Ja, Orleānā aiz prieka zaudēja prātu. Tā ielūdza karali un jau gatavojās to lieliski uzņemt. Bet karalis nerādījās. Tolaik viņš bija tikai vergs Latremuī rokās, kas viņu izrīkoja pēc sava prāta. Un kungs ar kalpu pašreiz uzturējās kunga pilī Sillī pie Luāras.
Božansī Žanna bija solījusi samierināt konetablu Rišmonu ar karali. Viņa kopīgi ar Rišmonu ieradās Sillī pie Luāras un arī turēja savu solījumu.
Žanna vispār veikusi piecus dižus uzdevumus:
1) Atbrīvojusi aplenkto Orleānu.
2) Guvusi uzvaru pie Patē.
3) Sillī pie Luāras samierinājusi Francijas konetablu ar karali.
4) Kronējusi karali Reimsā.
5) Savā karagājienā maz izlējusi asiņu.
Un tagad esam nonākuši līdz šim karagājienam (un arī karaļa kronējumam). Tas bija garais uzvaras gājiens cauri ienaidnieka zemei no Žjēnas līdz Reimsai un no turienes līdz Parīzes vārtiem, un šajā gājienā Žanna ieņēma vienu angļu cietoksni pēc otra; un visu to viņa vairāk panāca ar savu vārdu, neizlejot ne piliena asiņu, — kas varbūt arī ir dīvainākais karagājiens visā vēsturē un katrā ziņā pats dižākais viņas panākums karalaukā.
Svarīgāko Žannas veikumu vidū, kā jau teicu, bija arī tas, ka viņa samierināja karali ar Francijas konetablu. Neviens cits nebūtu varējis to izdarīt, un nevienam dižajam arī nebija nekādas patikas iejaukties. Prāta ziņā, karamākslā un ari valstslietās konetabls Rišmons bija spējīgākais vīrs visā Francijā. Viņš nebūt neliekuļoja, stāstīdams par savu uzticību tēvijai, un neapšaubāma bija arī viņa godprātība (un tieši tādēļ jau viņu necieta galmā, kur visi bija viltnieki un liekuļi).
Atgūdama Rišmonu Francijai, Žanna sev nodrošināja panākumus savā lielajā darbā, ko bija uzņēmusies. Rišmonu viņa agrāk nekad nebija redzējusi, pirms viņš ieradās pie viņas ar savu nelielo karaspēku. Vai nebija brīnums, ka viņa ar pirmo skatienu jau zināja, ka šis ir īstais vīrs, kas viņas darbu novedīs līdz galam un saglabās uz mūžīgiem laikiem? Kā šis bērns to varēja zināt? Tādēļ, ka viņa bija „redzīga", kā reiz teica viens mūsu bruņinieks. Jā, viņai bija šī retā spēja, kas gan ir pati augstākā un retākā, kādu cilvēks var vēlēties. Nekas sevišķs vairs nebija darāms, bet arī nevarēja visu bez briesmām atstāt karaļa idiotiem; vajadzēja rīkoties ar veikla valstsvīra gudrību; ilgi un pacietīgi, kaut ari sīki, vajāt ienaidnieku. Vēl savu gadsimta ceturksni šad un tad vajadzēja izcīnīt pa nelielai kaujai, un veikls virs to ari varētu izdarīt, netraucējot pārējos valsts novadus; un angļiem pamazām un neatliekami vajadzēja izvākties no Francijas.
Un tā ari notika. Rišmona ietekmē karalis vēlāk pārvērtās — iemantoja vīrišķību, kļuva īsts karalis, brašs un spējīgs un savā rīcībā noteikts karavīrs. Sestajā gadā pēc Patē viņš pats vadīja karaspēku kaujās; cīnījās cietokšņu grāvjos, līdz viduklim mirkdams ūdenī, un rāpās vaļņos, ar tādu bezbailību spītēdams ienaidnieka bultām, ka pat Žanna d'Arka būtu ar viņu apmierināta. Drīz viņi abi ar Rišmonu galīgi atbrīvoja Franciju, padzīdami angļus pat no tādiem novadiem, kuros tie netraucēti bija valdījuši jau trīssimt gadu. Tādos apgabalos vajadzēja daudz gudrības un veiklas uzmanības, jo angli bija valdījuši visai taisnīgi un prātīgi; un, kas tādu valdību pieredzējis, tas ne labprāt vēlēsies sev citus kungus un valdniekus.
Bet kurš Žannas d'Arkas panākums gan būs pats galvenais? Manuprāt, ikviens viņas panākums savā laikā bijis pats galvenais. Ar to gribu teikt, ka visumā tie gluži vienlīdzīgi, un nav neviena, ar ko citi nevarētu sacensties.
Vai jūs saprotat? Ikviens bija kāpiens augstāk. Ja viena iztrūktu, nekas nebūtu panākts; un, ja kaut viens būtu nelaikā vai nevietā, ari tad nekas nebūtu panākts.
