Katram bērnam mēdz būt sava iesauka. Protams, arī mums bija iesaukas. Parasti mums tādu iedeva jau agrā bērnībā, un tad iesauka tā arī palika uz visu mūžu. Kas attiecas uz Žannu, tad šai ziņā viņa bija mūsu vidū bagātākā, jo viņai bija savs pusducis dažādu iesauku. Dažas viņai palika arī turpmāk. Zemnieku meitenes palaikam mēdz būt kautrīgas, tas arī saprotams; bet Žannai piemita gluži neparasta kautrība, un viņa svešu klātbūtnē tā sarka un kaunējās, ka mēs viņu iesaucām par „Kaunīgo". Mēs visi karsti aizstāvējām dzimteni un mīlējām to, — visi bijām patrioti, bet vienīgi Žanna dabūja „Patriotes" iesauku, jo pat viskvēlākās mūsu tēvijas mīlestības jūtas salīdzinājumā ar viņas jūtām bija gluži remdenas. Viņu arī dēvēja par „Skaisto" — ne tikai tādēļ, ka viņai bija skaista sejiņa, bet gan vairāk tādēļ, ka labi zinājām, cik viņai maiga un labsirdīga daba un iecietīgs raksturs. Šis iesaukas viņai palika uz visu mūžu, tikai vēlāk tām pievienoja vēl vienu: vēlāk viņu dēvēja ari par „Drošsirdīgo".
Mēs ar laiku paaugāmies lielāki un bijām jau diezgan lieli izauguši, lai zinātu to pašu, ko vecākie bērni zināja par mūžīgajiem kariem rietumos un ziemeļos, lai, līdzīgi viņiem, arī savukārt uztrauktos, kad pienāca kāda jauna ziņa no „nāves laukiem", kā viņi tos sauca. Es vēl skaidri atceros dažus tādus gadījumus.
Kādā otrdienā bērni lielā barā, kā jau parasti, rotaļājās pie laumu koka — mēs kārām zaros puku vijas, atceroties mūsu draudzenes laumiņas, kas nu bija mūs atstājušas, kad Mazā Menžeta pēkšņi iesaucās:
„Skatieties! Kas tad tur?"
Izbrīnās un apjukuma sauciens arvien atradīs dzirdīgas ausis, tādēļ visi bērni strauji pukstošām sirdīm un sasarkušiem vaigiem tūliņ saskrēja pūlītl un ziņkārīgi raudzījās vienā un tai pašā virzienā, kur bija redzams mūsu ciems.
„Tur plīvo melns karogs!"
„Melns karogs! Ko jūs sakāt? Tā nebūs taisnība!"
„Paskaties, un pats redzēsi, ka redzams melns karogs."
„Jā, pareizi, melns karogs! Bet vai kāds to jau agrāk vai kādu citu reizi redzējis?"
„Ko gan tas varētu nozīmēt?"
„Ko nozīmē? Acīmredzot tas nozīmē ko briesmīgu."
„Par to arī neviens nešaubās. Bet ko īsti tas nozīmē, lūk, tāds ir jautājums."
„Vismaz labi, ka tas, kas nes karogu, varēs mums paskaidrot."
„Viņam ir žiglas kājas. Kas gan viņš varētu būt?"
Vieni minēja vienu, citi — otru; bet tad visi kopīgi nolēma, ka tas būšot Etjēns Rozs, ar Saulenes iesauku; viņu bija tādēļ tā iesaukuši, ka viņam bija plata, bakurētu saēsta seja, ko ietvēra gaiši dzelteni mati. Viņa attālākie senči pēc izcelšanās bija īsti vācieši. Pašreiz viņš strauji skrēja augšā pa kalna nogāzi un laiku pa laikam vicināja nūju, ko turēja rokā un kam galā plandīja melns karogs, kas parasti junda postu un sēras. Visi uztraukti noraudzījās viņā, un visiem baigi pukstēja sirds, gaidot bēdu ziņu, ar ko viņš tuvojās. Beidzot, ticis līdz mums, viņš iesprauda karoga kātu zemē un teica:
„Lūk! Rēgojies nu te un iemieso Franciju, kamēr es atvilkšu elpu! Francijai pašlaik citu karogu nevar pacelt."
Mēs vienā mirklī apklusām. Likās, ka mums pavēstīta nāves ziņa. Baigā klusumā varēja dzirdēt, kā smagi dveš zēns, ko nogurdinājis tālais skrējiens.
