Mēs devāmies tālāk; Salona mums padevās; kad pie Šalonas Žannai jautāja, vai viņai neesot bail par turpmāko, viņa atbildēja, ka bīstoties vienīgi nodevības. Kas tobrīd tam būtu ticējis? Kam tas būtu sapni rādījies? Un tomēr tas bija savā ziņā paredzējums. Cilvēks tiešām ir visai nožēlojams radījums.
Mēs devāmies bez apstājas tālāk; beidzot, 16. jūlijā, jau saskatījām tālumā savu galamērķi — redzējām varenos
Reimsas katedrāles torņus! Karaspēkā atskanēja skalas gaviles, kas kā vilnis aizvēlās tālāk līdz aizmugurei. Žanna sēdēja zirga mugurā un skatījās, ģērbta savās baltajās bruņās — it domīga un skaista, un viņas seja staroja milzīgā priekā, tajā jau atplaiksnījās kas dievišķs, un viņa pati drīzāk atgādināja garu vai parādību, nekā dzīvu, mirstīgu cilvēku. Viņas dižais uzdevums tuvojās savam nobeigumam, vainagojies ar lieliskiem panākumiem. Jau rīt viņa varēs teikt: „Nu paveikts tas, kas bija veicams, un tagad [aujiet man iet."
Mēs iekārtojām nometni, un tūliņ ar skubu visu sagatavoja lielajām svinībām. Ieradās virsbīskaps, lielāks pulks runasvīru, un tad bariem un pulkiem sanāca gan pilsētnieki, gan laucinieki ar karogiem un mūziku un pārplūdināja mūsu nometni, ikvienam skurbstot sajūsmā. Un visu nakti Reimsa bija nomodā un posās svētkiem, visur klaudzēja veseri, greznojot pilsētu, ceļot uzvaras vārtus un krāšņi rotājot vecās katedrāles ārieni un iekšieni.
Mēs devāmies ceļā jau rīta agrumā: kronēšanas ceremonijai vajadzēja sākties deviņos un turpināties piecas stundas. Mums jau ziņoja, ka angļu un burgundiešu garnizons nemaz nedomājot pretoties Jaunavai un ka pilsēta mums plaši atvēršot vārtus, sagaidot mūs ar sajūsmu un gavilēm.
Rīts bija padevies lielisks, spoži spīdēja saulīte, bet laiks bija vēss, tas radīja spirgtu, možu izjūtu. Armija bija uzposusies, un bija tīkami noskatīties, kā pulks pakal pulkam aizsoļoja savā gājienā uz kronēšanas vietu.
Žanna savā melnajā zirgā, ģenerālleitnanta un tuvāko virsnieku pavadīta, novietojās nomaļus, lai noskatītos beidzamajā parādes gājienā un atvadītos no saviem karapulkiem; jo viņa negribēja ilgāk turpināt savas karavīra gaitas. Armija to zināja un domāja, ka beidzamo reizi redz sava neuzvaramā mazā karavadoņa meitenīgo sejiņu, bet viņi tik ļoti mīlēja šo karavadoni, lepojās ar to, dievināja viņu, savā vientiesīgajā sirsnībā apveltīja ar pašu izdomātu dižciltību, godinot par „Dieva meitu", „Francijas glābēju", „Uzvaras Mīluli", „Kristus Bruņinieci", kā arī apveltīja ar daudziem citiem mīļiem, naivi sirsnīgiem, patiesas mīlestības apdvestiem vārdiem, ar kādiem parasti vecāki apveltī savus mazos mīluļus. Un tā šoreiz bija gluži jauna izjūta. Agrāk, viņai garām ejot, karapulki arvien skali un trokšņaini uzgavilēja, soļoja ar paceltu galvu, acīm priekā starojot, bungām rībot un karogiem plīvojot; bet tagad bija citādi. Ja aizvērtu acis, tad varētu iedomāties esam miroņu valstībā. Vasaras klusumā dzirdēja tikai smago karaspēka soli, un tas bija viss. Garām soļodami, karavīri viņu militāri sveicināja ar paceltu labo roku, vēl beidzamo reizi viņu uzlūkodami un cenzdamies paturēt atmiņā. Rokas palika paceltas goddevīgā sveicienā vēl labu laiku pēc tam, kad pielika pie acīm mutautiņu, un tad karavīru sejās varēja redzēt valdītas žēlabas.
Parādes gājiens pēc grūtas uzvaras gan parasti pilda sirdis ar varenu prieku un sajūsmu; bet šoreiz tās gura aiz nožēlas.
