Līdz ar to, ko jums pastāstīju, atceros vēl daudzus līdzīgus gadījumus, kurus arī varētu jums atstāstīt, bet šoreiz to nedarīšu. Man šķiet, ka būs vairāk piemēroti, ja ar jums dalīšos dažās atmiņās par vecajiem labajiem laikiem, kādi tolaik bija mūsu dzimtajā ciematā, it īpaši ziemas laikā. Vasarā mums, bērniem, no agra rīta līdz vēlai naktij bija jāpavada diena pakalnos, kur saulē un vējos ganījām savus daudzgalvainos ganāmpulkus; tur mēs jautri draiskojāmies un trokšņojām, un mūžīgi skraidelējām un bijām ar kaut ko nodarbināti; bet ziemā — tad bija laiks pārrunām, pasakām, omulīgai vakarēšanai garajos, tumšajos ziemas vakaros. Mēs bieži sapulcējāmies vecā Žaka d'Arka lielislabā, kur tad sēdējām uz klona, kurinājām krāsnī uguni un dažādi kavējām sev laiku: dziedājām, zīlējām, klausījāmies vecā zemnieka nostāstos un pasakās. Tā tas ilga līdz pusnaktij.
Reiz ziemā bijām pie viņa sanākuši; tas bija tieši tai ziemā, par ko vēl ilgus gadus teica, ka tā bijusi loti barga. Nakts bija gadījusies loti salta. Arā pūta skarbs ziemelis, un arī istabā dzirdēja vēju svilpojam un aurojam. Manuprāt, tas bija skaisti, jo vējam svilpojot, un aukas auros es izjūtu ko lielisku un varenu, it īpaši, ja pats sēdi siltā un omulīgā istabā. Un mēs toreiz tā sēdējām.
Krāsnī sprēgāja gaiša uguns, un sniegu mēs redzējām tikai tik daudz, cik vējš to dzina skurstenī, un arī tas tūliņ izkusa svelmē. Tā mēs, smiedamies, laiku kavēdami un dziedādami, nosēdējām līdz desmitiem vakarā, kad mums padeva vakariņas — karstu piena putru, pupas un gabalu maizes ar taukumu; tas viss loti garšoja, un mēs kārtīgi paēdām.
Mazā Žanna sēdēja savrup uz šķirsta savu mīluļu pulciņā, kurus devīgi pacienāja ar ēdamo, bieži pat atraudama kumosu sev, jo visi kaki, kam nebija sava saimnieka, kā arī citi nemīlami un tādēļ mūžīgi izsalkuši kustoņi nāca pie viņas un sasēdās viņai apkārt, kad tā ieturēja azaidu. Ko viņa reiz bija pabarojusi, tas laikam prata arī citiem bēdubrāļiem pavēstīt, un tad arī tie saradās un pulcējās ap viņu līdz ar citiem nelūgtiem viesiem. Šādu ciemiņu starpā bija arī meža putni, kas nemaz nebaidījās, it kā nojauzdami viņā draugu un labvēli, un droši nāca mājās un barojās pie viņas. Viņa uzņēma visus vienlīdz laipni, nevienu nešķirodama; viņa vienādi mīlēja visu dzīvo radību; viņai bija vienalga, lai kāds ir dzīvnieks. Viņa necieta ne sprostu, ne saišu, ne važu un atstāja savus draugus brīvībā, ļaudama tiem nākt un iet, kad tie paši grib. Un dzīvniekiem tas patika, un tie vienmēr viņu labprāt uzmeklēja. Neviens negribēja doties projām, un ar to saimniecībai iznāca liels zaudējums, un vecais Žaks d'Arks bieži sodījās un bārās par nekaunīgajiem liekēžiem. Bet tad viņa sieva teica, ka šo mīlu pret dzīvniekiem un visu dzīvo radību bērnam iedvesis sirdī pats Dievs; Viņš gan zina, ko dara, tālab nedrīkstētu pretoties tam, ko Viņš reiz nolicis: tā būtu liela apgrēcība, ja cilvēks iejauktos Dieva valstībā. Tādēļ Žannas mīluļus neviens neaiztika, un arī toreiz, kā jau teicu, Žannas tuvumā bija salasījušies truši, putni, vāveres, kaķi un visādi rāpuli; tie visi drūzmējās pie meitenes kājām, tīksmi vēroja viņas vakariņu tiesu un cītīgi piepalīdzēja ieturēt azaidu.
