Būdams Žannas ieroču nesējs un sekretārs, es viņu pavadīju uz apspriedi. Viņa tur ieradās kā sadusmota dieviete. Kur gan bija palicis rotaļīgais bērns, kas vēl tik nesen tīksminājās ar lenti un, līdz zemei locīdamies, smējās par negudro zemnieku, kas bija atauļojis uz bērēm jāšus ar bišu vajātu vērsēnu? Viss bērnišķīgais pēkšņi bija pazudis viņā bez vēsts. Viņa devās tieši pie padomes galda un tur apstājās. Viņa pārlaida skatienu klātesošajiem, un, kurā viņa paskatījās, dažam atspīdēja kā saulīte, bet dažs sarāvās gluži kā apdedzinājies. Viņa gan labi zināja, kuram raidīt zibeņus. Pamājusi ar galvu ģenerāļiem, viņa teica:
„Man ar jums nekas nav kārtojams. Jūs neesat tie, kas lūguši sasaukt kara padomi." Tad viņa pievērsās karaļa slepenpadomniekiem un turpināja: „Nē, tie esat jūs. Tā esot kara padome! Smieklīgi. Vairs tikai viens atlicis, viens vienīgais, kas darāms, un viņi sasauc kara padomi! Kara padomei tikai tad ir nozīme, kad nākas izšķirties par divām vai vairākām apšaubāmām iespējām. Bet, ja ir tikai viena vienīga iespēja, kāpēc tad sasaukt kara padomi? Iedomājieties — ja kāds virs būtu laivā, bet viņa ģimene slīktu, vai šis virs tad kāptu krastā un citiem taujātu, ko labāk darīt? Sasaukt kara padomi, ak Dievs! Kas gan būtu izlemjams?"
Viņa apklusa un pagrieza galvu, līdz viņas skatiens sastapās ar Latremuī skatienu; un tā viņa stāvēja, ne vārda nebilz- dama, kamēr citi dega nepacietībā, un ikvienam straujāk pukstēja sirds; tad viņa apņēmīgi teica:
„Ikvienam prātīgam cilvēkam — kam uzticība karalim nav vienīgi ārēja — gan būs zināms, ka mums tagad atliek vairs tikai viens — proti, doties uz Parīzi!"
Lagīrs, viņai piekrizdams, spēcīgi uzsita ar dūri uz galda. Latremuī dusmās nobālēja, bet savaldījās un ne ar ko neizrādīja savu nemieru. Karalis, kaut ari kūtrs būdams, iekaisa, un viņa acīs pavīdēja savādas dzirkstis, jo viņā kaut kur sirds dziļumos tomēr slēpās it kareivīgs gars, un atklāta, droša valoda arvien spēja to atmodināt un iedvesmot. Žanna nogaidīja, vai karaļa galvenais ministrs nemēģinās aizstāvēt savu viedokli; bet tas bija rūdīts un prātīgs, un viņš nemaz nemēģināja spēkoties, ja viņam radās pretspēks. Viņš labāk nogaidīja — gan jau vēlāk karalis viņu uzklausīs, kad abi būs vienatnē.
Tad savu vārdu teica dievbijīgais lapsa kūmiņš Francijas kanclers. Savas tuklās rokas berzēdams, viņš vēlīgi pasmaidīja un sacīja Žannai:
„Vai tas būtu pieklājīgi, jūsu godība, pēkšņi tā aizvākties, nenogaidot Burgundijas hercoga atbildi? Jūs varbūt nezināt, ka mēs esam ievadījuši sarunas ar viņa gaišību un ka gandrīz jau esam panākuši divu nedēlu pamieru; viņš savukārt apņemsies mums ar labu atdot Parīzi, un mums nebūs ne asinis jālej, ne arī jāmēro tālais un grūtais ceļš." Žanna pievērsās viņam un mierīgi teica: „Te nav grēksūdze, jūsu gaišība. Jums nebūt nav mums jāatzīstas tādā kauna lietā." Kanclers pietvīka un jautāja: „Kauna lietā? Kas gan būtu ko kaunēties?" Žanna viņam atbildēja vienaldzīgā balsī: „Es jums atbildēšu, un nemaz nebūs velti vārdi jātērē. Šī
nožēlojamā komēdija man jau zināma, jūsu gaišība, kaut arī nebija jūsu nodoms man darīt to zināmu. Tiem, kas to izgudrojuši, labāk bija to saglabāt slepenībā — šo nelāgo komēdiju, ko var izteikt divos vārdos."
