Vēstnesis pēc vēstneša auļoja pie karaļa, un viņš arī apsolīja ierasties, bet neieradās. Tad pie viņa aizsteidzās Alansonas hercogs un atkal dabūja solījumu, bet viņš atkal to neturēja. Mēs jau bijām zaudējuši deviņas dienas; tad viņš ieradās un 7. septembrī beidzot bija Sendenī.
Ienaidnieks starplaikā bija atguvis drosmi un paļāvību: ar karaļa bezprātīgo rīcību arī nevarēja būt nekāda cita iznākuma. Nu jau pilsēta bija sagatavota aplenkumam. Žannai vairs nebija tādas izdevības, kā pašā sākumā, bet viņa un viņas ģenerāli vēl bija gluži apmierināti ar pašreizējo stāvokli. Žanna nolika uzbrukumu otrā rītā astoņos, un paredzētajā laikā tas arī sākās.
Žanna novietoja savu artilēriju un sāka apšaudīt cietoksni, kas aizsargāja Svētā Onorē vārtus. Kad tas jau bija krietni cietis, atskanēja uzbrukuma signāls, un mēs to ieņēmām ar joni. Tad vairākkārt ar sparu uzbrukām pašiem vārtiem, un Žanna pati atradās mūsu priekšgalā, bet viņas karognesējs turējās viņai blakus, un ap mums mutuļoja kodīgi dūmi un kā krusa bira šāviņi.
Beidzamā uzbrukuma atbildīgākajā brīdī, kad mēs jau tūliņ būtu ieņēmuši vārtus un droši ieguvuši Parīzi, līdz ar to atgūdami arī Franciju, Žannu ķēra arbaleta bultas, viņa pakrita, un mūsu ļaudis uz mirkli apjuka — jo ko gan varēja iesākt bez viņas vadības? Viņa viena bija visa franču armija.
Kaut gan ievainota, viņa tomēr negribēja palikt aizmugurē un lūdza turpināt uzbrukumu, teikdama, ka mums katrā ziņā būšot panākumi; turklāt ar kaujas jūsmā dzirkstošām acīm viņa vēl piebilda: „Es tagad ieņemšu Parīzi vai miršu!" Viņu ar varu vajadzēja aiznest no kaujas lauka, un to izdarīja Gonkūrs un Alansonas hercogs.
Bet viņu vadīja milzīga sajūsma. Viņa teica, ka otrā rītā viņu pienesīšot pie vārtiem un pusstundas laikā Parīze bez vārda runas būšot mūsu rokās. Viņai arī būtu izdevies turēt savu vārdu. Par to nebija ko šaubīties. Bet viņa aizmirsa karali, kas nebija nekas vairāk, kā Latremuī ēna. Karalis aizliedza no jauna sākt uzbrukumu!
Redzat, tikko bija ieradies jauns Burgundijas hercoga sūtnis, un bija redzams vēl viens kauna pilns līgums.
Jūs paši sapratīsiet, un man nemaz nav jāsaka, ka Žanna bija tuvu galīgam izmisumam. Tiklab viņas brūce, kā arī sirdssāpes viņai tonakt laupīja miegu. Vairākkārt sardze sadzirdēja klusas raudas tumšajā istabiņā, kur viņa bija noguldīta Sendenī, turklāt viņa rūgti teica un nebeidza atkārtot: „To tik viegli varēja ieņemt! To tik viegli varēja ieņemt!" Tie arī bija vienīgie vārdi, ko viņa teica.
Otrajā dienā viņa ar jaunām cerībām uzrausās no gultas. D'Alansons bija ieņēmis tiltu pāri Sēnai pie Sendenī. Vai viņa nevarēja pārcelties pa šo tiltu pāri otrā pusē un uzbrukt Parīzei no otras puses? Bet karalis, to padzirdējis, lika tiltu vienkārši nojaukt! Vēl vairāk — viņš pasludināja karagājiena beigas! Un vēl turklāt — viņš bija noslēdzis jaunu un daudz ilgāku pamieru, apsolīdams atstāt Parīzi sveiku un veselu un atiet atpakaļ līdz Luārai, kur bija sācies karagājiens!