Beidzot atguvis elpu, viņš mums pavēstīja: „Saņemtas bēdīgas ziņas. Truā noslēgts nolīgums Francijas, angļu un burgundiešu starpā. Ar šo nolīgumu Francija cieši saistīta un nodota ienaidnieku varā. Tas ir atkal Burgundijas hercoga un sasodītās karalienes rokudarbs. Nolīgumu apstiprinot, angļu Indriķis apprec franču Katrīnu."
„Nevar būt! Tie ir meli! Francijas karalieni Katrīnu izprecināt bēdīgi slavenajam Azenkūras varonim, šim asinssunim un slepkavam! Nemaz nespējam noticēt tik drausmīgai vēstij! Tu laikam būsi pārklausījies."
„Nu, ja negribat tam ticēt, Žak d'Ark, tad ko jūs teiksiet par to, ko vēl varu jums pavēstīt? Šai laulībā dzimušais bērns — vienalga, vai tas būtu zēns, vai meitene, — likumīgi mantos apvienoto Anglijas un Francijas troni, un abiem troņiem uz mūžu jāpaliek viņu pēcnācēju mantojumā!"
„Nu, par to nav šaubu, ka tie ir tikai nekaunīgi meli, jo tas ir pret mūsu satversmi, un viss, kas ir pret satversmi, nav likumīgs, tādēļ nav iespējams," aizrādīja Edmons Obrejs, ar iesauku Paladīns. Viņš gan būtu vēl ko teicis, bet viņu pārkliedza pārējie. Visi, kas vien bija klāt, kā viens uztraucās par neģēlīgo līgumu un kliedza visi reizē, neklausīdamies cits citā, un brīdi valdīja briesmīgs troksnis. Beigās Ometa pierunāja citus apklust, teikdama:
„Būtu muļķīgi ar neprātīgiem saucieniem un troksni aizkavēt viņu un neļaut pateikt līdz galam to, kas viņam sakāms; lai viņš pierāda visu, kas viņam zināms. Jūs uztraucaties, teikdami, ka tie ir meli, ko viņš stāsta. Bet, ja viņš samelojis, tad tādi meli sodāmi, un būtu par maz uztraukties. Ļaujiet viņam izstāstīt visu pēc kārtas un tikai tad tiesājiet vinu. Turpini, Etjēn, ko gribēji mums teikt."
„Daudz vairs nav ko piebilst: mūsu karalis Kārlis VI būs Francijas tronī un valdīs līdz savai nāvei; pēc viņa nāves Francijas valdnieks būs angļu karalis Indriķis V, kas valdīs līdz tam laikam, kad viņa mantinieks jau būs diezgan paaudzies, lai…"
„Šis cilvēks, šis miesnieks, šis asinssuns lai valdītu mūsu Francijā! Tie ir meli! Tie ir meli!" kliedza Paladīns. „Turklāt, uzgaidiet vēl! Kas tad būs ar mūsu troņmantnieku? Kas par viņu teikts tavā līgumā?"
„Nekas nav teikts. Viņu padzen no troņa, un turpmāk viņam būs jādzīvo trimdā."
Kad tas bija izteikts, visi atkal kliedza, ka tā esot tikai melu ziņa, un, troksnī mazliet aizmirsdamies, pēkšņi kļuva jautrāki, paši sev iegalvodami:
„Līgums taču apstiprināms ar mūsu karaļa parakstu; bet vai viņš to parakstītu, zinādams, kas pēc tam draud viņa dēlam?"
Bet Saulene iebilda:
„Es jums pajautāšu ko citu. Vai karaliene būtu parakstījusi līgumu, kas atņemtu viņas dēlam troni?"
„Šī viltus čūska? Protams. Par viņu taču neviens nerunā. Nemaz nav tādas neķītrības, ko viņa nespētu izdarīt, ja vien gūtu sev kādu labumu un varētu apmierināt savu žulti. Turklāt viņa nekad nav ieredzējusi savu dēlu. Bet viņas parakstam taču nav likumīga spēka — tur vajadzīgs karaļa paraksts."
„Labi. Bet es jums jautāšu vēl ko: kādā stāvoklī tad ir jūsu karalis? Viņš taču ir prātā jucis, vai nav tiesa?"
