Dodu jums savu godavārdu, ka nedomāju sagrozīt ne mazāko sīkumu šās nožēlojamās tiesas sēdes aprakstā. Nē, es jums to patiesīgi atstāstīšu visos sīkumos, gluži kā abi ar Manšonu ik dienas to ierakstījām tiesas sēdes protokolā un kā ikviens varēs pats pārliecināties kurā katrā iespiestajā vēstures grāmatā. Šai ziņā tikai ar to starpību, ka, ar jums runājot, es paturēšu tiesības tuvāk paskaidrot atsevišķus tiesas gaitas momentus, jo pats tos vēroju, lai jūs varētu labāk saprast un iegaumēt; turklāt apstāšos arī pie dažiem atsevišķiem faktiem, kam biju aculiecinieks un kas, manuprāt, diezgan svarīgi, kaut arī tiesas sēžu protokolos nav ierakstīti, jo tur tiem nebūtu bijusi nekāda īpaša nozīme. [9]
Bet tagad turpināšu savu stāstījumu no tās vietas, kur to pārtraucu. Mēs tātad dzirdējām gaitenī skanam važas, kurās bija iekalta Žanna d'Arka; viņa tuvojās.
Un tad viņa parādījās; visa telpa nodrebēja, un bija dzirdamas smagas elsas. Dažus solus aiz viņas sekoja divi sargi. Viņa nāca ar noliektu galvu un lēnā gaitā, jo bija novārgusi un tikko spēja panest savas smagās tērauda važas. Viņa bija tērpusies vīriešu drēbēs, melnā vilnas ģērbā, un tas bija īsts sēru tērps, kurā nebija nevienas priecīgākas krāsas. Viņas plecus un krūtis sedza plata krokota tās pašas melnās drānas apkakle; piedurknes līdz elkoņiem bija platas, bet tālāk cieši apņēma apakšdelmus; kājās bija šauras bikses ar platu dibenu, kas sniedzās līdz važās kaltajām potītēm.
Pusceļā uz savu solu viņa apstājās tieši tai vietā, kur pa logu iespīdēja spožs saules staru kūlis un lēnām pacēla seju augšup. Ļaudis atkal nodrebēja! — tā bija bāla, gluži sniega baltumā, un tā likās vēl baltāka, jo kontrastēja ar koši melno tērpu. Tā bija tik liega, skaidra un jaunavīga, neticami daiļa, bezgalīgi skumja un maiga. Bet mīļie! Kad šo nevaldāmo acu skatiens apstājās pie soģa un viņas augums pēkšņi saslējās kareivīgā un dižā stājā, mana sirds sāka pukstēt lepnumā un priekā; un es pie sevis domāju — viss ir labi, viss ir labi, viņu vēl nav salauzuši, viņu vēl nav pieveikuši, viņa vēl arvien ir Žanna d'Arka! Jā, tagad man bija skaidrs, ka viņas dzīvo garu neuzveiks nekādi tiesneši, viņu arī neiebiedēs.
Viņa devās uz savu vietu, uzkāpa uz paaugstinājuma un apsēdās uz sola, savākdama važas sev klēpī un apklādama ar savām mazajām, baltajām rociņām. Tad viņa mierīgi un cienīgi gaidīja tālāko un vienīgā, šķita, nebija nemaz uztraukusies. Kāds saulē gluži brūns iededzis, stalti noaudzis angļu kareivis, kas stāvēja pašā pirmajā skatītāju rindā, it galanti un pieklājīgi pacēla savu milzīgo roku pie cepures un atdeva viņai godu; un viņa, draudzīgi smaidīdama, pacēla arī savu roku un atņēma sveicienu; skatītāji sajūsmā viņai uzgavilēja, bet soģis tos tūdaļ stingri apsauca.
Tad sākās neaizmirstamā inkvizīcija, ko vēsturē apzīmē ar lielās tiesas vārdu. Piecdesmit lietpratēju pret nevarīgu jaunavu, un neviena, kas viņai palīdzētu!
