Luāras karagājiens pašķīra ceļu uz Reimsu. Tagad vairs nekas nekavēja karalim kronēties. Kronēšanai bija jāvainago Žannas dievišķais uzdevums, un tad viņai vairs nebūs jākaro, viņa varēs atkal atgriezties mājās pie mātes un sava ganāmpulka un nekad viņa vairs neatstās savu dzimto ciemu, kur viņa jutās tik laimīga. Tas bija viņas sapnis; un viņa nekur vairs nerada mieru, cik loti ilgojās redzēt to piepildāmies. Dzimtenes ilgas viņā bija tik stipras, ka es jau zaudēju ticību viņas abiem pareģojumiem par viņas drīzo nāvi, un, protams, tiklīdz man zuda ticība, mēģināju sev iegalvot, ka tas nenotiks.
Karalim bija bail doties uz Reimsu, jo ceļā vēl bija neskaitāmi angļu cietokšņi. Bet Žannai nebija ne mazāko bažu, viņasprāt, tie vairs nebija bīstami, jo angli jau bija zaudējuši paļāvību saviem spēkiem.
Un viņai bija taisnība. Kā vēlāk paši pieredzējām, Reimsas gājiens izrādījās tikai tāds izpriecas gājiens. Žanna pat neņēma līdzi artilēriju, tik loti viņa bija pārliecināta, ka iztiks bez tās. No Žjēnas izgājām 12 000 vīru lielā sastāvā. Tas bija 29. jūnijā. Jaunava gāja blakus karalim; viņam otrā pusē blakus jāja Alansonas hercogs. Hercogam sekoja trīs citi karaļnama prinči. Bet aiz tiem jāja Orleānas bastards, maršals de Buseks un Francijas admirālis. Tālāk sekoja Lagīrs, Sentraī, Latremuī un garā virknē citi bruņinieki un dižciltīgie.
Trīs dienas nostāvējām pie Oseras. Tā apgādāja mūsu armiju ar pārtiku, un pilsētas pārstāvji gaidīja karali ar sālsmaizi, bet mēs nemaz nerādījāmies pilsētā.
Senflorantēna plaši atvēra savus vārtus karalim.
4. jūlijā sasniedzām Senfalu, un tālāk mūs gaidīja Truā, ko mēs, jaunieši, it īpaši gribējām redzēt; jo atcerējāmies, kā priekš septiņiem gadiem Domremī ganībās Saulene ieradās ar savu melno karogu un atnesa mums kauna vēsti par Truā līgumu, ar kuru toreiz Franciju nodeva Anglijas kalpībā un izprecināja mūsu karaļnama princesi Azenkūras Miesniekam. Nabaga pilsēta gan nebija vainojama; tomēr mūsu dzīslās kaisa asinis, kad to atcerējāmies, un labprāt gribējām, lai tur atgadītos kāda sadursme un lai mēs varētu ieņemt pilsētu ar joni un to nodedzināt. Pilsētā tobrīd bija spēcīgs angļu un burgundiešu garnizons, un tas vēl gaidīja ierodamies palīgspēkus no Parīzes. Pievakarē mēs apmetāmies pilsētas vārtu priekšā un izcīnījām diezgan sīvu kauju ar ienaidnieku, kas mēģināja mums uzbrukt.
Žanna nosūtīja pilsētai ultimātu ar prasību nolikt ieročus. Pilsētas komandants, redzēdams, ka viņai nav artilērijas, par to tikai pasmīnēja un nosūtīja viņai nekaunīgu atbildi. Piecas dienas mēs apspriedāmies un mēģinājām izlīgt mieru. Bet ar to nekas nebija panākams. Karalis jau gribēja doties atpakaļ un atmest visam ar roku. Viņam bija bail doties tālāk, atstājot sev aiz muguras tik spēcīgu cietoksni. Tad Lagīrs bilda arī savu vārdu, skardams dažus Viņa majestātes padomniekus:
„Orleānas Jaunava uzņēmās šo karagājienu labprātīgi; un mums gan būtu jāklausa viņas spriedumam, nevis jāļaujas citu iebildumiem, lai cik augsts būtu šo cilvēku dzimums vai kārta."
Tas, ko viņš teica, bija visai gudri un prātīgi. Un tā karalis beigās aicināja Jaunavu un jautāja, ko viņa labāk ieteiktu. Viņa tam droši un pārliecināti atbildēja:
„Trīs dienās cietoksnis būs mūsu rokās."
Viltīgais kanclers iebilda:
„Ja vien mēs būtu par to pārliecināti, tad varētu arī sešas dienas uzgaidīt."
„Tiešām, sešas dienas uzgaidīt! Bet es jums galvoju, ka mēs rītdien ieņemsim pilsētu!"
