Es zināju, ka viņa redzējusi Laumu koka parādību. Bet kad? Lūk, to es nezināju. Bez šaubām, viņa to jau bija redzējusi, kad karalim beidzamo reizi piedāvāja savu palīdzību, jo viņa tad teica, ka viņai tikai gads vairs atlicis ko dzīvot. Toreiz es neiedomājos, bet patlaban biju pilnīgi pārliecināts, ka viņa jau tolaik redzējusi Laumu koka parādību. Tas viņai bija pavēstījis priecas vēsti; un tā tas noteikti bija, citādi viņa nebūtu tik jautra un līksma, kādu viņu redzējām beidzamajās dienās. Nāves nojauta viņu neskumdināja; nē, tas bija drīzāk atpestījums, kas viņu gaidīja.
Jā, viņa bija redzējusi Laumu koka parādību. Neviens neņēma nopietni viņas pareģojumu karalim; un tas bija it viegli izskaidrojams: neviens negribēja to ņemt nopietni; visi centās drīzāk to aizmirst un par to nedomāt. Un tas viņiem arī izdevās, un nevienam netika traucēts miers vai laupīta labsajūta. Vienīgi man bija lemts sevī nēsāt drausmīgo noslēpumu, un nebija neviena, kas man palīdzētu. Tā bija smaga nasta; un ik dienu šis noslēpums man skaudrāk žņaudza sirdi. Viņai bija lemts mirt, turklāt mirt visā drīzumā. Man tas ne sapnī nebūtu rādījies. Kā gan tas būtu ienācis prātā, ja viņa bija vēl tik jauna, stipra un veselīga, un varētu nez cik garu mūžu nodzīvot? Bet viņa jau bija redzējusi Laumu koka parādību. Un visu to nožēlojamo nakti man nedeva mieru vecās vārsmas, ko kādreiz biju dzirdējis.
„Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!"
Bet rīta ausmā, miegainai gaismai svīstot, jau atskanēja taures un bungu rīboņa, un visiem bija jāceļas, jāpošas un jākāpj seglos. Mūs gaidīja darba pilna diena.
Ceļā nekavēdamies, mēs sasniedzām Mengu. Tur ar joni ieņēmām tiltu un, atstājuši apsardzē kareivju nodalu, ar pārējo karaspēku otrā rītā devāmies uz Božansī, kur angļu pavēlnieks bija lauva Talbots — visu franču biedēklis. Kad nonācām pie Božansī, angļi atkāpās uz cietoksni, un mēs ieņēmām viņu pamesto pilsētu.
Pašu Talbotu tur nesastapām, jo viņš bija devies sagaidīt Fastolfu un tā piectūkstoš vīru lielos palīgspēkus.
Žanna novietoja savu artilēriju un līdz naktij bombardēja cietoksni. Tad dabūjām jaunas vēstis: Rišmons, Francijas konetabls, kas uz visu šo ilgo laiku bija kritis karaļa nežēlastībā, jo nekādi nevarēja sadzīvot ar intrigantu Latremuī un tā kliki, tagad steidzās ar lielu karaspēku palīgā Žannai — un viņai šis palīgs bija jo vairāk vajadzīgs, jo tuvāk nāca Fastolfs. Rišmons bija gribējis mums pievienoties jau tad, kad pirmoreiz devāmies uz Orleānu; bet neprātīgais karalis, kas atradās viņa pretinieku kalpībā, bija atteicies ar viņu izlīgt un pieņemt viņa pakalpojumus.
Es mazliet pakavējos pie šiem sīkumiem, jo tie patiesībā ir loti svarīgi. Un svarīgi tādēļ, ka vēl lieku reizi parāda, cik ārkārtīgas gara spējas bija Žannai, kas labi izprata arī valsts lietas. Tiešām bija brīnums, ka vienkāršai, tikai septiņ- padsmitarpus gadus vecai zemniecītei piemita tik lieliska valsts lietu izpratne, bet tā patiesi bija, un tur lieki ko piebilst.
