Ar savu ievainojumu es savārgu diezgan ilgi, līdz pat oktobra pirmajai pusei; tad laiks kļuva vēsāks, un es atkal atguvu spēkus un dzīves sparu. Visu šo laiku dzirdēja klīstam baumas, ka karalis taisoties izpirkt Žannu. Es tam ticēju, jo biju jauns un vēl neapzinājos, cik zemiska iedaba ir nožēlojamam cilvēka dzimumam, kas pats par sevi ir cēlās domās un par sevi tik pārliecināts, ka šķiet daudz pārāks par citām dzīvnieku sugām.
Oktobrī jau biju tiktāl atspirdzis, ka varēju piedalīties divās sadursmēs — otrajā, 23. oktobrī, mani no jauna ievainoja. Man vairs nebija laimes, kā paši redzat. 25. oktobra naktī aplencēji aizvācās, un, izmantojot sajukumu un steigu, ienaidniekam bija izbēdzis un sveiks un vesels Kompjeņā ieradās kāds gūsteknis, kas klibodams un gluži bāls un satraukts drīz vien iesteidzās manā istabā.
„Ko? Tu dzīvs? Noēl Rengeson!"
Tas patiesi bija Noēls Rengesons; kā jau varat noprast, tā bija visai priecīga sastapšanās; un arī tikpat bēdīga, cik priecīga. Žannas vārds mums abiem spriedās kaklā. Balss atteicās paklausīt. Mēs teicām „viņa", „viņai", labi zinādami, ko ar to domājām, bet viņas vārdu nespējām izrunāt.
Mēs runājām par viņas tuvākajiem pavadoņiem. Vecais d'Olons, ievainots un gūstā saņemts, vēl arvien atradās Žannas tuvumā un ar Burgundijas hercoga īpašu atļauju viņu apkalpoja. Ar Žannu apgājās samērā labi, kā jau pienācās viņas kārtai un godīgā kaujā saņemtam karagūsteknim. Un, kā zināms, tā bija arī turpmāk, līdz viņa krita šā sātana padēla rokās, kāds bija Pjērs Košons, Bovē bīskaps.
Noēls nevarēja vien beigt cēli slavēt un sirsnīgā nožēlā atcerēties mūsu veco, lielīgo milzi karognesēju, kas tagad bija slēdzis acis uz mūžu un uz visiem laikiem izcīnījis savas patiesās un iedomātās kaujas, līdz beidzamajam pildīdams savu pienākumu un piedzīvodams varonīgu nāvi kaujas laukā.
„Un iedomājies, kāda viņam bija laime!" Noēls iesaucās ar asarām acīs. „Viņš arvien bija īsts laimes bērns! Laime viņam sekoja visur jau kopš pašas mazotnes un pavadīja viņu tiklab karalaukā, kā arī parastajā dzīvē; viņš visur bija ieredzēts, visur viņu aptecēja un apskauda; vienmēr viņam bija izdevība izdarīt ko izcilu, un viņš arī arvien to izdarīja; sākumā viņu dēvēja par Paladīnu tikai pa jokam, bet vēlāk viņu tā godināja jau visā nopietnībā, jo viņš godam bija to pelnījis; un beigās — tavu augsto laimi, kāda vien sasniedzama — viņš krita kaujas laukā! Krita pilnā bruņutērpā; krita, uzticīgi pildīdams savu pienākumu, neizlaizdams no rokām karogu; krita — ak, iedomājies tikai — Žannai vēl beidzamo reizi viņu atzinībā uzlūkojot! Viņš iztukšoja slavas kausu līdz beidzamajam pilienam un priecīgs iegāja mūžībā, laimīgā kārtā vairs nepiedzīvojis to postu, kāds nāca pēc tam. Kāda laime, kāda laime! Un mēs? Ko mēs esam nogrēkojušies, ka vēl esam dzīvi? Arī mēs taču bijām līdz ar viņu godam pelnījuši laimīgu nāvi karalaukā."
Un tad viņš teica:
„Viņi paņēma svēto karogu, ko Paladīns vēl turēja savā sastingušajā miruša cilvēka rokā, un aiznesa to, jo tas viņiem bija pats dārgākais guvums tūliņ pēc pašas dižās gūsteknes, kurai šis karogs piederēja. Bet tagad viņiem tā vairs nav. Pirms mēneša, likdami ķīlā savas dzīvības, mēs ar abiem mūsu lāga puišiem bruņiniekiem, kas arī bija gūstā, to noza- gām un, izmantojot drošus palīgus, kam varēja uzticēties, nogādājām to Orleānā, kur tas tagad sveiks un neskarts uz visiem laikiem glabājas mantnīcā."
Man bija milzīgs prieks to dzirdēt. Kopš tā laika, kad 8. maijā katru gadu ierodos Orleānā un man kā vecam, dārgam viesim — pēc Žannas brāļu nāves — ierāda pirmo goda vietu dzīrēs un gājienos, esmu bieži redzējis šo karogu. Tā arī tas tur paliks uz mūžiem, gadu tūkstošiem, un franču mīla to sargās, kamēr būs kaut karoga skrandiņa pāri palikusi. [8]
Divas vai trīs nedēļas pēc šās sarunas mūs kā zibens spēriens pārsteidza negaidītā ziņa, ka Žanna d'Arka pārdota angļiem! Un mēs sastingām aiz šausmām.