Tad viņa uzkāpa zirgā un apjāja mūsu karaspēku, saukdama:
„Sagatavojieties, draugi, sagatavojieties! Rita ausmā dosimies uzbrukumā!"
Tonakt viņa nemaz negulēja: visu nakti viņa palīdzēja darbā, strādādama roku rokā ar vienkāršajiem kareivjiem. Viņa lika sagatavot žagarus un sasiet tos kūlos, ar ko piepildīt cietokšņa grāvi; un šajā grūtajā darbā viņa neatpalika no vīriešiem.
Rita ausmā viņa nostājās karaspēka priekšgalā, un taures jundīja uzbrukumu. Bet tieši tajā brīdi pilsēta pacēla baltu karogu un padevās bez šāviena.
Otrajā dienā karalis blakus Žannai un kopā ar Paladīnu, kas nesa viņas karogu, armijas priekšgalā svinīgi iejāja pilsētā. Un tā bija pamatīga armija, jo ik dienu kļuva arvien lielāka.
Un tālāk jāatzīmē kas dīvains. Ar pilsētu slēgtajā līgumā angļu un burgundiešu garnizonam bija atļauts aiziet ar visu viņu „mantību". Tas, starp citu, bija labi izdomāts, jo no kā gan viņi turpmāk pārtiktu? Tātad labi; visiem viņiem bija nozīmēti vieni vārti izejai, un ap to laiku, kad viņiem bija nolikts aizkavēties, mēs, jaunieši, līdz ar Punduri aizgājām noskatīties, kā viņi aizies. Ienaidnieks nāca bezgalīgā virknē, ar kājniekiem priekšgalā. Kad tas pienāca tuvāk, jau pa gabalu bija redzams, ka ikviena nastas smagums un apjoms pārsniedza nesēja spēkus; un mēs savā starpā spriedām, ka vienkāršiem kareivjiem, kādi viņi bija, ir diezgan liela mantība, ja viņi tā apkrāvušies. Bet, kad viņi pienāca mums tuvāk — ko gan jūs domājat? Ikvienam šim nelietim paunā bija pa franču gūsteknim! Kā redzat, viņi aizgāja ar visu savu „mantību" — savu īpašumu — kas viņiem bija noteikti atļauts līgumā.
Padomājiet tikai, cik tas bija gudri un veikli izdarīts! Ko tu varēji viņiem teikt? Ko viņiem padarīt? Jo viņi taču rīkojās gluži likumīgi. Gūstekni bija viņu īpašums; neviens to nevarēja noliegt. Un ja nu tie būtu angļu gūstekņi, mani mīļie, kāds tas būtu bagātīgs laupījums! Jo angļu gūstekņi jau veselu gadsimtu bija retums, kamēr ar franču gūstekņiem bija citādi. To beidzamajos simt gados bija pārpilnība. Franču gūstekņa īpašnieks palaikam to ilgi neturēja, izpirkuma maksu gaidīdams, kā tas bija parasts, bet gan steidzās to nogalināt, lai nebūtu lieki jādod uzturs. Tā jūs redzat, cik tolaik maza vērtība bija tādam laupījumam. Kad ieņēmām Truā, kaujams teļš maksāja trīsdesmit franku, aita sešdesmit, bet franču gūsteknis tikai astoņus frankus. Tiem citiem kaujamiem lopiņiem toreiz bija milzīga cena — un jums tā liksies gluži neticama. To izdarīja karš. Gala cēlās cenā, un gūstekņu vērtība kritās.
Labi, tātad angli aiznesa nabaga frančus paunā. Ko mēs varējām iesākt? Neko sevišķu nevarējām, tomēr darījām, ko spējām. Mēs aizsūtījām ziņu, bet paši līdz ar franču apsargiem aizturējām gājienu un uzsākām sarunas, lai kaut cik iegūtu laiku. Kāds liela auguma burgundietis zaudēja pacietību un pilnā kaklā ņēmās lamāties, ka neviens viņu neaizturēšot; viņš iešot un ņemšot līdzi arī savu gūstekni. Bet mēs viņu ielencām, un viņš redzēja, ka ir vīlies, jo nekur nevarēja aiziet. Viņš nu sāka neganti sodīties un mūs gānīt; savu gūstekni zemē nolaidis, viņš to saistītu nostādīja uz kājām, tad izvilka nazi un, izsmieklā valdīdams acis, teica:
„Es to nedrīkstu aiznest, jūs sakāt — un tomēr tas ir mans īpašums, un neviens to nenoliegs. Tā kā man neļauj aiznest viņu, šo manu īpašumu, tad es zināšu citādi sev izlīdzēt. Jā, es varu viņu nokaut; lai cik lieli muļķi jūs būtu, šo tiesību jūs man nenoliegsiet. Ak, par to jūs nebijāt domājuši, draņķi!"
