā un mucas resnumā; ķermeni tam klājot laba dakstiņa lieluma zvīņas, acis esot spilgti sarkanas un tik lielas kā platmale; aste, kas izbeidzoties ar kaut ko ķeksim līdzīgu, esot tik gara… te nu pats vairs nezinu, ar ko salīdzināt; bet tā, lai nu būtu kā būdams, tā esot tik milzīga, ka pat pūķim par lielu; un to
stāstīja cilvēki, kas gan bija īsti lietpratēji pūku lietās. Tāpat ari runāja, ka pūķis esot spīdīgi zilā krāsā, ar zelta lāsēm, bet īstenībā neviens to nebija redzējis, tā tikai domāja.
Es pats tādam pūķa aprakstam nepiekritu, man šķiet, nav nekādas nozīmes, ja ir savi noteikti uzskati par lietu, kam nav droša pamatojuma. Ja, piemēram, cilvēks būtu radīts bez kauliem, tad viņam arī varētu būt gluži pieklājīga cilvēka izskats, bet stingri uz kājām nostāties viņš nevarētu. Un, lūk, es atzīstu, ka pamatojums vai pierādījumi ir arī katra uzskata kauls un mugurkauls.
Pie pūķa krāsas atgriežoties, man jāsaka, ka tas nebūt nebija zilā, bet gan zelta krāsā, bez jebkādām lāsēm, jo visiem taču skaidri zināms, ka pūķi mēdz būt zelta krāsā. Par pierādījumu, ka ozolu birzi tiešām dzīvoja pūķis, noderēja apgalvojums, ka Pjērs Morels, reiz mežā būdams, bija saodis tā smaku un pēc smakas tūliņ nopratis, ka mežā ir pūķis. Tā nu būtu skaidri zināms, cik bieži mums uzglūn nāves briesmas, kad par tām nemaz nedomājam.
Senāk no visām pasaules malām tūliņ būtu saradušies simtiem bruņinieku, lai nezvēru pieveiktu un par savu varoņdarbu iegūtu zināmu atalgojumu, bet mūsu dienās vairs tā nemēdz pūķus izskaust; tagad tikai baznīckungi spēj apkarot pūķus. Šoreiz to uzņēmās pāters Gijoms Frontē. Viņš sarīkoja baznīcas gājienu ar svecēm, vīraku un karogiem un, pats gājiena priekšgalā būdams, apgāja apkārt tai meža daļai, kurā domāja esam pūķa mājokli, turklāt piesaukdams dievpalīgu pret ļauno garu. Kopš tā laika par pūķi vairs nedzirdēja, kaut arī saka, ka viņa smaka vēl tagad esot jūtama mežā. Starp citu, neviens nebija šo smaku saodis. Tas nu atkal bija maldīgs uzskats bez kāda nopietnāka pamatojuma — kā cilvēks bez kauliem. Es zinu tikai vienu; iekām nebija dievpalīgs piesaukts, nezvērs bija tur mežā; bet vai tas arī vēlāk tur mājoja, to tiešām nevaru jums pateikt.
Skaistā pļaviņā, ko rotāja zaļš mauriņš, auga varens skābarža koks; tā milzīgie zari ar savu kuplo lapotni meta tālu ēnu, bet pašā piekājē urdza avotiņš, kura dzidrais ūdens bija
Šinonas pils Luāras krasta - Žannas d'Arkas dzimtās apkaimes skats
Domremī ciemats Masas upes ieleja
ledus aukstumā; saulainās vasaras dienās ap to sapulcējās bērni, un tā viņi tur pulcējās jau veselus piecus simtus gadu. Tur tie salasījās barā, dziedāja un dejoja apkārt kokam un ik dienu tā pavadīja savas trīs četras stundas, laiku pa laikam atspirdzinādamies ar dzidro avota ūdeni. Jautri bija viņos noskatīties, kad tie skraidelēja un draiskojās brīvā dabā. Lāgiem, laiku kavēdami, viņi plūca meža puķes, pina vainagus un kāra tos koka zaros vai virs avota, lai pielabinātos meža laumām, kas mājoja šai klusajā meža nomalē. Laumām loti patika šādas dāvanas, jo, pašas mazas sliņķītes būdamas, kā jau vispār laumas, tās mīlēja visu skaisto, arī krāšņās savvaļas puķītes, ko čaklās bērnu rokas sapina vainagos. Pateikdamās par viņām veltīto uzmanību, laumas savukārt centās dažādi izdabāt bērniem: rūpējās, lai avotiņā netrūktu vēsa, dzidra ūdens, un cītīgi atvairīja indīgas čūskas un citus mūdžus tādās vietās, kur mēdza rotaļāties bērni.
