Jā, tā arī bija, kā es teicu: Parīze un Francija bija Žannas varā, un viņas varā bija dot beidzamo triecienu Simtgadu karam, bet karalis viņai lika visu to pamest un atkāpties.
Tālāk sekoja astoņi bezdarbībā lieki zaudēti mēneši, kopā ar karali un viņa padomniekiem, jautro un lepno galmu, kas mūžīgi dejoja, flirtēja, rīkoja medības un dažādas izpriecas, dziedāja serenādes savām sirdsdāmām un šķieda naudu, braukdams no pilsētas uz pilsētu un no vienas pils uz otru; tā nu bija tāda dzīve, kas mums, viņas tuvākajiem pavadoņiem, gan gluži labi patika, bet Žannai nemaz nebija pa prātam. Bet lai nu kā, viņa taiā tikai noskatījās, bet pati nedzīvoja tai līdzi. Karalis tiešām pielika visas pūles, lai viņu aplaimotu, un arvien sirsnīgi rūpējās par viņu. Visiem citiem bija stingri jāturas pie noteiktām galma paražām, bet viņa bija atbrīvota, un viņai pat bija savas priekšrocības. Pietika ar to, ka viņa, savu pienākumu pildīdama, reizi dienā parādījās karalim un parunāja ar to kādu laipnu vārdu, neviens vairāk neprasīja. Tad viņa, protams, atkal noslēdzās vientulībā un augas dienas skuma savās istabās, kas viņai bija ierādītas, palikusi vienatnē ar savām domām, Dievu lūgdama un laiku kavēdama ar nepiepildāmiem nākotnes karagājienu plāniem. Savā garā viņa pārvietoja karaspēku no vienas vietas uz otru, aplēsdama pārgājienus, laiku, kas būtu vajadzīgs katram gājienam, un pētīdama apkārtni, kurā nāktos pārvietoties, lai noteiktā dienā vai stundā varētu sastapties ar ienaidnieku un izrīkot karaspēku kaujai. Tā bija viņas vienīgā izprieca, viņas vienīgā atpūta bēdās un bezdarbībā. Viņa tā pavadīja stundu pēc stundas, kā citi mēdz spēlēt šahu; un, visā pilnībā to pārdzīvodama, viņa tā guva zināmu spirdzinājumu savam prātam un uzmundrinājumu sirdij.
Gausties viņa, protams, nekad negaudās. Tas nebija viņas dabā. Viņa piederēja tiem, kas savas sāpes cieš klusībā. Bet viņa tomēr jutās kā ērglis sprostā un ilgodamās tiecās gaisos, brīvos padebešos un vētras brāzmās.
Francijā mudžēja sirotāji — atlaistie kareivji, kas bija gatavi uz visu. Dažkārt, kad Žannai bija pārāk grūti paciest smago gūstu, viņai atļāva savākt jātniekus un izjāt karagaitās pret sirotājiem, lai iztīrītu apkārtni. Tas viņu atkal manāmi atspirdzināja.
Tad atkal bija kā vecajos laikos, kad viņa pie Senpjēras Lemutjē vairākiem lāgiem devās uzbrukumā, vairākiem lāgiem bija spiesta atkāpties, bet arvien atkal savāca savējos un no jauna metās uzbrukumā, sajūsmā iedvesmodama un aizraudama savus kareivjus; līdz beidzot mūs tik neganti apšaudīja, ka vecais d'Olons, kas bija ievainots, deva signālu atkāpties (jo karalis bija viņam uzticējis Žannu un piedraudējis ar nāvi, ja viņai notiktu kas ļauns); un viņš arī domāja, ka visi viņam sekos; bet, kad viņš paskatījās atpakaļ, tad redzēja, ka mēs, viņas tuvākie pavadoņi, vēl arvien turpinām cīņu; tad viņš steidzās mums pakal un mēģināja piedabūt viņu atkāpties, teikdams, ka būtu gatavais neprāts palikt kaujas laukā ar divpadsmit cilvēkiem, kad citi jau atkāpušies. Bet viņas acis jautri dzirkstīja, un viņa tam uzsauca:
„Divpadsmit cilvēku! Dieva vārds, man to ir piecdesmit tūkstošu, un es nemūžam nekustēšos ne no vietas, kamēr šis cietoksnis nebūs ieņemts! Taurējiet, ka sācies uzbrukums!"
To arī tūliņ izdarīja, un mēs ar joni bijām pāri vaļņiem, un cietoksnis bija mūsu rokās. Vecajam d'Olonam likās, ka viņa jukusi prātā; bet viss, ko viņa pārdzīvoja, bija tas, ka izjuta savā sirdī piecdesmit tūkstošu spēku un drosmi! Izteiciens varbūt likās savāds; bet, manuprāt, nekad nav teikts otrs tik patiess vārds.
