Mēs sakāpām zirgos un jājām, un bija brīnišķīgi noskatīties mūsu krāšņajos tērpos un spalvu pušķos, kas plandījās vējā, kad jājām cauri pūlim, kas abās pusēs kā nopļauts krita ceļos un ar skalām gavilēm apsveica likumīgi svētīto karali un Francijas Glābēju, kas jāja viņam blakus. Svinīgi izjājuši cauri iekšpilsētai, tuvojāmies jau virsbīskapa pilij, kur mums vajadzēja apstāties, kad pēkšņi pa labi, kādas viesnīcas tuvumā, ko dēvēja par Zebru, ieraudzījām ko gluži savādu — divus vīrus, kas nebija vis nometušies uz ceļiem, bet stāvēja ! Stāvēja pašā priekšā visiem citiem, kas bija nosllguši uz ceļiem, un likās tik apstulbuši, ka nekā vairs neapjēdza, ne ari apzinājās. Jā, šie abi bija ģērbušies vienkāršās zemnieku drēbēs. Viņiem piesteidzās klāt divi āvinieki, kas viņiem gan būtu mācījuši pieklājību; bet, kad tie jau sagrāba abus zemnieciņus, Žanna tiem uzsauca: „Neaiztieciet!" Tad viņa nolēca no zirga un apkampa vienu šo zemnieciņu, to mīļi uzrunādama un aiz prieka raudādama. Jo šis viens bija viņas tēvs un otrs viņas tēvocis Laksārs.
Drīz visi uzzināja šo jauno vēsti, steidzās viņus skaļi apsveikt, un vienā mirklī abi vienkāršie un gluži svešie zem- nieciņi jau bija slaveni, visu daudzināti un apskausti, un ikviens centās viņus apskatīt tuvāk, lai vēlāk varētu dižoties un teikt, ka redzējis vaigā Žannas d'Arkas tēvu un viņas mātesbrāli. Cik viegli viņai bija panākt šādus brīnumus! Viņa bija kā saulīte; tiklīdz savā spožumā pieskārās kaut nieciņam, tas tūliņ atmirdzēja dievišķā gaismā.
Karalis vēlīgi teica:
„Lai viņi panāk tuvāk!"
Un viņa tos pieveda pie karaļa; viņa pati staroja laimē un mīlā, bet viņi abi trīcēja aiz bijības un bailēm, vīstīdami rokās cepures; un turpat visu priekšā karalis viņiem deva noskūpstīt savu roku, tautai izbrīnā un ar skaudību noskatoties neparastajā žēlastībā; tad viņš teica vecajam d'Arkam:
„Pateicies Dievam, ka esi šā bērna tēvs, jo viņas vārds tagad kjuvis nemirstīgs. Tava nama vārdu vēl mūžos atcerēsies tautā, kad karaļu vārdi jau sen būs aizmirsti, tādēļ tev neklājas stāvēt ar kailu galvu tādu slavenību un goda priekšā, kas ilgst tikai mirkli un ne vairāk. Uzliec cepuri!" Un tiešām, šie vārdi bija īsta valdnieka cienīgi, kā viņš tos pateica. Tad viņš lika atsaukt Rcimsas pilsētas galvu, un, kad tas ieradās un stāvēja ar kailu galvu, to zemu liekdams valdnieka priekšā, karalis viņam teica: „Šie divi ir Francijas viesi" — un lika viņus uzņemt ar viesmīlību.
Tikpat labi varu jau tagad pateikt, ka d'Arka tēvs un Laksārs bija apmetušies mazajā Zebras viesnīciņā, kur palika arī turpmāk. Pilsētas galva piedāvāja viņiem labāku mājas- vietu, gribēja viņiem parādīt godu un gādāt par izpriecām; bet tas viņus tikai biedēja, jo viņi taču bija un palika vienkārši un tumši zemnieciņi: viņi atrunājās, un viņus arī atstāja mierā. Tas viņiem nebūtu sagādājis nekādu prieku. Nabaga cilvēciņi, viņi pat nezināja, kur likt rokas, un viņiem visu laiku bija jāuzmanās, lai viņus pūlī nesamītu. Pilsētas galva darīja visu iespējamo, ko vien šai ziņā varēja. Viņš pavēlēja viesnīcniekam nodot viņu rīcībā veselu viesnīcas stāvu un apgādāt viņus ar visu, ko vien viņi vēlētos, bet izdevumus pierakstīt pilsētai. Bez tam pilsētas galva iedeva viņiem katram pa zirgam līdz ar apseglojumu; tas viņus tā pārsteidza un aplaimoja, ka viņi vairs nevarēja ne vārda izrunāt, jo viņi nekad savā mūžā pat sapnī nebija iedomājušies par tādu bagātību un tagad pat lāgā negribēja ticēt, ka tie ir patiesi, dzīvi zirgi un nekur neizgaisīs, kā sapnī.