Tādā kārtā bērni sadzīvoja ar laumām jau veselus piecus simtus gadu — senai teikai ticot, pat tūkstoš gadus — labā saderībā un savstarpējā mīlestībā un uzticībā. Ja gadījās nomirt kādam bērnam, laumas sēroja par to ne mazāk kā viņa rotaļu biedri un izrādīja savas sēras tā, ka bēru priekšvakarā pie koka, kur citkārt bija rotaļājies mazais nelaiķis, piekāra nelielu immortelu vainadziņu. Es tādus vainadziņus redzēju pats savām acīm un nebūt nestāstu tikai par to, ko esmu dzirdējis; un ka tos būtu kāris kāds cits, nevis laumas, pret to nemaz nevarētu iebilst, jo vainagos bija iepītas gluži melnas puķes, kādas Francijā nav sastopamas.
Un tā, lūk, kopš laika gala visus bērnus, kas piedzima un auga Domremī, dēvēja par „meža koka bērniem"; mazajiem šis vārds patika, jo ar to saistījās noslēpumaina sakarība, kas viņus cieši vienoja ar iemīļoto skābarža koku, un ar to viņi atšķīrās no pārējās pasaules bērniem. Kas viņus īsti saistīja ar šo koku — nav zināms. Tikai to es zinu, ja gadījās nomirt kādam bērnam, tad nāves brīdī — ja viņam bija skaidra un nevainīga dvēsele — viņš redzēja brīnišķīgu teiksmainā koka parādību, kas viņam atviegloja nāves mokas. Tā apgalvoja vieni; bet citi stāstīja, ka redzot parādību divas reizes. Pirmoreiz kā brīdinājumu, kādus divus gadus pirms nāves; ja bērna dvēselē mājojis grēks, tad koks rādoties skumjā ziemas tērpā, un bērna dvēseli pārņemot šausmas un nāves bailes. Ja vēlāk — parādību redzējis, bērns savus grēkus izpērkot — tad redzot parādību vēlreiz, bet šoreiz koks rādoties savā vasaras krāšņumā, un tad tas tiešām esot loti skaists. Un, ja mazais grēcinieks pēc pirmās parādības nelabojas, tad parādība atkārtojas, un bērns nomirst ar apziņu, ka nu mūžu mūžos lemts iznīcībai. Runāja arī tā, ka parādību redzot tikai vienu reizi, un tā rādoties tikai bezgrēcīgajiem, kas mirstot tālu svešumā un savā beidzamajā mirklī vēl ar visu savu dvēseli ilgojoties redzēt kaut ko, kas viņiem atgādinātu dzimteni. Un kas gan būtu tīkamāks, kā šis bērnu dienās tik loti iemīļotais koks, senais rotaļu un prieku biedrs, sīko bēdu un rūpju remdētājs, ātri pagaisušo jaunības dienu liecinieks.
Tātad ar koku katrā ziņā saistījās kas teiksmains, tikai ticējumos un nostāstos ne visi bija vienisprātis. Kas uz mani attiecas, tad es skaidri zinu un esmu pārliecināts, ka pareizs ir pēdējais ticējums, ko nupat jums atstāstīju. Pret abiem pārējiem man nekas nebūtu iebilstams, es pilnīgi pieļauju, bet ticēt ticu tikai pēdējam. Šai ziņā es turos pie tāda uzskata, ka var ticēt tikai tam, ko skaidri pats zini, un nevajag velti uztraukties un prātot par to, par ko vēl neesi pārliecināts. Es zinu, ka bērns, kam jāmirst svešumā, savā nāves brīdī — ja vien tam skaidra dvēsele — garā tiecas saskatīt savu tālo dzimteni, un tad, acu gaismai dziestot, viņa skatienam kā miglā parādās iemīļotais koks, ap ko staro pārdabisks spožums, kam cauri aužas zeltaini stari; viņš redz arī zaļo pļaviņu pie avota, un viņam liekas, it kā ar savu pēdējo elpas vilcienu viņš ieelpotu arī savas mīļās dzimtenes lauku puķīšu smaržu. Tad… tad parādība izbālē un pamazām izgaist; bet viņš jau to sapratis — ak! viņš jau to sapratis! Un, paraugoties sejiņā, kurai tad nāve jau uzspiedusi savu zīmogu, arī jūs to sapratīsiet! Jā, jūs sapratīsiet, kādu vēsti, kādu brīnišķīgu sludinājumu nonesis debesu vēstnesis.
