Man pietrūkst spēka ilgāk pakavēties pie kaunpilnās vasaras un ziemas, kas sekoja tam laikam, kad Žanna bija kritusi gūstā. Pirmajā laikā es necik neuztraucos, jo cerēju, ka kuru katru dienu dabūšu dzirdēt, ka par Žannu tiks pieprasīta izpirkuma maksa un karalis — nē, ne jau karalis, bet pateicīgā Francija — ar skubu steigsies viņu izpirkt. Pēc karalaika likumiem, viņai nevarēja liegt tiesības tikt atbrīvotai pret izpirkuma maksu. Viņa nebija nemierniece; viņa atradās likumīgā karaklausībā, ar karaļa pavēli iecelta par Francijas armijas virspavēlnieci un arī nebija vainojama nevienā kara sodu likumos paredzētā pārkāpumā; tātad nebija nekāda iemesla viņu paturēt gūstā, ja piedāvātu izpirkuma maksu.
Bet pagāja diena pēc dienas, un neviens nepiedāvāja izpirkuma maksu! Tas šķiet gluži neticami, bet tā ir skaidra patiesība. Vai tas bija šās čūskas Latremuī nopelns, vai viņš būtu klusībā pierunājis karali? Viss, ko mēs zinām, ir tas, ka karalis mēmi klusēja, vilcinājās piedāvāt izpirkuma maksu un arī citādi nemēģināja palīdzēt nabaga meitenei, kas bija tik daudz darījusi viņa labā.
Diemžēl pretējā puse bija daudz rosīgāka. Vēsts, ka Žanna saņemta gūstā, pienāca Parīzē jau otrajā dienā, un apmierinātie angli un burgundieši visu to dienu un nakti skali svinēja uzvaru, atskanot prieka zvaniem un lielgabalu pateicības zalvēm; un otrajā dienā Inkvizīcijas ģenerālvikārs nosūtīja vēstnesi Burgundijas hercogam, pieprasīdams gūstekni izdot baznīcai un nodot tiesai par bezdievību.
Angli bija labi uztvēruši izdevību, un patiesībā rīkojās angļu vara, ne jau baznīca. Baznīca bija tikai akls ierocis vinu rokās; un tas arī bija viegli izskaidrojams: baznīca iespēja ne tikai paņemt Žannai d'Arkai dzīvību, bet arī izgaisināt viņas vareno ietekmi, kāda bija jau viņas vārdam vien, kamēr angli varēja sodīt ar nāvi tikai viņas miesu; tas nebūt nemazinātu viņas slavu, ne ari viņas vārda ietekmi, pat otrādi — ar to tikai viņu uz mūžu padarītu slavenu. Žannai d'Arkai bija visā Francijā tā vienīgā vara, ko angli nebūt nenonicināja, un vienīgā vara, ko tie atzina par tiešām milzīgu. Ja baznīcu izdotos piedabūt tiktāl, ka tā Žannu sodītu ar nāvi vai pasludinātu par bezdievi, atkritēju, raganu un velna apsēstu, nevis Dieva izredzētu, tad angļu vara Francijā atkal varētu būt nodrošināta.
Burgundijas hercogs pagaidām tikai uzklausīja un vēl nogaidīja. Viņam ne prātā nenāca, ka franču karalis vai franču tauta tūliņ nesteigsies un nepiedāvās augstāku cenu, nekā angli bija piedāvājuši. Viņš turēja Žannu gūstā drošā cietoksni un vēl arvien gaidīja nedēļu pēc nedēļas. Viņš bija franču valdnieks un savā sirdī kaunējās viņu pārdot angļiem. Bet, pretēji cerībām, franči vēl arvien nepiedāvāja izpirkuma maksu.
Kādu dienu Žannai bija izdevies lieliski pievilt savu sargu, un viņa ne tikai bija izkļuvuši no sava sprosta, bet arī ieslo- dzījusi tur savā vietā sargu. Bet bēgot viņu bija pamanījis sargkareivis, un viņu notvēra un ar varu atveda atpakaļ.
Tad viņu nosūtīja uz Borevuāru, kur bija vēl drošāks cietoksnis. Tas bija augusta sākumā, un viņa jau bija pavadījusi gūstā vairāk nekā divus mēnešus. Tur viņu ieslodzīja sešdesmit pēdu augsta torņa pašā augšā. Un tur viņa nīka vēl labu laiku — ap trīsarpus mēneša. Un visā šai piecu mēnešu ilgajā smagā gūsta laikā viņa skaidri zināja, ka angļi, aiz baznīcas aizsega slēpdamies, kaulējas par viņu, kā mēdz kaulēties par zirgu vai vergu, un Francija klusē, karalis klusē, un klusē ari visi viņas draugi un labvēli. Jā, tas bija šausmīgi.
Un tomēr, dzirdot, ka Kompjeņa cieši aplenkta un vairs ilgāk nespēs pretoties, bet ienaidnieks paziņojis, ka neatstāšot dzīvu nevienu tās iedzīvotāju, ari bērnus līdz septiņu gadu vecumam, viņa dega nepacietībā steigties tiem palīgā. Saplēsusi savas gultas drānas strēmelēs, viņa sasēja tās kopā un nakti mēģināja nolaisties zemē, bet valgs pārtrūka, viņa nokrita lejā, vārīgi sasitās un trīs dienas nogulēja bez samaņas, nebaudījusi ne piliena dzēriena un ne kumosa ēdiena.
