Bija jau pāri pusnaktij, un todien mums bija smaga un uztraukumu pilna diena, bet, ja Žanna bija ko pasākusi, tad viņa par to nebēdāja. Viņai ne prātā nenāca iet gulēt. Ģenerāli sekoja viņai uz galveno mitekli, un viņa, cik ātri vien spēdama, tos visus pēc kārtas izrīkoja, un viņi savukārt, cik ātri vien iespējams, nodeva pavēles tālāk savām karaspēka daļām; klusajās ielās dzirdēja ziņnešu trauksmi, un tie, zirgu pakaviem klabot, aizauļoja visos virzienos; drīz vien šim troksnim pievienojās attālas tauru skaņas un bungu rīboņa; tas viss norādīja uz to, ka karaspēks gatavojas gājienam; priekšpulkiem vajadzēja doties ceļā jau rīta ausmā.
Ģenerāli drīz tika atlaisti, bet es vēl paliku; un arī Žanna vēl palika, jo tagad bija mana kārta ķerties pie darba. Žanna
staigāja pa istabu un diktēja ultimātu Burgundijas hercogam, kam pieprasīja nolikt ieročus, slēgt mieru un izlīgt ar karali, saderot ar to mieru; un, ja jau karš, tad labāk ar saracēniem.
„Pardonnez — vous V un ā l'autre de bon coeur, entierement, ainsi que doivent faire loyaux chretiens, et, s'il vous plait de guerroyer, allez contre Ies Sarrasins."[7]
Tas bija gari, bet labi teikts. Manuprāt, tas bija lieliskākais, vienkāršākais, atklātākais un izteiksmīgākais dokuments, kādu viņa jebkad diktējusi.
To nodeva ziņnesim, un ziņnesis aizauloja. Tad Žanna atlaida mani un teica, lai es ejot uz viesnīcu un tur paliekot, un rīt lai nododot viņas tēvam to sainīti, ko viņa tur atstājusi. Tajā esot dāvanas viņas radiem un draugiem Domremī un zemnieces drēbes, ko viņa nopirkusi pati sev. Viņa arī teica, ka rīt pati pateikšot tēvam un tēvocim ardievas, ja tie nepalikšot vēl kādu laiku apskatīt pilsētu, bet jau tūliņ gribēšot doties ceļā.
Es, protams, nekā neteicu; bet es būtu teicis, ka nekas nespētu šos abus vīrus noturēt pilsētā ilgāk par pusdienas laiku. Vai lai atstātu citiem slavu būt pirmajiem Domremī un pavēstīt tur lielo vēsti, ka uz visiem laikiem atlaisti nodokli, un dzirdēt priecīgās zvanu skaņas un laužu gaviles? Ai nē, to viņi nekad nepieļautu! Patē un Orleānā un kronēšanas svinības, kuru nozīmi viņi tikai neskaidri apjauta, viņiem bija gan kas liels un milzīgs, bet reizē arī nenoteikts, abstrakts un attāls, bet nodokli — tā bija vispatiesākā īstenība.
Kad es tur nonācu, vai domājat, ka atradu viņus jau guļam? Viņiem tas ne prātā nenāca. Viņi un arī pārējie bija jau tik iesiluši, cik vien varēja būt iesiluši; un Paladīns atkal pārcilāja savas fantastiskās kaujas, bet vecie zemnieki sajūsmā tā plaukšķināja viņam, ka visas sienas līgojās. Pašlaik viņš izcīnīja Patē kauju: uz priekšu saliecies, viņš kārtoja karaspēku pa labi un pa kreisi, vilkdams ar savu milzīgo šķēpu uz grīdas robežas, un zemnieki, ar elkoņiem uz ceļiem balstīdamies, sekoja viņam ar sajūsminātu skatienu, laiku pa laikam vairs nespēdami valdīties un skali viņu apbrīnodami.
„Jā, te nu mēs stāvējām, gaidīdami pavēli; mūsu zirgi nepacietīgi sprausloja un kārpījās, bet mēs viņus valdījām, līdz mums jau iznāca sēdēt zirga mugurā gandrīz augšpēdus, tik stingri savilkām pavadu; un tad beidzot atskanēja pavēle — uz priekšu! Un tad mēs arī devāmies uz priekšu!"