Žanna d'Arka, ko ienaidnieks vēl ne reizi nebija pieveicis, bija zaudējusi cīņu pati pret savu karali. Savā laikā viņa teica, ka vienīgais, no kā viņa bīstoties, esot nodevība. Nu tā bija pirmoreiz viņu pieveikusi. Viņa pakāra savas baltās bruņas karaliskajā Sendenī baznīciņā un devās pie karaļa, lūgdama, lai viņu atbrīvo no amata un atlaiž mājās. Kā parasts, viņa to darīja visai prātīgi. Lieliem nodomiem, lielākai karadarbībai nu bija beigas; turpmāk, pamieram izbeidzoties, vairs nebija sagaidāms nekāds īsts karš, bija paredzamas vienīgi sīkas gadījuma rakstura sadursmes; to varēja uzticēt padotajiem, un tur vairs nevajadzēja nekāda izcila kara ģēnija. Bet karalis negribēja viņu atlaist. Gluži visa Francija nebija pamieram pakļauta; vēl atlika cietokšņi, kas bija uzmanāmi un sargājami; tiem it kā bija vajadzīga viņas vadība. Patiesībā, kā nojaušat, Latremuī vienīgi gribēja viņu aizkavēt un saistīt viņai rokas.
Tad viņa atkal dzirdēja savas Balsis. Tās teica: „Paliec Sendenī." Tuvāka paskaidrojuma nebija. Tās neminēja iemeslu. Tā nu atkal bija Dieva balss, un tā bija augstāka par karaļa pavēli; Žanna nolēma palikt. Bet Latremuī nu bija bailes; viņai bija pārāk liela vara, lai viņu atstātu vienu; viņa droši izjauktu visus viņa nodomus. Viņš lūdza karalim viņu piespiest ar varu. Žannai iznāca piekāpties, jo viņa taču bija ievainota un nevarīga. Tiesā viņa apliecināja, ka viņu ar varu aiznesuši; un, ja viņa nebūtu ievainota, tad tas nenotiktu. Ak, kāda šai liegajai meitenei bija varena drosme! Tik liela drosme, ka neviena pasaulīgā vara nevarēja viņu iebiedēt. Mēs nekad neuzzināsim, kādēļ viņas Balsis bija noteikušas, ka viņai jāpaliek uz vietas. Mēs zinām tikai to: ja paklausītu viņai, tad Francijas vēsture būtu gluži citāda, nekā tagad tā rakstīta grāmatās. Jā, to mēs gan visi tagad it labi zinām.
13. septembri armija, noskumusi un zaudējusi drosmi, pagriezās atpakaļ un aizgāja Luāras virzienā, un šoreiz bez mūzikas! Tas drīzāk bija bēru gājiens; un tāds tas ari bija. Garš, bēdīgs bēru gājiens, kas aizvirzījās mēmā klusumā; draugi pavadīja mūs ar asarām acīs, ienaidnieki atklāti par mums smējās. Beidzot mēs sasniedzām Žjēnu — to pašu cietoksni, no kura priekš nepilniem trim mēnešiem devāmies brašā gājienā uz Reimsu, karogiem lepni plandot, mūzikai atskanot, Patē uzvaras priekam vēl starojot mūsu sejās un tautai mūs izvadot ceļā ar skalām gavilēm un laimes vēlējumiem. Tagad aumaļām lija lietus, diena bija apmākusies, debesis drūmi sēroja, maz bija pavadītāju, kas noskatījās, neviens mums neuzgavilēja, mūs pavadīja mēmās žēlabās, ar asarām un skumjām.
Tad karalis atlaida savu varonīgo karaspēku mājās; cīnītāji satina karogus, nodeva ieročus: Francijas kauns nu bija pilnīgs. Latremuī svinēja uzvaru; neuzvaramā Žanna d'Arka nu bija uzvarēta.