Trešo sēdi tiesa noturēja tajā pašā plašajā telpā arī otrajā dienā, 24. februārī.
Ar ko tā sākās? Gluži ar to pašu, ar ko sākās iepriekšējā dienā. Kad viss bija sagatavots, talāros tērptie sešdesmit divi tiesneši ieņēma savas vietas, un sargi un kārtībnieki izvietojās sardzē, bet Košons runāja savā tronī un pavēlēja Žannai likt roku uz evaņģēlija un zvērēt, ka teiks skaidru patiesību, atbildot uz visiem jautājumiem, kādus viņai uzdos!
Žannai sāka zvērot acis, viņa piecēlās, palika stāvot, cēli un diži raudzīdamās bīskapā, un teica:
„Uzmanieties, ko jūs darāt, tiesneša kungs, jo jūs uzņematies briesmīgu atbildību un aizejat par tālu."
To dzirdot, visi nodrebēja, bet Košons viņai skali uzkliedza, piedraudēdams, ka tūliņ likšot viņu notiesāt, ja viņa neklausīšot, — un tie bija briesmīgi draudi. Man salti drebuli pārskrēja pār muguru, un es redzēju sev apkārt visus nobālam — jo tas taču nozīmēja nāvi sārtā! Bet Žanna, vēl arvien kājās stāvēdama, viņam lepni un nepiekāpīgi atbildēja:
„Lai arī te būtu kaut visa Parīzes un Ruānas garīdzniecība, neviens nevarētu mani notiesāt, ja nav pamata!"
Telpā sacēlās milzīgs troksnis, un klausītājos vietām viņai uzgavilēja. Žanna apsēdās savā solā. Bīskaps vēl neatlaidās. Žanna viņam teica:
„Es jau esmu nodevusi zvērestu. Un ar to pietiek."
Bīskaps iesaucās:
„Liegdamās zvērēt, tu pati vērs uz sevi aizdomas!"
„Lai arī tā būtu. Esmu jau zvērējusi. Un ar to pietiek."
Bīskaps vēl turpināja viņu mocīt. Žanna atbildēja, ka viņa teikšot, ko zinot, bet ne visu, kas viņai zināms.
Bīskaps vēl neatlaidās, līdz viņa beidzot gurdi teica:
„Es esmu Dieva sūtīta, man te nekas vairs nav darāms. Ļaujiet man iet pie Dieva, no kura esmu nākusi."
Sirds sāpēja, to dzirdot; tas bija tā, it kā viņa teiktu: „Jūs tikai tīkojat pēc manas dzīvības; ņemiet to un lieciet mani mierā."
Bīskaps atkal uztraucās:
„Vēlreiz tev pavēlu…"
Žanna pārtrauca viņu ar nevērīgu „Passez outre", un Košons atmeta cīņai ar roku; bet šoreiz viņam bija arī kāds panākums, jo viņš piedāvāja savā ziņā izlīgumu, un Žanna, kurai arvien bija skaidrs prāts, redzēja tajā zināmu glābiņu un labprāt to pieņēma. Viņai vajadzēja zvērēt, ka teiks visu patiesību, „ciktāl tas ierakstīts protokolā". Tagad tiesnešiem bija nospraustas noteiktas robežas; tagad viņi nevarēja uzdot citus jautājumus, kā vienīgi tādus, kas ietilpa zināmā sakarībā. Bīskaps bija piekāpies daudz vairāk, nekā bija domājis, un daudz vairāk, nekā bija nolēmis godīgi izpildīt.
Ar viņa pavēli Bopērs turpināja apsūdzētās iztaujāšanu. Tā kā pašlaik bija gavēņa laiks, viņi cerēja, ka varbūt izdosies sameklēt kādu sīkumu, kas norādītu, ka viņa nav cītīgi pildījusi gavēņa pienākumus, ko uzlika baznīca. Bet es jau iepriekš zināju, ka viņiem nekas neiznāks. Ticība taču viņai bija visas dzīves saturs un pamats.
„Kad tu beidzamo reizi ēdi vai dzēri?"