Mēs ar Žannu abi loti ticējām visam, ko nupat jums stāstīju. Bet Pjērs Morels un Žanna d'Arka gan domāja, ka brīnišķīgā koka parādību redzot divas reizes, turklāt grēcinieki. Viņi apgalvoja, ka to skaidri zinot. Bez šaubām, to viņiem bija iestāstījuši viņu tēvi; un daudzi, zināms, savos uzskatos turas pie citu laužu atzinumiem.
Visā savā ilgajā mūžā man vairākkārt gadījās būt lieciniekam, kad koka parādība vēstīja par nāvi, ko varēja sagaidīt tikai tālākā nākotnē; turklāt neviens nebija nekāds lielais grēcinieks, varu teikt, ka parādībā izpaudās tikai kāda augstāka žēlsirdība. Lai grēcinieka dvēselei vairs nebūtu jāšķīstās pašā beidzamajā mirklī, koka parādība brīdināja cilvēku jau agrāk, lai tas paspētu sagaidīt nāvi ar sirdsmieru, iepriekš grēkus nožēlojis. Kas uz mani — dzīves vētrās smagi cietušu vecu vīru — attiecas, tad es savu nāves brīdi sagaidu ar skaidru sirdsapziņu, jo reiz jau esmu redzējis laumu koka parādību. Esmu to redzējis un varu mirt ar laimīgu apziņu.
Jau no laika gala, — ciktāl sniedzas cilvēka atmiņa, — kad bērni, rokās saķērušies, rotaļā dejoja apkārt laumu kokam, tie dziedāja dziesmu — dziesmu par Burlemonas laumu koku. Šīs dziesmas maigo un bērnišķīgo melodiju arvien dzirdu skumju un rūpestu dienās, un tā mani mierina un remdina šaubu māktās dvēseles mokās. Neviens svešinieks nesapratīs, ko daudzajos gadsimtos šī dziesma nozīmēja trimdinieku „laumu koka bērniem", kas jutās tik vientuli, nožēlojami un visu atstāti svešajos ļaudīs, svešajos tikumos un svešajās paražās.
Jums šī dziesmiņa liksies mazsvarīga bez jebkādas īpašas nozīmes; bet, ja atceras, ko tā mums nozīmēja un kādas atminas un pagātnes ainas mums uzbūra, tad pret to būs lielāka cieņa, un jūs sapratīsiet, kādēļ tās skaņas lika līt mūsu asarām un kādēļ mums aizgrābtībā trīcēja balss, kad dziedājām tās beidzamo pantiņu:
Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Atcerieties, ka Žanna d'Arka, kad vēl bija maza meitenīte, loti mīlēja šo dziesmu un arvien ar mums, bērniem, dziedāja, kad mēs draiskojāmies un dejojām apkārt savam laumu kokam.
Kas liek tā zaļot tev arvien, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu as'ras! Kad tie klāt Pie tevis nāca, mierināt Tos prati — un ik asara Kā lapa izplauka. Un kas tik stipram augt tev liek, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu mīla! Jo tiem prieks Bij tevi godā celt. Tu viņu dziesmas dzirdēji Un tūkstoš gadu iespēji, Tā iepriecināts, zelt.
Tad paliec zaļš un jauns arvien, Arbre Fee de Bourlemont! Un paliks jauns no mums ikviens, Kaut ātri steidzas laiks. Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Kad mēs bijām bērni, laumas vēl mājoja skābarža koka apkaimē, bet neviens viņas neredzēja, jo priekš kādiem simts gadiem Domremī baznīckungs noturēja zem koka dievkalpojumu, pavēstīdams, ka viņas ir pekles radījumi, kas pakļauti mūžīgai apgrēcībai; tad viņš teica dažus burvestības vārdus, aizliegdams viņām kārt kokā immortelu vainadziņus un rādīties atklātībā, pretējā gadījumā piedraudēdams, ka viņas pavisam padzīs no mūsu novada.