Žanna gribēja uzņemt Rišmonu ļoti draudzīgi, un tāpat domāja arī Lagīrs un abi jaunie Lavali un citi augstākie virsnieki, bet ģenerālleitnants d'Alansons sīvi un ietiepīgi tam pretojās. Viņš teica, ka karalis viņam devis attiecīgu rīkojumu — noraidīt jebkuru Rišmona piedāvājumu, un ja viņam neklausīšot, viņš tūliņ atstāšot karaspēka vadību. Tā patiesi būtu liela nelaime. Bet Žanna neatlaidīgi mēģināja viņu pārliecināt, ka Francijas glābiņš ir augstāk vērtējams nekā viss pārējais, kaut arī būtu jārīkojas pretēji valdnieka pavēlei; un beigās viņa arī panāca savu. Žanna pierunāja tautas labā šoreiz neklausīt karalim, bet gan izlīgt un salabt ar grāfu Rišmonu. Tā bija augstāka valstsvīra cienīga tālredzība. Visu, ko cilvēki sauc par lielu, dižu un cēlu, dziļāk ieskatoties, atradīsiet ari Žanna d'Arkā.
17. jūnija agrā rītā izlūki pavēstīja, ka tuvojas Talbots un Fastolfs ar saviem palīgspēkiem. Tad bungas vēstīja trauksmi; un mēs devāmies pretim angļu karaspēkam, atstājuši Rišmonu un vina armiju Božansī cietokšņa apsardzē, lai aizturētu tā garnizonu. Drīz arī pamanījām ienaidnieku. Fastolfs bija mēģinājis pierunāt Talbotu, lai viņš atkāpjas un pagaidām neriskē ielaisties ar Žannu atklātā kaujā, bet gan sadala palīgspēkus pa atsevišķiem Luāras nocietinājumiem, lai tie sekmīgāk varētu noturēties pret mūsu uzbrukumiem; viņaprāt, vajadzēja pamazām nogurdināt Žannu un viņas armiju, ļaujot viņai ik dienu izšķiest spēkus sīkās un neauglīgās sadursmēs, bet pašam pacietīgi nogaidīt, kamēr no Parīzes pienāks vēl jauni, lielāki palīgspēki; tad izdevīgā brīdī varētu uzbrukt viņai ar pārspēku un viņu galīgi iznīcināt. Šis Fastolfs, kā redzat, bija visai prātīgs un rūdīts karavīrs. Bet lepnais Talbots negribēja ne dzirdēt, kad viņam ieteica nogaidīt. Viņš bija varen sadusmots par savu neveiksmi pie Orleānas, kur Jaunava bija pieveikusi viņu, un zvērēja, Dievu un Svēto Juri piesaukdama, ka vienreiz par visām reizēm izrīkošoties ar viņu pēc sava prāta un gluži viens tikšot ar viņu galā. Fastolfs beidzot padevās, bet piebilda, ka tā viņi riskējot zaudēt visu, ko Anglija ar tik lielām pūlēm un smagiem zaudējumiem ieguvusi savā ilgajā cīņā ar Franciju.
Ienaidnieks bija ieņēmis pēc iespējas izdevīgāku pozīciju un sagaidīja mūs pilnā kaujas gatavībā, ar stopniekiem priekšgalā, kas bija nocietinājušies aiz steigā izveidota aizsarg- valna.
Tuvojās nakts. Ieradās angļu vēstnesis, kura uzdevums bija rupjā vaidā mūs izaicināt uz kauju. Bet nešķita, ka Žanna būtu cieņā aizskarta, jo atbildēja viņam it mierīgā garā. Viņa teica vēstnesim:
„Ej atpakaļ un saki, ka šonakt jau par vēlu sākt kauju, bet rīt, ja Dievs un Svētā Dievmāte tā gribēs, mēs sastapsimies godīgā cīņā."