Ja viņa todien būtu kaut kumosu baudījusi, tad ne viņas jaunība, ne arī tas apstāklis, ka cietumā viņa gandrīz mira badā, viņu nekādā ziņā vairs nepaglābtu no bīstamā apvainojuma par nevērību pret baznīcas iestādījumiem.
„Es neesmu ne ēdusi, ne dzērusi kopš vakardienas pusdienas laika."
Baznīckungs atkal pievērsās viņas Balsīm.
„Kad tu dzirdēji savas Balsis?"
„Vakar un arī šodien."
„I<urā laikā?"
„Vakar — tas bija rīta pusē."
„Ko tu tolaik darīji?"
„Es biju aizmigusi, bet mani pamodināja."
„Vai tev aizskāra roku?"
„Nē, man nemaz nepieskārās."
„Vai tu pateicies? Vai tu meties ceļos?"
Viņam, redzat, bija prātā velnišķīga doma, un viņš cerēja, ka viņam varbūt izdosies pamazām pierādīt, ka viņa godinājusi Dieva un cilvēces niknāko ienaidnieku.
„Jā, es pateicos un nometos ceļos savā guļasvietā, kur biju važās, un saliku rokas, lūgdama, lai Dievs mani apskaidro un mani pamāca, kā atbildēt uz tiesnešu jautājumiem."
„Un ko Balss tev atbildēja?"
„Viņa man teica, lai es droši atbildot uz to, ko man jautāšot, pats Dievs man palīdzēšot." Tad viņa pievērsās Košonam un piebilda: „Jūs sakāt, ka esot mans tiesnesis, bet es jums teikšu — uzmanieties, ko jūs darāt, jo es tiešām esmu Dieva sūtīta, un jūs sev uzkraujat lielas briesmas."
Bopērs viņai jautāja, vai Balsis kādreiz ari nedodot gluži pretējus un mainīgus padomus.
„Nē. Tie nekad nav pretrunīgi. Ari šodien man atkal teica, lai tikai atbildot droši uz visu, ko man jautāšot."
„Yai tavas Balsis tev ari daļēji liegušas atbildēt uz mūsu jautājumiem?"
„Par to es jums nekā neteikšu. Man atklāja tādas lietas, kas skar karali, manu kungu un pavēlnieku, bet par tām es jums neteikšu." Tad vina nodrebēja aiz liela uztraukuma, viņai sāka līt asaras, un viņa ar stingru pārliecību teica:
„Es ticu — tikpat pilnīgi, kā ticu kristīgajai baznīcai un tam, ka Kungs Kristus mūs atpestījis mūžīgai dzīvībai — ka tā ir Dieva balss, kas ar mani runā."
Kad viņu vēl turpināja iztaujāt par viņas Balsīm, viņa atbildēja, ka nedrīkstot atklāt visu, kas viņai zināms.
„Vai tu domā, ka Dievam nepatiktu, ja tu mums teiktu visu patiesību?"
„Balss man pavēlēja kaut ko pateikt karalim, bet ne jums; un vienu tādu vēsti man vēl pavēstīja tieši šonakt — to es labprāt gribētu nodot karalim. Viņam tad būtu daudz vieglāka sirds vakariņu laikā."
„Kādēl Balsis nerunā ar pašu karali, kā tu to darīji, kad biji ar viņu kopā? Vai viņas tev neklausītu, ja tu viņām to palūgtu?"
