Tagad, kā jau zināt, šie mīļie, vientiesīgie vecīši ar paša karaļa pavēli bija iecelti dižciltīgajos. Bet arī to viņi neapjēdza; viņi pat to lāgā neapzinājās; tas bija kas abstrakts; viņuprāt, tam nebija nekādas jēgas, viņi nespēja to aptvert. Viņi nebūt nedižojās ar savu dižciltību; viņi tikai domāja par saviem zirgiem. Zirgi bija rokām taustāmi; tie bija acīm redzami, un Domremī tos visi lieliski apbrīnos. Tad sarunā kāds pieminēja kronēšanu, un vecais d'Arks teica, ka viņi, mājās pārgājuši, varēšot lielīties, ka paši bijuši klāt tai pilsētā, kur tas noticis. Žanna izskatījās mazliet apjukusi un teica:
„Ak, es ko atceros. Jūs jau bijāt te ieradušies un man nekā neziņojāt. Jūs būtu sēdējuši kopā ar citiem dižciltīgajiem, kur jūs labi uzņemtu, un arī noskatītos pašās kronēšanas svinībās, un tad varētu to pastāstīt mājās. Ak, kādēļ jūs tā izdarījāt un man nekā neteicāt?"
Nu vecais tēvs apmulsa, un arī izskats viņam bija gluži apjucis, un varēja redzēt, ka viņš lāgā nezina, ko atbildēt. Bet Žanna skatījās viņam tieši acīs, uzlikusi rokas viņam uz pleciem, un gaidīja atbildi. Gribot negribot viņam bija kas jāsaka; tad viņš piekļāva viņu sev pie krūts un teica, uztraukti elsodams un ar pūlēm izrunādams katru vārdu:
„Tā, lūk, bērniņ, nāc, pieklaujies man pie krūts un ļauj savam vecajam tēvam atzīties un tevi nolūgties. Es… es… vai tad tu pati neredzi un nesaproti?… Es taču nevarēju zināt, vai viss šis gods un slava nav tev sagrozījuši jauno galviņu, tas arī būtu pilnīgi dabīgi. Un es tev varētu sagādāt kaunu un izsmieklu šo augstmaņu priekšā." „Tētiņ!"
„Un tad man bija bailes, atceroties tos nežēlīgos vārdus, kurus tev reiz pateicu savās grēcīgajās dusmās. Tev, kam pats Dievs lēmis staigāt kara gaitas un būt visā zemē slavenākajai karavadonei, es savās vientiesīgajās dusmās pateicu, ka labāk pats ar savām rokām tevi nogalēšu, ja tu apkaunosi savu sievietes dzimumu un līdz ar to arī mūsu vārdu un ģimeni. Ak, kā es vēlētos, kaut nekad nebūtu to teicis tev, kas esi tik laba, tik mīla un tik šķīsta! Man bija bail; jo es biju vainīgs. Vai tagad tu mani saproti, bērniņ, un man piedod?"
Vai redzat? Pat šim nabaga vecajam zemes rūķim, kas nebija baudījis nekādu izglītību, tomēr bija savs lepnums. Vai tas nav brīnums? Vēl vairāk — viņam bija arī sirdsapziņa; viņš saprata, kas ļauns, kas labs; viņš arī spēja atzīt un nožēlot pats savas vainas. Tas, šķiet, nav iespējams, tas liekas neticami, bet tā nav. Es loti ticu, ka reiz pienāks laiki, kad arī zemniekus uzlūkos par cilvēkiem. Jā, vini daudzējādā ziņā līdzīgi mums pašiem. Un es ticu, ka reiz ari viņi to apjēgs — un tad? Jā, tad, es domāju, viņi celsies un prasīs, lai ari viņus uzlūko par pilntiesīgiem pilsoņiem, un līdz ar to būs lielas jukas. Ja kāds grāmatā vai karaļa pavēlē redz vārdu „nācija", tad attiecina to tikai uz augstākajām šķirām: tikai tās vien domātas: citu „nāciju" mēs nepazīstam; ne mums, ne ari karalim nav citas „nācijas". Bet kopš tās dienas, kad redzēju veco d'Arku, kas bija tikai zemnieks, darām un jūtam gluži tā, kā es būtu darījis un jutis, esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu zemnieki nebūt nav pielīdzināmi kustoņiem, nastu nesējiem lopiņiem, ko mīļais Dievs radījis, lai gādātu „nācijai" pārtiku un ērtības, bet tie ir kas vairāk un labāks. Jūs mani uzlūkojat ar neticīgu skatienu. Labi, ka ar tādiem uzskatiem jau esat audzināti; bet, kas uz mani attiecas, es pateicos gadījumam, kas man noskaidroja prātu, un nekad to neaizmirsīšu.
