Kad beidzot pienāca neaizmirstamā 18. jūnija rīts, kā jau teicu, ienaidnieks nekur vairs nebija redzams. Bet tas mani neuztrauca. Es skaidri zināju, ka mēs to sameklēsim un dosim tam beidzamo triecienu — solīto liktenīgo triecienu, kas uz visiem laikiem sadragās angļu varu Francijā, kā Žanna teica savā pravietīgajā sapņojumā.
Ienaidnieks bija atkāpies plašajos Bosas līdzenumos — krūmiem un retiem kokiem apaugušā klajumā, kur nebija neviena ceļa un varēja vienā mirklī bez vēsts pazust pat vesela armija. Bet mēs drīz vien atradām mīkstajā zemē iezīmēto ceļu un sekojām ienaidniekam pa pēdām. Pēc visa spriežot, tas nebūt nebija nekārtībā bēdzis, bet gan noteiktā kārtībā atkāpies.
Mums tomēr vajadzēja uzmanīties. Tādā apkārtnē it viegli varēja iekrist slazdos. Tāpēc Žanna izsūtīja iepriekš jātnieku nodaļas Lagīra, Fotona un citu kapteiņu vadībā. Daži citi virsnieki jau sāka izrādīt neapmierinātību; tāda slapstīšanās viņiem nebija pa prātam, un viņi jau sāka kurnēt. Žanna nojauta viņu nemieru un nepacietīgi viņiem uzsauca:
„Dieva dēj, ko jūs gribat? Mums šie angli katrā ziņā jāsakauj, un mēs tos arī sakausim. Tie nekur neaizbēgs. Kaut arī tie pagaistu mākoņos, mēs tos panāksim!"
Pamazām tuvojāmies Patē; bija atlikusi vairs tikai kāda jūdze, ko iet. Tieši tobrīd mūsu izlūki, iegriezdamies krūmos, bija izcēluši briedi, kas lieliem lēcieniem aiztrauca tālāk un drīz vien pazuda mūsu skatienam. Nepagāja ilgs laiks, kad izdzirdējām Patē virzienā neskaidrus kliedzienus. Tie bija angļu kareivji. Cietoksnī tik ilgi badojušies, tie vairs nevarēja novaldīt prieka saucienus, kad redzēja tuvumā lēkājam svaigu cepeti. Nabaga kustonis, tas šoreiz pazudināja savus apsveicējus, kas to sagaidīja ar tik lielu jūsmu. Jo franči tagad zināja, kur meklējami angli, bet angļiem turpretim nebija ne jausmas, kur varētu atrasties franči.
Lagīrs palika uz vietas, kur bijis, un deva mums ziņu, kur ienaidnieks. Žanna staroja priekā. Alansonas hercogs viņai teica:
„Loti labi, tagad mums tas ir rokā; vai uzbruksim?"
„Vai jums ir labi pieši, manu princi?"
„Kā tā? Vai tad mums būs jābēg?"
„Dieva dēļ, tādas domas ne prātā! Angli tagad ir beigti un pagalam. Viņi būs tie bēdzēji. Un, lai viņus panāktu, būs vajadzīgi pieši. Bet tagad — uz priekšu, turamies ciešāk kopā!"
Kad panācām Lagīru, angli jau bija mūs pamanījuši. Talbota karaspēks pārgājienā bija sadalīts trīs dalās. Iepriekš bija izsūtītas izlūku nodaļas, tām sekoja artilērija, bet labu gabalu iepakaļ bija atstāts galvenais karaspēks, kam vajadzēja segt atkāpšanos. Tas pašreiz iznāca no krūmu biezokņa un iegriezās klajā laukā. Ienaidnieks novietoja savus lielgabalus, norīkoja priekšposteņus un nostādīja stopnie- kus, kas bija bruņoti ar pieciem simtiem pīķu; tiem vajadzēja mūs aizturēt, kamēr pienāktu galvenie spēki. Sers Džons Fastolfs steidzināja savus kareivjus auļot lēkšiem. Žanna tūliņ aptvēra izdevību un deva Lagīram pavēli doties uzbrukumā, to viņš arī steidzās izpildīt, kā negaiss aiztraukdamies ar saviem mežonīgajiem jātniekiem, kā jau bija paradis kaujas laukā.
Hercogs un bastards gribēja viņam sekot, bet Žanna teica:
„Ne tagad, uzgaidiet!"