Pārējo dzīvnieku vidū sevišķi izcēlās neliela vāverīte, kas sēdēja viņai uz pleca, grozīdama savās sīkajās ķepiņās gabalu sakaltuša kastaņu cepuma, un ar zobiem mēģināja alrast mīkstāku vietiņu, kur iekosties. Gabaliņu nokodusi, viņa varonīgi saslēja gaisā savu kuplo asti un pagrozīja garas, smailās austiņas, izrādīdama savu tīksmi un brīnumu, un tad no jauna cītīgi iecirta cietajā rausī abus garos priekšzobus, kas nebūt nekalpoja tikai krāšņumam, bet varēja bul arī loti asi un bīstami.
Viss bija jauki; mēs jutāmies loti labi, un visiem bija tik jautri, bet tad negaidot kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas atkal bija kāds noskrandis klaidonis, kādi mūsu zemē pastāvīgi uzklīda nebeidzamajos kara gados. Viņš ienāca istaba galīgi apsnidzis, nokratīja no zābakiem sniegu, nopurinājās ari pats un, pie durvīm apstājies, noņēma no galvas savu nodriskāto cepuri, padauzīja ar to pāris reižu pie zābaka, lai nodauzītu sniegu, un tad, aizvēris aiz sevis durvis, paskatījās uz mums ar vēlīgu smaidu, kas kā saules stars pēkšņi atplaiksnljās viņa novārgušajā sejā; turklāt viņa acīs pavīdēja milzīgs izsalkums un reizē lūgums, it īpaši, kad viņš paskatījās uz ēdienu. Viņš kautrīgi paklanījās mājiniekiem un aizrādīja, ka mēs esot loti laimīgi, jo tādā naktī mums netrūkstot ne uguns, pie kā sildīties, ne arī ēdamā, ar ko varot brālīgi dalīties ar labiem draugiem, kavējot laiku omulīgās pārrunās… Jā, tur viņam bija taisnība, un lai Dievs palīdz visiem nabadziņiem, kam tādā nelaikā jāklīst bez pajumtes un mājām!
Visi klusēja. Nabadziņš stāvēja apmulsis, kaunīgi skatīdamies apkārt, it kā cenzdamies saskatīt kādā sejā līdzjūtību; bet, kad nekur neredzēja ne mazāko vēlības pazīmi, viņa draudzīgais smaids pamazām izgaisa, viņš nodūra galvu, un viņa seja savādi noraustījās. Viņš pasteidzās aizsegt seju ar roku, kā to vājuma brīžos mēdz darīt sievietes.
„Sēdies!"
To pēkšņi uzkliedza pērkonam līdzīgā balsī Žaks d'Arks, vērsdamies pie Žannas, kas jau bija paspējusi pieiet pie svešinieka un tam piedāvāt savu plānputras tiesu. Svešinieks nodrebēja, nolaida roku, ko bija aizlicis priekšā sejai, un teica:
„Lai Dievs tev to atlīdzina, mīļo bērniņ!"
Tad viņš vairs nevarēja novaldīt asaras, kas ar straumi plūda pār viņa bālajiem vaigiem. Bet piedāvāto bļodiņu viņš tomēr neuzdrošinājās pieņemt.
„Tu dzirdi, ko es saku? Sēdies savā vietā!"
Žanna bija tāds bērns, ko arvien varēja piedabūt pie paklausības, bet tikai ne tādā veidā, kā tēvs to tagad darīja. Viņas tēvs vispār neprata ar viņu apieties un to arī nekad neiemācījās. Žanna mierīgi atbildēja uz tēva nikno saucienu ar šādiem vārdiem:
„Bet viņš taču izsalcis, tētiņ; es skaidri redzu, ka viņš ir izsalcis."
„Nu, tad lai iet un nopelna sev maizi! Tādi liekēži mums drīz visu apēstu, un mums pašiem būtu jāiet ubagot. Es to necietīšu, goda vārds, ka necietīšu, un arī pratīšu vārdu turēt!
„Nezinu, tētiņ, vai viņš liekēdis vai ne, es tikai redzu, ka viņš izsalcis, un tādēļ atstāšu viņam savu plānputras tiesu — jo man pašai vairs negribas."
„Ja tu man neklausīsi!… Blēži lai negaida godīga cilvēka palīdzību, un manās mājās viņš nekā nedabūs, Žanna!"
