Tonakt Manšons man pastāstīja, ka visas tiesas sēdes laikā kādā loga ailē bijuši paslēpti daži rakstveži, kas Košona uzdevumā sastādījuši īpašu ziņojumu, kurā vajadzējis uzmanīgi atzīmēt Žannas atbildes, attiecīgi tās sagrozot. Ak, šim tēviņam piemita pasaulē gluži neredzēta nežēlība un nekaunība. Bet viņa nodoms izjuka. Šiem rakstvežiem izrādījās cilvēcīga sirds, un kauna pilnais uzdevums viņiem derdzās, tālab viņi godīgi bija visu atzīmējuši, kā patiesībā viss noticis, un Košons tos visus aiztrieca, nikni lamādams un draudēdams noslīcināt — tādi arī bija viņa parastākie draudi. Noslēpumu drīz vien dabūja zināt arī citur, pilsētā izcēlās ne visai patīkamas runas, un Košons tā arī vairs nemēģināja to atkārtot. Tas mani mazliet nomierināja.
Kad otrā rītā nonācām pie cietokšņa, bija izdarītas dažas pārmaiņas. Baznīca bija izrādījusies pārāk maza. Tiesa tagad bija pārcēlusies plašākā telpā, kas atradās pils lielās halles galā. Tiesnešu skaits bija kļuvis lielāks — līdz sešdesmit diviem, un visi tie bija pret vienu nabaga meiteni, kurai nebija neviena, kas viņai palīdzētu.
Tad ieveda gūstekni. Vina bija tikpat bāla, kā dienu iepriekš, bet neizskatījās vārgāka. Vai tas nebija dīvaini? Vakar vina bija sēdējusi piecas stundas uz sava sola, kam nebija pat atzveltnes, un turējusi klēpī savas važas, viena pati cīnīdamās pret šo bezdievīgo pūli, kas visu laiku viņu bez žēlastības vajāja un spīdzināja, un viņai nebija pat ūdens malka, ar ko atspirdzināties, jo neviens to nepiedāvāja, un, ja tagad viņu pēc maniem aprakstiem pazīstat tuvāk, tad ari paši zināsiet, man nemaz nepiebilstot, ka viņas dabā nebija tādās reizēs lūgties žēlastību. Un nakti viņa bija pavadījusi ieslodzīta savā drēgnajā cietumā un važās iekalta; bet te, kā jau teicu, viņa tomēr bija spirgta un moža un gatava jaunai cīņai; un viņa arī bija vienīgā, kam nevarēja manīt vakardienas nogurumu. Un viņas acis — ak, jums vajadzēja tās redzēt, un jūsu sirds lūstu žēlabās. Vai esat redzējuši to aizplīvuroto liesmu, to traģisko apkaunojumu, nenomākto un nenomācamo garu, kas spogo sprostā ieslodzīta ērgļa acis un pazemo un satriec jūs ar savu mēmo pārmetumu? Viņas acīs bija kas līdzīgs. Kāds spēks, un cik tās brīnišķīgas! Jā, ik brīdi un ikvienos apstākļos tās spēja izteikt jebkuru viņas dvēseles noskaņu. Tajās slēpās jautru saules staru plūsma, mierīgas un liegas krēslas noskaņas un arī niknas aukas un zibšņoti negaisi. Pasaulē nebija otra tāda acu pāra, kas tām līdzinātos. Tā es domāju, un ikviens, kam bijusi laime tās redzēt, teiks jums gluži to pašu.
Tiesas sēde sākās. Un kā jūs domājat, ar ko tā sākās? Ar to pašu, ar ko jau bija sākusies dienu iepriekš — ar to pašu garlaicīgo jautājumu, kas jau bija izšķirts pēc visa iepriekšējā garā strīda. Bīskaps atkal iesāka ar šādiem vārdiem:
„Tagad mēs tev prasām bez ierunām nodot zvērestu, ka teiksi skaidru patiesību, atbildot uz visiem jautājumiem, ko tev uzdosim."
Žanna mierīgi atbildēja:
„Es jau vakar nodevu zvērestu, mans kungs, ar to arī pilnīgi pietiek."
