Otrdien, 20. februārī, vakarā sēžot pie darba, ko man bija uzdevis mans saimnieks, viņš ienāca istabā gluži noskumis un teica, ka tiesu nolemts sākt otrā rītā astoņos, un man vajadzēšot sagatavoties viņam palīdzēt.
Beidzamajā laikā biju gaidījis šo vēsti ik baltu dienu; bet trieciens tomēr bija visai smags, un man aizrāvās elpa un uznāca drebuli. Kamēr to vēl nezināju, es laikam, pats neap- jauzdams, biju visu laiku vēl gaidījis, ka beidzamajā mirklī kas notiks un apturēs ievadīto tiesas gaitu: varbūt pilsētas vārtos pēkšņi parādīsies Lagīrs ar saviem velna pilnajiem jātniekiem; varbūt pats Dievs apžēlosies un ņems viņu savā varenajā aizgādībā. Bet tagad… tagad vairs nebija nekādu cerību.
Tiesa bija nolikta kā atklāta sēde cietokšņa baznīcā. Un tā nu es noraizējies devos pie Noēla, lai viņš rīta agrumā ir kājās un ieņem sev vietu. Tā viņam vēlreiz būtu lemts redzēt mums tik dārgo seju, ko abi bezgalīgi dievinājām. Turp ejot un arī atpakaļceļā man visu laiku vajadzēja spraukties cauri angļu kareivju un angliski noskaņotu franču pilsoņu pūlim, kas skali trokšņoja un runāja par gaidāmo notikumu. Vairākkārt izskanēja piezīmes, kam piebalsojās cietsirdīgi smiekli.
„Resnais bīskapelis beidzot panācis savu, un viņš saka, ka tagad likšot tai raganai dejot uz karstiem ķieģeļiem, un ilgi viņa vairs nedejošot."
Bet vietām redzēju sejās arī līdzjūtību un nožēlu, un ne vienmēr tie bija franči, kuros to saskatīju. Angļu kareivjiem Žanna iedvesa bailes, bet tie arī apbrīnoja viņas lielos veikumus un nepiekāpīgo garu.
Otrajā dienā mēs ar Manšonu piecēlāmies agri no rīta; kad nonācām līdz cietoksnim, tur jau drūzmējās laužu bari. Arī baznīca bija pilna, un sardze vairs nelaida tajā nevienu, izņemot amatpersonas. Mēs ieņēmām sev ierādītās vietas. Uz paaugstinājuma atradās tiesas priekšsēdētājs, Košons, Bovē bīskaps savā svinību tērpā, bet viņam priekšā rindās sēdēja augstā tiesa — piecdesmit pazīstamu baznīckungu, augsti mācīti un izglītoti vīri ar zinātnieku ārieni, viņi visi bija rūdīti punktuālisti un kazuistiķi un lieliski prata izlikt lamatas nemākuļiem un vientiešiem. Kad paskatījos uz šo likum- pratēju armiju, kas te bija sapulcināti tikai viena vienīga sprieduma dēļ, un kad iedomājos, ka Žannai gluži vienai viņu priekšā jāaizstāv savs vārds un sava dzīvība, negribot pats sev jautāju — ko gan nabaga zemnieku meitene, kurai nav nekādas izglītības un kurai ir tikai deviņpadsmit gadu, iesāks tik nevienādā cīņā; un sirds man pamira un pagura aiz bēdām. Es no jauna paskatījos tuklajā virssoģl, kas sēca un pūta savā tronī, vēderam ceļoties un plokot līdz ar katru elpas vilcienu, un, kad ievēroju vina trīs zodus, kas krokām nokarājās pakaklē, kā arī vina zilgansārto, kārpaino seju, vina riebīgo, kālim līdzīgo degunu un viņa saltās un ļaunās acis, tad, redzot šo kustoni, par ko liecināja ik sīkums viņa ārienē, man vēl vairāk sažņaudzās sirds. Un, kad turklāt vēl bija redzams, ka viņš iedveš visiem bailes un ikviens tūliņ savelkas un sastingst savā sēdeklī, tiklīdz viņš uz kādu paskatās, manī izgaisa pēdējais cerības stariņš, kas vēl bija atlicis.
Viena vieta vēl bija tukša, un tā arī bija vienīgā visā tiesas telpā. Šī vieta bija pie pašas sienas un visiem labi saredzama. Tur bija nolikts mazs koka soliņš bez atzveltnes, un tas atradās mazliet savrup un uz paaugstinājuma. Abās pusēs paaugstinājumam stāvēja pa liela auguma kareivim, kas bija pilnā bruņutērpā, ar bruņucepuri, krūšu bruņām un tērauda cimdiem, un tikpat nekustīgi kā viņu āvas; bet uz paša sola vēl neviens nebija nosēdināts. Es ar skumjām vēros šai mazajā solā, jo zināju, kam tas nolemts; to ieraugot, atcerējos augsto tiesu Puatjē, kur Žanna sēdēja uz līdzīga sola un mierīgā garā izcīnīja savu lielo divkauju ar pārsteigtajiem baznīcas un parlamenta doktoriem, līdz beigās guva uzvaru un, jūsmīgi sumināta, devās savā slavas gājienā, kas viņas vārdu uz mūžiem ierakstījis visas pasaules vēsturē.
Tolaik viņai vēl bija septiņpadsmit gadu, un cik viņa bija jauka un liega, cik mīlīga un nevainīga, cik tīkama un daiļa! Jā, tie toreiz bija skaisti laiki! Tas nemaz nebija tik sen — jo tagad viņai bija tikko deviņpadsmit — bet ko viņa nebija kopš tā laika pieredzējusi un kādus brīnumus šai laikā paveikusi!
Bet tagad — ak, tagad viss bija citādi. Viņa nīka tumšā cietumā, kur bija pavadījusi jau gandrīz trīs ceturtdaļas gada bez saules gaismas un svaiga gaisa, neredzot tuvumā nevienas draudzīgas sejas, kaut gan bija radīta saulei un brīvībai, līdzīgi putniņiem un citai dzīvībai, kas brīvi klaiņo klajā laukā. Tagad vina, protams, būs novārgusi un nonīkuši savā ilgajā gūstā, un viņas spēki būs izsīkuši, varbūt viņa būs ari izmisusi, zinādama, ka vairs nav nekādas cerības glābties. Jā, nu viss bija mainījies.
Visu laiku apkārt dzirdēja klusas čalas un sarunas, čaukstēja drēbes, ļaudis nepacietībā švlkāja grīdu, un tiesas telpā valdija nepārtraukts troksnis. Bet tad pēkšņi atskanēja:
„Vietu apsūdzētajai!"
Man aizrāvās elpa. Sirds sāka pukstēt straujāk. Un acumirkli visi apklusa, telpā iestājās dziļš klusums. Vairs nedzirdēja ne skanas; un klusums jau gūlās kā smagums; likās, tas tūliņ nospiedis. Visu sejas bija pievērstas durvīm, un tas ari bija saprotams, jo ļaudis pēkšņi apzinājās, ka tūliņ vaigu vaigā ieraudzīs to brīnumu, kas līdz tam viņiem bija tikai skaņa un vārds ar pasaules slavu.
Viss tālāk norisinājās mēmā klusumā. Tad tālumā, akmens gaiteni, atskanēja dobja žvadzoņa, kas nāca arvien tuvāk; tur žvadzēja važas, kurās bija iekalta Žanna d'Arka, Francijas Glābēja!
Man noreiba galva; viss man apkārt sāka griezties un virpuļot. Ak, ari es tagad visu apzinājos visā drausmīgajā pilnībā.