Tad mēs devāmies pie karaļa, kas bija apmeties virsbīskapa lauku pilī; karalis jau bija saposies, mēs sēdāmies zirgos un ieņēmām vietas armijas priekšgalā. Pa to laiku no visām malām bija saplūduši apkārtējie laucinieki un sapulcējušies abpus ceļam, lai redzētu vaigā Žannu — kā jau tas bija parasts kopš pašas pirmās dienas, kad devāmies ceļā. Mūsu ceļš veda pāri zaļām norām, un abās pusēs drūzmējās košos, krāsainos apģērbos tērpti zemnieku bari; ikviena zemniek- meiča un lauku sieva bija tērpusies baltā ņieburā un spilgti sarkanos svārkos. Likās, tālumā aizvijas bezgalīga divkārša sarkanu magoņu un baltu liliju vija. Un visu šo laiku ik dienu mūsu gājiens turpinājās cauri šādiem puku dārziem. Tikai šīs dzīvās puķes mūs sagaidīja uz ceļiem ļimdamas, pateicībā vērsdamas sejas pret Žannu, celdamas augšup rokas un skaudras prieka un gandarījuma asaras raudādamas. Un visgarām ceļam tie, kas bija tuvāk, centās piekļūt viņas kājai, tad to skūpstīja un glauda pie vaiga. Nekad neredzēju neviena, kas būtu palicis stāvot, kad viņa jāja garām, vai kas nebūtu noņēmis cepuri viņas priekšā. Vēlāk, kad viņu tiesāja, šo laužu aizgrābtību izmantoja apsūdzībai. Tauta bija dievinājusi viņu, un ar to bija pierādīta viņas bezdievība, kā to apgalvoja viņas netaisnie tiesneši.
Kad piejājām tuvāk pilsētai, virs tās vaļņiem un torņiem garā virknē uzvijās karogi, un mūs sagaidīja milzīgi laužu bari; nepārtraukti rībēja lielgabali, gaiss bija pilns dūmu. Mēs iejājām pa vārtiem pilsētā un gājienā devāmies tai cauri, bet mums aizmugurē sekoja ģildes pārstāvji svētdienas tērpos un ar saviem karogiem; un visgarām ceļam mūs ar skalām gavilēm apsveica tauta, un arī logi bija laužu pilni, cilvēki bija sakāpuši pat uz jumtiem; un balkoni bija izrotāti ar greznām segām, kas sniedzās līdz lejai; un, iztālēm noraugoties mutautiņos, ar ko mums māja, varēja domāt, ka sacēlies sniegputenis.
Žannas vārdu pieminēja baznīcās, Dievu lūdzot, tādu godu pirms tam parādīja tikai karaļnama locekļiem. Un viņai parādīja arī citu godu, kas bija vēl lielāks un ar ko varēja vēl vairāk lepoties, kaut arī tie nebija dižciltīgie, kas viņai to parādīja: vienkāršie ļautiņi bija likuši izkalt medaļas ar viņas attēlu un viņas ģerboni un valkāja tās kā laimes pakariņus. Tādi bija visiem, ko vien redzēja.
Virsbīskapa pili, kur mēs apstājāmies un kur bija iekārtots karaļa un Žannas miteklis, karalis lika atnest svēto trauku ar svaidīto ellu, kas glabājās Senremī abatijā, netālu no pilsētas vārtiem, pa kuriem bijām iejājuši. Šī ella nebija nekāda parastā ella; tā bija nonesta no debesīm — un tāpat arī trauks, kurā to uzglabāja. Svēto trauku ar ellu no debesīm nonesis balodis. Tas nonests Svētajam Remi, kad tas gatavojies kristīt karali Hlodvigu. Tā ir svēta patiesība. Es to zināju jau agrāk, jo pāters Frontē man to savā laikā bija pastāstījis Domremī. Nemaz nevaru jums izteikt vārdos, cik man bija savāda un bijīga sajūta, kad redzēju svēto ellas trauku un apzinājos, ka pats savām acīm redzu ko tādu, kas savā laikā bijis debesīs; ko tādu, ko varbūt redzējuši arī eņģeli, un katrā ziņā arī pats Dievs, jo Viņš taču bija to nosūtījis no debesīm. Un nu es to varēju ar savām mirstīgām acīm aplūkot. Es pat būtu varējis tam pieskarties. Bet man bija bail, jo es taču nezināju, vai to nav skāris pats Dievs. Un tas bija loti iespējams, ka Viņš to skāris.