Kanclers atsaucās ar savu parasto izsmalcināto izsmieklu:
„Tiešām? Un vai jūsu godība nebūtu tik laipna un mums to nepateiktu?"
„Bailes un nodevība!"
Šoreiz visi karavadoņi, bez izņēmuma, trieca savas dūres pret galdu, un atkal acīs pavīdēja prieka dzirkstis. Kanclers uzlēca kājās un griezās pie viņa majestātes:
, Jūsu augstība, es lūdzu jūsu atbalstu."
Bet karalis viņam norādīja, lai viņš apsēžas, un teica:
„Mierā! Viņai taisnība — vajadzēja iepriekš prasīt viņas padomu, iekām to darīja, jo tas skar tiklab karalietas, kā politiku. Tagad viņai pilnas tiesības izteikt savas domas un uzskatus šai lietā."
Kanclers apsēdās, aiz sašutuma trīcēdams, un iebilda Žannai:
„Jūsu labā es pieņemšu, ka jūs nezinājāt, kas izdomājis šo lietu, ko nosodījāt tik atklātos vārdos."
„Savu žēlsirdību varat izlietot citur, jūsu gaišība," Žanna viņam atbildēja, saglabādama mieru un aukstasinību. „Kad izdarīts kas tāds, kas smagi skar Franciju un pazemo tās godu, tad tikai mironis nezinās tos divus galvenos sazvērniekus, kas to izdarījuši."
„Jūsu augstība! Jūsu gaišība! Tāds apgalvojums…"
„Tas nav apgalvojums, jūsu augstība," Žanna turpināja it mierīgā pārliecībā, „betgan atklāts apvainojums. Es apsūdzu karaļa galveno ministru un viņa kancleru."
Tagad abi, kājās piecēlušies, prasīja, lai karalis apsauc Žannu; bet viņam ne prātā nenāca to darīt. Viņa parastie padomnieki viņam bija kā pliekans ūdens, vienā mierā viņš tagad baudīja vīnu, un tas viņam labi garšoja. Viņš teica:
„Sēdiet… un pacietieties. Kas atļauts vienam, to taisnība prasa atļaut arī otram. Padomājiet — un esiet taisnīgi. Vai jūs kāds viņu žēlojāt? Ar kādiem smagiem apvainojumiem jus viņu apkrāvāt un ar kādiem vārdiem par viņu runājāt?" Tad viņš vēl piebilda, mazliet piemiedzis vienu aci: „Ja tas ir apvainojums, tad gan neredzu, kāda starpība ir starp vienu apvainojumu un otru, izņemot to, ka viņa drosmīgi vērš savu apvainojumu jums tieši acīs, kamēr jūs viņu apvainojāt aiz muguras."
Viņš pats bija loti apmierināts ar šo triecienu, jo redzēja, ka abi sarāvās, un dzirdēja Lagīra skalos smieklus, kam paklusām piebalsojās arī pārējie ģenerāli. Žanna mierīgi turpināja:
„Vispirms mūs loti aizkavēja jūsu svārstīgā un nenoteiktā rīcība — arvien apspriesties, apspriesties un vēlreiz apspriesties, kur nav vajadzīgas nekādas apspriedes, bet gan jālaiž darbā ieroči. Mēs ieņēmām Orleānu astotajā maijā un būtu tikuši galā ar tās apkārtni trīs dienās, tādējādi aiztaupot sev Patē kauju. Reimsā mēs varējām būt jau priekš sešām nedēļām, un tagad būtu Parīzē; un pusgada laikā Francijā vairs nebūtu neviena angļa. Bet pēc Orleānas mēs vairs nemēģinājām uzsākt kauju un devāmies tālāk… Kādēļ to vajadzēja darīt? It kā, lai apspriestos; patiesībā, lai Bedfordam dotu laiku nosūtīt Talbotam palīgspēkus — to viņš arī darīja; un mums nācās izcīnīt Patē kauju. Pēc Patē atkal apspriedes, atkal lieks laika zaudējums. Ak, manu karali, kā es gribētu, lai tu beidzot saprastu!" Tagad viņa jau iekaisa. „Nu mums ir vēlreiz izdevība. Ja mēs tagad to izmantosim, viss atkal būs labi. Pavēli man doties uz Parīzi. Divdesmit dienu laikā tā būs mūsu, un pusgada laikā visa Francija būs mūsu. Mums tikai pusgadu vēl jācīnās; ja nokavēsim izdevību, jūs to nepanāksiet ne divdesmit gados. Saki savu vārdu, mījo karali, saki tikai vārdu…"
„Apžēlojieties," viņu pārtrauca kanclers, kas jau manīja karaļa acīs bīstamu sajūsmu. „Doties uz Parīzi? Vai jūsu godība aizmirst, ka ceļā mūs sagaida neskaitāmi angļu cietokšņi?"