Bet tad mums piesteidzās palīgspēki Vandomas grāfa vadībā, Kompjeņa bija glābta, un aplencēji aizvācās. Burgundijas hercogam tā bija milzīga nelaime. Viņam pietrūka naudas. Nu bija visai izdevīgs laiks no jauna piedāvāt izpirkuma maksu par Žannu d'Arku. Angli nosūtīja pie viņa franču bīskapu — uz mūžiem ar kauna zīmogu apzīmogoto Pjēru Košonu no Bovē. Viņam, ja izdotos, bija apsolīta brīvā Ruānas virsbīskapija. Viņš pieprasīja sev arī baznīcas tiesas vadību, kad tiesās Žannu, jo kauja, kur viņa tika saņemta gūstā, bija norisinājusies viņa bīskapijas robežās.
Tolaik parastā karagūstekņu izpirkuma maksa karaļnama prinčiem bija desmittūkstoš mārciņu zeltā, tas ir, sešdesmit viens tūkstotis simtdivdesmit pieci franki, un, kā paši redzat, summa bija skaidri noteikta. Tā bija pieņemama, ja to piedāvātu; to nemaz nevarēja noraidīt.
Košons šo naudu piedāvāja angļu vārdā — piesolīdams izpirkuma maksu, kāda pienācās tikai karaļnama prinčiem. Tas skaidri rāda, cik augstu angli vērtēja viņas ietekmi. Un par šo summu Žannu d'Arku, Francijas Glābēju, ari pārdeva; un pārdeva viņas ienaidniekiem, viņas tēvijas ienaidniekiem — ienaidniekiem, kas veselu gadsimtu bija minuši Franciju kājām, to vārdzinājuši, izsmējuši un apkaunojuši, ienaidniekiem, kas jau gadiem ilgi bija aizmirsuši skatīt frančus sejā, aci pret aci, jo palaikam bija paraduši tikai redzēt to muguras, kad tie bēga, pārdeva ienaidniekiem, kurus viņa bija pieveikusi, kuriem viņa atkal bija mācījusi cienīt franču drosmi, šo drosmi, ko viņa no jauna bija ar savu iedvesmu modinājusi franču sirdis, pārdeva ienaidniekiem, kas tīkoja pēc viņas dzīvības, labi zinādami, ka viņa vienīgā vēl spēj glābt Franciju un aizturēt angļus viņu uzvaras gājienā. Franču princis viņu pārdeva franču baznīckungam, un franču karalis un franču tauta mēmi to pieļāva un savā nepateicībā nebilda ne vārda.
Un viņa — ko viņa teica? Viņa nekā nepārmeta. Viņa bija pārāk diža un cēla, lai ko teiktu — viņa taču bija Žanna d'Arka, un līdz ar to arī viss ir pateikts.
Viņas karagaitas bija nevainojamas. Šajā ziņā viņai nekā nevarēja pārmest, saukt viņu pie atbildības. Tāpēc vajadzēja atrast citu iemeslu, un tādu, kā redzēsim, arī atrada. Baznīckungiem vajadzēja viņu tiesāt par ticības noziegumiem. Un, ja arī neviens tāds nebija atrodams, tad tādu vajadzēja izgudrot. Par to parūpēties bija uzdots šim negantniekam Košonam.
Tiesai izraudzīja Ruānu. Tā atradās, kā teikt, angļu ieņemto apgabalu pašā sirdī; tās iedzīvotāji jau bija tik daudzu paaudžu laikā atradušies angļu varā, ka zaudējuši gandrīz visu francisko, izņemot vienīgi valodu. Pilsētu apsargāja spēcīgs angļu karaspēks. Žannu tur pārveda ap 1430. gada decembra beigām un ieslodzīja tumšā sprostā. Jā, sprostā, un viņai, kurā mājoja tik brīvs gars, pat uzlika rokām važas.
Bet Francija vēl klusēja. Kā tas bija izskaidrojams? Manuprāt, tam bija tikai viens vienīgs izskaidrojums. Jūs atcerēsieties, ka tajos brīžos, kad Žanna nebija franču karaspēka priekšgalā, tas nekad neuzbruka, bet piesardzīgi atturējās, bet, kad viņa to vadīja, tas visu paņēma ar joni, kamēr vien redzēja priekšgalā viņas gaišās bruņas vai viņas karogu; un ikreiz, kad viņa pakrita ievainota, vai arī kāds palaida baumu, ka viņa kritusi — kā tas bija pie Kompjeņas — karaspēkā tūliņ radās sajukums, un tas glābās, nekārtībā bēgdams. Varēja secināt, ka pašā karaspēkā nebija notikusi nekāda radikāla pārmaiņa; būtībā frančus vēl arvien nomāca daudzo paaudžu laikā piedzīvoto neveiksmju bailes, kā arī savstarpēja neuzticība līdz ar iedzimtu neuzticību augstākajiem armijas vadoņiem, kas viņus visu laiku bija tikai vīluši un nodevuši — jo vinu karali visu laiku bija nodevuši savus lielākos vasaļus un savus ģenerālus, un tie savukārt nodeva savu valdnieku un ari viens otru, kam vien pagadījās. Kareivji juta, ka uz Žannu var pilnīgi paļauties, un tikai uz viņu vienīgo. Līdz ar viņu tagad viss bija zaudēts. Viņa bija kā saule, kas atkausēja ledū sastingušo straumi un lika tai aiztraukt palos; šai saulei norietot, tā tagad atkal sastinga ledū: un armija un visa Francija atkal pārvērtās dzīvā mironī, kas vairs ne domāja, ne cerēja, ne arī ko vēlējās vai kur tiecās.