Hlodvigs bija savā laikā svaidīts ar šo ellu, un kopš tā laika ari visi Francijas karali pēc kārtas visu šo deviņi simti gadu ilgā laikā, kas bija pagājuši kopš Hlodviga. Un tā nu, kā teicu, aizsūtīja pēc svētā ellas trauka, kamēr mēs palikām gaidot. Manuprāt, ja, karali kronējot, tā iztrūktu, tad karalis patiesībā nemaz nebūtu kronēts.
Svēto trauku saņemot, jau senlaikus bija paredzēts īpašs ceremoniāls; citādi Senremī abats, kam mūža mantojumā bija uzticēts šis svētais trauks, to nemaz nebūtu izdevis. Pēc senas paražas, karalis norīkoja piecus augstākos dižciltīgos, kam krāšņi ģērbtiem un apbruņotiem bija jāšus jāpavada Reimsas virsbīskaps un tie garīdznieki, kas ķēniņa vārdā svinīgi devās saņemt svēto ellas tauku. Kādi pieci augstmaņi bija saposušies, tie nometās ceļos un ar paceltām rokām, pieklāvuši plaukstu pie plaukstas, zvērēja ar savu dzīvību, ka svēto ellas trauku atnesīs sveiku un veselu, un sveiku atkal nodos Senremī baznīcā, kad karalis būs svaidīts ar svēto ellu. Virsbīskaps bija ģērbies savā svinību tērpā, ar mitru galvā un zizli rokā. Pie Senremī durvīm viņi apstājās un sakārtojās, lai saņemtu svēto trauku. Dobji iedūcās ērģeles, un atskanēja kora dziesma, un dievnama krēslā varēja redzēt, ka tuvojas garš gājiens ar aizdegtām svecēm. Tad iznāca pats abats savā dievkalpojuma tērpā, nesdams svēto ellas trauku, bet viņam drūzmā sekoja baznīcēni. Viņš ar svinīgu ceremoniālu nodeva to virsbīskapam; tad mūsu gājiens devās atpakaļ, un šoreiz bija vēl varenāks iespaids, jo abpus ceļam vīri un sievas gulēja ar seju pret zemi, mēmā klusumā lūdza Dievu, sastinguši aiz bijības, kad garām nesa dievišķo debesu dāvanu.
Dižo augstmaņu gājiens nonāca pie lielajiem katedrāles rietumu vārtiem; un, kad virsbīskaps iegāja dievnamā, tajā atskanēja varena himna, kuras skaņas pildīja visu plašo baznīcu. Katedrāle bija pilna ļaužu, kas tur bija sanākuši tūkstošiem. Brīva bija tikai pati dievnama vidiene. Turp devās virsbīskaps ar saviem augstākajiem garīdzniekiem, un viņam sekoja pieci dižciltīgie krāšņajos bruņutērpos, ar saviem karogiem, un tie bija jāšus zirgos!
Ak, cik lieliski bija to redzēt! Kad tie jāšus devās iekšā dievnama milzīgajā plašumā, grimdami spožo saules staru plūsmā, kas iespīdēja pa krāsaino stiklu logiem, tad gan vairs nevarēja iedomāties nekā dižāka un lieliskāka!
Viņi piejāja pie paša kora, kas atradās četru simtu pēdu atstatumā no ārējām durvīm. Tad virsbīskaps viņus atlaida, un viņi zemu palocījās, skardami ar bruņucepures spalvām zirga kaklu, pēc tam, staltajiem rumakiem slejoties pakaļkājās, viņi atvirzīja tos atpakaļ līdz durvīm, kur apgrieza zirgus otrādi, iecirta tiem sānos piešus un aizauloja.
Labu brīdi valdīja liels klusums, ļaudis mēmi gaidīja turpmāko. Klusums bija tik dziļš, it kā visi šie daudzie tūkstoši būtu pēkšņi iegrimuši miegā, un varēja skaidri dzirdēt pat mušu lidojot; tad atskanēja varenā jundā četri simti sudraba trompešu, un spraišļotajos lielajos dievnama rietumu vārtos parādījās Žanna un karalis. Viņi nāca lēnā gaitā, soļodami blakus viens otram, un ļaudis viņus apsveica ar skalām, brāzmainām gavilēm, dobji dūcot ērģelēm un koriem skandinot priecas himnas. Aiz Žannas un karaļa nāca Paladīns ar atraisītu karogu; un nu viņš bija vēl milzīgāks un lepnāks, labi zinādams, ka ļaudis viņu vēro un arī redz viņa krāšņo karodznieka tērpu, ko viņš uzģērbis virs bruņām.
