Man vajadzēja kaut kā nopelnīt iztiku sev pašam un arī Noēlam; kad Pjeroni uzzināja, ka es protu rakstīt, viņi manā labā aizlika vārdu pie viņu biktstēva, un tas man izgādāja vietu pie labsirdīgā baznīckunga Manšona, kam bija lemts būt galvenajam rakstvedim lielajā Žannas d'Arkas prāvā, līdz kurai vairs bija atlicis pavisam maz laika. Tā nu bija visai dīvaina vieta — būt rakstveža palīgam — un ari bīstama, ja nāktu gaismā mana pagātne un manas simpātijas. Bet tur nebija nekādu lielo briesmu. Manšons būtībā juta līdzi Žannai un nebūtu mani nodevis, un arī mans vārds mani nenodotu, jo biju atmetis savu uzvārdu un paturējis tikai kristīto vārdu, kā tas mēdza būt pie zemākas kārtas ļautiņiem.
Visu janvāri un vēl februāri cītīgi palīdzēju Manšonam viņa darbā, un man bieži gadījās būt ar viņu kopā citadelē — tas ir, tai pašā cietoksnī, kurā bija ieslodzīta Žanna, kaut arī netiku bijis tai tornī, kur viņa bija ieslodzīta, un tā arī viņu neredzēju.
Manšons man izstāstīja visu, kas bija noticis, pirms ieradāmies Ruānā. Kopš Žanna pārdota angļiem, Košons visu laiku bija meklējis tiesnešus, kam vajadzēja pazudināt Jaunavu, un nedēļām ilgi pūlējies šajā nožēlojamajā darbā. Parīzes universitāte atsūtījusi viņam vairākus augsti mācītus, spējīgus un uzticamus Dieva vārda kalpus, kam varētu uzdot šo lietu; un arī viņš pats savācis vairākus līdzīgi noskaņotus slavenus rakstu mācītājus, līdz varējis sastādīt milzīgu tiesas padomi, kurā bija savs pussimts plaši pazīstamu slavenību. Tie visi bija ar franciskiem vārdiem, bet ar sirdi un dvēseli turējās angļu pusē.
No Parīzes atsūtīja arī kādu augstāku inkvizīcijas ierēdni, jo apsūdzētā bija formāli tiesājama pēc inkvizīcijas likumiem; bet tas bija gadījies godprātīgs un taisnīgs virs un atklāti pateicis, ka lieta nemaz neesot tiesas kompetencē, un arī atteicies tajā piedalīties; tikpat godīgi un taisnīgi atrunājās divi vai trīs citi tiesneši.
Inkvizitoram bija taisnība. Lieta, ko tagad ierosināja, būtībā jau labi sen bija iztiesāta Puatjē, un spriedums bijis labvēlīgs Žannai. Turklāt toreiz tā bija augstāka tiesa, jo to vadīja Reimsas virsbīskaps, kas bija arī paša Košona metropolīts. Tātad zemāka tiesa, kā redzat, nekautrīgā kārtā gatavojās pārspriest lietu, ko jau bija iztiesājusi augstāka tiesa ar lielāku autoritāti. Vai varat to iedomāties? Patiesībā lietu nemaz nevarēja tiesā no jauna ierosināt. Un Košonam vairāku iemeslu dēļ nemaz nebija tiesības uzņemties tiesas vadību: Ruāna neatradās viņa bīskapijā, Žanna nebija apcietināta savā dzīvesvietā Domremī, un, beidzot, tiesnesis pats bija atklāts Žannas ienaidnieks; tādēļ nebija vina kompetencē tiesāt Žannu. Un tomēr viņam izdevās apiet visas šīs grūtības. Ruānas apgabala kapituls, kaut arī pretojās, beigās pakļāvās spiedienam un izdeva Košonam attiecīgu pilnvaru. Inkvizitoram vairs nevarēja būt formāla iebilduma, un tagad viņam atlika tikai padoties.
Tādā kārtā mazgadīgais angļu karalis savu pārstāvju personā nodeva Žannu tiesai, kaut arī ar zināmu noteikumu: ja tiesa viņu attaisnotu, tad viņa nododama atpakaļ karalim!
Ak, mīļie, kā vairs varēja glābties nabaga nevarīgais bērns, ko visi bija pametuši likteņa varā? Jo viņa bija nevarīga līdz aizkustinājumam. Viņa bija ieslodzīta tumšā cietumā, ko dienu un nakti apsargāja pusducis rupju un mežonīgu kareivju, kas ik brīdi uzraudzīja viņas sprostu, jo viņu pat bija ievietojuši sprostā — tērauda sprostā, kur viņu pie gultas saistīja važas, kas apņēma viņas kaklu, rokas un kājas. Tuvumā nebija neviena pazīstama cilvēka, ko viņa būtu agrāk redzējusi; un nebija arī nevienas sievietes. Jā, tā bija pilnīga nevarība.