Bērni no visas sirds aizstāvēja mīļās laumiņus un apgalvoja, ka tās ar viņiem sadzīvojot draudzība, esol labus un nekad nedarot viņiem ļaunu, bet baznīckungs nebija pierunājams, viņš tikai teica, ka esot grēcīgi un nešķisti ar tam draudzēties. Bērni loti noskuma, bet tad savā starpa nnlcma, ka arī turpmāk kārs kokā vainagus, lai ar to parādītu, ka pa vecam mīl, godā un atceras savas draudzenes laumiņas, kaut arī tās nu ir neredzamas.
Bet te kādā naktī atgadījās nelaime. Edmona Obrcja māte, iedama garām kokam, ievēroja, ka laumas slepus ap to iet rotaļās, domādamas, ka neviens viņas neredz; turklāt viņas bijušas tā iekaisušas dejas priekos un apreibušas no medus un rasas dzēriena, ko malkojušas pilniem kausiem, ka pat nemanījušas svešinieka klātbūtni. Obreja kundze samulsusi stāvējusi un jūsmīgi vērojusi sīkās laumiņas, kas bijušas kad i Iris simti un straujā dejā, rokās sadevušās, virpuļojušas apkārt kokam; tās priecīgi smējušās, savus baltos zobiņus atņirgdamas, un dziedājušas jautras dziesmiņas, kam vārdus gan viņa lāgā nevarējusi sadzirdēt; turklāt tās lidinājušās kādu Iris īkšķu platumā virs zemes, priekā lēkalēdamas un draisko- damās. Vārdu sakot, vēl nevienai sievietei nebija gadījies redzēt tik trakulīgu un neapvaldītu deju!
Bet nepagājis ne ilgāks brīdis, kad mazulītes viņu pamanījušas. Atskanējis izmisuma kliedziens, un viņas aizbēgušas kur nu kurā, ar dūrītēm acis berzēdamas un rūgtas asaras liedamas. Tā arī viņas bija uz visiem laikiem zudušas. To bija izdarījusi tā nežēlīgā sieviete! Vai drīzāk — neprātīgā sieviete! Jo viņa nebūt nebija nežēlīga un ne jau ļaunu gribēdama, bet vienīgi savā muļķībā, mājās pārnākdama, bija pastāstījusi visu redzēto savējiem un kaimiņiem, turklāt vēl tādā laikā, kad mēs, mazie, jau gulējām, nemaz nenojauzdami, kāda nelaime mūs piemeklējusi, un mēs nekā nevarējām izdarīt, lai apklusinātu savu pļāpīgo ciematnieku valodas. Otrajā rītā jau visi zināja šo kļūmīgo notikumu, un, ja jau visi zināja, tad, protams, dabūja zināt arī baznīckungs. Mēs visi devāmies barā pie pātera Frontē, raudājām un visādi viņu lūdzāmies, un ari viņš pats apraudājās, kad redzēja mūsu bēdas un izmisumu; savā būtībā viņš bija ļoti labs un līdzcietīgs cilvēks, un, kā viņš pats teica, viņam arī nebūtu nekāda vajadzība padzīt laumas no meža, bet viņš nekā nevarēja darīt, — tāds bija noteikums: ja laumas vēl kaut reizi būs redzējis kāds vienkāršs mirstīgais, tad tām uz visiem laikiem jāpazūd.
Tas viss gadījās mums ļoti nelabvēlīgā laikā: Žanna d'Arka tieši tolaik bija smagi sasirgusi ar drudzi un gulēja bez samaņas, bet ko gan bez viņas varējām iesākt? Mums nebija ne viņas prāta, ne viņas spēju citiem ko iestāstīt. Un, lūk, mēs pulkā devāmies pie viņas gultas un skaļi lūdzām:
„Žanna, atmosties! Atmosties drīzāk, jo nevaram vairs ne mirkli zaudēt! Celies un ej aizlūgt laumiņu labā! Ej un paglāb viņas! Tikai tu vari to izdarīt."
Bet viņa vēl gulēja nemaņā un nesaprata, ko mēs runājam, ko gribam. Un mēs aizgājām, nekā nepanākuši, un nu skaidri zinājām, ka esam visu zaudējuši.