Viņam blakus soļoja sirs d'Albrē, Francijas konetabla vietnieks, nesdams valsts šķēpu.
Aiz viņiem attiecīgā secībā nāca gleznos tērpos Francijas augstākā dižciltība; trīs karaļnama prinči, Latremuī un jaunie brāli de Lavali.
Tiem savukārt sekoja augstākā garīdzniecība — Reimsas virsbīskaps un Laonas, Šalonas, Orleānas un citi bīskapi.
Bet tālāk nāca karavadoņi, ikviens ar tāli slavenu un skanīgu vārdu. Ļaudis drūzmējās, lai tos redzētu, un trokšņaini apsveica savus mīluļus, vairāk gan saukdami: „Lai dzīvo Orleānas bastards!" un „Ilgu mūžu sātanam Lagīram!"
Dižajam gājienam sasniedzot noteikto vietu, sākās kronēšanas ceremoniāls. Tas bija ilgs un visai svinīgs: lūdza Dievu, dziedāja himnas, teica svētrunas, un tā joprojām, kā jau tādos gadījumos parasts; un visu laiku Žanna stāvēja blakus karalim ar savu karogu rokā. Bet beigās nāca pats galvenais: karalis nodeva zvērestu, un viņu svaidīja ar svēto ellu; krāšņi ģērbts galminieks, ko pavadīja tērpneši un citi kalpotāji, pienesa uz spilvena Francijas karalkroni un, ceļos nometies, pasniedza to karalim. Karalis, likās, vēl vilcinājās, pastiepa roku, bet roka palika savā tvērienā nekustīga, kronim nepieskārusies. Tas tomēr ilga tikai mirkli — kaut arī mirklis var būt ievērojams, kad tajā divdesmit tūkstošiem stāj pukstēt sirds un pietrūkst elpas. Jā, tas ilga tikai mirkli, tad viņš pavērās Žannā, un viņa tam atbildēja ar pateicīga prieka apdvestu skatienu, kurā atmirdzēja visa viņas dvēsele, un karalis pasmaidīja, paņēma Francijas kroni, cēli un karaliski nocēla to no spilvena un uzlika sev galvā.
Jums vajadzētu redzēt, kādas nu bija gaviles! Visapkārt skanēja skali saucieni, jūsmīgi dziedāja kori, dūkdamas brāz- moja ērģeles; ārā dimdēja baznīcu zvani, un grāva lielgabali.
Fantastiskais, neticamais, neiespējamais zemniecītes sapnis bija piepildījies: angļu vara bija satriekta, Francijas troņmantnieks kronēts ar karalkroni.
Žanna it kā pārvērtās, tik dievišķs prieks atmirdzēja viņas sejā; tad viņa nometās ceļos karaļa priekšā un ar asarām acīs viņu uzlūkoja. Viņas lūpas gan kustējās, bet viņas vārdus tikko varēja sadzirdēt, cik tie bija klusi un satraukti.
„Tagad, mīļo karali, piepildījusies Dieva griba, kas vēlējās, lai tu dotos uz Reimsu un kronētos ar karalkroni, kas tev pieder pēc tiesas un taisnības, tev un nevienam citam. Savu darbu, kas man bija uzlikts, esmu padarījusi; atlaid mani un ļauj man atgriezties pie manas mātes, kas ir nabaga un veca un kam esmu vajadzīga."
Karalis piecēla viņu un visu priekšā atsaucīgos vārdos atzīmēja viņas dižos veikumus, vēl lieku reizi apstiprinādams viņai piešķirto dižciltību un titulu, pielīdzinādams viņu grāfiem un ari noteikdams viņai atbilstošus pavadoņus līdz ar kalpotājiem; un tad viņš teica:
„Tu izglābi karalkroni. Runā — saki — prasi; un lai kādu žēlastību tu prasītu, es tev to piešķiršu, kaut man būtu jāziedo visa karalistes bagātība."
Tas bija visai cēli un karaļa cienīgi. Žanna atkal nometās ceļos un viņam atbildēja:
„Mīlo karali, ja jau katrā ziņā gribi man parādīt kādu žēlastību, es tev lūdzu dot pavēli, lai manam ciemam, kas tik nabadzīgs un smagi cietis karā, turpmāk atlaiž visus nodokļus un nodevas."
„To es pavēlu. Tagad turpini."
„Tas ir viss."
„Viss? Un nekā vairāk?"
„Tas ir viss. Nekā vairāk es nevēlos."
„Bet tas taču nav nekas, tas nav itin nekas. Prasi… nebaidies."