Par godu karalim un Žannai pēcpusdienā pilsētā sarīkoja lielu mielastu, kurā bija ielūgts arī viss galms un armijas vadība; un dzīru laikā aicināja atnākt arī d'Arkas tētiņu un Laksāru, bet tie tikmēr neiedrošinājās nākt, kamēr viņiem neapsolīja vietu galerijā, no kuras viņi netraucēti varētu savrup visā noskatīties un visu redzēt. Un tā viņi tur sēdēja un noraudzījās lejup lieliskajā skatā, un abi aizgrābti lēja prieka asaras, redzēdami, kādu neticamu godu parāda viņu mazajai mīlulei un cik bērnišķīgi nopietna un droša viņa sēž, uzklausīdama visus šos slavinājumus.
Bet beigās viņa tomēr neizturēja. Viņa mierīgi noklausījās vēlīgajos karaļa vārdos, uzklausīja d'Alansona un bastarda uzslavu, tāpat noklausījās trauksmainajā Lagīra runā, kurš visu mēdz darīt ar joni, bet beigās, kā jau teicu, viss viņu tik loti saviļņoja, ka viņa vairs neizturēja. Jo beigās karalis pacēla roku, citus apsaukdams, un nogaidīja, līdz visapkārt iestājas dziļš klusumus. Tad kādā attālākā plašās telpas stūrī atskanēja liegas balss maigi dziedāta mūsu nabaga vecā dziesmiņa par Burlemonas „Laumu koku"! Un nu Žanna vairs neizturēja, aizklāja ar rokām seju un apraudājās. Jā, redzat, šai bridi viņai aizmirsās visa lepnā godība, un viņa atkal bija tikai maza meitene, avju gane, kas mierīgajās norās gana savas avis, — un karš, asinis, nāve, trakā trauksme un kauju dūmaka bija pagaisusi kā sapni. Nu jūs skaidri redzat, kāda vara ir mūzikai, kas palaikam ir pati varenākā burvju māksliniece. Tai pietiek pacelt savu burvju zizli un teikt dažus burvības vārdus, un tūliņ izgaist viss īstenais, un jūsu priekšā kā dzīvi parādās jūsu iedomu tēli.
Šo jauko un mīļo pārsteigumu bija sadomājis pats karalis. Viņš pēc dabas tiešām bija lādzīgs, bet to reti kad dabūja just un piedzīvot, jo viņam arvien stājās ceļā šis viltīgais Latremuī un citi viltnieki, un viņš savā bezrūpībā bija laimīgs, ja izdevās visu nokārtot bez strīda un bez raizēm, tādēļ palaikam lāva viņiem pilnīgu rīcības brīvību.
Vakarā mēs, visi domremieši, kas bijām viņas pavadoņi, sapulcējāmies pie viņas tēva un tēvoča viesnīcā viņu atsevišķajās telpās, kur kārtīgi iedzērām un kavējāmies draudzīgās pārrunās par Domremī un mūsu agrākajiem kaimiņiem; tad atnesa lielāku saini, ko bija sūtījusi Žanna, pieteikdama to tikmēr neaiztikt, kamēr viņa pati nebūšot ieradusies; un drīz arī viņa pati atnāca un atlaida savu miesassargu, teikdama, ka apmetīšoties kādā sava tēva istabā un gulēšot ar viņu zem viena jumta, lai atkal reiz varētu justies kā tēva mājās. Mēs, viņas virsnieki, piecēlāmies un palikām stāvot, kā jau bija parasts, līdz viņa mūs aicināja apsēsties. Tad viņa pagrieza galvu un redzēja, ka arī abi vecie viri piecēlušies un apjukuši neveikli stāv viņas priekšā; tajos noskatoties, viņai uznāca smiekli, bet viņa noturējās, baidīdamās viņus apvainot; tad viņa abus apsēdināja, bet pati apsēdās starp viņiem, paņēma ar savām mazajām rociņām abus aiz rokas un viņiem teica:
„Tagad iztiksim bez ceremonijām — būsim atkal draugi un biedri kā senāk; jo tagad esmu pabeigusi savus karus, un jūs mani ņemsiet līdzi uz mājām, un es atkal redzēšu…" Te viņa apklusa, un uz mirkli viņas laimīgā sejiņa apmācās, it kā vina šaubītos vai ko paredzētu; bet tad atkal viņas seja apskaidrojās, un vina teica kvēlās ilgās: „Ak, kaut tā diena jau būtu pienākusi, un mēs varētu doties ceļā!"