„Nezinu, vai tāda būtu Dieva griba!" Brīdi viņa nogrima dziļās pārdomās, visu aizmirsdama; tad vēl piebilda dažus vārdus, kuros Bopērs, kas arvien modri uzmanīja katru viņas teicienu, jau cerēja atrast kādu iespēju viņu notvert slazdā. Bet vai domājat, ka viņš to tūliņ izmantoja, vai arī izpauda savu prieku par šo reto izdevību, kā to viņa vietā būtu darījis iesācējs? Ak nē un nē, jūs pat nebūtu teikuši, ka viņš vispār ievērojis šo piezīmi. Viņš it kā vienaldzīgi palaida to garām un turpināja taujāt gluži ko citu, kam nebija nekādas nozīmes, lai tādā kārtā, tā teikt, apietu savu upuri un tad tam pēkšņi uzbruktu no mugurpuses: viņš, piemēram, jautāja, vai Balsis viņai arī teikušas, ka viņai izdosies izbēgt no gūsta; un vai Balsis viņai arī devušās atbildes šāsdienas tiesas sēdei; vai bijis arī redzams kāds gaišums; vai Balsīm arī ir acis, un tā tālāk. Bet Žannas bīstamie vārdi bija šādi: „Bez Dieva žēlastības es nekā nespēju." Tiesa manīja baznīckunga kara viltību un ar nežēlīgu ziņkāri sekoja viņa rotaļai. Nabaga Žanna bija kļuvusi gluži miegaina un izklaidīga; iespējams, ka viņa bija loti nogurusi. Viņas dzīvība bija nāves briesmās, un viņa nekā nenojauta. Nu bija reti izdevīgs brīdis, un Bopērs mierīgā un lēnā garā izmeta viņai cilpu:
„Vai tu baudi Dieva žēlastību?"
Ak, tiesnešu vidū bija arī divi vai trīs godavīri; un viens tāds godavīrs bija Žans Lefevrs. Viņš uzlēca kājās un sauca:
„Tas ir briesmīgs jautājums! Apsūdzētā nav spiesta uz to atbildēt!"
Košona seja pietvīka dusmās gluži mēļa, redzot šo negaidīto glābēju, kas metās palīgā nabaga bērnam, un viņš kliedza: „I<lusu! Un sēdiet savā vietā! Apsūdzētā atbildēs uz šo jautājumu."
Nu vairs nebija nekādu cerību, jo šoreiz vairs nebija izejas; vienalga, vai viņa teiktu „jā", vai arī teiktu „nē", iznākums būtu gluži vienāds, jo Rakstos taču teikts, ka neviens to nevar zināt. Padomājiet, cik, viņiem bija cieta sirds, uzdodot tik liktenīgu jautājumu nabaga jaunavai, kurai nebija nekādas dzīves pieredzes, turklāt vēl lepojoties ar to un jau iepriekš izbaudot uzvaras prieku. Man tas bija šausmīgs brīdis, gaidot turpmāko; šis mirklis, šķiet, ilga bezgalīgi. Visi bija uztraukti; un daudziem tā bija prieka trauksme. Žanna noraudzījās ar nevainīgām acīm un mierīgu skatienu uztrauktajās sejās un tad pazemīgi un vientiesīgi atbildēja ar nemirstīgajiem vārdiem, kas vienā mirklī sarāva viņai izliktos valgus, it kā tie būtu zirnekļa pavedieni:
„Ja es nebaudu Dieva žēlastību, tad lūdzu Dievu apžēloties par mani; un, ja es to baudu, tad lūdzu Dievu arī turpmāk paturēt mani savā žēlastībā."
Ak, jūs nevarat iedomāties, kādu iespaidu radīja šie vārdi.
Kādu bridi valdīja kapa klusums. Ļaudis izbrīnā vērās cits citā, un dažus māca svētas šausmas, un tie meta krustus; bet Lefevru es dzirdēju murminām:
„Šī atbilde pārspēj cilvēka prātu. Kas varētu būt iedvesmojis šo bērnu?"
Tad Bopērs atkal ķērās pie lietas, bet viņu smagi nomāca piedzīvotā neveiksme, un viņš turpināja pratināt visai gurdā un nevērīgā garā, vairs nespēdams iedegties.
Viņš ņēmās bezgalīgi taujāt Žannu par viņas bērnību, ozolu birzi, laumām, bērnu rotaļām viņu iemīļotā Burlemonas Laumu koka pazarēs, un, kavējoties vecās atmiņās, viņai drebēja balss, un viņa pat apraudājās, bet tad, cik spēdama, atkal savaldījās un mierīgi atbildēja.
Beigās baznīckungs atkal pievērsās viņas apģērbam, ko tiesneši, vajādami savu nevainīgo upuri, visu laiku paturēja vērā; tam, viņuprāt, bija īpaša nozīme viņas apsūdzībā.
„Vai tu valkātu arī sieviešu drēbes?"
„Jā, protams, ja tiktu brīvē, bet te es tās nevalkātu."