Tiesa turpinājās ceturtdien, pirmajā martā. Klāt bija piecdesmit astoņi tiesneši — pārējie atpūtās.
Kā jau parasts, Žannai atkal prasīja bez iebildumiem nodot zvērestu. Šoreiz viņa pat neuztraucās. Viņa jutās drošībā, atsaukdamās uz paša Košona ieteikto un viņas pieņemto izlīgumu, ko Košons tagad labprāt būtu atsaucis; un tā viņa mierīgi, bet skaidri un noteikti noraidīja viņu prasību, bērnišķīgā vaļsirdībā vēl piebilzdama:
„Ciktāl tas būs minēts apsūdzībā, es jums, protams, teikšu visu patiesību, gluži kā to teiktu pašam pāvestam, ja viņš man jautātu."
Te nu atkal bija reta izdevība! Mums tolaik bija divi, pat trīs pāvesti; un tikai viens, protams, varēja būt īstais pāvests. Parasti visi vairījās, kad nācās izšķirties, kurš būtu īstais pāvests, un nekad nesauca to vārdā, jo šai ziņā bija visai bīstami ielaisties tuvākos paskaidrojumos. Tagad bija visai izdevīgs gadījums ievilināt vientiesīgo meiteni slazdā, un cietsirdīgais tiesnesis arī pasteidzās to tūliņ izmantot. Viņš šķietami vienaldzīgā balsī viņai jautāja:
„Kuru tu uzskati par īsto pāvestu?"
Sapulce mēmi uzmanīja viņas atbildi, gaidīdama, ka upuri tūliņ notvers cilpā. Bet viņas atbilde loti pārsteidza tiesnesi, un daudzi paslepus valdīja smieklus. Jo Žanna viņam jautāja tik nevainīgi, ka apmulsināja pat mani:
„Vai tad ir divi pāvesti?"
Kāds visai spējīgs baznīckungs un lielisks punktuālists vairs nevarēja novaldīt savu sajūsmu un, visai sapulcei dzirdot, skali iesaucās:
„Dieva vārds, tas bija kas lielisks!"
Mazliet atguvies, tiesnesis no jauna mēģināja viņu iegāzt, bet šoreiz jau bija uzmanīgs un atstāja Žannas jautājumu bez atbildes:
„Vai tas tiesa, ka tu esot saņēmusi grāfa Armanjaka vēstuli, kurā viņš lūdz padomu, kuram pāvestam paklausīt, ja to ir veseli trīs?"
„Jā, un es viņam arī atbildēju."
Tad tiesā uzrādīja abu vēstuļu norakstus un tos arī nolasīja. Žanna iebilda, ka noraksti neesot gluži pareizi. Viņa esot saņēmusi grāfa vēstuli, kad tobrīd sēdusies zirgā; un tad viņa vēl piebilda:
„Tādēl arī nodiktēju īsu atbildi, teikdama, ka īstu atbildi došu Parīzē, vai arī agrāk, kad man būs vairāk laika."
Nu viņai no jauna jautāja, kurš tad, viņasprāt, esot īstais pāvests.
„Man taču neklājas mācīt grāfu Armanjaku, kam īsti paklausīt." Tad viņa droši un atklāti vēl piebilda: „Bet kas uz mani attiecas, tad man šķiet, ka mēs esam paklausību parādā mūsu kungam un pāvestam, kas ir Romā," — un šai viltnieku un liekuļu barā tas izskanēja it īpaši spirgti un moži.
Ar to jautājums arī bija galā. Tad tiesneši uzrādīja un nolasīja Žannas pirmā diktāta norakstu — viņas ultimātu, kurā viņa prasīja, lai angli atbrīvo aplenkto Orleānu un atstāj Franciju — un tas septiņpadsmit gadu vecumā bija vientiesīgai lauku meitenei tiešām lielisks un dižs sasniegums.
„Vai tu atzīsti par savu šo dokumentu, ko tikko nolasījām?"