Viņa nolika bļodiņu ar plānputru uz šķirsta un, piegājusi klāt sadusmotajam tēvam, teica:
„Zināms, ja tu pavēli, tētiņ, tad man atliek tikai tev paklausīt; bet man gribētos, lai tu labi padomātu, tad tu saprastu, ka būtu netaisni uzkraut vienam otra vainu; vainīga taču svešinieka galva, ja kas nodarīts, nevis vēders, kas nevienam nav ļaunu darījis un tādēļ arī nepelna sodu, jo nav taču vainīgs un pat pie labākās gribas nevarētu nevienam ļaunu nodarīt. Atjauj, lūdzu…"
„Kādas muļķības! Tādas blēņas vēl nekad neesmu dzirdējis melšam!"
Bet te iejaucās ciema vecākais, kas, kā jau visi zināja, labprāt gribēja visur iebilst savu vārdu. Piecēlies savā vietā kājās un uz galda ar dūrēm atbalstījies, viņš cienīgi pārlaida skatienu klātesošajiem un ar rūdīta runātāja veiksmi lēnīgā, bet nepiekāpīgā balsī teica:
„Es gan atļaušos citādi domāt, mīļo kaimiņ, un arī mēģināšu mūsu godātajai sabiedrībai pierādīt," te viņš laipni mūs uzlūkoja un mazliet palocīja galvu, „ka bērna vārdos ir sava dala taisnības, jo tiešām, redzat, nevarētu noliegt, ka galvai lemts pēc sava prāta pārvaldīt visu pārējo ķermeni. Visi taču būs ar mani šai ziņā vienisprātis? Neviens to nenoliegs?"
Viņš no jauna mūs uzlūkoja; visi bija ar viņu vienisprātis. „Nu, tad lieliski. Tādā gadījumā neviena ķermeņa dala nav atbildīga par nodarīto, ja tikai, tā teikt, izpilda galvas pavēles. Tikai tā vienīgā atbildīga par cilvēka roku, kāju vai vēdera nedarbiem. Jūs taču saprotat, ko es domāju? Līdz šim taču man taisnība?" Uz viņa jautājumu visi atbildēja piekrītoši, turklāt jūsmīgi aizrādīja cits citam, ka ciema vecākais šoreiz ir sava uzdevuma augstumos un lieliski prot bilst vārdu vietā. Šī piezīme viņam bija pa prātam, un, kad viņš to dzirdēja, viņam apmierinātībā pat uzzibsnīja acis. Mazliet elpu atvilcis, viņš tādēļ turpināja savu runu tikpat lieliskā garā, kā bija iesācis. „Tātad apskatīsim, ko īsti apzīmē jēdziens „atbildība" un kādā nozīmē tas būtu šim gadījumam piemērojams. Atbildība uzliek cilvēkam atbildību tikai par to, par ko viņam patiesībā būtu atbildība," — un viņš ar karoti, ko turēja rokā, apvilka gaisā lielu loku, it kā gribētu uzskatāmi parādīt atbildības robežu, ciktāl tā cilvēkiem vispār būtu uzliekama… Daudzi vairs nevarēja novaldīt sajūsmu un vēlīgi iesaucās:
„Jā, jā, viņam taisnība! Un kā viņš visu to prata paskaidrot, kā uz plaukstas mums parādīja, — par to tiešām liels brīnums!"
Brīdi apklusis, lai pamodinātu klausītājos vēl lielāku ziņkārību, ciema vecākais turpināja:
„Loti labi! Pieņemsim, lūk, ka šīs knaibles uzkritušas kādam uz kājas un to ievainojušas. Vai gan jūs tādā gadījumā apgalvosiet, ka knaibles vainīgas un par to pelnījušas sodu? Par atbildi te nevar būt divu domu: es jau pa gabalu redzu, ka jūs tādai nejēdzībai nepiekrītat. Bet kādēļ gan tā būtu nejēdzība? Tā būtu nejēdzība tādēļ, ka knaibles taču nav spējīgas domāt vai, citiem vārdiem sakot, knaiblēm trūkst apzinīgas rīcības spējas, un tādēļ arī tām nevar uzkraut personīgu atbildību; bet, ja nav atbildības, tad par to nevar sodīt. Vai es to nebūšu pareizi izteicis?"
Atbildes vietā visi sāka jūsmīgi plaukšķināt.
