Tiesa turpinājās pirmdien, divdesmit septītajā. Vai varat iedomāties? Bīskaps izlikās pilnīgi aizmirsis norunu pratināšanā stingri turēties protokola robežās un no jauna pavēlēja Žannai bez iebilduma nodot zvērestu. Viņa atbildēja:
„Tagad pietiek, esmu jau diezgan jums zvērējusi."
Viņa palika pie sava, un Košons atkal bija spiests piekāpties.
Tad no jauna Žannu sāka iztaujāt par viņas Balsīm.
„Tu teici, ka, trešoreiz tās dzirdot, esot tajās pazinusi eņģeļu balsis. Kuri eņģeli tie bija?"
„Svētā Katrīna un Svētā Marija."
„Kā tu zināji, ka tieši šis abas ir svētās? Kā tu varēji tās atšķirt?"
„Es zinu, ka tās bija viņas; un zinu, kā viņas atšķiras."
„Kā tu to vēroji?"
„Viņas mani apsveica katra savādāk. Septiņus gadus viņas mani vadījušas, un es pazinu viņas, jo viņas pašas man to teica."
„Kura Balss bija pati pirmā, kas tevi uzrunāja, kad tev bija trīspadsmit gadu?"
„Tā bija Svētā Mihaēla Balss. Es viņu skatīju vaigā; viņš nebija viens, bet viņu pavadīja pulks eņģeļu."
„Vai tu redzēji virseņģeli un viņa pavadoņus pati ar savām acīm, vai arī skatīji tos tikai garā?"
„Es viņus redzēju tieši vaigu vaigā, kā tagad redzu jūs savā priekšā; un, kad viņi aizgāja, es raudāju, jo viņi negribēja ņemt mani līdzi."
Es atkal redzēju atmiņā baigo ēnu, kas toreiz apņēma viņu ar savu spožo gaišumu pie Burlemonas Laumu koka, un mani atkal pārņēma svētas šausmas, kaut gan tas jau bija tik sen. Patiesību sakot, tas gan nebija nekāds ilgais laiks, bet tikai tā likās, jo starplaikā bija daudz kas noticis.
„Kādā veidā Svētais Mihaēls tev rādījās?"
„To es nedrīkstu jums teikt."
„Ko virseņģelis tev pirmoreiz teica?"
„Šodien es nevaru jums to stāstīt."
Man šķiet, ar to viņa domāja, ka viņai vispirms būtu jādabū viņas Balss atļauja.
Kad viņai vēl tālāk jautāja par Dieva atklāsmi, kas ar viņas starpniecību pasludināta karalim, viņa žēlojās, ka tie esot gluži lieki jautājumi, un teica:
„Es atkal atkārtošu, ko jau teicu agrāk un vairākkārt esmu tiesai atgādinājusi, ka uz visiem šiem jautājumiem esmu atbildējusi augstajai tiesai Puatjē, un es gribētu, ka jūs liktu atvest šās tiesas protokolu un to nolasītu. Es jūs laipni lūdzu, aizsūtiet kādu, lai atved šo grāmatu."
Neviens viņai neatbildēja. Tā nu bija tāda lieta, kas pēc iespējas apejama un noklusējama. Šī grāmata nebija nekādā ziņā vēlama, jo tajā bija daudz kā tāda, ko nemaz nedrīkstētu gaismā celt. Tur, starp citu, bija tiesas lēmums, ka Žanna patiešām ir Dieva sūtīta, kas bija gluži pretēji šās tiesas nodomam viņu pasludināt par velna apmātu; un tur arī Žannai bija dota atļauja valkāt vīrieša apģērbu, kamēr šī tiesa gribēja viņas vīrietīgo tērpu izlietot apsūdzībai pret viņu.
„Kā tev radās nodoms doties uz Franciju — vai tu pati to vēlējies?"
„Jā, un arī Dievs man pavēlēja. Bet, ja tā nebūtu Viņa griba, es nekur neietu. Es drīzāk ļautos, lai mani ar zirgiem sarausta gabalos, nekā darītu pretēji Viņa gribai."
Bopērs vēl lieku reizi pievērsās viņas vīrieša apģērbam un šai sakarā uzsāka garu un svinīgu runu. Žanna jau zaudēja pacietību; viņa pārtrauca šo runu pusvārdā:
„Tam nav nekādas nozīmes. Es tā ģērbos, tikai paklausot Dieva gribai, bet nevienam citam."
„Vai tā nebija Robēra de Bodrikūra pavēle?"
»Nē."
„Vai tu domā, ka tas bija labi, ka tu valkāji vīrieša drēbes?"
„Es darīju to, paklausīdama Dieva gribai."