Jā, viss nu bija zaudēts, turklāt uz visiem laikiem; vairāk kā piecsimt gadu mums uzticīgajām draudzenēm nu bija jāaiziet, un mēs zinājām, ka viņām nekad vairs nebūs lemts atgriezties.
Tā mums bija smaga diena, kad baznīckungs noturēja zem koka aizlūgumu un teica liktenīgos vārdus, ar kuriem uz mūžu padzina laumas no varenā skābarža koka apkaimes. Savas sēras atklāti nedrīkstējām izrādīt, lai citi mums nepievērstu uzmanību; mums to nekādā ziņā nepiedotu. Tādēļ mums bija jāsamierinās ar šauru, melnu lentīti, ko pacentā- mies kaut kur slepus piespraust pie apģērba. Bet sirds dziļumos bijām visai noskumuši; un to neviens mums nevarēja liegt, jo jūtas taču nevarēja mums ar varu uzspiest.
Kopš tās bēdu dienas Burlemonas koks mums bija zaudējis daļu savas pievilcības, kaut tas arī turpmāk mums bija dārgs un mīļš.
Dārgs man šis koks ir vēl šobrīd, lai gan esmu krietni gados, it bieži aizeju zem tā pasēdēt, lai tad klusībā atcerētos savus citkārtējos bērnības rotaļu biedrus. Tos atceroties — ak Kungs! — manās vecajās acīs arvien saskrien asaras. Tomēr, un atkārtoju to vēlreiz, kopš tās dienas zem koka vairs nejutāmies kā agrāk. Nemaz jau nerunājot par citu, bija vēl divas pārmaiņas: pirmkārt, avota ūdens, par ko nu vairs nerūpējās gādīgās laumiņas, tagad nebija tik svaigs un dzidrs, un arī pats avots bija par divām trešdaļām apsīcis; otrkārt, čūskas un mūdži, ko viņas bija aizdzinušas, tagad mudžēt mudžēja koka apkaimē, un tam vairs nevarēja bez bailēm tuvoties.
Kad mūsu gudriniece Žanna atveseļojās, mēs sapratām, cik dārgi viņas kaite mums maksājusi. Tikai tad sapratām, ka bijām pareizi nojautuši: tikai viņa vienīgā būtu varējusi laikā paglābt mūsu labās laumiņas. Dabūjusi zināt, kas noticis, viņa ļoti dusmojās un ar savam vecumam gluži neparastu drosmi devās tieši pie pātera Frontē, pasveicināja to un teica:
„Laumām bija uz visiem laikiem jāpazūd, ja tās vēl rādītos kādam vienkāršam mirstīgajam, vai nav tiesa?"
„Jā, meit, tāds bija lēmums."
„Ja ziņkārīgais pusnaktī neaicināts ieies pusplika cilvēka istabā, vai tiešām jūs būsiet tik netaisns un apgalvosiet, ka cilvēks, kuru viņš pārsteidzis, būtu par to sodāms, ka neapģērbts rādās citiem cilvēkiem?"
„Protams, ka to nedarītu," baznīckungs atteica, mazliet uztraucies un jau ko nelabu nojauzdams.
„Vai grēks arī tad ir grēks, ja bez nolūka grēkots?"
Baznīckungs pacēla rokas pret debesīm un iesaucās:
„Ak, mīļo bērniņ, tagad es pilnīgi apzinos savu kļūdu, ko esmu pieļāvis."
Žannu ar vienu roku apņēmis, viņš nosēdināja meiteni sev blakus un centās to mierināt, bet viņa bija tik satraukta, ka nelīdzēja nekādi baznīckunga mierinājumi; beigu beigās, viņam pie krūts galviņu piespiedusi, Žanna teica:
„Mūsu laumiņas tātad nav grēkojušas, jo bija tikai bez nodoma grēkojušas, nemaz nezinādamas, ka kāds viņas novēro. Sīkas un nevarīgas radībiņas būdamas, viņas nebija spējīgas aizstāvēties un pateikt, ka likums viņas bez vainas sodījis un ka tādēļ viņas uz visiem laikiem padzītas no dzimtenes. Ak, tas gan nebija labi darīts, nemaz nebija labi darīts!"