„Jā, izņemot dažas kļūdas, un, proti, tos vārdus, kur piešķiru pārāk lielu nozīmi pati sev." Es jau zināju tālāko, un man metās kauns, to dzirdot. „Piemēram, es nebūt neteicu: „Atdodiet Jaunavai" (rendez ā la Pucelle), es teicu: „Atdo- diet karalim" (rendez au Roi), un es nebūt nedēvējos par virspavēlnieci (chef de guerre). Visus šos vārdus ierakstījis mans sekretārs; viņš vai nu bija pārklausījies, vai arī aizmirsis, ko viņam teicu."
To sacīdama, viņa pat nepaskatījās manī; viņa aiztaupīja man apjukumu. Es nebūt nebiju pārklausījies un arī nebiju aizmirsis. Es ar nodomu pārgrozīju viņas vārdus, jo viņa taču bija virspavēlniece, viņai bija tiesības tā saukties, un tas viņai arī pieklājās; un kurš gan būtu ko atdevis karalim — karalim, kas tolaik bija tikai apaļa nulle? Ja vajadzēja kādam pakļauties, tad tikai dižajai Vokulēras Jaunavai, kas tolaik jau bija slavena un visu cienīta, kaut arī vēl nebija ne ieroci pacēlusi.
Ak, te nu man būtu klājies ne visai tīkami, ja nežēlīgā tiesa dabūtu zināt, ka šis sekretārs, kam Žanna diktējusi vēstuli, ir arī klāt tiesas sēdē — un ne tikai klāt, bet palīdz arī protokolēt; un ne tikai protokolē, bet ir arī tas, kam kādreiz būs lemts nodot liecību pret tiem meliem un nepatiesību, ko protokolā ieviesis Košons, un viņu uz mūžiem apzīmogot ar kauna un negoda zīmogu!
„Vai tu atzīsti, ka diktēji šo ultimātu?"
„Jā, es to darīju."
„Vai vēlāk to nožēloji? Vai tagad tu atsauktu savus vārdus?"
Ak, kā viņa tagad noskaitās!
„Nē! Pat šīs važas," un viņa pacēla tās, „pat šīs važas nevarētu nomākt manas cerības, kas tur izteiktas. Vēl vairāk!" Vina piecēlās un kādu bridi palika stāvot ar dīvaini apskaidrotu seju, un tad viņas vārdi sekoja cits citam ar kvēlu trauksmi un sajūsmu: „Es brīdinu jūs, ka nepaies ne septiņi gadi, kad angli piedzīvos smagu nelaimi, un tā būs daudzkārt lielāka, nekā toreiz pie Orleānas!…"
„Klusu! Sēdies!"
„Un drīz viņi zaudēs ari visu Franciju!"
Padomājiet tagad paši, kāds bija stāvoklis. Franču armijas vairs nebija. Francija padevās savam liktenim, tāpat liktenim padevās arī mūsu karalis, un nekas neliecināja, ka konetabls Rišmons pamazām izvirzīsies priekšgalā, turpinās dižo Žannas darbu un to arī pabeigs. Visam tam par spīti, Žanna tomēr ar paļāvību pareģoja uzvaru — un viņas pareģojums ari drīz piepildījās.
Nepagāja ne pieci gadi, kad jau krita Parīze — tas bija 1436. gadā — un mūsu karalis iegāja tajā ar svinīgu uzvaras gājienu. Tā jau piepildījās viņas pareģojuma pirmā dala, patiesībā — arī viss pārējais pareģojums; jo, ieguvuši Parīzi, mēs bijām sev pilnīgi nodrošinājuši arī turpmāko.
Divdesmit gadu vēlāk mēs jau bijām atkarojuši visu Franciju — izņemot vienu vienīgu pilsētu, un tā bija Kalē.
Līdz ar to jūs atcerēsieties arī kādu agrāko Žannas pareģojumu. Tolaik, kad viņa gribēja ieņemt Parīzi un to arī viegli būtu panākusi, ja vien tam piekristu mūsu karalis, viņa teica, ka nevajagot lieki zaudēt dārgo laiku; ieņemot Parīzi, mēs pusgada laikā ieņemšot visu Franciju.