Jāpiemin arī Lanjī, pie kuras klajā laukā devāmies četras reizes uzbrukumā burgundiešiem, kas bija nocietinājušies ierakumos, un ar beidzamo uzbrukumu guvām uzvaru; labākais guvums tur mums bija Arrasas Frankets — nežēlīgs laupītājs, ko pazina un daudzināja visā plašajā apkārtnē.
Tādas sadursmes atgadījās laiku pa laikam; beidzot, ap 1430. gada maija beigām, mēs bijām apmetušies Kompjeņas tuvumā, un Žanna nolēma doties palīgā pilsētai, ko bija aplcncis Burgundijas hercogs.
Mani neilgi pirms tam ievainoja, un es nevarēju viens bez palīdzības nosēdēt zirga mugurā, bet tad labais Punduris mani paņēma sev aizmugurē, un es turējos pie viņa un jutos diezgan drošs. Mēs izjājām pusnaktī, aumaļām līstot siltam lietum, un jājām lēnā gaitā un mēmā klusumā, jo mums bija jādodas cauri ienaidnieka ieņemtam apvidum. Mums tikai reizi uzsauca, bet mēs neatbildējām, tikai aizturējām elpu un klusām turpinājām ceļu, un beigās bez kļūmes sasniedzām nodomāto vietu. Ap trijiem vai pusčetriem jau bijām pie Kompjeņas, kad tobrīd austrumos pavīdēja pirmā rīta gaisma.
Žanna tūliņ ķērās pie darba un kopīgi ar Gijomu de Flāviju, kas bija pilsētas komandants, saskaņoja vakara uzbrukumu ienaidniekam, kas bija novietojies trīs vietās otrpus Uāzai, klajā līdzenumā. Mūsu pusē pa vieniem pilsētas vārtiem bija tieša satiksme ar tiltu. Tilta galu otrā upes krastā aizsargāja „bulverkis"; un šis „bulverkis" aizsargāja arī dam- bētu ceļu, kas veda pāri klajam laukam uz Margijas ciemu; dala bija Kleruā, pāris jūdžu augšpus ceļam; un viena angļu nodala apsargāja Veneti, pusotras jūdzes lejpus ceļam. Kā redzat, iznāca kaut kas loka un bultas veidā: lielceļš bija
Žanna d'Arka gatavojas kaujai
Žannas d'Arkas sagūstīšana
bulta, „bulverķis" bultas roktura vietā, Margija uzgaļa vietā, Venete vienā loka galā, Kleruā otrā galā.
Žanna bija nodomājusi doties tieši pa lielceļu uz Margiju, ar joni to ieņemt, tad ātri pārsviesties Kleruā virzienā, pa labi, un ieņemt ari to, bet pēc tam apvērsties un sagatavoties lielākai kaujai, jo Burgundijas hercogs bija apmeties aiz Kleruā ar palīgspēkiem. Flāvija leitnantam ar stopiniekiem un „bulverka" artilēriju vajadzēja aizturēt angļu karaspēku, lai tas nevarētu mums uzbrukt no aizmugures un nogriezt ceļu, ja drīz iznāktu atkāpties. Tāpat pie „bulverka" vajadzēja atrasties ari segtām laivām, kas mums palīdzētu tādā gadījumā, ja vajadzētu atkāpties.
Tas bija 24. maijā. Četros pēc pusdienas Žanna devās kaujas laukā ar sešiem simtiem jātnieku — un tas bija beidzamais gājiens viņas mūžā.
Man sirds lūst, to atceroties. Ar citu palīdzību es biju uzrausies valnī un no turienes redzēju gandrīz visu, kas notika; pārējo man vēlāk pastāstīja abi mūsu bruņinieki un citi aculiecinieki. Žanna devās pāri tiltam, drīz jau bija garām „bulverkim" un aizauļoja pa lielceļu ar saviem jātniekiem, kas viņai turējās cieši aizmugurē. Virs sava bruņutērpa viņa bija apģērbusi drānas mēteli, un es to redzēju aizplandām kā spožu malduguni.
Bija jau gaiša diena, un varēja skaidri pārredzēt visu līdzenumu. Drīz mēs ieraudzījām straujā gaitā un kaujas ierindā tuvojamies angļu karaspēku, ieročiem spogojot saules staros.