Nakts bija lietaina un tumša. Visu laiku smidzināja sīks lietutiņš, tādā klausoties, cilvēka dvēsele palaikam rod mieru un garīgu veldzi. Ap desmitiem d'Alansons, Orleānas bastards, Lagīrs, Potons de Sentraī un vēl divi vai trīs citi ģenerāli ieradās mūsu virspavēlnieces teltī, lai ar Žannu apspriest tālāko rīcību. Daži domāja, ka Žanna nav labi darījusi, noraidīdama kauju, bet citi domāja pretēji. Un tad Potons viņai jautāja, kālab vina to noraidījusi. Viņa teica:
„Tam bija vairāki iemesli. Angli nekur neaizies, tie ir mūsu varā. Tādēļ arī nav nekāda vajadzība īpaši riskēt, kā to agrāk darījām. Diena jau bija galā. Labāk ir iegūt laiku un sagaidīt dienas gaismu, ja jau esam ar vājākiem spēkiem, kā tagad, kad deviņi simti mūsējo maršala de Rē vadībā atstāti Mengas tilta apsardzībai, bet piecpadsmit simti Francijas konetabla vadībā apsargā Božansī tiltu un cietoksni."
Dinuā atbildēja:
„Es loti nožēloju, ka karaspēks tā izsvaidīts, jūsu godība, bet tur nekā nevar darīt. Un arī rīt nebūs citādi."
Žanna līdz tam soļoja pa telti no viena gala uz otru. Bet tad viņa sirsnīgi un draudzīgi iesmējās, apstājās pie vecā kara vilka un ar savu mazo rociņu pieskārās vienai viņa bruņu- cepures spalvai, jautādama:
„Tagad saki, gudriniek — kurai spalvai es pieskāros?"
„Tiešām, jūsu godība, es to nevaru pateikt."
„Dieva vārds, Bastard! Tu man nevari pateikt tik sīku lietiņu, bet sakies zinām daudz lielākas lietas, pareģodams to, ko nesīs tikai rīta gaisma, kas vēl nemaz nav aususi. Tu saki, ka arī rīt mēs būšot vieni. Bet es domāju gluži pretēji."
Nu visiem bija liels brīnums, un ikviens gribēja zināt, ko viņa ar to domājusi. Bet Lagīrs viņus pārtrauca un teica:
„Lai paliek. Ja viņa tā domā, tad ar to pietiek. Tā arī notiks."
Tad Potons de Sentraī vēl jautāja:
Jūs it kā minējāt, jūsu godība, vēl citus iemeslus, kādēļ negribējāt tūlīt uzsākt kauju?"
Jā. Viens bija tas, ka mēs esam pārāk vāji un diena jau galā, bet kaujai jābūt izšķirošai. Ja reiz uzsākam kauju, tai jābūt izšķirošai. Un tā arī būs."
„No jūsu mutes Dieva ausī, lai tā notiek. Bet vai jums būtu vēl citi iemesli?"
„Jā, tiešām… ir vēl viens cits iemesls." Viņa brīdi vilcinājās, bet tad piebilda: „Šodien nav īstā diena. Rīt ir īstā diena. Tā man tas nolikts."
Viņi vēl mēģināja Žannu tuvāk izprašņāt, bet viņa ar rokas mājienu viņus apturēja. Tad viņa teica:
„Tā būs dižākā un svētīgākā uzvara, kādu jebkad Dievs piešķīris Francijai. Lūdzu netaujājiet, kā es to zinu, bet esat mierā ar to, ko jau esmu jums pateikusi."
Visu sejās varēja vērot prieku, pārliecību un nelokāmu paļāvību. Tad sarunas pārtrauca priekšposteņu vēstnesis, kas ziņoja, ka jau kādu stundu angļu nometnē novērota neparasta kustība, kas šai vēlajā laikā, karaspēkam atpūšoties, šķitusi visai savāda un aizdomīga. Izmantojot nakts tumsu un lietu, izsūtīti izlūki, lai par to pārliecinātos. Un tie tikko atgriezušies un ziņojuši, ka lielāki angļu pulki slepeni dodoties projām Mengas virzienā.
Ģenerāli bija visai pārsteigti, kā to rādīja viņu sejas izteiksmes.
„Viņi atkāpjas," Žanna teica.
„Tiešām, tā liekas," d'Alansons viņai piekrita.
„Bez šaubām, viņi atkāpjas," teica Bastards un Lagīrs.
„Jā," Žanna viņam atbildēja, „Talbots tagad pārdomājis. Pirmais karstums viņam pārgājis. Viņš domā ieņemt Mengas tiltu un patverties viņpus upei. Viņš, protams, zina, ka atstāj Božansī aizstāvjus Dieva ziņā, lai tie paši tiek ar mums galā; bet viņam nav citas izejas, ja viņš negrib ar mums ielaisties kaujā, un viņš to labi zina. Bet tiltu viņam neredzēt. Par to mēs jau iepriekš parūpēsimies."