„Lūk, jūsu angļu cietokšņi!" un Žanna nicīgi pasita viņam zem deguna knipi. „Kur sākās mūsu beidzamais pārgājiens? Žjēnā. Un kurp mēs devāmies? Uz Reimsu. Kas mūs sagaidīja? Angļu cietoksni. Kurtie ir tagad? Franču rokās — un neviens pat nepretojās." Ģenerāļi viņai plaukšķināja, un Žanna bridi apklusa, kamēr tie norima. „Jā, mūs sagaidīja angļu cietokšņi; un tagad mums aiz muguras paliek franču cietokšņi. Ko tas pierāda? Pat mazam bērnam tas saredzams. Tajos cietokšņos, kas atrodas mūsu ceļā uz Parīzi, nav citādi angļu kareivji, kā tajos citos, un ari tur tie tikpat bailīgi, šaubu mākti, tikpat vāji, tikpat pārliecināti, ka viņus tagad ķērusi Dieva sodība. Mums tikai jādodas ceļā… tūliņ jādodas ceļā… un tie ir mūsu, Parīze ir mūsu, Francija ir mūsu! Saki savu vārdu, mans karali, pavēli savam padevīgajam kalpam…"
„Stāt!" kliedza kanclers. „Tas būtu neprāts, tā apvainot viņa gaišību Burgundijas hercogu. Noslēdzot līgumu, ko esam paredzējuši…"
„Ak līgumu, ko esam paredzējuši ar viņu noslēgt! Gadiem ilgi viņš jūs apvainojis un izsmējis. Vai gan jūsu veiklie vārdi būtu viņu padarījuši vēlīgāku un pārliecinājuši uzklausīt jūsu priekšlikumus? Nē, tie bija mūsu ieroči! — ieroči, ar kuriem mēs viņu piespiedām! Tā ir vienīgā pamācība, ko šis ietiepīgais nemiernieks spēj saprast. Kas viņam vārdi? Līgums, ko gribam ar viņu noslēgt — kādi nieki! Viņš mums atdošot Parīzi! Tad jau katrs ubags vairāk spējīgs to izdarīt. Viņš atdošot Parīzi! Ak, kā lielais Bedfords par to pasmaidītu! Ak, šis nožēlojamais aizbildinājums! Pat aklais redzētu, ka visām šīm izsmalcinātajām sarunām par divu nedēļu pamieru nav cita nodoma, kā dot Bedfordam laiku, lai viņš raidītu pret mums savus spēkus. Nodevība un vēlreiz nodevība! Mēs sasaucām kara padomi bez vajadzības; bet Bedfords neprasa vis kara padomei, ko mēs darīsim. Viņš zina, ko darītu mūsu vietā. Viņš pakārtu savus nodevējus un dotos uz Parīzi! Ak, mīļo karali, uz priekšu! Ceļš ir vaļā, Parīze tevi gaida, Francija lūgdama lūdzas. Saki vārdu, un mēs…"
, Jūsu augstība, tas ir neprāts, gatavais neprāts! Jūsu godība, mēs nevaram, mēs nevaram atkāpties, ja tas reiz iesākts; mēs piedāvājām līgumu, un mums arī jānoslēdz šis līgums ar Burgundijas hercogu."
„Un mes ari to panaksim!" teica Žanna. „Ko? Kā?"
„Ar saviem ieročiem!"
Visi sapulcētie kā viens virs uzlēca kājās — visi, kam vien krūtis pukstēja franču sirds — un vētraini uzgavilēja viņai, vēl ilgi nerimdami aplaudēt; un troksnim cauri dzirdēja Lagīra vareno rēcienu: „Ar saviem ieročiem! Kaut jupis, tas skan lieliski!" Ari karalis bija piecēlies, izvilka savu šķēpu, satvēra to aiz asmens, piegāja pie Žannas un ielika šķēpa rokturi viņai rokā, teikdams:
„Ņem, karalis tev padodas. Nes to uz Parīzi."
Un atkal skanēja gaviles, un vēsturiskā kara padomes sēde, par ko stāsta tik daudz leģendu, līdz ar to bija galā.