Viņai bija taisnība. Parīze gan bija kritusi jau 1436. gadā, bet turpmāk nācās atkarot pilsētu pēc pilsētas, pili pēc pils, un pagāja divdesmit gadu, kamēr tas viss beidzās.
Jā, tas bija 1431. gada marta pirmajā dienā, tiesas sēdē, kad viņa, visiem klātesot, izteica šo dīvaino un neticamo pareģojumu. Pasaulē gan lāgiem piepildījies dažs labs pareģojums, bet, pavērojot tuvāk, viegli rodas aizdomas, ka tas drīzāk pareģots pēc zināmā notikuma. Bet te bija citādi. Tiesā Žannas pareģojumu atzīmēja protokolā tieši tai stundā un brīdi, kad vina to izteica, daudzus gadus pirms tam, kad tas piepildījās, un par to vēl tagad varat pārliecināties tiesas protokolā. Divdesmit piecus gadus pēc Žannas nāves šo protokolu uzrādīja lielajā Attaisnošanas tiesā, kur mēs abi ar Manšonu to pārbaudījām, apliecinot ar zvērestu, un arī kādreizējie tiesneši, kas vēl bija dzīvi, apstiprināja to visu ar savām liecībām.
Savādais Žannas pareģojums, ko viņa izteica tagad tik slavenajā pirmajā martā, sacēla milzīgu kņadu, un pagāja labs laiks, kamēr pūlis atkal norima. Visi, protams, bija loti satraukti, jo pareģojums jau palaikam ir kas baigs un drausmīgs un šķiet vai nu pašas debess vai arī pekles ierosināts. Ikviens bija pārliecināts, ka tajā slēpjas kas pārdabisks un neapjaušami varens, un labprāt būtu devis kaut roku nocirst, lai tikai dabūtu zināt ko vairāk.
Beigās atkal turpināja iztaujāšanu.
„Kā tu zini, ka tas notiks?"
„Man to atklāja pats Dievs. Un es to zinu tikpat droši, kā redzu jūs sēžam te manā priekšā."
Šī atbilde vēl vairāk visus uztrauca. Tiesnesis, mazliet vilcinājies, pacentās pēc iespējas ātrāk sākt ko citu, kas viņam būtu tīkamāks.
„Kādā valodā tavas Balsis ar tevi runāja?"
„Franciski."
„Arī Svētā Marija?"
„Protams, kādēļ lai viņa to nedarītu? Viņa taču ir mūsu, nevis angļu pusē!"
Ka svētie un eņģeli nonievātu angļu valodu, tas bija visai smags apvainojums! Tiesa, protams, nevarēja tos saukt pie atbildības un sodīt, bet tiesneši dzirdēja Žannas vārdus un tos atcerējās. Vēlāk tie varēja lieti noderēt apsūdzībai.
„Vai tavi svētie un eņģeļi valkāja arī kādas rotas — kroni, gredzenus, auskarus?"
Žannai tādi jautājumi šķita pārāk vieglprātīgi, uz kuriem pat lieki atbildēt; viņa atbildēja visai vienaldzīgi. Bet šis jautājums viņai atgādināja ko citu, un viņa pievērsās Košonam:
„Man bija divi gredzeni. Tos man gūstā atņēma. Vienu tagad valkājat jūs. Tā ir mana brāļa dāvana. Atdodiet man šo gredzenu! Ja ne man, tad, lūdzu, nododiet to baznīcai."
Tiesnešiem iešāvās prātā, ka gredzenos varbūt slēpjas kāda burvestība. Var būt, ka tos varētu izlietot Žannas apsūdzības lietā.
„Kur palicis tavs otrais gredzens?"
„Tas ir burgundiešiem."
„Kur tu to dabūji?"
„To man iedeva mani vecāki."
„Kāds tas izskatījās?"
„Tas ir gluži vienkāršs un gluds gredzens, un tajā iegrebts Jēzus un Marija.