„Jā, un tauta tomēr viņu mīl, kaut arī nožēlo. Viņš ciezdams kļuvis mums daudz tuvāks. Viņu nožēlodami, mēs viņu vēl vairāk iemīlam."
„Pareizi, Žanna d'Arka. Bet ko gan var panākt ar vājprātīgu? Vai viņš maz apzinās, ko dara? Jā, lūk. Un tā es jums saku, ka viņu piespieduši parakstīt šo līgumu."
„Kas viņu piespiedis?"
Jūs paši to labi zināt, bez manas gudrības. Tā ir karaliene."
Tam sekoja jauna sašutuma vētra, atkal visi sāka trokšņot, piesaukdami lieciniekos debesis par karalienes viltu un nekaunību. Beidzot Žaks d'Arks teica:
„Nevajadzētu aizmirst, ka bieži dzird melšam tādas lietas, kas vēlāk izrādās tikai tukšas baumas. Vēl nekad nav gadījies kas tāds, kas būtu tik sāpīgs sirdij un tik loti pazemotu Franciju! Cerēsim, ka arī šī bauma būs tikai bauma, nevis patiesība. Kur tu to dzirdēji?"
Viņa māsa, Žanna d'Arka, nobālēja. Viņa jau paredzēja atbildi un arī nebija maldījusies.
„Paršo līgumu pavēstīja Maksejas baznīckungs."
Nu ikviens smagi nopūtās. Mēs zinājām, ka Maksejas baznīckungs ir taisnīgs vīrs, un tam varēja ticēt.
„Bet vai viņš pats tic šīm baumām?"
Atbildi gaidot, mums sirds pamira; elpu aizturēdami, gaidījām, ko teiks Etjēns.
„Tic. Vēl vairāk: viņš teica, ka zina — tā arī esot."
Dažas meitenes sāka skaļi raudāt; zēni drūmi klusēja. To izmisumu, kas pavīdēja Žannas sejā, varētu salīdzināt vienīgi ar mēmām šausmām, kādas jūt kaujams lopiņš, kam jau pielikts nazis pie rīkles. Līdzīgi kaujamam lopiņam, kas arī mēmi pacieš nāves mokas, viņa ne ar vārdu neizrādīja tās sāpes, ko juta, dzirdot briesmīgo vēsti. Viņas brālis Žaks, gribēdams viņu kaut kā nomierināt un pažēlot, uzlika viņai uz galvas roku un noglaudīja matus; viņa kaismīgi satvēra viņa roku, piespieda sev pie lūpām un pateicībā noskūpstīja, bet nebilda ne vārda.
Drīz jaunieši atkal pārtrauca klusumu. Noēls Rengesons teica:
„A1<! Vai reiz pienāks laiks, kad būsim pieauguši vīri? Mēs tik lēni augam, bet Francijai vēl nekad nav bijuši tik ļoti vajadzīgi karavīri, kā tagad. Ak, kaut es jau tagad varētu doties karā!"
„Kas uz mani attiecas, tad pat nedomāju ilgāk gaidīt," iebilda Paladīns, „un, kad aiziešu, tad par mani arī ko dzirdēsiet, to es jums apsolu! Daži, kad ar joni ieņemams cietoksnis, labāk paliek aizmugurē. Bet es tāds neesmu: laidiet mani pašā priekšā! Izņemot virsniekus, nevienu necietīšu sev priekšā."
Pat meitenes pārņēma kareivīga apgarotība, un Marija Dipona teica:
„Es gribētu būt vīrietis! Tad uz vietas dotos aizstāvēt tēviju." Un viņa lepni paraudzījās apkārtējos, gaidīdama uzslavu.
„Arī es to darītu," teica Sesila Leteljē, kurai nāsis trīcēja kā kara zirgam kaujas nojautā. „Es jums galvoju, ka nebēgtu no kaujas lauka, kaut arī pret mani būtu sapulcēta visa Anglija."
„Ko nu!" iebilda Paladīns. „Meitenes prot tikai lielīties. Kaut arī to būtu tūkstotis pret mazu saujiņu karavīru — jūs redzētu, kā tās aizbēgtu. Tad jau arī mazā Žanna drīz gribēs iestāties karapulkos un iet karā."
Mums visiem tas likās tik jocīgi, un mēs visi kā viens iesmējāmies, tā ka Paladīns mēģināja vēl tālāk jokot.