„Devāmies? Nē, kaut kas tāds vēl nekad nebija redzēts! Kur vien traucām angļu pulkos, tie palika aiz mums nopļauti kā siena vāli. Tad ar joni metāmies cīņā ar Fastolfa lieliskajiem pulkiem un noslaucījām tos kā ar vētras brāzmu, pametot aiz sevis pilnu kaujas lauku ar kritušajiem; un tikai tālāk, bez apstājas, uz priekšu! Uz priekšu! Varējām jau saredzēt savu galveno upura jēru — Talbotu ar viņa karaspēku! Ar joni devāmies viņam virsū, auļojot kritušo lapu virpulī, kas uzlidoja gaisā, mums pāri traucot. Mirkli vēlāk mēs jau būtu ar viņu sadūrušies, kā saduras savā gaitā novirzītas pasaules Putnu ceļā pie debesīm, bet, par nelaimi, gluži neizdibināmā kārtā mani bija tūliņ pazinuši! Talbots nobālēja un iesaucās: „Glābjas, kas var, tas ir Žannas d'Arkas karodznieks!" Viņš iecirta zirgam ar piešiem sānos, dziļi ieurbdams tos miesā, un aizlaidās kā vējš, bet viņa karapulki sekoja viņam! Es nevarēju sev piedot, ka nebiju pārģērbies citā tērpā. Es redzēju viņas godības acis sev skaidru pārmetumu un biju gluži nokaunējies. Es biju izdarījis milzīgu kļūdu. Cits manā vietā būtu tikai kaunējies, aiz kauna vai zemē līzdams, un nemaz nedomātu, kā atkal izlabot savu kļūmi; bet es, paldies Dievam, šai ziņā nekad nezaudēju apķērību. Visgrūtākos brīžos manī arvien parādās manas citādi apslēptās dabas dotības. Vienā mirkli jau redzēju, kas tālāk darāms, un mirkli vēlāk jau biju prom! Pazudu un izgaisu mežā — fit! — kā malduguns. Kā spārnos es traucos cauri biezoknim, nevienam nezinot, kas ar mani īsti noticis un ko esmu nodomājis darīt. Tā pagāja laiks, bet es — tikai uz priekšu! Un beigās ar skalu kliedzienu attinu vaļā savu karogu un izniru no meža Talbotam tieši pretim! Ak, tā bija lieliska doma! Viss sajuka un izšķīda uz visām pusēm kā vilnis, kad tas atduras pret piekrastes klintīm, un kauja bija uzvarēta! Tie, nabadziņi, bija lamatās; mēs viņus bijām aplenkuši; tie nevarēja nekur tikt atpakaļ, jo tur bija mūsu armija; un arī tālāk ne, jo tur biju es, kas viņiem aizsprostoja ceļu. Tiem šausmās apstājās sirds pukstēt. Un rokas nevarīgi nošļuka gar sāniem. Tie stāvēja kā jēri, un mēs varējām apkaut viņus visus, līdz beidzamajam vīram; dzīvi palika tikai Talbots un Fastolfs, kurus es paglābu un aiznesu no kaujas lauka, katrā padusē pa vienam."
Jā, nebija noliedzams, ka Paladīns tonakt bija izcilā formā. Kāds viņam bija lielisks stils! Kādas izsmalcināti dižas kustības, ar kādiem cēliem vaibstiem viņš prata to visu paskaidrot un ar kādu sparu bija iekaisis savā stāstā! Cik mākslīgi viss bija sakāpināts, kā viņa balss un tās tonis prata piemēroties katrā vietā, izceļot svarīgāko, cik smalki bija aplēsts ik pārsteigums, cik patiess šķita ik vārds un kustība, cik vareni skanēja viņa balss, un cik dzīvi tēlojās šī neaizmirstamā aina, kad viņš ar paceltu karogu pēkšņi iznira ienaidnieka armijas priekšā, kura bailēs zaudējusi prātu un sajēgu! Ak, un cik veikli viņš prata visu nobeigt — stāstīdams tik vienaldzīgi un tik nevērīgiem vārdiem, kā cilvēks, kas jau visu pateicis, bet tagad vienīgi piebilst dažus vārdus, lai paskaidrotu kādu sīkāku detaļu.