Soģis īsumā pakavējās pie lietas apstākļiem un uzskaitīja apvainojumus un baumas, kas bija izvirzītas lietas pamatojumam; tad viņa lika Žannai nomesties ceļos un zvērēt, ka viņa teiks tikai patiesību, kad viņai ko jautās, un nekā neslēps.
Bet Žanna nebija apmāta. Viņa tūliņ nojauta, ka šai prasībai, kas šķita tik nevainīga un dabiska, var būt visai bīstamas sekas. Viņa atbildēja ar savu parasto vientiesību, ar kādu Puatjē tiesā ne vienu vien reizi bija izjaukusi arī visveiklākos ienaidnieku nodomus:
„Nē, jo es taču nezinu, ko man jautāsiet; jūs varat man prasīt arī ko tādu, ko jums nevaru pateikt."
Tas ļoti uztrauca tiesas kungus, un atskanēja dusmīgi saucieni. Bet Žanna nezaudēja aukstasinību. Tad pacēla balsi Košons, viņš mēģināja pārkliegt troksni, bet bija tā saniknots, ka tikko spēja parunāt. Viņš teica:
„Dieva tā Kunga vārdā, mēs tev prasām paklausīt, ja negribi pazudināt savu dvēseli. Zvēri, roku uz Svētā Evaņģēlija likdama, ka teiksi skaidru patiesību, atbildēdama uz visiem tiem jautājumiem, ko tev uzdos!" un viņš ar troksni uzsita ar savu trekno dūri uz tiesas galda.
Žanna viņam mierīgi atbildēja:
„Kas attiecas uz manu tēvu un māti, manu ticību un darbiem, ko esmu paveikusi Francijas labā, tad es jums labprāt atbildēšu, ko man jautāsiet; bet, kas attiecas uz Dieva atklāsmi, ko Viņš man uzticējis, tad manas Balsis man aizliegušas to tālāk atklāt, izņemot vienīgi manu karali…"
Te viņu atkal pārtrauca naidīgi saucieni, un tiesnešos manīja lielu nemieru un apjukumu; viņai uz kādu laiku vajadzēja apklust un nogaidīt, līdz norims lielais troksnis; bet tad viņas seja, kas bija vaska bālumā, mazliet atdzīvojās, viņa saslējās, paskatījās tiesnesī un pabeidza skalā balsī, kurā jau izskanēja viņas agrākā drosme:
„…un es arī nevienam to neatklāšu, kaut man nāktos zaudēt galvu!"
Jūs jau zināt, kādi mēdz būt franči tādās sapulcēs. Soģis un puse tiesnešu tūliņ pielēca kājās, draudīgi rādīja gūsteknei dūres un dusmās tā kliedza un trokšņoja, ka neko vairs nevarēja dzirdēt. Tā tas turpinājās labu brīdi; un, tā kā Žanna bija gluži vienaldzīga un nemaz neuztraucās, tad tas viņus vēl vairāk saniknoja, un troksnis auga augumā. Beidzot viņas acīs atkal pavīdēja agrākā viltīgā uguntiņa, un viņa teica:
„Ludzu, dižie kungi, runājiet pa vienam, tad es jums atbildēšu visiem pēc kārtas."
Jau bija pagājušas trīs stundas, nikni apspriežot zvēresta jautājumu, taču neviens nebija nekur tālāk ticis. Bīskaps neatlaidīgi uzturēja savu prasību. Žanna jau divdesmito reizi to noraidīja un bija gan ar mieru nodot zvērestu, bet tikai tādu, kādu pati gribēšot. Tiesneši un soģis jau bija gluži aizsmakuši, novārguši, galīgi nomocīti, tik ilgu laiku ar viņu spēkojoties, un tiem, nabagiem, jau manīja sejā pagurumu, kamēr Žanna vēl arvien nezaudēja mieru un savaldību un arī, šķiet, nebija necik nogurusi.