Te nu ikviens redzēja, ka tas nevar būt nekāds velna ierocis. Ar to nekas neiznāca. Bet, drošs paliek drošs, viens tiesnesis vēl jautāja Žannai, vai viņa dziedinājusi vājiniekus, pieskaroties tiem ar gredzenu. Žanna atbildēja, ka to nekad neesot darījusi.
„Tagad par laumām, kuras mājojušas Domremī tuvumā un par kurām klīst dažādas baumas un nostāsti. Stāsta, ka tava krustmāte reiz pārsteigusi šos radījumus, kad tie vasaras naktī dejojuši apkārt kokam, ko dēvē par Burlemonas laumu koku. Vai nav iespējams, ka tavi šķietamie svētie un eņģeli patiesībā ir šīs laumas?"
„Vai tas minēts apsūdzības rakstā?"
Tā arī bija visa viņas atbilde.
„Vai tu zem tā paša koka nerunāji ar Svēto Mariju un Svēto Katrīnu?"
„Es nezinu."
„Vai pie avota, kas ir koka tuvumā?"
„Jā, dažreiz."
„Ko viņas tev solīja?"
„Neko citu, kā vienīgi to, ko Dievs gribēja."
„Bet ko īsti viņas tev solīja?"
„Tas nav jūsu apsūdzības rakstā; bet es tomēr tik daudz pateikšu: viņas man teica, ka karalis atgūšot savu karalisti, kaut arī viņu aizkavētu viņa ienaidnieki."
„Un tālāk?"
Viņa bridi klusēja, bet tad padevīgi piebilda:
„ Viņas solīja mani uzņemt Debesis."
Ja sejā patiesi var redzēt, kas notiek cilvēka dvēselē, tad visus tobrīd sagrāba svētas šausmas: varbūt tā tiešām ir Dieva izredzētā, kuras nāvi viņi tīko? Pūlis sastinga bijībā, un labu laiku valdīja mēms un smags klusums.
Vai būsiet jau ievērojuši, ka visi jautājumi, ko tiesa kopš paša sākuma uzdeva Žannai, būtībā bija tādi, ka jautātājs jau iepriekš tādā vai citādā veidā skaidri zināja lietas apstākļus, par kuriem viņai jautāja? Un tad būsiet ievērojuši arī to, ka tiesnesis, kas viņai jautāja, arvien skaidri zināja, kur un kā meklējams Žannas noslēpums; viņi jau iepriekš zināja katra noslēpuma būtību — ko viņa nemaz nenojauta — un nedarīja neko citu, kā vienīgi vedināja viņu atklāt šos savus noslēpumus.
Vai atceraties Luazelēru, to liekulīgo un viltīgo baznīckungu, kas bija Košona rokaspuisis? Vai atceraties, ka Žanna, paļaudamās uz svēto grēksūdzes noslēpumu, bija vaļsirdīgi uzticējusi viņam savu dzīvesstāstu, izņemot vienīgi dažus noslēpumus, ko viņas Balsis bija aizliegušas citiem atklāt — un ka nelietīgais tiesnesis Košons to slepus bija noklausījies?
Tad jūs arī paši sapratīsiet, kāds bija patiesais tiesnešu nodoms, uzdodot viņai bezgalīgu virkni jautājumu, kas ārēji šķita gluži sīkumaini un nevajadzīgi; par šiem veiklajiem un saprātīgajiem jautājumiem būtu tieši jābrīnās, ja vien nezinātu Luazelēra nedarbu un tūliņ neredzētu, ka tiem pamatā viņas pašas atklājumi, ko viņa bija uzticējusi grēksūdzē. Ak, Bovē blskap, tagad tu par savu cietsirdīgo netaisnību jau ilgus gadus izbaudi pekles mokas! Un tā tu vēl ilgi mocīsies, kamēr kāds tevi neatpestīs. Un tikai viena bezgrēcīga dvēsele to spēj izdarīt; tā ir Žanna d'Arka, ja vien viņa savā cēlsirdībā jau nav tevi atpestījusi.
Bet tagad atgriezīsimies tiesā pie iztaujāšanas.