Labais draudzes gans viņu vēl ciešāk piespieda sev pie krūtīm un teica:
„Ak, ar bērna muti tagad sodīta lielo neapdomība un aplamība: es daudz dotu, lai atkal varētu kaut tevis dēļ, mīļo bērniņ, atsaukt atpakaļ padzītās laumiņas. Jā, es to tagad loti vēlētos, jo apzinos, ka esmu netaisni rīkojies. Nu, nu, neraudi! Un tici, ka tavs vecais draugs ir ne mazāk par to sarūgtināts. Nu, neraudi!…"
„Nevaru vairs apturēt asaras, jo man pārāk sāp sirds! Jā, jūs esat izdarījis lielu kļūdu. Un, lai izpirktu savu vainu, vai ar to pietiktu, ja no sirds nožēlotu?"
Baznīckungs novērsās, nevilšus slēpdams smaidu, lai viņu neapvainotu, un tad teica:
„Ak tu, nežēlīgo, bet taisnīgo prokuror, — nē, patiesi, ar nožēlu vien vaina nebūtu izpirkta. Es uzmaukšu galvā maisu un apkaisīšu galvu ar pelniem, vai tad tu būsi ar to mierā?"
Žanna pamazām nomierinājās un, beigusi raudāt, paskatījās večukā un savā klusajā, nosvērtajā balsī viņam teica:
„Jā, ar to pietiks, jo tikai ar to būsiet galīgi izpircis savu vainu."
Baznīckungam atkal uznāca smiekli, un var būt, ka viņš arī patiešām smietos, ja laikā neatcerētos, ka vēl kas nepatīkams stāv priekšā. Tas nu viņam bija par katru cenu jāizdara. Tad viņš piecēlās un piegāja pie pavarda. Žanna noraudzījās viņā ar lielu ziņkāri, kad viņš lēnā garā ar lāpstiņu kamīnā pagrāba pelnus un jau grasījās ar tiem apkaisīt savu sirmo galvu. Bet tad viņam iešāvās prātā kas lielisks, un viņš vaicāja: „Varbūt tu, mīlā, būtu ar mieru man palīdzēt?" „Ko tad, tētiņ?"
Viņš nometās ceļos, nolieca galvu un teica: „Ņem pelnus un apkaisi man galvu."
Nu lieta bija darīta, un labais pāters Frontē bija uzvarējis, jo nav grūti iedomāties, ka ne Žanna, ne ari cits ciematnieku bērns nekad nebūtu izdarījis tādu apgrēcību.
Viņa pieskrēja pie baznīckunga un, viņam blakus uz ceļiem nometusies, iesaucās:
„Ak, šausmas! Es nemaz nesapratu, ko nozīmē teiciens — apkaisīt galvu ar pelniem. Lūdzu, tētiņ, piecelieties!"
„Es to nedrīkstu, kamēr nebūsi man piedevusi. Vai tu man piedod?"
„Es? Bet man pašai jūs neesat nekā ļauna nodarījis, tētiņ. Piedodiet pats sev to ļaunumu, ko esat nodarījis nabaga laumiņām. Lūdzu piecelieties, tētiņ! Jūs taču tā nepaliksiet, vai nav tiesa?"
„Bet tā nu esmu vēl lielākā ķezā. Es domāju, ka būšu pelnījis, lai tu man piedotu; bet, ja man pašam sev vaina piedodama, tad taču nevaru būt pret sevi tik saudzīgs; tas nebūtu manis cienīgi. Un ko man tagad darīt? Tev ir gudra galva, vai tu nevarētu man atrast kādu padomu?"
Un pāters Frontē ne par ko nebija ar mieru piecelties, lai kā Žanna lūdzās un centās viņu pierunāt. Viņai jau atkal saskrēja acīs asaras, bet tad viņai kaut kas ienāca prātā: viņa strauji pagrāba ar lāpstiņu pelnus un apkaisīja pati savu galvu, bet pāteram ar asarām acīs, tikko nopūtu valdīdama, teica:
„Tā, lūk, tagad viss ir kārtībā. Un tagad, lūdzu, tētiņ, piecelieties!"
Žannas bērnišķīgās nevainības aizgrābts, vecais vīrs viņu cieši apkampa un teica:
„Ak, mīļo bērniņ! Tas, ko tu nupat izdarīji, bija īstas mocekles cienīgi. To varu tev apliecināt."