Vecais tēvs bija pārsteigts un jautāja:
„Kā, bērniņ, vai tad tu to nopietni domā? Vai tu patiesi gribi aiziet, kad visi tevi tā slavina un kad iespējams gūt vēl lielāku slavu? Un vai tiešām tu gribi atstāt savus augstos draugus, prinčus un ģenerālus, lai atkal būtu vienkārša zemniece, ko neviens neievēro? Tas nu gan nebūtu prātīgi."
„Nē," tēvocis Laksārs teica, „tā ir aplamība, es to nevaru saprast. Vēl savādāk šķiet, ka viņa tagad grib atmest ar roku karagaitām, pretēji tam, kad viņa gribēja tās uzņemties; es jums saku — tas ir visdīvainākais, ko savā mūžā esmu dzirdējis. Es vēlos, kaut tu man to paskaidrotu."
„Tas nemaz nav grūti," Žanna teica. „Es nekad neesmu varējusi vienaldzīgi noskatīties ievainotajos un cietējos, un es nevaru darīt citiem pāri; un ari ķildas mani arvien uztraukušas; un man netīk ne kņada, ne trauksme, jo par visu vairāk mīlu mieru un saticību, un man ir mīla katra dzīvība; un, ja reiz man tāda daba, kā lai domāju par kariem un asinīm, par kara postu un par visām tām bēdām un raizēm, kas seko katram karagājienam? Bet, ja nu Dieva eņģeli man to pavēlēja, kā es varēju neklausīt? Es darīju, kā man uzdots. Vai Viņš daudz man bija uzlicis? Nē, tikai divus uzdevumus: atbrīvot aplenkto Orleānu un Reimsā kronēt karali. Mans darbs tagad ir pabeigts, un es esmu brīva. Vai gan bijis kāds nabaga kritis kareivis, vienalga, draugs vai ienaidnieks, kura nāvi es nebūtu sirdi nožēlojusi un sāpīgi izjutusi līdz ar viņa tuviniekiem? Nē, nav bijis neviena tāda; un tagad, ak, mani pārņem tāda svētlaimība, apzinoties, ka beidzot esmu atbrīvota un nekad vairs neredzēšu šo nežēlību un necietīšu tās garīgās mokas, kas man bija jāizcieš! Un kādēļ gan es nevarētu atgriezties mūsu ciemā un atkal būt tā, kas jau esmu bijusi? Tur taču es jutīšos kā debesis! Un jūs vēl brīnāties, ka es to vēlos. Ak, jūs esat vīrieši un paliekat vīrieši! Mana māte to labāk sapratīs."
Viņi nezināja, ko viņai atbildēt; tā viņi kādu laiku nosēdēja klusēdami, neveikli raudzīdamies apkārt. Tad vecais d'Arks teica:
„Jā, tava māte — tas tiesa. Es vēl nekad neesmu redzējis otru tādu sievieti. Viņa visu laiku tikai sēro un sēro; naktīs negul miegā, bet tikai gul un domā, tas ir, sēro. Un, kad naktī ārā trako negaiss, viņa smagi nopūšas un saka: „Ak Dievs, apžēlojies par viņu, kura tagad ir laukā negaisā ar saviem kareivjiem." Un, kad ārā plaiksnās zibeņi un grauj pērkons, viņa lauza rokas un trīc bailēs, teikdama: „Man tie šķiet baigie lielgabalu grāvieni, un viņa tur kaut kur jāj zirgā, un apkārt grauj lielgabali, bet es neesmu tuvumā, lai viņu pasargātu."
„Ak, nabaga māmiņa, kā man viņas žēl! Kā man viņas žēl!"
