Nepagāja, tā sacīt, ne diena, kad lielo vēsti par Patē uzvaru jau zināja visa Francija. Galvot nevaru, bet droši var teikt — tiklīdz kāds francūzis to uzzināja, tā tūliņ, Dievu slavēdams, steidzās to pavēstīt savam kaimiņam; un kaimiņš savukārt ar skubu steidzās pie tālākā kaimiņa; un tā tālāk un tā joprojām šī priecas vēsts aplidoja visu Franciju; un, ja kāds to uzzināja naktī, lai cik vēla būtu stunda, tas ar skubu rausās augšā no savas guļasvietas un steidzās paziņot šo vēsti citiem. Un prieks izplatījās līdz ar šo ziņu, kā saules gaisma atkal atspīd pēc tumšas nakts; un Francija arī bija visu to laiku dzīvojusi nakts tumsībā; tā bija ilgus gadus smakusi aklā tumsībā, kurā tagad žilbi atausa jauns sauleslēkts.
Vēsts aizsteidzās priekšā ienaidniekam, kas bēgdams atkāpās Jevillas virzienā, un pilsēta sacēlās, nokratīdama angļu virskundzību, un noslēdza vārtus, neļaudama viņiem patverties. Un tad tā aizlidoja tālāk līdz Monpipo, līdz Sensimonai un citiem angļu cietokšņiem; un visur angļu garnizons meklēja glābiņu bēgdams, iepriekš vēl nodedzinot, kas bija dedzināms. Viena mūsu armijas daļa ieņēma Mengu un to izlaupīja.
Kad nonācām līdz Orleānai, prieks tajā, mūs sagaidot, vēl piecdesmitkārt pārsniedza to trako prieku, ar kādu mūs bija sagaidījuši kādreiz. Bija jau nakts, un pilsēta tik krāšņi laistījās ugunīs, ka mēs, likās, jājām caur gaismas un uguns jūru; un troksnis — nebeidzamās pūļu gaviles, lielgabalu grāvieni un baznīcu zvani — pārspēja visu iedomājamo. Un mūsu jājienu bez rimas pavadīja viens vienīgs milzīgs sauciens, kas šalca kā vētras auri: „Lai dzīvo Žanna d'Arka — ceļu Francijas Glābējai!" Un dzirdēja ari citus saucienus: „Kresī, Puatjē un Azenkūra ir atriebta! — Uz mūžiem slava Patē uzvarai!"
Ļaudis tiešām aiz prieka vai prātu zaudēja. Kaut ko tādu nevar ne iedomāties. Gājiena vidū bija gūstekņi. Kad tie gāja garām un tauta pati savām acīm redzēja savu senseno ienaidnieku Talbotu, kas viņus tik ilgu laiku bija dancinājis savas baigās kara mūzikas ritmā, jūs paši varat iedomāties, cik liels visos bija satraukums — to nemaz nevar aprakstīt. Ļaudis tā priecājās, viņu ieraugot, ka tūliņ gribēja viņu sagrābt un pakārt; tādēļ arī Žanna aicināja viņu sev blakus, savā apsardzībā. Un tas bija visai dīvains pāris.