„Vai viņas vēl ko solīja?"
„Jā, bet tas nav jūsu apsūdzībā. Tagad jums to neteikšu, bet pēc trim mēnešiem vai agrāk, jums to pateikšu."
Turpmākais jautājums jau skaidri norāda, ka tiesnesis, tā jautādams, labi zināja lietas būtību.
„Vai tavas Balsis tev teica, ka pēc trim mēnešiem tevi atbrīvos?"
Žanna dažkārt acīm redzami brīnījās, kad tiesneši bija veikli atminējuši viņas slepenās domas, un tā arī šoreiz vina bija mazliet pārsteigta. Mani bieži māca svētas šausmas, kad jutu, ka pats ar savu prātu (to es taču nespēju sev pilnīgi pakļaut) sāku pelt viņas Balsis, pie sevis domādams: „Tās viņai dod padomu droši atbildēt uz visu, ko viņai jautās, — bet to viņa būtu arī pati darījusi, bez viņu vai cita padoma — un, kad viņai vajadzīgs kāds tiešām derīgs padoms, piemēram, zināms norādījums — kā tiesnešiem izdevies tik veikli uzminēt viņas slepenās domas, tad šīs Balsis mēmi klusē." Pēc dabas esmu dievbijīgs cilvēks; un, kad man rodas tādas domas, es arvien sastingstu šausmās, gluži kā pērkona negaisa laikā, kad apkārt šaudās zibeņi; tādēļ arī visu laiku jutos tik saguris, ka tikai ar grūtībām varēju turpināt savu darbu.
Žanna atbildēja:
„Tas nav minēts jūsu apsūdzībā. Es nezinu, kad mani atbrīvos, bet daži, kas tīko manu dzīvību, paši to zaudēs pirms manis."
To dzirdot, daudzi nodrebēja.
„Vai tavas Balsis tev teica, ka tevi atbrīvos no cietuma?"
Bez šaubām, viņas to bija teikušas, un tiesnesis to zināja jau iepriekš, pirms viņai jautāja.
„Atkārtojiet šo jautājumu pēc trim mēnešiem, tad es atbildēšu."
Un viņa, kas bija galīgi novārgusi gūstā, teica to ar tik priecīgu skatienu sejā! Un es? Un Noēls Rengesons, kas sēdēja tālāk skatītājos? Mēs abi nespējām vairs valdīties aiz prieka, kas strāvoja visā mūsu ķermenī! Tikai ar lielu piepūli mums izdevās apvaldīt skalu prieka saucienu, — ar to gan mēs būtu smagi iekrituši.
Pēc trim mēnešiem viņu atbrīvos. Tā viņa domāja: mēs to skaidri redzējām. Balsis bija viņai tā pareģojušas, un tā arī bija patiesība, bija pat tieši norādīta diena, kad tam jānotiek — trīsdesmitais maijs. Bet tagad mēs arī zinām, ka Balsis savā līdzcietībā tomēr nebija viņai atklājušas, kā viņa atgūs savu brīvību, un šai ziņā atstājušas viņu laimīgā neziņā. Atkal mājās! Tā mēs to uztvērām — abi ar Noēlu; tas bija mūsu abu sapnis; un tagad mēs jau varējām sākt skaitīt dienas, stundas un minūtes. Tās ātri paies. Un tad mēs savu dievieti pārne- sīsim mājās; un tur, kad vairs nebūs apkārt parastās pasaulīgās trauksmes un rosības, atkal baudīsim agrākās laimes dienas un turpināsim iesāktās lauku gaitas — brīvā gaisā un saules staros, ganot savus ganāmpulkus, draudzīgi sadzīvojot ar mīļiem kaimiņiem, atkal raugoties zaļās pļavās, zilos mežos un mierīgos ūdeņos, līdz ar tiem jūtot dziļu mieru arī savās sirdīs. Jā, tā mēs abi sapņojām, un šis sapnis mūs spārnoja visus šos trīs mēnešus, līdz tas beidzās ar drausmīgu pārbaudījumu, ko mēs pat domās nebūtu pārcietuši, ja to nojaustu jau iepriekš un būtu spiesti visu laiku, vai pat pusi laika mocīties ar šo smago apziņu.