„Jā, otru tik savādu sievieti man vēl nav gadījies redzēt. Kad pienāk vēsts par kādu jaunu uzvaru un viss ciems līksmo priekā un lepnumā, viņa kā neprātīga skraida pie viena un otra, katru iztaujādama, līdz dabū zināt vienīgo, kas viņai rūp, proti, ka tu esi sveika un vesela; tad viņa nometas ceļos, kaut dubļos vai putekļos, un tik ilgi pateicas Dievam, cik vien viņai pietiek spēka un elpas; visu to viņa dara, pateikdamās tikai par tevi, ne jau par gūto uzvaru. Un arvien viņa mēdz sacīt: „Tagad vairs nebūs jākaro, tagad Francija ir glābta, tagad viņa atgriezīsies mājās…" Un arvien viņa viļas un atkal nebeidz skumt un sērot."
„Nestāsti, tētiņ, neplosi manu sirdi. Es viņu apmīļošu, kad būšu mājās. Es strādāšu viņas vietā un mierināšu viņu, un viņai vairs nekad nebūs jācieš manis dēj."
Tā viņi vēl kādu laiku turpināja, tad tēvocis Laksārs teica:
„Tu, mīlulīt, darīji, ko Dievs tev pavēlēja, un tagad tas izdarīts, tas tiesa, un neviens to nenoliegs; bet kā būs ar karali? Tu esi viņa labākais karavīrs: ko tu darīsi, ja viņš tevi paturēs un nelaidīs?"
Tas bija negaidīts trieciens! Žanna labu brīdi nevarēja atgūties; tad viņa vienkārši un pieticīgi atbildēja:
„Karalis ir mans kungs un pavēlnieks; es esmu viņa padevīgais kalps." Brīdi viņa apklusa un domāja, tad kļuva jautrāka un priecīgi teica: „Bet tagad labāk nedomāsim par to, šis nav īstais laiks tādām pārdomām. Pastāstiet, kā klājas mājās."
Un nu abi vecie stāstīja un stāstīja bez sava gala — stāstīja par visiem un par katru viņas dzimtajā ciemā, un bija tīkami viņos klausīties. Žanna aiz sirsnības mēģināja arī mūs ievilkt sarunā, bet no tā, protams, nekas neiznāca. Viņa taču bija mūsu virspavēlniece, un mēs bijām gluži niecīgi viņas priekšā; viņas vārds bija pats varenākais visā Francijā, bet mēs — tikai tādi sīki puteklīši; viņa bija draugos ar prinčiem un varoņiem, mēs tikai ar vienkāršiem un zemākiem ļautiņiem; viņa stāvēja augstāk par visas pasaules varenajiem un dižajiem, jo viņu bija izredzējis pats Dievs. Vārdu sakot, viņa bija Žanna d'Arka, ar to jau viss ir pateikts. Starp mums un viņu bija nepārejams bezdibenis, ko izteica šis vārds. Nē, jūs paši redzat, ka tas nemaz nebūtu iespējams.
Un tomēr viņa bija arī tik cilvēciska, tik mīļa un laba, tik jauka un maiga, tik patiesa un sirsnīga. Tie pašlaik ir vienīgie vārdi, ko es atrodu, bet ar tiem nepietiek; nē, to ir pārāk maz, un tie ir par vājiem un bāliem, lai izteiktu visu, kaut vai pusi. Šie vientiesīgie vecīši viņu nesaprata; viņi arī nevarēja saprast, jo pazina tikai vienkāršos, parastos ļautiņus, un viņiem nebija nekā, ar ko viņu salīdzināt. Kad pirmā kautrība bija izgaisusi, Žanna viņiem atkal bija tikai meitene un nekas vairāk. Cik jocīgi! Reizēm pat bija neveikli noskatīties, cik mierīgi, brīvi un atklāti viņi izturējās viņas klātbūtnē, un dzirdēt uzrunājam viņu kā kuru katru franču meiteni.