„Bet tieši šai gadījumā, vai tu domā, ka rīkojies labi, ka tu valkāji vīrieša drēbes?"
„Es neko nedarīju bez Dieva gribas."
Bopērs visādi pūlējās ievilkt viņu pretrunās; tāpat arī mēģināja viņas vārdus un darbus nostādīt pretrunā ar Svētajiem rakstiem. Bet tas bija lieki zaudēts laiks. Viņam nebija nekādu panākumu. Tad viņš atkal pievērsās viņas redzētajām parādībām, to izstarotajam gaišumam, viņas attiecībām ar karali un tā joprojām.
„Vai virs karaļa galvas bija kāds eņģelis, kad tu viņu pirmoreiz ieraudzīji?"
„Ak Svētā Marija!…"
Viņa savaldījās aiz nepacietības un mierīgi pabeidza teikumu: „Ja arī tur būtu kāds bijis, es tādu neredzēju."
„Bet vai bija kāds gaišums?"
„Tur bija vairāk nekā trīssimt kareivju, un tur bija ari pieci simti lāpu, nemaz nerunājot par garīgo gaismu, kas tur izstaroja."
„Kas karalim iedvesa ticību taviem atklājumiem, par kuriem tu viņam vēstīji?"
„Pats Dievs viņam deva zīmi, un ari viņa garīgie padomnieki viņam ieteica mani uzklausīt."
„Ko tu atklāji karalim?"
„Šogad jums to neteikšu." Tad viņa vēl piebilda: „Trīs nedēļas baznīckungi ņēmās mani taujāt Šinonā un Puatjē. Pats Dievs deva karalim zīmi; un baznīckungi nosprieda, ka es daru tikai labu, bet ne ļaunu."
Šo jautajumu kādu laiku vairs necilaja, un Bopērs pievērsās brīnišķajam Fjērbuā šķēpam, meklēdams, vai kur nebūtu izdevība apvainot Žannu burvestībā.
„Kā tu zināji, ka Fjērbuā Svētās Katrīnas baznīca aiz altāra zemē ir paslēpts senlaiku šķēps?"
Te nu Žannai nekas nebija slēpjams:
„Es zināju, ka tur ir paslēpts šķēps, jo man to teica manas Balsis; es to izlūdzos savām karagaitām. Man likās, ka tam nevajadzētu būt visai dziļi apraktam. Baznīckungi lika to sameklēt un izrakt; un viņi to arī uzspodrināja, un tas necik nebija aprūsējis."
„Vai tas tev bija klāt arī pie Kompjeņas, kad tevi saņēma gūstā?"
„Nē. Bet es to visu laiku nēsāju, iekām nebiju atstājusi Sentdenī pēc uzbrukuma Parīzei."
Šo šķēpu, kas bija atrasts tik brīnišķīgā kārtā un ar ko bija izcīnītas tik daudzas uzvaras, tagad gribēja pataisīt par apburtu.
„Vai šķēps bija svētīts? Kas to bija svētījis?"
„Neviens to nebija svētījis. Man tas bija mīļš tāpēc, ka atrasts Svētās Katrīnas baznīcā, jo es šo baznīcu biju loti iemīlējusi."
Viņa to mīlēja tālab, ka tā bija celta par godu vienam viņas eņģelim.
„Vai tu neliki to uz altara, lai tas tev nestu laimi?" (Bija domāts SentdenI altāris.)
„Nē."
„Vai tu nelūdzi Dievu, lai tas tev nestu laimi?"
„Vai gan būtu grēcīgi lūgt Dievu, lai mans ierocis man nestu laimi?"
„Tātad tev nebija klāt šā šķēpa, kad tevi pie Kompjeņas saņēma gūstā? Kādu šķēpu tad tu lietoji?"
„Škēpu, kas piederēja burgundietim Arrasas Franketam, ko es saņēmu gūstā kaujā pie Lanjī. Es to paturēju, jo tas bija krietns kaujas šķēps un ar to bija ērti rīkoties."
Viņa to teica gluži vienkārši; un daudzi skatītāji vairs nevarēja novaldīt smieklus, redzot kraso pretstatu, kādā viņas skarbie rūdīta kareivja vārdi bija ar viņas pašas sīko un liego augumu.
„Kas tad noticis ar otru šķēpu? Kur tas tagad atrodas?"
„Vai tas minēts apsūdzībā ?"
Bopērs viņai neatbildēja.
„Kas tev mīļāks — tavs karogs vai tavs šķēps?"
Viņas acis sāka dzirkstīt, kad atgādināja viņas karogu, un viņa iesaucās:
„Man mīļāks mans karogs — ak, daudzkārt mīļāks man ir karogs, nekā šķēps! Reizēm es pati to turēju, kad devos uzbrukumā, lai nebūtu lieki jālej asinis." Tad viņa vēl bērnišķīgi piebilda, un viņas vārdi bija atkal dīvainā kontrastā ar viņas meitenīgo ārieni: „Es nekad neesmu nevienu nokāvusi."