Žanna metās virsū burgundiešiem pie Margijas, bet viņas uzbrukumu atsita. Tad mēs redzējām citu burgundiešu pulku traucam no Kleruā. Žanna atkal savāca savus kareivjus un no jauna devās uzbrukumā, bet viņu atkal atsita. Divi uzbrukumi prasa labu tiesu laika, un laiks bija ļoti dārgs. Angļi tagad, no Vinetes nākdami, jau tuvojās lielceļam, bet „bulverķis" tos sagaidīja ar uguni un apturēja. Žanna uzmundrināja savus kareivjus ar savu iedvesmu un no jauna veda uzbrukumā. Šoreiz viņa ieņēma Margiju jau ar pirmo triecienu. Tad viņa novērsās pa labi, devās uz klajo līdzenumu un metās virsu Kleruā pulkam, kas pašreiz bija piesteidzies; ar to nebija viegli tikt galā, abas ienaidnieku armijas pārmaiņus gan devās uzbrukumā, gan atkāpās, un uzvara svērās drīz vienā, drīz otrā pusē. Tad pēkšņi mūsu pusē radās negaidīts sajukums. Kas tam bija par iemeslu, — viens saka tā, otrs atkal citādi. Daži domā, ka mūsējie, lielgabalus dzirdot, domājuši, ka angli nogriezuši atpakaļceļu, kur atkāpties, citi atkal domā, ka mūsu aizmugures rindās palaista bauma, it kā Žanna kritusi kaujā. Lai nu būtu kā būdams, mūsu kareivjos radās sajukums, un tie skaudrās bailēs metās bēgt pa lielceļu. Žanna mēģināja tos apturēt un savākt vienkopus pret ienaidnieku, saukdama, ka uzvara droša, bet tas neko nelīdzēja, tie šķīda uz visām pusēm un nekārtībā pameta kaujas lauku. Vecais d'Olons lūdza viņu atkāpties drošībā, kamēr vēl bija iespēja, bet viņa to noraidīja; tad viņš satvēra aiz pavadas viņas zirgu un ar varu paglāba viņu no kaujas lauka. Un uz lielceļa bija tāds pats sajukums, nekārtībā bēga kājnieki reizē ar jātniekiem, un artilērijai, protams, nācās pārtraukt uguni; līdz ar to angļiem un burgundiešiem izdevās mūs netraucēti ielenkt, pirmie mums aizsprostoja ceļu priekšā, otrie — aizmugurē. Ienaidnieka paisums aizrāva frančus līdz pašam „bulverķim"; un tur, ielenkti kaktā starp „bulverķa" sienu un lielceļa dambi, tie varonīgi izcīnīja savu beidzamo izmisuma cīņu un krita līdz beidzamajam vīram.
Flāvijs, uz pilsētas vaļņiem vērodams kaujas gaitu, pavēlēja noslēgt vārtus un pacelt tiltu. Žanna līdz ar to bija pamesta savam liktenim.
Viņas nelielais miesassargu pulciņš strauji kusa kaujas svelmē. Abi mūsu bruņinieki pakrita ievainoti; arī abi Žannas brāli jau bija ievainoti; tad ievainots pakrita arī Noēls Rengesons — kas līdz beidzamajam vēl mēģināja atvairīt Žannai lemtos cirtienus. Bija palikuši tikai Punduris un Paladīns, kas vēl nepadevās, bet turējās stingri viņai blakus kā divi tērauda bruņutorņi, viscaur aptašķīti asinīm; un, kur ķēra viena cirvis vai otra šķēps, ikreiz sabruka kāds ienaidnieks. Un tā arī abi šie lāga vīri, līdz beidzamajam mirklim pildīdami savu pienākumu, piedzīvoja varonīgu un goda pilnu nāvi kaujas laukā. Miers viņu pīšļiem! Es viņus tā biju iemīlējis.
Ienaidnieka vidū tūliņ atskanēja prieka saucieni, tas ar joni metās virsū Žannai, kas gan joprojām nepadevās, bet atgaiņājās ar savu šķēpu, līdz beidzot viņu satvēra aiz mēteļa un norāva no zirga. Jau kā gūstekni viņu aizveda Burgundijas hercoga nometnē, un viņu pavadīja, uzvaras priekā skali gavilēdama, visa ienaidnieka armija.
Drausmīgā vēsts drīz aplidoja visu Franciju; un, kur tā nonāca, tauta palika kā triekas ķerta; ļaudis klusā balsī atkārtoja, it kā pie sevis vai miegā runādami: „Orleānas Jaunava sagūstīta!… Žanna d'Arka gūstā!… Francijas Glābēja mums zudusi!" — it kā šie nabaga ļautiņi nevarētu saprast, kā tas var būt, vai kā Dievs to pieļāvis!
Jūs jau zināt, kāda izskatās pilsēta, kad visās mājās izkārti melni sēru karogi, kas sniedzas no jumta līdz pašai zemei. Tad jūs arī zināsiet, kāda izskatījās Tūra un arī daudzas citas pilsētas. Bet vai kāds spētu vārdos izteikt tās skumjas, kas pārņēma Francijas zemnieku sejas? Nē, neviens to nespētu izteikt vārdos; šie nabaga mēmie radījumi arī paši nevarētu jums pateikt; bet bēdas bija skaudras un milzīgas.
24. maijs. Tagad nolaidīsim priekšskaru pār šo dīvaināko, bēdīgāko un brīnumaināko kara drāmu, kāda jebkad norisinājusies pasaules vēsturē. Žanna d'Arka nekad vairs nedosies karagājienos.