Vecais vientiesis Laksārs, ērti atsēdies, iesāka visgarlaicīgāko un visgarāko stāstu, kādā man jebkad vajadzējis klausīties, un ne viņš, ne arī d'Arka tēvs pat nemanīja, cik tas aplams, bet izturējās tā, it kā stāsts būtu tiešām ievērības cienīgs. Tajā nebija nekādas jēgas; un, kaut arī viņi paši domāja, ka tas bēdīgs, tajā nebija nekā bēdīga, un tas patiesi bija smieklīgi. Tā vismaz man likās un arī tagad vēl liekas. Un tā arī laikam bija, jo Žanna loti smējās; un, jo bēdīgāk viņš stāstīja, jo vairāk viņa smējās; un Paladīns teica, ka arī viņš būtu smējies, ja neatrastos te, un to pašu teica ari Noēls Rengesons. Stāsts bija par veco Laksāru, kā tas priekš divām vai trim nedējām bijis Domremī bērēs. Viņam bija uz sejas un rokām izsitumi, un viņš lūdza Žannu uzziest kādu ziedi, un, kamēr viņa zieda, viņš stāstīja, kā tas bijis. Vispirmām kārtām viņš apjautājās, vai viņa vēl atceroties melno vērsēnu, kas toreiz vēl bija telēns, kad viņa aizgājusi, un viņa teica, ka atceroties un ka tas bijis viņas mīlulis, un arī jautāja, kā tam tagad klājoties; pēc tam nu bija garu garā runa par šo lopiņu. Un viņš teica, ka tas esot jau liels un ņiprs vērsēns, un bērēs viņam bijusi pati galvenā loma; nu viņa brīnījās: „I<ā, vērsim?" Un viņš teica: „Nē, man pašam," bet tad piebilda, ka arī vērsim tur bijusi sava loma, kaut arī nelūgtam, jo neviens neesot to lūdzis; bet lai nu būtu kā būdams, viņš, iedams uz bērēm, ticis līdz Laumu kokam, nolicies zālītē nosnausties ar visām savām svētdienas drēbēm, kā jau bērinieks, ap cepuri viņam bijusi apsieta gara, melna lente, kas sniegusies līdz mugurai; kad viņš piecēlies, saule jau rādījusi labi vēlu, un viņam bijis jāsteidzas; tad viņš milzīgā steigā uzrausies kājās, ieraudzījis tuvumā ganāmies melno vērsēnu un nodomājis, ka varbūt varētu tam uzkāpt mugurā un aizjāt jāšus, lai ātrāk tiktu galā; un tā viņš apsējis vērsēnam ap vidu valgu, pie kā turēties, aplicis iemauktus, uzkāpis vērsēnam mugurā un to paskubinājis; bet šim tas bijis kas jauns, un lopiņš nebūt neļā- vies, bet gan sācis kārpīties, iebaurojies un varen spārdījies, un tēvocis Laksārs jau bijis ar mieru kāpt zemē un pameklēt kādu citu, pieļāvīgāku liellopu, vai iztikt kā citādi, bet tas vairs nav bijis iespējams; vērsis beidzot galīgi zaudējis pacietību un ar saslietu asti, turklāt drausmīgi baurodams, laidies lēkšus lejup pa nogāzi; un tieši pie paša ciema tas apgāzis vairākus bišu stropus, un nu pakal traucies vesels bišu mākonis, kas bijis tik biezs, ka viņus abus ar vērsi nav varējuši ne saredzēt, un bites viņus bez žēlastības dzēlušas, kur vien tikušas klāt, līdz viņš pats skali brēcis aiz sāpēm, bet vērsis baurojis kā nelabais; un tā viņi ar milzīgu troksni un joni iedrāzušies ciemā un iejukuši bēru gājiena pašā vidū; tas izšķīdis, dodams viņiem ceļu, un tad viņi aizaulojuši tālāk, kamēr bērinieki, bišu vajāti, kliegdami un brēkdami metušies kur kurais, un uz vietas palicis tikai mironis savā šķirstā; un pašās beigās vērsis ielecis upē, un, kad tēvoci Laksāru izzvejojuši, viņš jau bijis gandrīz vai noslīcis, un viņa sadzeltā seja atgādinājusi pudiņu ar rozīnēm. Te vecais savādnieks apgriezās apkārt un labu brīdi ar izbrīnu noraudzījās Žannā, kas bija paslēpusi galvu spilvenā un smējās kā negudra. Viņš teica:
„Kā jūs domājat, kas te viņai smejams?"
Un arī vecais d'Arks noraudzījās viņā, aiz izbrīna un samulsuma kasīdams pakausi; arī viņš nekādi nevarēja saprast un teica, ka nezinot — „var būt, ka mēs neesam pamanījuši kaut ko, kas starpā noticis."
Jā, abi šie vecie vīri domāja, ka viņu stāsts ir bēdīgs; bet, manuprāt, tas bija īsti smieklīgs, un nekādā ziņā tam nebija jēgas. Tā man toreiz likās un liekas vēl arī tagad. Un tam arī nebija tā, kas vajadzīgs katram stāstam, proti, — nopietnu un svarīgu notikumu, kuros varētu smelties kādu padomu; es vismaz tādu nevaru saskatīt, izņemot to, ka ar vērsi nevar jāt bērēs; bet droši vien nevienam prātīgam cilvēkam tas arī nav jāatgādina.