„Tagad mēs esam tikuši līdz cilvēka vēderam. Iedomājieties paši, cik tas šai gadījumā ir līdzīgā stāvoklī ar knaiblēm. Uzklausiet, un loti lūdzu — pasekojiet līdzi manai domu gaitai. Vai cilvēka vēders maz spējīgs iedomāties slepkavību? Nē. Vai tas spējīgs iedomāties zādzību? Nē. Vai tas spējīgs iedomāties citu ļaunu darbu? Nē. Un tagad arī sakiet man, vai to varētu iedomāties knaibles? (Apkārt dzirdēja jūsmīgus izsaucienus: „Nu, vai viņš šodien nav lielisks!" un „Protams, nē!" un „Zināms, ka šai gadījumā var salīdzināt ar knaiblēm!") Tātad, mīļie draugi un kaimiņi, nespēdams iedomāties slepkavību, vēders arī nevar būt slepkavības līdzdalībnieks,—tā ir skaidra lieta, kā paši redzat. Tādā kārtā mēs jau esam tuvāk mana viedokļa pierādījumam; bet mēģināsim vēl tuvāk noskaidrot. Vai vēders var ar nodomu piedalīties slepkavīgā nodarījumā? Te mums jāatbild ar noraidījumu, jo vēderam nav ne patstāvīgas domas, ne arī brīvas gribas, ne rīcības brīvības, — vārdu sakot, nav nekā, kā nav arī knaiblēm. Vai tagad jūs saprotat, ka vēders nevar būt atbildīgs ne pilnīgi, ne daļēji par noziedzīgiem nodarījumiem, ko tas būtu nodarījis?"
Atbildot uz viņa vārdiem, atkal atskanēja satraukti izsaucieni.
„Tātad — kāds nu būtu gala slēdziens? Acīmredzot jāsecina, ka pasaulē nemaz nav vainīgu vēderu; ka pat rūdīta neģēļa miesās ir gluži nevainīga un sirdsskaidra vēdera daļa; ka vēdera īpašnieks var darīt ko gribēdams, — mūsu acīs vēderam jābūt tiklam un svētam. Bet, tā kā Dievs mums devis prātu, lai mēs pareizi un taisnīgi domātu, tad mūsu pienākums būtu ne tikai pabarot zināma nelieša vēderu, ne tikai just līdzi viņa bēdām un stāvoklim, bet arī viņam visur palīdzēt darbos, kur vien to iespējam, turklāt to darīt ar līksmu sirdi un ar lielāko patiku un prieku, labi apzinoties vēdera nevainību un neaizskaramību apkārtējos grēka kārdinājumos. Ar to arī nobeidzu."
Jūs nevarat iedomāties, cik liela ietekme bija vina runai! Visi piecēlās kājās, viņam plaukšķinādami, skali sumināja un visādi uzlielīja vinu; cits pēc cita, visu laiku vēl plaukšķinādami un viņu slavēdami, klātesošie drūzmējās viņam visapkārt, sirsnīgi spieda roku un tik ļoti viņam glaimoja, ka viņš lielā lepnībā un laimē vairs nevarēja ne vārda dabūt pār lūpām. Skats bija tiešām lielisks. Stāstīja, ka vēl nekad viņš neesot tik vareni runājis, un neticu, ka vēl kādreiz viņam izdotos tā norunāt.
Dailrunā slēpjas milzīgs spēks, to nevar noliegt. Pat vecais Žaks d'Arks jutās pirmoreiz savā mūžā pieveikts un iesaucās:
„Labi, tas ir pareizi, Žanna! Vari dot viņam putru, ja gribi."
Viņa bija apmulsusi un, likās, nezināja ko teikt, tādēļ nebilda ne vārda. Tas gan bija tādēļ, ka viņa jau agrāk bija paguvusi, citiem tā trokšņojot, iedot nabaga vīram savu putras tiesu, ko tas arī bija paspējis apēst. Kad viņai jautāja, kādēļ tā nav nogaidījusi visu kopīgo lēmumu, viņa atteica, ka svešinieka vēders bijis loti izsalcis, un nebūtu bijis visai prātīgi, ja gaidītu kopīgo lēmumu, nemaz nezinot, kāds būs gala iznākums. No bērna mutes šāda atbilde bija diezgan gudra.