Pagaidiet — pie kā es apstājos? Kad jau esi vecs, tad domas bieži aizklīst neceļos. Man šķiet, es stāstīju, ka Žanna ņēmās viņu mierināt. Tas jau pats par sevi saprotams, ka viņa to darīja, un to nemaz nevajadzētu lieki atkārtot. Viņa ņēmās viņu glāstīt un apmīļot, likdama viņam aizmirst skarbos vārdus, ko viņš kādreiz bija teicis. Un viņš tos arī aizmirsa, līdz viņas nāves stundai. Tad viņš tos atkal atcerējās — jā, atcerējās, ko savā laikā bija teicis! Ak Kungs, kā sirdi grauž un plosa tas, ko savā laikā esam nodarījuši nevainīgajiem mirušajiem! Un savās sirds mokās mēs sakām: ,Ja vien viņi varētu atgriezties!" To, protams, viegli pateikt, bet, cik man zināms, ar to nekas nav līdzēts. Manuprāt, labākais ir, pirmām kārtām, nemaz nedarīt to, kas vēlāk būtu jānožēlo. Un es neesmu vienīgais, kas tā domā; esmu dzirdējis mūsu abus bruņiniekus tāpat spriežam; un kāds vīrs Orleānā — nē, man šķiet, tas bija Božansī — kāds virs teica gluži to pašu; pat izteicās ar tiem pašiem vārdiem; tas bija kāds melnīgsnējs virs ar aklu aci un vienu īsāku kāju. Viņa vārds bija… bija… brīnums, ka nevaru atcerēties šā vira vārdu; man šis vārds turpat mēles galā, un es zinu, ka tas sākas ar… nē, es vairs neatceros, kā tas sākās; bet tas nav tik svarīgi, lai paliek; vēlāk es atcerēšos un tad jums to pateikšu.
Labi, vēlāk vecais tēvs gribēja zināt, kā Žanna jutusies kaujas laukā, pašā cīņas karstumā, kad apkārt viņai cirtuši un dūruši, un dragājuši, kad viņas vairogam bijis ko turēt, atvairot triecienus, un viņa pati mirkusi pretinieku un draugu asinīs, ik mirkli redzot kādu nāves moku izķēmotu seju, — kad pēkšņi, jātniekiem nekārtībā un trakā trauksmē atkāpjoties, vīri ļimst un veļas no segliem, karogs šļūk no beigtā rokām, apklāj to kā ar miroņa autu un uz mirkli aptur kaujas negaisu, kad brūkot, traucot un trakā jūklī zirga pakavi grimst mīkstumā, un atbildes vietā skan vaidi; tad ir galīgs sajukums! Cīņa zaudēta! Un beigta! Un nāve un pekle tev seko pa pēdām! Un vecais lāga vīrs iekaisa arvien vairāk; lieliem soļiem tas staigāja pa istabu, bez apstājas runādams, ik brīdi jautādams ko jaunu, nemaz negaidīdams atbildi uz iepriekšējo jautājumu; un beigās viņš nostādīja Žannu pašā istabas vidū, atkāpās soli atpakaļ, pētīdams viņu aplūkoja un teica:
„Nē, es to nevaru saprast. Tu taču esi tik maza. Tik maza un vājiņa. Kad tu šodien biji bruņās, tad to vēl varēja saprast; bet šajās glītajās zīda un samta drānās tu esi tikai smalks galminieks, nevis varens karavadonis, kas radis būt kaujas negaisā un nākt ar uguni un zobenu. Kaut Dievs man dotu tevi redzēt kaujas laukā un vēlāk to pastāstīt tavai mātei! Tad viņai, nabadzītei, atkal nāktu miegs un nebūtu jāmokās! Dzirdi — pamāci man karamākslu, lai es arī viņai varētu paskaidrot!