„Paskatieties uz viņu un iedomājieties, ka vina kā vecs, rūdīts kareivis metas iekšā pašā kaujas vērpetē. Patiesi! Un nevis vienkārša kareivja lomā, bet gan iedomājieties virsnieku un vēl pilnā kaujas apbruņojumā. Ko es teicu — virsnieku? Nē, iedomājieties, ka viņa ir kapteinis. Jā, kapteinis, es jums saku, un vada kaujā veselu tūkstoti kareivju, vai drīzāk — meiteņu. Ak! Viņa taču nav radīta, lai pildītu vienkārša kareivja pienākumus! Mīļie radiņi! Iedomājieties to slaveno mirkli, kad Žannai ienāk prātā uzbrukt veselai ienaidnieka armijai! Tad taču tā pagaisis no zemes virsas kā vētras noslaucīta!"
Viņš vēl ilgi pļāpāja tādā garā, tā ka mums lielos smieklos vai vēdersāpes piemetās. Un patiesi, mums gluži dabiski nāca smiekli par to — protams, es domāju, ka nāca smiekli tieši tobrīd, — jo bija jocīgi, kad iedomājāmies jauko bērneli, kas, šķiet, ne mušai nevarēja pāri nodarīt un necieta asinis, un vispār bija ļoti sievišķīgs un kautrīgs, kad iedomājāmies to vadot karapulkus sīvā kaujā.
Nabadzīte sēdēja apmulsusi, jo visi smējās par viņu, un viņa negribot bija visu uzmanības centrā; bet tad gadījās kas tāds, kas visu pavērsa otrādi un vēl lieku reizi pierādīja, ka laimīgs tas, kas smejas beidzamais, ja jau reiz lieta nonākusi līdz smiekliem. Tieši tai bridi, kad jauniešu pulciņš izsmēja mazo Žannu, aiz laumu koka parādījās kāds purns, ko mēs visi labi pazinām un kas mums visiem iedvesa briesmīgas bailes. Visiem iešāvās prātā viens un tas pats: plānprātīgais Benuā pasprucis no sava sprosta, un nu mums visiem draud nāves briesmas.
Šis drausmīgais spalvainais, skrandās tērptais radījums atstāja savu paslēptuvi aiz koka un, pacēlis virs galvas cirvi, nāca mums virsū.
Mēs visi metāmies bēgt kur kurais; meitenes turklāt vēl skali spiedza un vaimanāja. Tomēr nē, visi gan aizbēga, vienīgi Žanna nekur nebēga. Viņa piecēlās kājās un palika stāvot, skatīdamās briesmonim tieši acīs.
Aizskrējuši līdz kokiem, kas auga pļavmalā, mēs jau jutā*- mies drošāki un atskatījāmies, vai pustrakais Benuā mums vēl seko. Un ko gan mēs ieraudzījām? Žanna vēl arvien stāvēja, kā pie zemes pieaugusi, bet Benuā viņai tuvojās kaka gaitā, pacēlis cirvi virs galvas.
Skats bija drausmīgs. Mēs stāvējām kā sasaluši un drebējām izbailēs. Bija tik šausmīgi noskatīties slepkavībā, tomēr nespēju novērst no viņas ne acu. Tad pēkšņi pamanīju, ka Žanna sper soli pretī trakajam, un neticēju vairs pats savām acīm. Tālāk vēl redzēju, ka viņš apstājās un draudīgi vicināja cirvi, it kā brīdinādams, lai viņa netuvojas, bet Žanna nebūt neapstājās, lai gan viņa izskats bija drausmīgs, viņa mierīgi pagāja uz priekšu, līdz nonāca viņam tieši blakus, tā teikt — tieši zem viņa cirvja. Tad viņa apstājās un, likās, sāka ar viņu sarunāties.
Viņas dēļ loti pārbijies, es jutu, ka man jau sāk palikt nelabi; man tumšs sametās gar acīm, un kādu brīdi, — starp citu, nemaz nezinu, cik ilgi tas vilkās, — neapjēdzu vairs nekā, kas notika man apkārt. Kad atkal atguvos, redzēju Žannu, ka viņa mierīgi aizved trako aiz vienas rokas ciema virzienā; otrā viņa turēja cirvi, ko bija viņam atņēmusi.