Troksnis pamazām aprima; kādu brīdi iestājās klusums, it kā gaidot turpmāko. Tad soģis padevās gūsteknes gribai un ar zināmu rūgtumu teica, ka viņa varot nodot zvērestu pēc sava prāta. Tad Žanna nometās ceļos; un, kad viņa uzlika roku uz Evaņģēlija, tas pats pirmītējais angļu kareivis vairs nevarēja noturēties, neizteicis savas domas:
„Kaut jupis, ja viņa būtu angliete, mēs vairs ne mirkli te nepaliktu!"
Viņā bija pamodies kareivis, kas tagad atsaucās savam karalauku līdzgaitniekam. Bet kāds smags apvainojums tas bija, kāds nāvīgs izsmiekls franču tautai un franču karalim! Ak, kaut viņa vārdi būtu aizsnieguši Orleānu! Es zinu, ka šī pateicīgā pilsēta, kas viņu dievināja, tūliņ celtos visi kā viens un dotos uz Ruānu. Mēdz būt tādi vārdi — vārdi, kas apkauno cilvēku un to pazemo, — tie uz mūžu iespiežas atmiņā. Šie vārdi tagad uz mūžu palika man atmiņā.
Kad Žanna bija nodevusi zvērestu, Košons viņai jautāja, kā viņu sauc un kur viņa ir dzimusi, un vēl uzdeva viņai dažus jautājumus par viņas ģimeni; tāpat noprasīja, cik viņai gadu. Viņa uz visu atbildēja. Tad viņš jautāja, kādu izglītību viņa baudījusi.
„Mana māte man iemācīja tēvreizi, Ave Maria un ticības apliecinājumu. Visu, ko es zinu, man mācījusi māte."
Visi šie jautājumi, kam būtībā nebija nekādas īpašas nozīmes, prasīja diezgan daudz laika. Visi jau bija noguruši, izņemot vienīgi Žannu. Tiesa jau taisījās beigt. Košons vēl piedraudēja Žannai: ja viņa mēģināšot bēgt, tad viņu apvainošot bezdievības noziegumā — tā bija visai dīvaina loģika! Viņa vienkārši atbildēja:
„Šis aizliegums mani nesaista. Ja es varētu aizbēgt, man neko nevarētu pārmest, jo nekad neesmu devusi solījumu un arī to nedošu."
Tad viņa žēlojās, ka viņas važas esot pārāk smagas, un lūdza tās noņemt, jo viņu taču cietumā stingri uzraugot un tātad neesot nekādas vajadzības turēt važās. Bet bīskaps noraidīja viņas lūgumu un atgādināja, ka viņa jau divas reizes mēģinājusi izbēgt no gūsta. Žanna d'Arka arī bija pārāk lepna, lai vēl viņu lūgtos. Viņa tikai teica, kad piecēlās, lai aizietu sava sarga pavadībā:
„Tas tiesa, ka gribēju aizbēgt, un es arī tagad vēl gribētu bēgt." Tad viņa vēl piebilda ar tādu izteiksmi, ka katram, šķiet, k|ūtu viņas žēl: „Tā taču ir katra gūstekņa neatņemama tiesība."
Un tā viņa piecēlās no savas vietas un devās prom, apkārt valdot iespaidīgam klusumam, kurā vēl drausmīgāk nožva- dzēja važas, kurās viņa bija iekalta.
Cik viņa bija apķērīga! Nekas viņu nepārsteidza nesagatavotu. Pirmoreiz, ieņemot savu vietu uz apsūdzēto sola, viņa redzēja arī mani un Noēlu; un mēs abi pietvīkām uztraukumā, bet viņas seja palika gluži vienaldzīga, it kā viņa nemaz nebūtu mūs pazinusi. Viņas acis mūs redzēja todien desmitiem reižu, bet viņas skatienā nevarēja manīt nekā, kas varētu mūs nodot. Cits viņas vietā katrā ziņā nebūtu noturējies— un tad, protams, mums gan būtu ne visai labi klājies.
Mēs abi lēnā gaitā devāmies mājās, ikviens nogrimis pats savās domās un nebilstot ne vārda.