Žannu bija pie Kompjeņas saņēmis gūstā kāds Luksem- burgas Jāņa vasalis, un tas ari bija viņu pārdevis Burgundijas hercogam. Un šim pašam luksemburgietim netrūka kauna, lai nāktu un aplūkotu Žannu viņas sprostā. Viņš ieradās ar diviem angļu grāfiem — Vorviku un Stefordu. Un luksemburgietis izrādījās īsts čūska. Viņš mēģināja iegalvot Žannai, ka viņu atlaidīšot brīvībā, ja viņa apsolīšot nemūžam vairs nekarot ar angļiem. Viņa bija gan jau ilgi vārguši savā sprostā, taču nebūt vēl nebija zaudējusi savu možo garu. Viņa tam nikni atbildēja: „Dieva vārds, tu mani izsmej. Es labi zinu, ka tu to nevari, ne arī to darītu."
Viņš vēl neatlaidās. Tad Žannā pamodās viņas kareivja lepnums, viņa pacēla savas saistītās rokas un paskandināja važas, teikdama:
„Skaties! Šīs rokas gan labāk zinās, kas mani sagaida. Es zinu, ka angļi gatavojas mani nobendēt, jo viņi domā, ka, mani nogalinot, iegūs Francijas karaļtroni. Bet tā nebūs. Kaut arī viņu būtu simtiem tūkstošu, to viņi nekad nedabūs."
Stefordam tas bija skaudrs izaicinājums, kas viņu varen saniknoja, un viņš — tikai iedomājieties — būdams brīvs, spēcīgs vīrs, iekām viņa bija tikai važās kalta un nevarīga meitene, izrāva no maksts savu dunci un metās viņai virsū, gribēdams to nogalināt. Bet Vorviks vēl īstā brīdī viņu sagrāba un atrāva atpakaļ. Vai gan viņai bija mirt tādā nāvē? Ļaut viņai nomirt šķīstai un neaptraipītai? Tad jau viņa būtu visas Francijas svētā, un franču tauta visi kā viens celtos un pēc viņas ierosmes sev izcīnītu uzvaru un brīvību. Nē, viņa bija taupāma citādai nāvei.
Lielā tiesas diena tuvojās. Vairāk nekā divus mēnešus Košons bija visur vācis un meklējis kaut mazāko liecību vai aizdomu kripatu, ko varētu izmantot Žannas apsūdzībai, un rūpīgi novērsis katru liecību, kas varētu nākt viņai par labu. Viņa rīcībā bija neierobežota vara un visi iespējamie līdzekli apsūdzībai, un viņš tos arī visus lika lietā.
Bet Žannai nebija neviena aizstāvja, kas par viņu rūpētos, un viņa bija ieslodzīta četrās akmens sienās, nebija pat neviena drauga, kam viņa varētu lūgt palīdzību. Tāpat viņa nevarēja dabūt nevienu liecinieku savā labā; viņi visi bija tālumā, zem franču karoga, un te taču bija angļu tiesa; ja vien viņi parādītos pie Ruānas vārtiem, tos tūliņ sagrābtu un pakārtu. Nē, pašai gūsteknei bija lemts būt vienīgajai lieciniecei — tiklab apsūdzībā, kā ari aizstāvībā, — un, pirmo tiesas sēdi atklājot, viņai jau iepriekš bija nolemts nāvessods.
Kad viņa uzzināja, ka visi tiesnešu amatam izraudzītie baznīckungi ir angļu pusē, viņa lūdza taisnības labad tiesā iekļaut līdzīgu skaitu franču partijas baznīckungu. Košons tikai pasmīnēja, kad dzirdēja viņas lūgumu, un pat neatzina, ka viņai jāatbild.
Pēc baznīcas likumiem — jo viņa vēl nebija pilngadīga — viņai bija tiesības pieaicināt sev aizstāvi, kas uzņemtos vadīt viņas lietu, dotu viņai padomu, kā atbildēt uz jautājumiem, un norādītu uz apsūdzības lamatām. Viņa, domājams, nezināja, ka viņai tādas tiesības, jo nebija neviena, kas viņai to pateiktu; bet viņa tomēr to lūdza. Košons noraidīja viņas lūgumu. Viņa vēl neatlaidās un lūdza no jauna, atsaukdamās uz savu pieredzes trūkumu, un teica, ka viņa vēl esot tik jauna un nekā nejēdzot sarežģītajās tiesas lietās un likumos. Košons vēlreiz noraidīja viņas lūgumu un teica, lai tiekot ar visu galā, kā pati zinot. Ak, viņam sirds vietā bija ciets akmens.