Un tā viņi gaidīja, nepacietīgi grozīdamies seglos. Bet viņa neuztraucās, tikai uzmanīgi vēroja karaspēka kustību, apsvēra acīm atstatumus, aplēsa visu līdz minūtei un pat sekundei, un likās, visa viņas dvēsele koncentrēta viņas skatienā, viņas cēlajā stājā; aukstasinību un mieru nezaudēdama, viņa pilnīgi pārvaldīja stāvokli.
Un tur tālāk, laukā, bruņucepuru spalvām plīvojot, kā viesuļvētra joņoja Lagīra bezdievīgie jātnieki ar pašu Lagīru priekšgalā, kurš garumā pārspēja visus; viņš auļoja ar augstu paceltu šķēpu, ko turēja kā karogu.
„Skatieties, kur aizjoņo pats nelabais ar savu velnu pulku!" kāds vēl sajūsmā iesaucās, noskatīdamies viņam pakal.
Un tad viņš jau bija panācis Fastolfa armiju, kurš bēgdams atkāpās.
Brīdi vēlāk viņš pilnā sparā iedrāzās ienaidnieka rindās, un viss sajuka trakā cīņā. Hercogs un bastards piecēlās seglos, lai labāk redzētu, un satraukumā vairs nevarēdami valdīties, sauca Žannai:
„Nu, tagad l"
Bet viņa ar rokas mājienu viņus apturēja, vēl arvien vērodama, visu apsvērdama un aplēsdama, un no jauna viņiem teica:
„Pagaidiet, vēl nav īstais brīdis."
Ienaidnieka vajātais Fastolfs ar milzīgu skubu centās panākt savus priekšpulkus. Bet tiem pēkšņi bija izlicies, it kā Fastolfa armija jau sakauta un, baiļu trenkta, bēg, un tūliņ arī priekšpulki bailēs zaudēja galvu un nekārtībā glābās bēgdami, bet Talbots, nekrietni lādēdamies, sekoja viņiem un velti mēģināja viņus apturēt.
Nu bija pienācis īstais brīdis. Žanna iecirta zirgam sānos piešus un ar paceltu šķēpu deva zīmi, ka sākas galvenais uzbrukums. „Man pakaļ!" viņa sauca, pieplaka ar galvu zirgam pie kakla un kā vējš aizjoņoja kaujas laukā.
Mēs ar joni iedrāzāmies ienaidnieka bēgļu barā un trīs stundas nemitīgi cirtām, dūrām un kapājām, kur pagadījās. Tad beidzot atskanēja tauru signāls „Pārtraukt!" Patē kauja bija galā, un mēs bijām uzvarējuši. Žanna d'Arka nokāpa no zirga un domīgi aplūkoja baigo kaujas lauku. Tad viņa teica:
„Lai pateicamies Dievam! Šodien Viņš smagi piemeklējis ienaidnieku." Pēc brīža viņa pacēla galvu un, tālumā vērsdamas, klusām teica, it kā vairāk pie sevis runādama: „Ne tūkstoš gados… ne tūkstoš gados angļi pēc šā trieciena vairs neatgūs savu varu Francijā." Un viņa atkal brīdi iegrima pārdomās, un viņas skatienā staroja cēla apgarotība; viņa teica: „Ak, draugi, draugi, vai jūs maz to apzināties? Vai to saprotat? Francija jau ir ceļā uz brīvību!"
„Un to nekad nepiedzīvotu, ja nebūtu Žannas d'Arkas!" teica Lagīrs, zemu palocījies viņas priekšā, un arī citi sekoja viņa piemēram; aizejot viņš vēl pie sevis norūca: „Un, kaut mani velns parautu, ja es kādreiz to noliegtu!" Tad pulks pakaļ pulkam aizsoļoja mums garām — mūsu uzvaras vainagotā armija, un atskanēja mežonīgas gaviles: „Lai dzīvo Orleānas Jaunava, lai dzīvo!" Bet Žanna stāvēja smaidīdama un sveicināja ar savu šķēpu.
Jā, todien tā nebija pēdējā reize, kad redzēju Orleānas Jaunavu Patē kaujaslaukā. Vakarpusē es viņu vēlreiz sastapu tur, kur kaudzēm gulēja kritušie un ievainotie; mūsu ļaudis bija nomocījuši kādu angļu gūstekni, kas bija pārāk nabadzīgs, lai samaksātu izpirkuma naudu, un Žanna notālēm ieraudzīja šo mežonību; viņa tūliņ jāšus piesteidzās klāt un lika atsaukt priesteri, un tagad turēja klēpī sava mirstošā ienaidnieka galvu un maigiem vārdiem, kā miesīgā māsa, centās viņu mierināt nāves mokās; un pār viņas vaigiem ritēja īsti sievišķīgas asaras. [5]