Tad viņš nopurināja viņai pelnus no matiem un palīdzēja notīrīt seju un pakausi, vispār saposties. Viņš bija ļoti labā omā un vēl labprāt gribēja ar Žannu parunāties, tālab atkal nosēdināja viņu sev blakus.
„Žanna, tu taču biji paradusi kopā ar citiem bērniem pīt vainagus zem laumu koka, vai nav tiesa?"
Tā viņš arvien mēdza izjautāt, kad gribēja kādu pieķert vai pierādīt kāda vainu. Viņš spēja cilvēku tā samulsināt, ka tas gluži nemanot iekrita viņa veiklo jautājumu slazdā. Tā viņam bija īsta izprieca. Es tūliņ nopratu, ka viņš to arī šoreiz nodomājis darīt. Žanna viņam atbildēja:
„Jā, tētiņ."
„Un tu tos kāri kokā?"
„Nē, tētiņ."
„Tu tos nekāri kokā?"
„Nē."
„Kālab tu to nedarīji?"
„Es? Vienkārši tādēļ, ka negribēju."
„Tu negribēji?"
„Jā, negribēju."
„Nu, ko tu ar tiem darīji?"
„Es kāru tos baznīcā."
„Bet kādēļ tu negribēji tos kārt kokā?"
„Tādēļ, ka man teica — viņas esot rada pašam nelabajam un ka būtu grēcīgi viņas tā godināt."
„Un tu ticēji, ka būtu grēcīgi viņas tā godināt?"
„Jā, es domāju, ka tā neklājas darīt, ka tā nav labi darīt."
„Bet, ja jau būtu grēcīgi viņas godināt un ja viņas tiešām ir rada cilvēces naidniekam, tad viņas arī varēja tevi un citus bērnus pavedināt, vai nav tiesa?"
„Es domāju, ka tas ir tiesa."
Viņš uz brīdi apklusa, un es sapratu, ka tagad viņš taisās savilkt cilpu.
Un to viņš arī darīja, viņai teikdams:
„Tad jau cita lieta: jūsu laumiņas tiešām pelnījušas baznīcas lāstus, tās ir zemākas kārtas radījumi un varētu jūs, bērnus, samaitāt. Vai nav tiesa? Nu, un tagad mēģini man atrast kādu svarīgāku pierādījumu, ja vien vari tādu sadomāt, un paskaidro man, — kādēļ tu pārmeti man netaisnību, ka esmu laumas padzinis no mūsu meža, un kādēļ tik ļoti vēlējies tās paglābt? Vārdu sakot, ko tu esi zaudējusi ar to, ka laumas tagad padzītas?"
Cik tas bija aplam — tā runāt un tādā kārtā meklēt sev attaisnojumu! Ja viņš būtu puika, man šķiet, dusmās būtu vinu saplūkājis aiz ausim! Viņš iztaujāja ar tik viltīgu prasmi, ka upuris pats sapinās valgos un iekrita vina slazdā, ļā, ko viņa patiesībā bija zaudējusi ar to, ka laumas padzītas? Bet vai viņš nesaprata, ka Žanna nav līdzīga citiem bērniem? Vai viņš nezināja, kas viņai rūp un kas viņai vienaldzīgs? Vai viņš vēl nebija pārliecinājies, ka viņu satrauc un viņai rūp tieši citu ciešanas, nevis viņas pašlabums vai neizdevīgums? Un, lūk, viņam vis neizdevās notvert slazdā Žannu, bet gan viņš pats iekrita tajā.
Viņš vēl nebija pateicis beidzamos vārdus, kad viņa vairs nevarēja paciest; ar sašutuma asarām acīs viņa tik sparīgi un kvēli uzbruka baznīckungam, ka tas pabrīnījās, bet es nemaz nebrīnījos, jo labi sapratu, kādu dzirksteli viņš aiz neuzmanības bija pielaidis pulverim, kad teica viņai savu pēdējo vārdu.
„Ak, tētiņ! Kā jūs varat tā runāt? Sakiet — kā rokās tad ir Francija?"
„Dieva un karaļa rokās, bērniņ."
„Nevis sātana varā?"
„Sātana varā, mīļo bērniņ? Francija ir Dieva zemīte, un sātanam tajā nepieder ne pēda zemes."