„Es tiešām nevaru, žēlīgo karali. Neprasi man vairāk. Es nekā cita negribu, kā tikai to vienīgo."
Karalis bridi bija pārsteigts un nebilda ne vārda, it kā nevarēdams aptvert un saprast tik dīvainu nesavtību. Tad viņš pacēla galvu un teica:
„Viņa atkarojusi karaļvalsti un kronējusi karali; un viss, ko viņa vēlas un viņa pieņem, ir tikai šī niecīgā žēlastība, un ari to viņa vēlas citiem, bet ne savā labā. Un tā ir labi; viņa savā rīcībā atgādina, ka viņas garīgās un sirds bagātības daudzkārt pārsniedz tās balvas un atzinību, ko viņai var piešķirt karalis, kaut arī viņam nāktos atdot visu savu karaļvalsti. Bet tagad lai notiek, kā viņa vēlas. Ar šo dienu un turpmāk ar mūsu gribu Domremī, Žannas d'Arkas, Francijas Glābējas, sauktas Orleānas Jaunavas, dzimtais ciems uz visiem laikiem atbrīvots no visiem nodokļiem un nodevām."
Un atkal gavilēdamas skanēja sudraba taures.
Viņa, domājams, jau bija to visu paredzējusi, ar vaļējām acīm sapņodama Domremī ganībās, kad viņai jautāja, kādu atalgojumu viņa prasītu karalim, ja kādreiz karalis gribētu viņai piešķirt kādu žēlastību. Bet viņai tas jau bija rādījies vai ne — ar šo viņas rīcību bija skaidri redzams, ka daudzie goda parādījumi, ko viņa piedzīvojusi, nebūt nav viņu sabojājuši, un viņa vēl arvien ir tikpat vienkārša, pieticīga un nesavtīga kā senāk.
Jā, Kārlis VII atlaida nodokļus un nodevas „uz visiem laikiem". Karaļi un tautas bieži atmaksā saviem labdariem ar nepateicību, aizmirst savus solījumus vai ari ar nodomu tos pārkāpj; bet jūs, Francijas dēli un meitas, ar lepnumu atcerēsieties, ka šo savu solījumu Francija uzticīgi turējusi. Tagad pagājuši jau sešdesmit trīs gadi kopš tās dienas. Starplaikā Domremī apkaimes novadā sešdesmit trīs reizes jau ievāktas gadskārtējās nodevas, un visi novada ciemi maksājuši savu tiesu, tikai Domremī vienīgā nav nekā maksājusi. Nodokļu vācēji nekad neapmeklē Domreml. Tā jau sen aizmirsusi šos baigos nelaimes un posta vēstnešus. Starplaikā pierakstītas jau sešdesmit trīs nodokļu grāmatas, un tās glabājas arhīvos kopā ar citiem dokumentiem; ikviens, kas vēlas, var tajās ieskatīties. Visās sešdesmit trijās grāmatās katras lappuses augšā ierakstīts zināmā ciema vārds, bet zem tā sarakstīti un saskaitīti visi nodokļi, ar ko tā aplikta; tā tas ir visās lappusēs, izņemot vienu vienīgo. Varat pilnīgi paļauties uz maniem vārdiem. Visās sešdesmit trijās grāmatās katrā ir pa lappusei ar virsrakstu „Domremī", bet tajā nav ierakstīts neviens nodoklis, neviena nodeva. Kur jābūt atzīmētiem nodokļiem, tur ierakstīti trīs vārdi, un tie paši atkārtojas ik gadu katrā grāmatā; jā, tur ir tikai balta lapa, kurā atkārtojas pateicīgie vārdi, kas ierakstīti lappuses vidū:
domremī
rien — la pucelle
„Nekas — Orleānas Jaunava". Cik tas ir īsi; un cik daudz tomēr izteic! Tā ir tautas balss, kas dzirdama šajos vārdos. Un tas ir kas neparasts: valdība godbijībā uzklausa šos vārdus un saka saviem ierēdņiem: „Noņemiet cepuri; tā ir
Francija, kas to pavēl." Jā, šis solījums tika izpildīts; un to arvien pildīs, „uz mūžīgiem laikiem", kā teica karalis. [6]
Ap diviem pēcpusdienā kronēšanas svinības beidzot noslēdzās; tad visi atkal sakārtojās gājienam, ar Žannu un karali priekšgalā, un svinīgi devās cauri baznīcai, līksmi skanot mūzikai un laužu gavilēm. Tā beidzās trešā lielā diena Žannas mūžā. Un cik ātri gan viena diena sekoja otrai: 8. maijs, 18. jūnijs un 17. jūlijs.