Bīskaps neatlaidās un arvien vairāk iekarsa, bet Žanna tikai purināja galvu un nebilda ne vārda. Beigās viņa teica:
„Es vakar zvērēju, ar to pietiek." Tad viņa nopūtās un vēl piebilda: „Tiešām, jūs mani pārāk nomokāt."
Bīskaps pastāvēja pie sava, mēģināja viņai ar varu uztiept zvērestu, bet viņa nepadevās. Beigās viņš atmeta ar roku un no jauna sāka iztaujāt, uzticēdams to vecam, rūdītam slazdu licējam — teoloģijas doktoram Bopēram. Tagad ievērojiet, kā šis veiklais punktuālists ķērās pie lietas, izteikdams visu tik brīvi un vientiesīgi, ka lētticīgāks cilvēks tūliņ iekristu cilpā.
„Tagad, Žanna, lieta ir pavisam vienkārša; tikai atklāti, vaļsirdīgi un patiesi atbildi uz maniem jautājumiem, ko tev uzdošu, kā jau esi zvērējusi to darīt."
Bet viņa viltība neizdevās. Žanna tik viegli neiekrita. Viņa tūliņ manīja viņa slēpto nodomu un teica:
„Nē. Jūs varētu man prasīt ko tādu, ko nevaru jums teikt — un arī neteikšu." Tad, padomājusi, cik nepieklājīgi un nemākulīgi rīkojas šie Dieva kalpi, cenzdamies izdibināt Dieva atklāsmi, ko Viņš uzticējis kā mūžīgu noslēpumu viņai vienīgajai, viņa vēl piebilda, šoreiz jau brīdinādama: „Ja jūs zinātu visu par mani, tad mani atlaistu brīvībā. Esmu visu darījusi, tikai paklausot Dieva atklāsmei."
Bopērs tagad ķērās pie citas taktikas un mēģināja viņai piekļūt mazliet citādi. Kā paši redzat, viņu ar varu gribēja ievilināt slazdā ar šķietami nevainīgiem jautājumiem, kam, liekas, nebija nekādas īpašas nozīmes.
„Vai esi mācījusies mājās kādu darbu?"
"Jā, šūt un vērpt." Un tad uzvarām vainagotā kareive, Patē varone, kas bija pieveikusi lauvu Talbotu, atbrīvojusi Orleānu un atkarojusi karalim viņa karaltroni, visas franču armijas virspavēlniece — lepni saslējās visā augumā, pacēla galvu un ar bērnišķīgu pašlepnumu vēl piebilda: „Un, ja būtu vajadzīgs, tad es bez bailēm sacenstos ar kuru katru Ruānas sievieti!"
Skatītāju pūlī atskanēja skalas gaviles — tās loti iepriecināja Žannu, un daudzi draudzīgi un labsirdīgi smējās. Bet Košons tūliņ nikni sāka visus aprāt un pavēlēja būt mierīgiem un netrokšņot.
Bopērs turpināja viņu iztaujāt. Viņš jautāja:
„Vai esi vēl ko mājās darījusi?"
„Jā, es palīdzēju mātei mājas darbos, ganīju aitas un govis."
Viņas balss mazliet aizrāvās, bet tas tikko bija manāms. Tikai es vienīgais tūliņ atcerējos vecos, labos laikus un kādu brīdi nemaz neredzēju, ko pats rakstīju.
Bopērs ar dažādiem citiem jautājumiem uzmanīgi mēģināja viņu apiet un beigās atkārtoja to pašu jautājumu, uz ko viņa tikai pirms brīža bija atteikusies atbildēt — vai viņa bijusi pie dievgalda arī citos svētkos, izņemot Lieldienas? Žanna viņam tikai atteica:
„Passez outre" vai, kā teikt: „Turpmāk jautājiet ko tādu, ko jūs drīkstat zināt."
Es dzirdēju, ka kāds tiesnesis teica savam kaimiņam:
„Parasti apsūdzētie gan ir lieli aplamnieki un viegli notverami cilpā, jo viegli apjūk un sabīstas, bet šo bērnu tiešām nekas nevar ne iebiedēt, ne samulsināt."