Un viņa arī darīja, kā viņš vēlējās. Viņa tam iedeva pīki un iemācīja rīkoties ar ieroci; un viņam arī mācīja kareivju soli. Viņš gan soļoja ārkārtīgi neveikli un tūļīgi, un tāpat viņam klājās ar pīki; bet viņš to nezināja un bija brīnišķīgi apmierināts ar sevi, un vareni jūsmoja par mācībām un skanīgajām pavēlēm. Man jāsaka, ja karavīram soļojot vajadzētu tikai būt lepnam un laimīgam izskatā, tad viņš būtu bijis pat lielisks kareivis.
Un viņš gribēja ari iemācīties rīkoties ar zobenu, un ari to viņam pamācīja. Protams, tas viņam nemaz nebija pa spēkam; viņš jau bija par vecu. Bija tīkami skatīties Žannā, kad viņa rīkojās ar rapieri, bet vecais virs viņai bija vājš pretinieks. Viņam bija bail, un viņš vairījās un gaiņājās un atgādināja sievieti, ko sabaidījis sikspārnis un kas savās bailēs zaudējusi katru jēgu. Viņš tiešām nekam lieti nederēja. Bet, ja viņa vietā stāvētu Lagīrs, tad būtu gluži cita lieta. Viņš diezgan bieži sacentās ar Žannu; man vairākkārt bija izdevība viņu redzēt sacensībā. Tiesa, Žanna bija noteikti pārāka par viņu, tomēr bija lieliski noskatīties, jo Lagīrs izrādījās varens pretinieks rapieru cīņā. Cik Žanna bija liega! Jums vajadzētu redzēt viņu cīņas stājā, izstieptām kājām, virs galvas paceltu rapieri, rokturi vienā rokā un pogoto smaili otrā rokā — un pretim veco ģenerāli, kas stāvēja saliecies uz priekšu, ar kreiso roku balstīdams muguru, ik brīdi ar vieglu rapiera kustību gatavs atvairīt uzbrukumu un uzmanīgi viņu vērodams — un tad pēkšņi viņa paspēra soli uz priekšu un atkal atpakaļ; un jau atkal viņa stāvēja kā stāvējusi; virs galvas rapieris, Lagīrs bija skarts, un viss, ko manīja skatītājs, bija vienīgi kas līdzīgs zibenim, kas noplaiksnīja gaisā, bet pārējo varēja tikai nojaust, nevis saredzēt.
Mēs cītīgi cilājām kausus par patiku viesnīcniekam; un vecais Laksārs ar d'Arku jau jutās gluži omulīgi, kaut ari nebija piedzērušies. Viņi izkravāja dāvanas, kuras bija sapir- kušies mājiniekiem — vienkāršas un lētas lietiņas, kam tomēr bija lemts sagādāt mājās lielu prieku. Un viņi arī nodeva Žannai pātera Frontē un viņas mātes dāvanas — mazu svina Dievmātes attēlu un pusjardu zilas zīda lentes; un viņa priecājās kā mazs bērns; un arī bija visai aizkustināta, kā to skaidri varēja redzēt. Jā, viņa pat skūpstīja šos nieciņus, it kā tic tiešām būtu kas vērtīgs un brīnišķīgs; Dievmātes attēlu viņa piesprauda sev pie krūtīm un lika atnest savu bruņu- cepuri un apsēja tai dāvāto lenti; sākumā vienādi, tad citādi, un atkal no jauna kā sākumā; turklāt viņa turēja bruņucepuri rokā, pa gabalu to visādi izgrozīdama, šķieba galvu pa labi un kreisi, vērodama, kā tas izskatīsies, gluži kā dara putniņš, kad nomedījis neredzētu kukaini. Un viņa teica, ka tagad varētu pat vēlēties no jauna doties karā; jo nu viņai būtu kaujas laukā vairāk drosmes, zinot, ka klāt mātes svētīts talismans.