Košons sagatavoja apsūdzību. Tas bija sīks apvainojumu saraksts, par ko tiesai vajadzēja izdarīt savus secinājumus. Bet vai tie bija apvainojumi? Patiesībā tikai aizdomu un baumu saraksts. Tajā viņu apvainoja, balstoties uz aizdomām, it kā viņa būtu bezdieve, burve un vēl citādi noziegusies pret kristīgo ticību.
Pēc baznīcas likumiem, tiesa nevarēja sākties, iekām nebija tuvākas ziņas par apsūdzētās agrākajām gaitām un raksturu; un šīs ziņas katrā ziņā bija kā nepieciešama sastāvdaļa, kas pievienojama apsūdzībai. Atcerieties, pirms Puatjē tiesas arī vispirms ievāca tuvākas ziņas. Un tagad viņi atkal ķērās pie jaunu ziņu vākšanas. Uz Domremī nosūtīja kādu baznīckungu. Tur tas, visus viņas kaimiņus apstaigādams, ievāca sīkas ziņas par Žannas pagātni un viņas raksturu un atgriezās ar noteiktu atsauksmi. Lieta nu bija gluži skaidra. Izmeklētājs paziņoja, ka Žannas raksturs visādā ziņā izrādījies tāds, „kādu varētu vēlēties arī savai miesīgai māsai". Atsauksme tātad bija uz mata līdzīga tai atsauksmei, kādu savā laikā tika devusi Puatjē tiesa. Žannas raksturs šai ziņā droši varēja izturēt jebkuru pārbaudījumu.
Šī atsauksme, jūs teiksiet, bija svarīgs atbalsta punkts Žannai; jā, tāda tā arī būtu, ja vien ieraudzītu dienasgaismu; bet Košons bija nomodā, un tiesas dienā tā apsūdzības rakstā vairs nebija atrodama. Kas to zināja, uzskatīja par prātīgāku netaujāt, kur šī atsauksme palikusi.
Varēja domāt, ka Košons jau visu sagatavojis tiesai. Taču nē, viņš izgudroja vēl kādu jaunu nelietību, ar ko viņu pazudināt, un tā bija Žannai tieši nāvējoša.
No Parīzes universitātes sūtīto augsto tiesnešu vidū bija arī kāds baznīckungs, vārdā Nikolajs Luazelērs. Tas bija augumā stalts, pēc ārienes tīkams, nopietns, valodā visai lēnīgs, pieklājīgs un vēlīgs vīrs. Arēji viņā nebija ne mazākās ļaunprātības vai viltus, un tomēr tas bija caur un cauri viltnieks un liekulis. Viņu bija pārģērbuši kurpnieka drēbēs un nakti ielaiduši pie Žannas viņas sprostā; viņš bija uzdevies par viņas tautieti un viņai paziņojis, ka sirdī jūtot līdzi frančiem un esot priesteris. Viņa, protams, bijusi priecīga, ieraugot savu tautieti, kas viņai atgādinājis viņas dārgās dzimtenes kalnus un lejas; un vēl laimīgāka bijusi, uzzinot, ka viņš ir baznīckungs, kam varēs atvieglot sirdi grēksūdzē, jo tā viņai bija dārgāka par dienišķo maizi un dzīvību, un to viņai tik ilgi bija lieguši. Viņa šim viltniekam atklājusi visu savu sirdi, bet viņš savukārt devis viņai padomu tiesas dienai; tas viņu katrā ziņā būtu neglābjami pazudinājis, ja vien viņu nepasargātu viņas pašas iedzimtais skaidrais prāts.
Jūs teiksiet, kāda gan šim viltum nozīme, ja grēksūdzes noslēpums ir svēts noslēpums un nav nevienam tālāk atklājams? Tas tiesa, bet iedomājieties, ja to būtu dzirdējis kāds cits. Šo citu taču nekas nesaista ar grēksūdzes noslēpumu. Nu, un tā arī bija noticis. Tālredzīgais Košons bija licis izurbt sienā caurumu, pieplacis ar ausi pie cauruma un visu dzirdējis. Patiesi, top nelabi, to iedomājoties. Pat grūti saprast, kā varēja tā apieties ar nabaga bērnu. Viņa taču nebija viņiem nekā ļauna darījusi.