„Jā," d'Alansons teica, „mēs viņam sekosim un neļausim to ieņemt. Bet kas būs ar Božansī?"
„Atstājiet Božansī manā ziņā, mīļo hercog; es to ieņemšu divu stundu laikā, pat neizlejot asinis."
„Tiešām, jūsu godība. Jums tikai viņiem jāpavēstī šī jaunā zina, un vini paši jums padosies."
„Jā. Un rīta ausmā jau būšu jūs panākusi pie Mengas, un man būs līdzi mūsu konetabls ar saviem piecpadsmit simtiem vīru; un, kad Talbots dabūs zināt, ka Božansī kritusi, tas viņu ietekmēs."
„Kaut tev jupis, tik tiešām!" iesaucās Lagīrs. „Viņš piepulcinās savai armijai arī Mengas garnizonu un dosies uz Parīzi. Tad mēs atkal atgūsim savu pulku, kas palika sargājot tiltu, un līdz ar to arī savus Božansīs apsargus, rit mums būs 2400 cilvēku vairāk, kā pirms stundas mums arī apsolīja. Šie angli patiesi mums visu atvieglo un aiztaupīs liekus zaudējumus un rūpes. Tagad tikai gaidām jūsu pavēles, godība!"
„Tas nu būtu visai vienkārši. Ļaujiet ļaudīm trīs stundas atpūsties. Vienos pirmpulki dosies ce|ā jūsu vadībā, un jums ies palīgā Potons de Sentraī; divos sekos galvenie spēki, kurus vadīs ģenerālleitnants. Turieties tūlīt aiz ienaidnieka, sekojiet tam pa pēdām, bet izvairieties ar to ielaisties kaujā. Es ar nelielu apsardzību došos uz Božansī un mēģināšu tikt ātrāk galā, lai pirms rīta ausmas mēs ar Francijas konetablu jau varētu jums pievienoties."
Viņa arī turēja vārdu. Mēs sakāpām zirgos, visu laiku vēl lietum līstot, un devāmies ceļā, pievākdami arī sagūstītu angļu virsnieku, kam vajadzēja apliecināt Žannas vēstījumu. Drīz arī bijām galā un pieprasījām cietoksni padoties. Ričards Getens, Talbota vietnieks, pārliecinājies, ka ar saviem piecsimt vīriem pamests liktenim, atzina par labāku padoties un lieki mums nepretoties. Viņš gan nevarēja sagaidīt kaut cik izdevīgus noteikumus, bet Žanna apgājās ar viņu visai augstsirdīgi. Viņa atļāva karavīriem paturēt zirgus un ieročus, kā arī ikvienam pievākt mantību līdz vienai markai sudrabā. Tie varēja aiziet pēc izvēles, bet desmit dienu laikā tiem bija jāsolās vairs nevērst ieročus pret Franciju.
Rīts vēl nebija ausis, kad jau bijām panākuši savu galveno karaspēku, un līdz ar mums bija arī Francijas konetabls, kas bija ieradies ar visu savu armiju, jo Božansī cietoksnī atstājām tikai nelielu apsardzības garnizonu. Priekšā dzirdējām dobjus lielgabalu grāvienus — tur Talbots jau bija ievadījis savu uzbrukumu tiltam. Bet necik vēlāk, vēl pirms rīta gaismas, lielgabali apklusa, un mēs vairs nekā nedzirdējām.
Getens bija nosūtījis — Žannas dotajā apsardzībā — pie Talbota vēstnesi, kam bija jāpaziņo par viņa padošanos. Talbots atzina, ka prātīgāk ir atkāpties, un atvilka karaspēku Parīzes virzienā. Kad gaisma ausa, viņš jau bija pagaisis, un līdz ar viņu lords Skēks un Mengas garnizons.
Tā bija ievērojama raža, ko trīs dienās ievācām angļu pamestajos cietokšņos — šajos varenajos cietokšņos, kas tik mierīgi un pārliecināti bija visu laiku turējuši savā varā Franciju, kurai nu bija radies glābējs.