Daudzi atkal smaidīja; nav arī brīnums, ja ievēro, cik viņa jauki un nevainīgi izskatījās. Neviens pat nebūtu ticējis, ka viņa vispār redzējusi kaujas lauku, tik sīciņa un bikla viņa šķita kara gaitām.
„Vai tu teici saviem kareivjiem, kad beidzamo reizi devies uzbrukumā pie Orleānas, ka ienaidnieka šautās bultas, tāpat arī akmens bumbas, ko raidīja viņu katapultas, neķeršot nevienu, tikai tevi vienīgo?"
„Nē. Un tam arī ir skaidrs pierādījums, jo vairāk nekā simts vīru bija ievainoti. Es tikai viņiem teicu, lai nezaudē paļāvību un lai nebīstas; teicu, ka viņiem izdosies atbrīvot aplenkto Orleānu. Mani kāda bulta ievainoja kaklā, kad devāmies uzbrukumā tilta nocietinājumam, bet Svētā Katrīna man palīdzēja, un es divās nedēļās jau biju atspirgusi un pat nebiju spiesta pārtraukt kara gaitas."
„Vai tu zināji, ka tevi ievainos?"
„Jā, un es jau iepriekš to teicu karalim. To man vēstīja manas Balsis."
„Kad tu ieņēmi Žaržo, kādēļ neprasīji cietokšņa komandantam izpirkuma maksu?"
„Es viņam piedāvāju aiziet sveikam un veselam ar visiem viņa kareivjiem; un, ja viņš liegtos, es ieņemtu cietoksni ar joni."
„Un man šķiet, ka tu to arī darīji?"
„Jā."
„Vai tavas Balsis tev ieteica ieņemt cietoksni ar joni?"
„To es neatceros."
Tā beidzot tiesas sēde bija galā, un atkal nebija nekas panākts. Bija gan izmēģinātas visādas viltības, lai Žannai pierādītu kādu ļaunu nodomu, ļaunu darbu, ticības pārkāpumu, apgrēcību bērnībā vai vēlākajās gaitās, bet nekas nebija izdevies. Viņa sveika un vesela izturēja visus šos pārbaudījumus.
Bet vai tiesa jau bija zaudējusi cerības? Nē. Protams, tā bija visai pārsteigta un brīnījās, redzot, ka viss ir daudz grūtāk un sarežģītāk, nekā sākumā bija domāts, bet tai arī bija vareni sabiedrotie, kā bads, saltums, nogurums, vajāta cilvēka izmisums un viņu viltus, un tas viss vērsās pret nevarīgu un maz piedzīvojušu meiteni, kurai agrāk vai vēlāk bija jāsaļimst zem garīgā un miesīgā paguruma nastas un jāiekrīt viņu izliktajos slazdos, kādu bija tūkstošiem.
Un vai tiesa jau nebija ko panākusi savās šķietami veltīgajās sēdēs? Tā bija jau ko panākusi. Tā visu laiku tikai meklēja īsto ceļu, taustīja pamatus un bija jau atradusi vienu vai divus pavedienus, kas gan šķita ne visai droši, tomēr pamazām veda tuvāk kādam panākumam. Tādi pavedieni pagaidām bija viņas vīrieša apģērbs un viņas parādības un Balsis. Protams, neviens nešaubījās, ka viņa redzējusi pārdabiskas būtnes, runājusi ar tām un sekojusi viņu padomiem. Neviens arī nešaubījās, ka Žanna ar pārdabisku spēku palīdzību darījusi brīnumus, piemēram, tūliņ uzrādījusi pūlī karali, kaut gan nekad nebija to iepriekš redzējusi, un atradusi aiz altāra zemē paslēpto šķēpu. Būtu gatavais neprāts to apšaubīt, jo mēs taču visi labi zinām, ka pasaule pilna eņģeļu un velnu, ko, pirmkārt, redz maģijas piekopēji, bet, otrkārt, bezgrēcīgi svētie; bet ko daži apšaubīja — varbūt arī viss vairums — tas bija tas, ka Žannas parādības, balsis un brīnumdarbi būtu Dieva iedvesmoti. Tiesneši cerēja ar laiku pierādīt, ka tos iedvesmojis velns. Tālab, redzat, ja tiesa ar neatlaidību arvien atgriezās pie zināmiem jautājumiem, it sīki cenzdamās visu izprašņāt un noskaidrot, tad tas nebija velti zaudēts laiks, bet gan skaidri nosprausta nodomu secība.