Ņemsim kaut kronēšanu. Kur gan vēsturē atradīsiet vēl lielāku diplomātijas meistardarbu? Vai karalis maz apjēdza, cik tai liela nozīme? Nē. Un vai kāda jēga par to bija viņa ministriem? Nē. Un mainīgajam Bedfordam, kas pārstāvēja angļu troni? Nē. Tiklab karalim, kā arī Bedfordam bija ārkārtīgi svarīgi izdevība; karalis būtu to panācis bez pūlēm; bet ne viens, ne otrs neapzinājās visu iespējamo un pat ne pirkstu nepacēla. Visā Francijas augstākajā valsts vadībā tikai viens apjēdza neatsveramo iespējamību, ko citi pameta novārtā — un tas bija nemākulīgs, septiņpadsmit gadus vecs bērns, Žanna d'Arka — un viņa to jau uzlūkoja par svarīgāko savā aicinājumā.
Kā viņa varēja to zināt? Gluži vienkārši: viņa bija vienkārša zemniece. Ar to arī viss izskaidrojams. Viņa bija dzīvojusi tautā un labi pazina to; bet tie citi grozījās augstākajā sabiedrībā un par tautu neko lielu nezināja. Mēs atlicinām pārāk maz vērības tam nenoteiktajam, bezveidīgajam, inertajam vairākumam, tam varenajam, neapjaustajam spēkam, ko saucam par „tautu", šo vārdu izrunājam pat ar nicinājumu. Tiešām dīvaini, ka tā izturamies, jo būtībā labi zinām: ja tauta balsta troni, tas stingri turas savos pamatos, bet, ja šis balsts sācis ļodzīties, tad nekas vairs pasaulē to nevar izglābt.
Un tagad palūkosimies, cik tas bija svarīgi. Kam tic draudzes gans, tam tic arī viņa draudze; tā viņu mīl un viņu ciena; viņš ir tiem uzticams draugs, drošs patvērums, mierinātājs bēdās, palīgs nedienās; tie viņam akli uzticas; ko viņš tiem liks darīt, to viņi darīs, akli paļaudamies viņam savā mīlestībā, lai tas maksātu ko maksādams. To visu kopā savelkot, kāds gan būs galaiznākums? Proti, tāds, ka draudzes gans ir īstais tautas valdnieks. Un kas gan ir karalis, ja draudzes gans ārda troņa balstus un noliedz karalvaru? Drīzāk ēna, ne karalis; tādam labāk nolikt savu kroni.
Vai nu būsiet sapratuši? Un tagad turpināsim. Baznīckunga kārta ir Dieva svaidīta, un viņu šai kārtā iesvētī pats Dieva vietnieks zemes virsū. Šī konsekrācija ir galīga; neviens to nevar ne atcelt, ne grozīt. Ne pāvests, ne cita vara nevar atņemt priesterim viņa kārtu; pats Dievs viņam to piešķīris, un tā ir uz mūžu svētīta un neaizskarama. Draudzei tas ir labi zināms, lai cik tā vientiesīga. Draudzes ganam un viņa draudzei Dieva svaidītā vara ir vienīgā, kam bez iebildumiem jāpaklausa. Tiklab draudzes ganam, kā arī viņa ganāmpulkam nekronēts karalis ir tikai karaļa līdzība; kamēr tas nav Dieva svaidīts, tikām viņa vietā var arī citu nosēdināt tronī. Vārdu sakot, nekronēts karalis ir apšaubāms karalis; bet, ja pats Dievs viņu svaidījis un ja Dieva kalps bīskaps viņam devis savu svētību, tad vairs viņu nedrīkst apšaubīt; draudzes gans ar savu draudzi tūliņ klust par viņa uzticīgiem pavalstniekiem un vairs neatzīst citu karali, kamēr vien dzīvo īstais.
Žannai d'Arkai, kas bija vienkārša zemniece, Kārlis VII nebija nekāds karalis, kamēr nebija kronēts; viņai tas bija vienīgi troņmantnieks. Ja kaut kur, viņas vārdiem runājot, esmu to nosaucis par karali, tad tas ir tikai pārpratums; viņa to dēvēja vienīgi par troņmantnieku, nevis citā vārdā, kamēr tas nebija kronēts. Ar to jūs redzat kā spogulī — jo Žanna taču bija visas Francijas vienkāršās tautas spogulis, — ka varenajam, neapjaustajam spēkam, ko sauc par „tautu", viņš, vēl nekronēts, nebija karalis, bet tikai troņmantnieks, un, kad bija kronēts, tad arī līdz mūža beigām palika vienīgais tautas atzītais un likumīgais valdnieks.
Tagad jūs paši saprotat, cik kronēšanai bija liela nozīme šajā politiskajā šaha partijā. Bedfords to vēlāk saprata un mēģināja labot kļūdu, kronēdams savu karali, bet kāds tur vairs bija labums? Ar to viņš nekā nepanāca.
Šahu pieminot, Žannas lielie veikumi tiešām atgādina veiklus šaha gājienus. Ikviens no tiem bija savā laikā un vietā, tālab visiem bija lieliski panākumi. Laika gaitā ikviens likās vissvarīgākais, bet galaiznākumā tie visi izrādījās vienlīdz svarīgi. Un te, lūk, būtu viņas gājienu kārtība:
1. Orleānā un Patē — šahs!
2. Turpmākajā gājienā samierinājums — bet bez šaha, jo ar to Žanna tikai ievada tālāko uzbrukumu.
3. Kronēšana — šahs!
4. Karagājiens, kas neprasīja ne piliena asinu — šahs!
5. Beidzamais gājiens (jau pēc viņas nāves), kurā konetabls Rišmons, salabis ar Francijas karali, kļuva viņa uzticamākais balsts un palīgs, un līdz ar to — šahs un mats!