Ne mirkli mums pat sapnī nebija rādījies, ka tā varētu notikt. Mēs vēl bijām jauni, kā redzat, un nepazinām cilvēka dabu, kā jau agrāk teicu. Mēs tā lepojāmies ar savu dzimteni un tik loti bijām pārliecināti par viņas cēlumu, augstsirdību un pateicību. Uz karali mēs daudz nepaļāvāmies, bet uz Franciju gan visā pilnībā. Visi zināja, ka daudzās pilsētās patriotiskie baznīckungi dodas pie tautas, to skubinādami ziedot naudu, mantu un īpašumus, lai izpirktu Dieva sūtīto glābēju. Un mums nebija ne mazāko šaubu, ka vajadzīgo naudu arī savāks.
Bet tagad visam beigas. Nu mums bija pienākuši rūgti laiki. Debesis šķita sērās tītas; mūsu sirdīs vairs nemājoja prieks. Vai gan man blakus patiesi bija agrākais Noēls Rengesons, savā laikā tik jautras dabas puisis, kas visu savu dzīvi aizvadīja jokodams un vairāk elpas izšķieda smieklos, nekā elpu vilkdams? Nē, nē; tas vairs nebija tas Noēls, kādu viņu agrāk pazinu. Tagad viņa sirds bija aizlauzta. Viņš klīda, skumju mākts un izklaidīgs, it kā būtu miega varā; viņa smieklu avots bija apsīcis uz visiem laikiem.
Tā arī bija labāk. Arī mana dvēsele bija nomākta, un mēs abi bijām gluži līdzīgi bēdubrāli. Viņš mani cītīgi kopa, kad nedēļām ilgi biju nevarīgs, un beidzot janvārī jau biju diezgan atspirdzis, lai varētu staigāt.
Tad viņš teica:
„Vai tagad iesim?" „Jā."
Mums nemaz nevajadzēja tuvāku paskaidrojumu. Mūsu sirdis bija Ruānā, un mēs tur gribējām arī paši nokļūt. Viss, kas mums dzīvē bija dārgs, atradās tur, tajā cietoksnī. Mēs viņai nekādi nespējām līdzēt, bet zinājām, ka vismaz jutīsim zināmu mierinājumu, ja būsim viņas tuvumā, elposim to pašu gaisu, ko viņa elpo, un ik dienu redzēsim akmens sienas, aiz kurām viņa ieslodzīta. Ja nu arī mūs tur ieslodzītu? Labi, mēs darīsim, ko varēsim, un lai liktenis un laba veiksme panāk turpmāko.
Un tā mēs devāmies ceļā. Mūs loti pārsteidza pārmaiņas, kas bija vērojamas visā zemē. Likās, ka nu varam netraucēti iet visur, kur vien acis rāda, nebaidoties, ka mūs kāds aizskars vai apdraudēs. Kad Žanna bija karā, visur valdīja zināms satraukums un bailes; bet tagad, kad viņa bija gūstā, bailes šķita izgaisušas. Neviens no jums nebaidījās, nevienu jūs neuztraucāt, nevienam jūs nerūpējāt, ne arī kāds gribēja zināt, kas jūs esat un ko jūs darāt; it visur mājoja vienaldzība.
Tad mēs nolēmām turpināt ceļu uz priekšu pa Sēnas upi, jo sauszemes ceļojums būtu mūs pārāk nogurdinājis. Tā mēs ar laivu nokļuvām jūdzes atstatumā no Ruānas. Tur izkāpām krastā; nevis kalna pusē, bet otrajā, kur līdzens kā dēlis. Neviens nevarēja iekļūt pilsētā, ne ari aiziet no tās nepamanīts, un ikvienu apturēja un iztaujāja. Vini baidījās, ka kāds varētu mēģināt atbrīvot Žannu vai kā citādi viņai palīdzēt.
Mūs tas nebiedēja. Apmetāmies klajumā kādā zemnieku ģimenē un nodzīvojām veselu nedēļu, palīdzēdami viņiem darbos, par atlīdzību saņemdami brīvu dzīvokli un uzturu; šajā laikā ar viņiem stipri iedraudzējāmies. Mēs arī dabūjām zemnieku drēbes un valkājām tās. Kad bijām ar viņiem tuvāk iepazinušies un jau iemantojuši viņu uzticību, sapratām, ka viņu sirdis klusībā pukst Francijai. Tad atklāti viņiem visu pateicām, un viņi bija gatavi mums palīdzēt, cik vien viņu spēkos. Mūsu plāns bija drīz vien izdomāts un arī diezgan vienkāršs. Mums ar viņiem kopā bija jādzen avju pulciņš uz pilsētas tirgu. Kādā rītā, vienmuļi līņājot lietum, rīta agrumā devāmies ceļā un netraucēti tikām cauri bīstamajiem pilsētas vārtiem. Mūsu draugiem savukārt pilsētā bija draugi, kas dzīvoja virs neliela vīnu veikaliņa lielā, vecā celtnē kādā šaurā ieliņā, kas ved lejup no katedrāles līdz upes krastam, pie viņiem tad arī apmetāmies; bet otrā dienā mūsu draugi slepus atgādāja mūsu drēbes un citu mantību. Ģimene, kurā bijām apmetušies — tie bija Pjeroni — sirdī juta līdzi frančiem, un mums viņiem nebija nekas slēpjams.