Mēs tulkojām pareģojumu pēc sava prāta, lūk, tā: mēs ticējām, ka karalī pamodīsies sirdsapziņa; gan viņš ar saviem leitnantiem — d'Alansonu, bastardu un Lagīru — izdomās kādu slepenu plānu, kā viņai palīdzēt, un to var sagaidīt pēc trim mēnešiem. Tādēļ arī nolēmām būt gatavībā, ja drīz ieva- jadzētos mūsu palīdzības.
Tajā pašā dienā un arī turpmākajās dienās Žannai vairākkārt prasīja pateikt tieši to dienu, kad viņa atgūšot brīvību; bet viņa nevarēja to pateikt. Viņai Balsis nebija to atļāvušas. Vēl vairāk, arī pašas Balsis nebija tieši noteikušas, kurā dienā tas notiks. Vēlāk, kad viņas pareģojums jau bija piepildījies, es beidzot sapratu, ka Žanna tomēr bija nojautusi, ka tā būs nāve, kas nesīs viņai brīvību un atpestīs viņu no mokām. Tomēr viņa nebija domājusi tādu nāvi! Kaut arī dievišķa būdama un bezbailīga karalaukā, viņa bija arī cilvēcīga. Viņa ne tikai bija svētā un eņģelis, bet arī vienkārša, gluži mirstīga meitene, kā jau visas meitenes šajā pasaulē, un viņai arī piemita parastā meitenes jūtelība, maigums un liegme. Un viņai bija jāmirst tādā nāvē! Nē, arī viņa, man šķiet, nebūtu pārcietusi šos trīs mēnešus, ja būtu to jau zinājusi. Jūs taču atcerēsieties, viņa nobijās un raudāja, gluži kā kura katra cita meitene, ja būtu viņas vietā, ja tai būtu septiņpadsmit gadu, kaut arī viņai jau astoņpadsmit dienu iepriekš bija zināms, ka viņu ievainos tieši tai dienā. Nē, parastā nāve viņu nebiedēja, un man šķiet, ka to arī viņa bija domājusi savā pareģojumā, kad teica, ka atkal atgūšot brīvību, jo toreiz viņas seja pauda gaišu prieku, nevis briesmas.
Tagad jums paskaidrošu, kādēļ tā domāju. Jau piecas nedēļas iepriekš, pirms viņu saņēma gūstā pie Kompjeņas, viņas Balsis bija viņai to pareģojušas. Nebija gan tieši noteikta diena, ne arī vieta, bet bija teikts, ka viņu saņems gūstā un ka tas notiks vēl pirms Jāņiem. Viņa lūdza sev vieglu un ātru nāvi, un lai nebūtu ilgi jānīkst gūstā; jo viņa mīlēja brīvību, un viņai bija bail, ka viņai varētu to ilgāku laiku laupīt. Balsis viņai nekā nesolīja, bet tikai teica, lai pacietīgi paciešot visu, ko viņai būšot lēmis liktenis. Tā kā viņai nebija tieši liegta viegla nāve, ko viņa lūdzās, tad viņa savā jaunavīgajā paļāvībā visu laiku paturēja priecīgu cerību, ka tā arī piepildīsies. Un, kad viņai vēl bija teikts, ka pēc trim mēnešiem viņu „atbrīvos", man šķiet, viņa bija pārliecināta, ka mirs savā gultā cietumā, tādēļ viņa bija tik laimīga un apmierināta — Debesu vārti jau bija viņai atvērti, nebija vairs ilgi gaidāms, drīz beigsies visas bēdas, drīz viņa saņems Debesu atalgojumu par savām pūlēm. Jā, tas viņu darīja tik priecīgu, tas viņai deva jaunu pacietību un izturību, un tas arī deva viņai kareivja drosmi viņas beidzamajā cīņā. Cīnīties līdz galam un darīt visu, kas vien viņas spēkos; un, ja arī mirt, tad mirt cīņā, aci pret aci ar ienaidnieku.