Prieks bija noskatīties vientiesīgajos zemnieciņos. Viņi vairs nevarēja valdīties aiz sajūsmas un tā uzgavilēja, ka ļodzījās jumts un miroņi varētu uzmosties. Kad viņi beidzot bija daudzmaz aprimuši, kādu laiku iestājās klusums, kurā varēja dzirdēt tikai viņu elsas un nopūtas. Tad vecais Laksārs apbrīnā teica:
„Man liekas, jūs viens pats bijāt tikpat kā vesela armija."
„Tā arī ir," apstiprināja Noēls Rengesons. „Viņš ir ienaidnieka briesmas; un ne tikai pašā tuvumā. Viņa vārds iedveš bailes arī attālākos novados, kur ļaudis jau dreb un trīc, to tikai padzirdot; un, kad viņš sapīkst, viņa ēna sniedzas līdz pašai Romai, un vistas kāpj laktā jau pirms krēslas laika. Ļaudis pat teic…"
„Noēl Rengeson, tu atkal meklē ķildu. Es pateikšu tev tikai vienu vārdu, un būs labāk, ja tu…"
Es redzēju, ka nu sākas parastā ķilda. Un neviens nevarētu skaidri paredzēt, kad tā beigsies. Tādēļ pateicu, ko Žanna man bija likusi, un aizgāju gulēt.
Žanna atnāca otrā rītā pateikt abiem vecajiem ardievas, mīli apkampa tos un noskūpstīja, apraudājās un nodeva sveicienus visiem saviem draugiem; tad viņi lepni sēdās savos dārgajos zirgos un aizjāja ar jauno prieka vēsti par nodokļu atlaidi. Man gan jāsaka, ka savā laikā esmu redzējis daudz labākus jātniekus; jāt viņiem bija gluži kas jauns un neparasts.
Priekšpulki devās ceļā rīta ausmā, mūzikai skanot un karogiem plandot; otra nodala sekoja astoņos. Tad ieradās burgundiešu sūtņi un aizkavēja mūs ne tikai todien, bet arī vēl otrā dienā. Bet Žanna jau bija sagatavojusies, un viņi bija velti ceļojuši. Mēs, pārējie, devāmies ceļā nākamā rītā, ausmā, 20. jūlijā. Un cik tālu tikām? Tikai sešas jūdzes. Latremuī jau atkal bija paguvis rīcībā tik nenoteikto karali paklausīt viņa padomam. Karalis apstājās Senmarkūlā un trīs dienas lūdza Dievu. Mums tas bija lieki zaudēts laiks; un Bedfords ar to ieguva laiku savam karaspēkam. Viņš gan zināja, kā to izlietot.
Mēs nevarējām turpināt ceļu bez karaļa; tas nozīmētu viņu pamest sazvērnieku varā. Žanna mēģināja viņu pārliecināt, visādi pierunāja, lūdzās; un beigās mēs atkal varējām doties tālāk.
Žannas pareģojums bija piepildījies. Tas nebija nekāds karagājiens, bet viena vienīga svētdienas pastaiga. Pa ceļam bija angļu cietokšņi; tie padevās ar labu; mēs atstājām tajos franču karaspēku un turpinājām ceļu. Bedfords steidzās mums pretim ar savu jauno armiju, un 25. jūlijā abi pretinieku spēki sastapās un sāka gatavoties kaujai; bet tad Bedfords tomēr apdomājās un atkāpās Parīzes virzienā. Tas mums bija visai izdevīgi. Mūsu ļaudīm garastāvoklis tūliņ uzlabojās.
Bet vai jūs ticēsiet? Mūsu nabaga nepastāvīgais karalis bija ļāvis saviem negodīgajiem padomniekiem sevi pierunāt, lai dotos atpakaļ uz Žjēnu, kur savā laikā bijām uzsākuši Reimsas gājienu, kad bija jākronē karalis. Un mēs patiešām devāmies atpakaļ. Tikko bija noslēgts divu nedēlu pamiers ar Burgundijas hercogu, un mums bija jāpaliek un jāgaida Žjēnā, kamēr tas mums ar labu atdos Parīzi.
Mēs devāmies uz Breju; tad karalis no jauna pārdomāja un lika atkal doties uz Parīzi. Žanna nodiktēja vēstuli Reimsas pilsoņiem, lai tie, neraugoties uz pamieru, nezaudētu paļāvību, un apsolīja tiem savu atbalstu un palīdzību. Viņa pirmā tiem paziņoja, ka karalis noslēdzis šo pamieru; to viņa darīja ar savu parasto vaļsirdību. Viņa teica, ka nebūt neesot ar to apmierināta un vēl nezinot, vai līgumu pildīšot; un, ja pildīšot, tad tikai lai saglabātu karaļa godavārdu. Visi franču bērni zina un atceras šos slavenos vārdus. Cik tie gan naivi!