Tad visi sāka uzmanīgi ausīties tālākajā, jo Bopērs tagad taujāja Žannai par viņas Balsīm, un tas jo sevišķi modināja visu ziņkāri. Viņš bija nodomājis izmānīt kādu neuzmanīgu izteicienu, kas norādītu uz to, ka Balsis kādreiz viņai devušas arī ļaunu padomu, jo ar to, lūk, varētu uztiept, ka tā bijusi velna griba. Bet, ja viņa būtu biedrojusies ar pašu nelabo — tad tūliņ nokļūtu uz sārta; tāds arī bija visas šās tiesas gala nodoms.
„Kad tu pirmoreiz dzirdēji šīs Balsis?"
„Man bija trīspadsmit gadu, kad pirmoreiz dzirdēju Dieva balsi, kas mani pamācīja, lai es dzīvoju tikumīgu dzīvi. Es biju nobijusies. Tas bija vasarā ap pusdienas laiku, mana tēva dārzā."
„Vai tu biji ieturējusi gavēņa dienas?" „Jā."
„Arī dienu iepriekš biji gavējusi?"
„Kur atskanēja balss?"
„Pa labi, baznīcas virzienā."
„Vai bija redzama ari spoža gaisma?"
„Ak jā, patiesi. Tā bija loti spoža gaisma. Un tad, kad devos pa Franciju, bieži dzirdēju Balsis arī skaji runājam."
„Kā šis Balsis skanēja?"
„Tā bija cēla Balss, un es domāju, ka man to sūtījis Dievs. Kad to dzirdēju trešoreiz, tad pazinu tajā eņģeli."
„Vai tu varēji to saprast?"
„Ļoti skaidri varēju saprast. Tā arvien bija skaidri saprotama."
„Kādu padomu tā deva tavam dvēseles glābiņam?"
„Tā man mācīja dzīvot taisnīgu dzīvi un kārtīgi pildīt visus pienākumus, ko uzlikusi baznīca. Un tā man pavēlēja doties glābt Franciju."
„Kādā veidā šī Balss tev rādījās?"
Žanna bridi aizdomīgi pavērās baznīckungā, bet tad mierīgi atbildēja:
„To es jums neteikšu."
„Vai Balss tevi bieži apmeklēja?"
„Jā. Divas vai trīs reizes nedēlā, teikdama: „Atstāj savu dzimto ciemu un dodies glābt Franciju."
„Vai arī tavs tēvs zināja, ka tu domā aiziet?"
„Nē. Balss teica: „Dodies glābt Franciju", — un es vairs ilgāk nevarēju palikt mājās."
„Ko vēl tā teica?"
„Lai es atbrīvojot aplenkto Orleānu."
„Un tas bija viss?"
„Nē, man bija jādodas uz Vokulēru, un Robēram de Bodrikūram vajadzēja dot man kareivjus, kas mani apsargātu turpmākajā ceļā pa Franciju; un es atbildēju, ka esmu tikai nabaga meitene, kas neprot ne noturēties zirgā, ne arī rīkoties karalaukā."
Tad viņa pastāstīja, kā viņu aizkavējuši Vokulērā un kā viņa beidzot tomēr dabūjusi sev kareivjus un devusies ceļā.
„Kā tu biji ģērbusies?"
Tiesa Puatjē jau bija skaidri izlēmusi un nospriedusi: ja Dievs vinu izraudzījis karavīra gaitām, tad tas ir dabiski un nebūt neskar ticību, ja viņa ģērbjas vīrieša drēbēs; bet tas nekā nelīdzēja, šī tiesa bija apņēmusies izlietot pret Žannu visus iespējamos ieročus, kaut tie būtu jau nederīgi un par tādiem ari atzīti, tādēļ pie tā vēl vairākkārt atgriezās, pirms tiesa bija galā.
„Es valkāju vīrieša apģērbu un ari šķēpu, ko man iedeva Robērs de Bodrikūrs, bet cita ieroča man nebija."
„I<as bija tas, kas tev norādīja, ka jāvalkā vīrieša apģērbs?"
Žanna atkal manīja lamatas. Viņa negribēja atbildēt.