„Nu, kurš tad ierādījis laumiņām vietu, kur dzīvot? Dievs to ierādījis! Kas viņas visus šos gadsimtus sargāja? Dievs viņas sargāja! Kas viņām visus šos gadsimtus atļāva dejot viņu dejas un dziedāt dziesmas, neatrazdams tajās nekā nepieklājīga? Dievs to atļāva! Un kas noliedza to, ko Dievs bija atļāvis? Cilvēks noliedza. Kas viņām noliedza viņu nevainīgās rotaļas, ko pats Dievs bija atļāvis — kur jau piecus gadsimtus viņš tām savlaicīgi lika lietum līt un saulei spīdēt, kad vajadzēja, un kur viņas tik mierīgi un klusu visus šos gadus dzīvoja? Tur bija viņu mājoklis, viņu mājasvieta, ko Dievs savā žēlastībā bija tām atvēlējis, un neviens cilvēks nedrīkstēja viņām to atņemt. Viņas arvien bija uzticamākās un labākās bērnu draudzenes, visus šos piecus simtus gadu viņiem tikai labu darīja un nekad nedarīja Jaunu. Un bērni viņas mīlēja un tagad bēdās nezina, kur dēties, viņas uz visiem laikiem zaudējuši. Un ko bērni nodarījuši, ka viņiem tā jācieš? Jūs sakāt, ka nabaga laumiņas varētu būt bīstamas? Jā, viņas varētu gan būt bīstamas, bet nekad tādas nebija, bet, ka varētu būt bīstamas — tas vēl nav pierādījums. Viņas esot rada ļaunajam garam? Nu, un kas par to? Ari tiem, kas rada ļaunajam garam, var būt savas tiesības; un arī bērniem ir savas tiesības — katram ir savas tiesības. Un, ja es tad nebūtu sasirgusi, es būtu teikusi — būtu aizlūgusi par bērniem un arī par viņu šķietamajām ienaidniecēm; būtu jūs apturējusi — un visus paglābusi. Bet tagad — tagad viss zudis, un neviens vairs nevar līdzēt!"
Viņa nobeidza ar varenu sašutumu, kad iedomājās, ka laumiņām, ja tās ir rada nešķīstajam, cilvēki liedz beidzamo līdzjūtību un draudzību un līdz ar to arī glābiņa iespēju. Viņa teica, ka tieši tādēļ cilvēkiem vajadzētu tās mīlēt un pažēlot un atvieglot tām sūro likteni, kurš viņas jau pa dzimumam piemeklējis un kurā viņas nemaz nav vainojamas.
„Nabaga mazās radībiņas!" viņa teica. „Cik cilvēkam gan savāda sirds, ja tā spēj žēlot tikai kristīgos radījumus, bet nespēj žēlot tādus sātana bērnus, kam šī žēlastība simtreiz vairāk vajadzīga!"
Viņa šķīrās no pātera Frontē, rūgti raudādama, turklāt slaucīja ar savām sīkajām dūrītēm asaras un dusmās piesita kāju pie grīdas. Tad viņa aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un bija jau pazudusi, iekām paguvām atģisties un saprast viņas kvēlos vārdus.
Baznīckungs, beigās kājās piecēlies, galīgi apstulbis pārbrauca ar plaukstu pierei, kā cilvēks, kas pašreiz nesaprot, kas ar viņu noticis. Kādu laiciņu tā stāvējis, viņš apgriezās un aizgāja savā mazajā darba istabiņā; pār slieksni kāpdams, viņš vēl murmināja:
„Ak, nabaga bērni, nabagaMaumiņas… Jā, arī viņām ir savas tiesības, to viņa pareizi teica. Ak Kungs! Piedod man grēkus — es tiešām esmu bijis netaisns."
Šos vecā baznīckunga vārdus padzirdējis, es tūliņ zināju, ka esmu pareizi paredzējis, un baznīckungs iekritis pats savā cilpā, ko izlicis Žannai. Un tā arī bija: kā paši redzat, viņš bija iekritis. Es izjutu zināmu lepnumu un pie sevis nodomāju, vai arī es viņu kādreiz tā varēšu pieveikt. Bet, kad mazliet apdomāju, tad pašam bija jāatzīst, ka man nebūtu ne drosmes, ne arī mākas to izdarīt.