Žanna teica taisnību: Francija bija ceļā uz brīvību.
Karš, kas iegājis vēsturē ar Simtgadu kara vārdu, jau piedzīvoja savu beigu cēlienu. Pirmoreiz pēc deviņdesmit viena gada angļiem sāka klāties grūti.
Vai kaujā pats galvenais ir kritušo skaits un drupu daudzums? Vai arī galaiznākums? Ikviens gan tūliņ pateiks: ja kauja bijusi tiešām liela, vai arī mazāk svarīga, tad tikai ar savu galaiznākumu. Un raugoties galaiznākumā, Patē kauja ierindojas to nedaudzo tiešām lielo un svarīgo kauju izlasē, kādas jebkad izcīnītas, kopš cilvēce mēdz savas ķildas izšķirt ar ieročiem. Patē kaujai pat nav otras līdzīgas visā vēsturē, un tā gan būs pārējo starpā pati dižākā un izcilākā. Jo, kaujai sākoties, Francija atradās agonijā, un vairs nebija nekādu cerību, ka tā kādreiz varētu celties; bet, kad kauja bija galā, trīs stundas vēlāk, viņa jau atspirga, lai atkal atgūtu savu agrāko veselību. Pat nejēga to tūliņ redzētu, un nevienam tas nebija noliedzams.
Jau daža laba gaudena tauta savā laikā atspirga un atkal ir izcīnījusi sev neatkarību, bet tas panākts tikai pēc ilgas cīņas daudzos un ilgos karos; un tikai viena tauta to panākusi vienā dienā un ar vienu kauju. Tā ir franču tauta, un tā ir Patē kauja.
Atcerieties to un lepojieties ar to, jo jūs esat franči, un tas ir pats dižākais visā jūsu dzimtenes garajā vēsturē. Tas jau sniedzas debesis! Un, kad būsiet izauguši lieli, katrā ziņā apmeklējiet svētā godbijībā Patē kaujaslauku un noņemiet cepuri tā lieliskā pieminekļa priekšā, kas, kā jau teicu, sniedzas debesīs. Jo visas tautas visos laikos cēlušas pieminekļus savos kaujaslaukos, lai paaudžu paaudzēm atgādinātu tās cīņas, kas tur izcīnītas, un tos, kas cīņas izcīnījuši; vai gan Francija lai neatcerētos Patē un Žannu d'Arku? Nē, tas nevar būt. Un drīz viņai uzcels viņas cienīgu pieminekli, kādi jau uzcelti citām kaujām un citiem varoņiem, — ja vien tam būs diezgan vietas zem debesu juma.
Bet tagad atgriezīsimies pagātnē un atcerēsimies ko dīvainu un ievērojamu. Simtgadu karš sākās 1337. gadā. Tas turpinājās ilgi, gadu pēc gada; un beigās angli Kresī kaujā sagrāva Franciju pīšļos. Bet tā cēlās un atkal gadiem ilgi neatlaidīgi cīnījās, un galā no jauna sabruka, piedzīvojusi jaunu triecienu, kāds bija Pautjē kauja. Tad viņa vēlreiz saņēma visus spēkus, un tā atkal turpinājās gads pēc gada, gadu desmits pēc gadu desmita. Bērni piedzima, izauga, apprecējās un nomira… bet karš vēl turpinājās; un arī viņu bērni piedzima, izauga, apprecējās un nomira… bet karš vēl turpinājās; viņu bērni augot redzēja Franciju no jauna satriektu; šoreiz Francija piedzīvoja gluži neticamo Azenkūras neveiksmi — un gadu pēc gada vēl turpinājās karš, un starplaikā paguva apprecēties arī viņu bērnu bērni.
Francija bija sagrauta drupās, gulēja pīšļos. Puse piederēja angļiem, un pat nebija neviena, kas apstrīdētu viņu laupījumu; otra puse nepiederēja gluži nevienam — pēc trim mēnešiem arī tajā bija lemts pacelties angļu karogam: karalis jau bija apņēmies pamest savu karaltroni un bēgt aiz trejdeviņām jūrām.
Bet tad nāca vienkārša, neizglītota zemnieku meitene, kas bija piedzimusi un uzaugusi tālu laukos, un ar drošu prātu pārņēma savās rokās ieilgušā kara vadību, kurš jau trīs paaudžu laikā neganti postījis zemi un tautu. Un tad nāca pats īstākais un dīvainākais karagājiens, kāds jebkad atzīmēts vēsturē. Septiņās nedēļās tas tika paveikts. Septiņās nedēļās viņa pabeidza milzīgo karu, kas jau bija ildzis deviņdesmit vienu gadu; Patē karalaukā viņa deva tam liktenīgo triecienu, ar ko tas arī beidzās.
Padomājiet. To var izdarīt; bet ne saprast! Un tā jau ir cita lieta: neviens nekad nesapratīs šo nedzirdēto brīnumu.
Septiņās nedēļās—vietām nedaudz asiņu izlejot. Visvairāk to varbūt izlija Patē kaujā, kur angļiem, kauju sākot, bija seši tūkstoši vīru, bet, kauju beidzot, divi tūkstoši kritušo. Bet Kresī, Puatjē un Azenkūras kaujās, kā teic, franči bija zaudējuši turpat 100 000 kritušo, nemaz nerunājot par mazākām kaujām, kādu šai ilgajā karā bija savs tūkstotis. Kritušo saraksts šai karā iznāktu nebeidzams. Un kaujas laukā kritušos skaita desmittūkstošiem, bet, ja vēl pieskaita nevainīgas sievietes un bērnus, kas aizgāja bojā badā un sērgās, tad jau sanāk miljoni.
Šis karš tiešām bija līdzīgs cilvēkēdājam, kas gandrīz simt gadu apstaigāja Franciju, aprīdams visus, kas tam gadījās ceļā. Un tikai septiņpadsmit gadus vecais bērns ar savu mazo rociņu to pieveica; un vēl tagad tas guļ pīšļos Patē kaujas laukā un ne mūžam vairs necelsies.