Tad jautājumu atkārtoja.
Viņa atkal atteicās.
„Atbildi. Mēs tev pavēlam!"
„Passez outre,"— tas ari bija viss, ko viņa atbildēja.
Bopērs bija spiests pagaidām piekāpties.
„Ko Bodrikūrs tev teica, kad tu devies ceļā?"
„Viņš teica maniem pavadoņiem, lai mani sargājot, bet man viņš teica: „Ej, un lai notiek kas notikdams!" („Advienne que pourra!")."
Kad viņa bija kādu laiku iztaujāta par citām lietām, viņai no jauna jautāja par viņas apģērbu. Viņa atbildēja, ka viņai vajadzējis ģērbties vīrieša drēbēs.
„Vai tava Balss tā vēlējās?"
Žanna tikai mierīgi atbildēja:
„Es ticu, ka Balss man deva labu padomu."
Tas bija viss, ko no viņas panāca, un tā viņi atkal pievērsās citām lietām, beigās apstādamies pie viņas pirmās sarunas ar karali Šinonā. Viņa teica, ka tūliņ pazinusi karali, kaut ari tas bijis viņai svešs, jo to viņai norādījušas viņas Balsis. Tad taujāja tālāk. Beigās viņai jautāja:
„Vai tu vēl tagad dzirdi šīs Balsis?"
„lk dienu."
„Ko tu viņām prasi?"
„Es nekad neesmu viņām lūgusi citu žēlastību, kā vienīgi manas dvēseles glābiņu."
„Vai Balsis tevi skubināja sekot armijai?"
Tā bija atkal jauna cilpa, ko viņai izlika. Viņa atbildēja:
„Tās pavēlēja man palikt Sentdeni. Es būtu tām klausījusi, ja būtu varējusi, bet es biju ievainota un nevarīga, un bruņinieki mani aiznesa ar varu."
„Kad tevi ievainoja?"
„Mani ievainoja cietokšņa grāvī pie Parīzes, kad devāmies uzbrukumā."
Turpmākie jautājumi jau skaidri norādīja uz to, ko Bopērs grib ar tiem panākt:
„Vai tas bija svētdienā?"
Vai redzat? Viņš mēģināja pierādīt to, ka Dieva balss taču nav varējusi atļaut karadarbību svētdienā un nesodīti ļaut izliet asinis.
Žanna uz mirkli apjuka, bet tad atbildēja:
„Jā, tas bija svētdienā."
„Tādā gadījumā saki man — vai tev šķita pareizi sākt uzbrukumu tādā svētā dienā?"
Tas nu bija tāds trieciens, ar ko viegli varēja iedragāt cietoksni, kam visu laiku velti uzbrukts. Tiesneši pēkšņi apklusa un mēmā satraukumā gaidīja viņas atbildi.
Bet Žanna atkal pievīla viņu cerības. Viņa tikai viegli pamāja ar roku, it kā atgaiņādama uzbāzīgu mušu, un mierīgā vienaldzībā atbildēja:
„Passez outre."
Uz brīdi pat visstingrāko vīru sejā pavīdēja viegls smaids, bet daži smējās pat atklāti. Šos slazdus viņai bija ilgi gatavojuši un ar milzīgu pacietību; bet tagad, kad viņa šķita jau notverta, atkal viss bija vējā.
Tiesa piecēlās. Sēde jau bija turpinājusies četras stundas, un visi bija pārmērīgi noguruši. Lielākā daļa laika bija pagājusi, šķiet, veltīgā un nenozīmīgā iztaujā par Šinonas notikumiem, trimdā padzīto Orleānas hercogu, Žannas pirmo ultimātu, un tā joprojām; bet visā šai šķietami liekajā pratināšanā patiesībā slēpās veikli izliktas cilpas. Tikai Žanna laimīgā kārtā bija tikusi cauri sveikā, brīžiem, pateicoties aklai laimei, kas pa laikam sargā vientiesīgos un nevainīgos, reizēm, izmantojot vienkāršu gadījumu, bet citur arī ar sava labākā un drošākā palīga gādību, kāds bija viņas skaidrais prāts līdz ar brīnišķīgo paredzētspēju un nojautu.