„De cette treve qui a eUfaite,je ne suis pas contente, et je ne sais sije la tiendrai. Sije la tiens, ce sera seulement pour garder l' honneur du roi."
Lai būtu kā būdams, Žanna teica, viņa neļaušot nelietīgi izmantot pamieru un paturēšot savu armiju kaujas gatavībā, lai tā katru brīdi būtu no jauna cīņas spējīga.
Nabaga bērns, viņai bija pārāk grūti reizē cīnīties ar Angliju, Burgundiju un franču sazvērniekiem. Abiem pirmajiem viņa bija cienīga pretiniece, bet, kas attiecas uz sazvērestību — ak, kurš gan būtu spējīgs to savaldīt, ja pats tās upuris tik vājš un padevīgs? Viņa smagi cieta šajās grūtajās dienās, redzēdama, ka viņu tā kavē un vil, un brīžiem bija jau tuvu izmisumam un vairs nevarēja valdīt asaras. Reiz, runājot ar savu veco, labo, uzticamo draugu un kalpu Orleānas bastardu, viņa teica:
„Ak, kaut Dievs man būtu ļāvis nolikt šīs tērauda bruņas un doties atpakaļ pie tēva un mātes, un atkal ganīt avis kopā ar manu māsiņu un maniem brāļiem, kam būtu tāds prieks mani atkal redzēt savā vidū."
12. augustā mēs apmetāmies Dammartēnas tuvumā. Tur mums bija neliela sadursme ar Bedforda pulkiem, un otrā dienā cerējām sākt lielāku kauju, bet Bedfords ar savu karaspēku bija naktī aizvācies un atkāpies Parīzes virzienā.
Karalis nosūtīja vēstnešus un pieņēma Bovē delegāciju, kas padevās ar labu. Bīskaps Pjērs Košons, padevīgais angļu draugs un vergs, gan bija darījis visu, ko varējis, bet viņam nebija izdevies to novērst. Tolaik viņu vēl necik nedaudzināja, bet tagad viņa vārdu pazīst visa pasaule, un franči nemūžam neaizmirsīs šo negantnieku! Dievs, piedod, ja domās spļauju uz viņa kapa.
Kompjeņa padevās un nolaida angļu karogu. 14. augustā mēs apmetāmies divu jūdžu attālumā no Senlī. Bedfords apstājās, panācās mums pretim un ieņēma labas pozīcijas. Mēs uzbrukām viņam, bet, lai kā pūlējāmies, mums neizdevās viņu dabūt klajā laukā, kaut gan viņš bija to solījis. Tad satumsa nakts. Un mēs gaidījām rītu! Bet otrā rītā viņš atkal bija pagaisis.
18. augustā mēs iegājām Kompjeņā, padzinām vietējo angļu karaspēku un uzvilkām savu karogu.
23. augustā Žanna pavēlēja doties tālāk uz Parīzi. Karalis un kliķe nebūt nebija ar to mierā un kurnēdami apmetās Senlī, kas tikko bija mums padevusies. Nedaudzās dienās padevās vēl vesela virkne citu cietokšņu — Kreija, Ponsen- maksana, Šuazija, Gurneja pie Arondas, La Nevilla Hesā, Mogeja, Šantiji, Sentīna. Angļu vara šķīzdami šķīda! Bet karalis vēl arvien kurnēja, nebija apmierināts un baidījās doties tālāk uz galvaspilsētu.
1429. gada 26. augustā Žanna apmetās ar savu karaspēku Sendenī; tas jau bija pie pašiem Parīzes vārtiem.
Un karalis joprojām tiecās atpakaļ un drebēja aiz bailēm. Ak, kaut viņš būtu tobrīd ar mums un mēs varētu izmantot viņa autoritāti! Bedfords bija nobijies un nolēmis atkāpties un sakopot savus spēkus labākajā un uzticamākajā provincē, kas viņam vēl bija palikusi, proti — Normandijā. Ak, kaut mēs būtu varējuši pierunāt karali, lai tas stāvētu mums klāt šai liktenīgajā mirklī un iedvesmotu mūs ar savu klātbūtni un saviem vārdiem.