Vēlāk, kad viņa apvainoja Košonu mēģinājumā nogalināt viņu ar saindētu zivi, viņas doma, ka viņai jātiek „atbrīvotai" ar nāvi cietumā — ja vien viņa tā domāja, un es tam cieši ticu — vēl vairāk bija nostiprinājusies viņas prātā.
Bet es atkal esmu aizklīdis neceļos. Atgriezīsimies tiesā, kur Žannai pašlaik prasīja tuvāk noteikt dienu, kad viņa tikšot atbrīvota.
„Es jau teicu, ka man nav atjauts jums visu atklāt. Mani atbrīvos, un es vēl lūgšu savām Balsīm, lai man atļauj jums pateikt dienu, kad tas notiks. Tādēļ arī lūdzu jūs uzgaidīt."
„Vai tavas Balsis tev liedz teikt patiesību?"
„]ūs droši vien gribat ko zināt sakarā ar Francijas karali? Es jums atkārtoti saku, ka viņš atkal atgūs savu karalisti, un zinu to tikpat labi, kā zinu jūs te sēžam manā priekšā šai tiesas telpā." Viņa nopūtās un pēc brīža vēl piebilda: „Es jau būtu nomirusi, ja šī atklāsme mani nespirdzinātu un neuzturētu pie dzīvības."
Tad viņai uzdeva dažus diezgan piedauzīgus jautājumus sakarā ar Svētā Mihaēla apģērbu un izskatu. Viņa atbildēja ar cieņu, bet varēja redzēt, ka tas viņai prasa lielas pūles. Pēc brīža viņa teica:
„Man arvien liels prieks, kad viņu redzu, jo, kad viņu ieraugu, tad jūtu, ka neesmu grēcīga." Un tad viņa vēl paskaidroja: „Lāgiem Svētā Marija un Svētā Katrīna man ļauj izsūdzēt viņām grēkus."
Te nu atkal bija izdevība pārbaudīt viņas nevainību.
„I<ad tu viņām sūdzēji grēkus, vai juties grēcīga?"
Bet viņas atbildei nekur nevarēja piesieties. Un tad viņu atkal ņēmās iztaujāt par tiem noslēpumiem, ko viņa bija atklājusi karalim un ko tiesa palaikam, kaut arī bez jebkāda panākuma, centās izdibināt.
„Tagad parunāsim par zīmi, ko Dievs devis karalim…"
„Es jau jums teicu, ka uz šo jautājumu neatbildēšu."
„Vai tu zini, kāda bija šī zīme?"
„Es jums to neteikšu."
Tas viss bija sakarā ar Žannas un karaļa slepeno sarunu divatā. Bija zināms — tas bija Luazelēra nopelns, — ka šī zīme bijusi kronis, ar ko skaidri apliecināta Žannas sūtība. Bet tuvāk nekas nav zināms līdz šai baltai dienai un arī nebūs zināms līdz laika galam. Mēs nekad neuzzināsim, vai tas bija patiess kronis, ar ko bija kronēts karalis, vai tikai tāda parādība.
„Vai tu redzēji kroni virs karaļa galvas, kad viņš saņēma Dieva atklāsmi?"
„Es to nedrīkstu teikt, ja negribu lauzt savu zvērestu."
„Vai karalim šis kronis bija arī Reimsā?"
„Man šķiet, ka karalis tur kronējās ar to kroni, kas tur jau bija; bet vēlāk viņam dabūja daudz dārgāku un greznāku kroni."
„Vai tu to redzēji?"
„Es to nedrīkstu teikt, nelaužot savu zvērestu. Bet vai esmu to redzējusi vai neesmu, es dzirdēju, ka tas esot dārgs un grezns kronis."
Viņi vēl turpināja viņu izprašņāt sakarā ar šo noslēpumaino kroni, bet tā ari neko vairāk nepanāca. Tad tiesas sēdi slēdza. Šī diena mums visiem bija smaga darba diena.