Un tā viņu tagad bez žēlastības vajāja diendienā, un vēl ilgi bija lemts vajāt šo nevarīgo meiteni, važās kalto gūstekni — tas tiešām bija lielisks sports, vesels bars asinssuņu dzenā vienu nevarīgu kaķēnu! Un es jums varu kaut ar zvērestu apgalvot, ka viena diena bija gluži līdzīga otrai un ne ar ko neatšķīrās no pirmās. Kad nabaga Žanna jau divdesmit piecus gadus bija dusējusi savā kapā, pāvests no jauna sasauca augsto tiesu, kurai uzdeva vēlreiz izspriest viņas lietu, un tās taisnīgais spriedums tad uz mūžiem nomazgāja nepelnīto kaunu un izsmieklu, ar ko bija aptraipīts viņas slavenais vārds, un apzīmogoja Ruānas tiesas spriedumu ar mūžīgu baznīcas lāstu. Manšons un daži tiesneši, kas toreiz bija piedalījušies tiesā, nu bija liecinieku vidū, ko nopratināja šī Attaisnošanas tiesa. Atgādinādams tos nožēlojamos paņēmienus, par kuriem jau jums stāstīju, Manšons nodeva liecību — te jums tā būs vārdu pa vārdam, kāda tā iespiesta vēstures avotos:
Kad Žanna runāja par savām parādībām, viņu pārtrauca gandrīz ik vārdā. Tie viņu nogurdināja ar garām un atkārtotām iztaujām, sīki izprašņājot. Gandrīz ik dienu rīta pratināšana ilga trīs vai četras stundas; tad viņi šai rīta iztaujā izraudzīja grūtākās un vārīgākās vietas un tās iedalīja pēcpusdienas iztaujai, kas ilga divas vai trīs stundas. Ik mirkli viņai nācās izturēt dažādu jautājumu krustugunis; un tomēr, visam par spīti, vina arvien atbildēja ar brīnišķīgu gudrību un atmiņu. Bieži viņa pat atgādināja tiesnešiem viņu aizmāršību, teikdama: „Bet es jau reiz atbildēju — pajautājiet protokolistam," — un ar to viņa domāja mani.
Un te ir arī kāda Žannas tiesneša liecība. Un atcerieties, ka šie liecinieki nebūt nerunā par divām vai trim dienām, bet gan par moku pilnu bezgalīgi garu dienu secību:
Tie uzdeva viņai visai gudrus jautājumus, bet viņa lieliski tika ar tiem galā. Lāgiem pratinātāji pēkšņi mainīja jautājumus un pievērsās kam citam, vērodami, vai viņa nenonāks pretrunās. Tie viņu nomocīja ar garām pratināšanām, kas ilga divas vai trīs stundas un beigās nogurdināja pašus tiesnešus. Tajās cilpās, ko viņai izlika, pat visrūdītākais paglābtos tikai ar lielām grūtībām. Viņa atbildēja loti uzmanīgi; un atbildes bija tik lieliskas, ka visas šīs trīs nedēļas arī ticēju, ka viņa ir Dieva iedvesmota.
Ak, vai gan neesmu pareizi aprakstījis viņas lieliskās gara spējas? Jūs nu paši redzat, to ar zvērestu apliecina šie baznīckungi, kas briesmīgajā tiesā bija iekļuvuši tiešām ar zinībām, savu bagāto pieredzi, drošo un rūdīto prāta veiklību un neremdināmo naidu pret gūstekni. Viņi paši atzīst, ka nabaga zemniecīte bijusi pilnīgi spējīga sacensties ar sešdesmit diviem veikliem zinātniekiem. Vai tā nav skaidra patiesība? Viņi bija nākuši no Parīzes universitātes, bet viņa — no sava avju ganāmpulka un govju kūts! Ak jā, viņa tiešām bija lieliska, viņa bija brīnišķīga. Vajadzēja paiet sešiem gadu tūkstošiem, līdz viņa radās; un viņai līdzīgu pasaule vairs nepiedzīvos ne piecdesmittūkstoš gados. Tāda ir mana pārliecība.