Nabaga izmocītais gūsteknis uzlūkoja mūs ar žēlu skatienu, mēmi lūgdams viņu paglābt, tad viņš mūs uzrunāja un teica, ka mājās viņam paliekot sieva un mazi bērniņi. Jūs varat paši iedomāties, kā mums sāpēja sirds. Bet ko mēs varējām darīt? Burgundietis rīkojās gluži likumīgi. Mēs tikai varējām lūgt gūsteknim žēlastību, ko arī darījām. Un burgundietim tas varen patika. Viņš pat pielika roku pie auss, it kā lai labāk saklausītu, un visādi izsmēja mūs. Tur jau varēja no ādas izlīst. Tad Punduris teica:
„Mīlie jaunskungi, ļaujiet man ar viņu parunāt; ja jau kāds pārliecināms, tad man šai ziņā it īpaši padodas, kā jūs, mani labi pazīdami, paši zināt. Jūs smīnat; tas nu būtu sods par manu lielību, un godīgi sakot, esmu arī to pelnījis. Bet es tomēr pamēģināšu…" To teikdams, viņš piegāja pie burgun- dieša un iesāka ar viņu gluži lēnīgā garā, draudzīgi viņu uzrunājot; un tad viņš pieminēja arī Jaunavu; to piesaukdams, viņš aizrādīja, ka viņa savā labsirdībā gan pratīšot viņam atlīdzināt…
Bet tālāk viņš netika. Burgundietis pārtrauca viņu ar nikniem lamuvārdiem, apvainodams arī Žannu d'Arku. Mēs jau gribējām viņu pārmācīt, bet Punduris, kļuvis balts kā krīts, pagrūda mūs sāņus un drūmi apsauca:
„Es jūs lūdzu paciesties! Vai gan es neesmu viņas goda- sargs? Es pats to nokārtošu."
To teikdams, viņš pēkšņi tvēra ar labo roku, sagrāba lielo burgundieti aiz rīkles un pacēla viņu gaisā. „Tu apvainoji Jaunavu," viņš sauca, „un Jaunava ir Francija. Kas to teicis, tas vairs nemūžam nerunās." x
Dzirdēja kaulus brīkšķam. Burgundietim acis līda laukā no pieres. Seja pietvīka zili melna. Rokas nošļuka lejup, stāvs sāka raustīties, muskuļi atslāba un vairs neklausīja. Tad Punduris palaida viņu vaļā, un burgundietis smagi saļima bez dzīvības.
Mēs atraisījām gūstekņa saites un teicām, ka viņš ir brīvs. Vienā mirklī bija izgaisusi viņa verdziskā pazemība, un viņš pēkšņi vai prātu zaudēja aiz liela prieka, bet tad atjēdzās un iekaisa gluži bērnišķās dusmās. Pieskrējis pie beigtā ienaidnieka, viņš sāka to spārdīt un spļāva tam sejā; viņš mīdīja to kājām, bāza tam mutē dubļus, smējās, lamājās un savā neķītrībā vairs nepazina robežu. Nevajag aizmirst: karalaukā ir maz svēto. Daži, kas to redzēja, smējās, citi bija vienaldzīgi, nevienam tas nebija pārsteigums. Bet, tā plosīdamies, atbrīvotais vīrelis bija pievirzījies pārāk tuvu ienaidnieka rindām, un kāds cits burgundietis pēkšņi pārgrieza viņam rīkli, un viņš saļima ar mežonīgu kliedzienu, apšļācot ar asinīm apkārtējos. Skatītāji, tiklab ienaidnieki, kā arī mūsējie, to uzņēma ar skaliem smiekliem; un ar to arī izbeidzās šis Jautrākais" gadījums manā raibajā karavīra mūžā.
Tajā brīdī pie mums uztraukta piesteidzās Žanna. Viņa uzklausīja garnizona sūdzību un teica:
Jums taisnība. Tas ir skaidrs. Līgumā ir viens nepārdomāts vārds, un to var visādi iztulkot. Tomēr jūs neņemsiet līdzi šos nelaimīgos gūstekņus. Tie ir franči, un es to nepieļaušu. Karalis viņus visus izpirks. Uzgaidiet, kamēr būšu atpakaļ ar viņa pavēli; un lai tiem ne mats no galvas nenokristu; to es jums saku — jūs par katru no tiem dārgi samaksāsiet, ja man neklausīsiet."
Tā viss arī nokārtojās. Gūstekņi pagaidām bija paglābti. Tad viņa steigšus devās pie karaļa un pieprasīja izpirkt gūstekņus, nelaudamās nekādiem iebildumiem, ne runām. Karalis beidzot piekāpās, un viņa traucās atpakaļ, karaļa vārdā izpirka gūstekņus un palaida tos brīvībā.