Pamazām bēgli atkal izlīda laukā no krūmiem, kur aiz bailēm bija paslēpušies, un, izbrīnā mutes atpletuši, norau- dzijās dīvainajā pāri, kas aizsojoja uz ciemu un beidzot pazuda mūsu skatienam. Kopš tās reizes vinu ari iesaucām par „Drošsirdīgo".
Melnais karogs nu bija piemirsies. Atstājuši šo lietišķo mūsu drūmās un sēru noskaņas pierādījumu, kur tas bija, skriešus devāmies uz ciemu, lai brīdinātu un glābtu Žannu no briesmām, kas viņai draudēja. Bet, kad nokļuvām galā, briesmas jau bija pāri: ārprātīgais bija novietots stingrā apsardzībā. Visi mūsu cieminieki barā drūzmējās baznīcas sētā. Tikvien dzirdēja, kā sarunas un izbrīna saucienus par notikušo; uz laiku pat bija aizmirsta drūmā vēsts par nodevīgo līgumu. Sievietes glāstīja, uzlielīja un skūpstīja Žannu; vīrieši glaudīja viņai galvu un nožēloja, ka viņa piedzimusi par meiteni, nevis vīrieša kārtā; ja viņa būtu vīrietis, tad viņu tūliņ aizsūtītu karalaukā, kur viņa katrā ziņā izceltos ar savu varonību. Visi šie glaimi un negaidītā slava tā apmulsināja kautrīgo meiteni, ka viņa pasteidzās aizbēgt un paslēpties vienatnē.
Mūs, protams, visos sīkumos iztaujāja, kas noticis. Man bija tāds kauns par mums visiem, ka slepus aizmanījos, lai nebūtu jāatbild, un devos atpakaļ pie laumu koka. Tur es atradu Žannu, kas arī, vairīdamās jūsmīgo cieminieku glaimu, bija atbēgusi šurp.
Cits pēc cita manam piemēram sekoja ari mūsu pārējie biedri, kas tāpat bija pamukuši, lai nebūtu viss jāizstāsta pieaugušajiem. Mēs atkal sapulcējāmies laumu koka pavēnī un, savukārt apstājuši Žannu, sākām viņu iztaujāt, kā viņai pieticis drosmes to izdarīt.
Viņa kautrīgi atteica:
„Velti jūs tik daudz runājat par to, ko esmu izdarījusi. Tur taču nav nekā sevišķa. Jūs maldāties. Es šim nabaga vīram neesmu nekāda svešā. Es viņu pazīstu, jau labi sen pazīstu; un ari viņš mani pazīst un mīl. Bieži esmu viņam iedevusi ēst viņa sprostā. Bet citu ziemu, kad viņam tīšām nocirta divus pirkstus, lai viņš nevarētu uzbrukt cilvēkiem un nodarīt Jaunu garāmgājējiem, es viņam ik dienas pārsēju roku, līdz tā bija pilnīgi sadzijusi."
„Ir jau labi," teica Menžeta. „Bet viņš taču ir ārprātīgs, mana mīlā, un tais brīžos, kad viņam uznāk trakuma lēkme, viņš aizmirst ir mīlestību, ir draudzību. Tev draudēja lielas briesmas."
„Zināms, briesmas bija lielas," meitenes vārdiem piebalsoja arī Saulene. „Viņš taču tev draudēja ar cirvi?"
„Jā."
„Un tev bija bail?"
„Nē… tas ir, ne visai, bet mazliet gan biju nobijusies."
„Ko tad tu bijies?"
Viņa brīdi padomāja, tad vientiesīgi atbildēja:
„Es nezinu."
Mēs visi negribot pasmējāmies. Tad Saulene aizrādīja, ka tas viņam atgādinot pasaku par aitu, kas visādi centusies atcerēties, kā viņai izdevies apēst vilku, bet tā arī neesot varējusi atminēties, kā tas noticis.
Sesila Leteljē jautāja:
„Kādēl tu neaizbēgi kopā ar mums, kad mēs visi metāmies bēgt prom no laumu koka, aiz kura parādījās ārprātīgais?"
„Tādēl, ka… Tādēļ, ka vienam taču vajadzēja viņu atkal dabūt iekšā sprostā, citādi viņš vēl varētu kādu nogalināt. Un tad arī viņam pašam gals būtu bijis klāt."