Vecais Laksārs atbildēja — ja Dieviņš došot, viņa atkal varēšot iet karā, bet vispirms lai paciemojoties mājās, jo ļaudis nepacietībā vēlas viņu redzēt; tad viņš turpināja:
„Viņi lepojas ar tevi, mīlulīt. Jā, lepojas ar tevi vairāk, nekā vispār kāds ciems lepojies. Un viņiem arī pilnas tiesības lepoties; nekad vēl nevienam ciemam nav bijis tādas, kā tu, ar ko varētu lepoties. Un liekas tik savādi un tomēr skaisti, kā viņi cenšas tavā vārdā nosaukt gandrīz ikkatru dzīvo radībiņu. Tikai pusgads pagājis, kopš sākts par tevi runāt un kopš tu mūs atstājusi, bet cik tas ari nav dīvaini, novadā jau ne mazums mazu bērneļu nosaukts tavā vārdā. Sākumā deva tikai Žannas vārdu; tad radās Žannas-Orleānas; tad Žannas-Orleānas-Božansī-Patē; un nu turpmākajām būs arī citu pilsētu vārdi, pievienojot arī Koronāciju. Jā, un gluži tāpat ar kustoņiem. Viņi zina, cik loti tev mīli kustonīši, un tā viņi, tev par godu un savu mīlestību izrādīdami, nosauca tavā vārdā arī kustoņus; piemēram, tagad, ja kāds paies laukā un uzsauks: „Panāc šurp, Žanna d'Arka!", tad tūliņ bariem saskries kaķi un citas radības, kas domās, ka šos kāds saucis, un ikviens tad arī pasteigsies izmantot pārpratumu, lai dabūtu kādu kumosu. Kaķēns, ko toreiz atstāji mājās — beidzamais, ko tu pārnesi — tagad iesaukts tavā vārdā, un to paņēmis savā gādībā Frontē tētiņš, un tas ir visa ciema mīlulis un lepnums; un jūdzēm tālu nāk ļaudis, lai redzētu šo kaķi un to apbrīnotu, jo tas taču ir Žannas d'Arkas kaķis. Ikviens tev to pateiks; reiz, kad kāds svešinieks tam meta ar akmeni, nezinādams, ka tas tavējais, cieminieki, kā viens, sagrāba viņu un pakāra. Un Frontē tētiņš…"
Te viņu pārtrauca. Bija ieradies karaļa ziņnesis ar vēsti Žannai, ko es viņai nolasīju priekšā, un tajā bija teikts, ka viņš pārdomājis un apspriedies ar citiem karavadoņiem un turot par savu pienākumu lūgt viņu arī turpmāk palikt armijas priekšgalā. Un vai vina nevarot tūliņ ierasties un piedalīties kara padomes sēdē? Tūliņ ari netālu atskanēja skali pavēļu saucieni, un nakts klusumu pārtrauca bungu rīboņa, un mēs zinājām, ka ieradusies miesassardzes nodaļa.
Brīdi viņas sejā pavīdēja skaudru skumju izteiksme, bet tas bija tikai uz īsu brīdi, un mirkli vēlāk mūsu priekšā vairs nestāvēja dzimtenes ilgu mākta meitene, bet atkal Žanna d'Arka, franču armijas virspavēlniece.