Starp citu, svešinieks nemaz nebija liekēdis un blēdis. Tas bija lāga vīrs, kam kļūmējies dzīvē, un tas arī bija viss; tai laikā, ko tagad aprakstu, tādu Francijā nebija mazums. Kad beidzot bija pierādīta viņa vēdera nevainība, viņam lāva iekārtoties mājīgāk; un, tiklīdz viņš bija piepildījis savu vēderu, viņš tūliņ kļuva runīgāks un, jāsaka, diezgan labprāt ar mums pļāpāja un arī labi prata stāstīt. Izrādījās, ka nabaga vīrs bijis ilgus gadus karā; viss, ko viņš stāstīja un kā stāstīja, modināja klausītājos tēvijas mīlestību un lika straujāk pukstēt sirdīm. Mums gluži nemanot, viņš uzbūra mūsu acu priekšā citkār- tējo Francijas varenību un slavas laikus, un mēs garā redzējām divpadsmit bruņiniekus, Kārļa Lielā paladīnus, kas pagātnes slavas dūmakā soļoja pretim savam liktenim; dzirdējām nākam neskaitāmus karavīrus, kas viņiem ar joni uzbruka, lai noslaucītu viņus no zemes virsas; redzējām milzīgā cilvēku plūduma paisumu un bēgumu, — tos pieveica neliela saujiņa varoņu; redzējām visos sīkumos Francijas briesmīgās, liktenīgās un tomēr slavenās teiksmainās vēstures dienas; skaidri skatījām plašos līdzenumus, ko juku jukām klāja miroņi un ievainotie, un to vidū gan vienu, gan otru cīņā iekaisušu paladīnu, kas cits pēc cita, paguruma mākti, pakrita kaujas laukā. Beidzot palika tikai viens, kam vairs nebija otra līdzīga, kura vārdu slavina visas dziesmas, cildina dziesmas, kas katra francūža sirdī neviļus modina nacionālo lepnumu. Un beigās mēs garā redzējām pašu lieliskāko un traģiskāko skatu: redzējām, kā viņš pats krita kaujas laukā. Dziļais klusums, kas iestājās, kad mēs, elpu aizturēdami, noklausījāmies svešinieka stāstā, jau pats par sevi liecināja, cik drausmīgam klusumam vajadzēja valdīt kaujas laukā, kad pēdējais dzīvais bija sabrucis bez dzīvības.
Un, lūk, svinīgam klusumam iestājoties, svešinieks noglaudīja Žannas galviņu un tai teica:
„Dārgo mazulīt, lai Dievs tevi pasargā! Tu šodien izglābi man dzīvību. Tad nu klausies: te tev būs atmaksa." Un viņš sāka dziedāt tik tīkamā balsī, kādu vēl nekad nebijām dzirdējuši — lepno dziesmu par Rolandu, galīgi apmulsinādams mūs ar šīm negaidītajām beigām.
Iedomājieties, kā mēs visi bijām aizgrābti! Kas gan bija viņa runātāja māka, ja to salīdzina ar viņa dziedājumu? Tā nebija gluži nekas. Cik viņam bija cēls, dižs un apgarots izskats, kad viņš dziedāja šo vareno, nekad neaizmirstamo dziesmu; viņš viss it kā pārvērtās, un arī viņa skrandas, likās, kļuva citādas. Visi piecēlās kājās un klausījās viņa dziesmā; visiem kvēloja vaigi, staroja acis; acīs netīši sariesās asaras un lēni ritēja pār vaigiem; neviļus visus aizrāva ritmā pazīstamās dziesmas plūdums; sirdis pukstēja straujāk; varēja saklausīt nopūtas; bija dzirdamas klusi šņuksti un elsas. Kad dziedonis nonāca līdz beidzamajam pantam, kurā aprakstīts, kā mirst varonis, kas vientuļš guļ kaujas laukā, pavērsies ar seju pret kritušajiem biedriem, kas rindām un kaudzēm sakrituši cīņas vietā, un kurā teikts, ka viņš, ar pēdējiem spēkiem mazliet piecēlies un gurdajā rokā šķēpu pacēlis, čukstēdams vēl ai/lūdzis Dievu par tēviju, — tad, jā, tad visi klātesošie vairs nevarēja novaldīt skalas raudas. Bet, kad izskanēja pēdējā dziesmas skaņa un dziesma beidzās, visi kāviens steidzās pie dziedoņa, kaisdami kvēlā dzimtenes mīlā un arī viņu pašu iemīlējuši, un ikviens staroja lepnumā par citkārt vareno Franciju un tās varonīgajiem veco, labo laiku dēliem; visi centās apkampt dziedoni vai, mazākais, tam sirsnībā spiest roku. Bet no visiem veiklākā bija Žanna, kas pirmā pieskrēja viņam klāt, cieši pieplaka pie krūtīm un apklāja visu seju ar kvēliem skūpstiem.
Ārā vēl trakoja auka, bet svešiniekam par to vairs nebija bēdu; viņš bija ieguvis mājasvietu, kur varēja palikt tik ilgi, cik vien gribēja.