Savādi, ka šis Žannas paskaidrojums, kas pierādīja, ka viņa nebūt nav rūpējusies pati par sevi, ne arī par briesmām, kas viņai draudējušas, bet gan visu laiku domājusi vienīgi par citiem, — mūs nebūt nepārsteidza, un visiem tas likās pats par sevi saprotams; par to neviens pat dziļāk nepadomāja. Tas vēl lieku reizi pierāda, cik labi visi pazina piemīlīgās meitenes raksturu; nevienam pat prātā neienāca ieminēties par viņas pašaizliedzību un cēlsirdību.
Brīdi mēs visi klusējām; var būt, ka sirds dziļumos mums visiem pavīdēja viena un tā pati doma: cik bēdīga loma mums lemta šai notikumā; it sevišķi salīdzinājumā ar mazo Žannu, kas ar savu drošsirdību pat nedomāja palepoties. Es pats ilgi domāju par to, kādēļ biju aizbēdzis, pamezdams nevarīgu meiteni ārprātīgā varā, kurš turklāt vēl bija bruņojies ar cirvi;
bet viss, ar ko aizbildinājos, bija tik niecīgs un nenozīmīgs, ka beigās vairs necentos par to domāt un stāvēju klusēdams. Citi šai ziņā nebija tik gudri. Piemēram, Noēls Rengesons, kādu laiku pagrozījies, kaut kā mēģinādams attaisnot savu mazdūšību, beigās teica:
„Lieta tāda, ka tas viss bija tik negaidīti, ka es pilnīgi zaudēju galvu. Ar to arī viss izskaidrojams. Ja kaut mirkli būtu padomājis, tad, protams, nebūtu aizbēdzis un, ārprātīgo ieraugot, ne vairāk izbijies, kā pēkšņi ieraugot mazu bērnu. Galu galā, kas tad ir šis Teofils Benuā un patiesībā kādēļ būtu jābaidās? Phē! Kādēļ bīties šā nabadziņa? Man ļoti gribētos vēlreiz viņu satikt, — tad es jums parādītu!"
„Un es arī!" iesaucās Pjērs Morels. „Tad tikai jūs redzētu, kā viņš ar skubu uzrāptos kokā. Tas tikai būtu smalks joks! Katrā ziņā — es viņu piespiestu uzrāpties kokā. Bet, ja tevi negaidot pārsteidz — tā ir cita lieta! Nekad nebūtu domājis bēgt, tas ir, nopietni domājis bēgt, es gribēju teikt. Un, starp citu, man arī nebija ne prātā pa īstam bēgt; man tikai gribējās viņu izjokot. Bet, kad redzēju, ka viņš tur stāv un piedraud Žannai ar cirvi, man bija krietni jāsavaldās, citādi būtu meties viņam virsū un viņu nositis. Man ļoti gribējās to izdarīt, un, goda vārds, es to arī izdarīšu, ja viņš vēlreiz man pagadīsies pa rokai! Es viņu…"
„Klusu! Dieva dēļ, apklustiet!" teica Paladīns, augstprātīgi pamādams ar roku. „Kad jūsos te klausās, tad tā vien liekas, it kā tā būtu nezin kāda varonība — pašam apstāties un arī apstādināt Benuā, kas galu galā ir tikai tāds nožēlojams radījums. Nemaz nav vērts par to runāt! Liels gods viņu savaldīt ar skatienu! Es tādus kaut simtu savaldītu! Lai nāk kaut tagad priekšā, un es, ne mirkli nevilcinādamies, pieietu viņam tieši klāt, kaut arī viņam būtu tūkstoš cirvju rokā! Es viņam…"
Viņš vēl ilgi runāja tādā pašā garā, melsdams visādus niekus par savu varonību un par to, ko būtu darījis. No viņa neatpalika arī citi, kas savukārt bilda pa vārdam un prātoja, ko darītu, ja atkal iznāktu satikties ar ārprātīgo. Ikviens apgalvoja, ka tagad būtu gatavs ar viņu sastapties un šoreiz viņam parādītu, ka vienreiz tam gan izdevies viņus pārsteigt, bet otrreiz vairs tā neizdosies. Ja viņš tā domājot, tad būšot smagi vīlies.
Tā viņi nu ņēmās taisnodamies, un tie ne tikai taisnojās, bet pat sāka jūsmot par savu turpmāko varonību. Nebūt nebūšu maldījies, ja teikšu, ka pēc šās sapulces tās dalībnieki pat jutās daudz lepnāki savā garā.