Tiesa otrajā dienā atpūtās, un tiesas sēdi atkal atklāja sestdien, trešajā martā.
Tā bija visai trauksmaina. Tiesneši bija galīgi zaudējuši pacietību; un nebija arī nekāds brīnums. Visus šos augstos baznīckungus, slavenos lietpratējus un rūdītos tieslietniekus gaidīja mājās svarīgi pienākumi, kas prasīja viņu klātbūtni, un tie te bija sasaukti kopā no visām malām, lai izdarītu ko gluži vienkāršu un viegli nokārtojamu — lai piespriestu nāvessodu deviņpadsmit gadu vecai lauku meitenei, kas neprata ne lasīt, ne rakstīt, nekā nejēdza sarežģītajos likumos un tiesas gaitā, nevarēja pat savā labā uzrādīt neviena liecinieka, bija atstāta bez jebkāda aizstāvja vai padomdevēja un spiesta gluži viena aizstāvēties viņai naidīga tiesneša un tam pakļāvīgu zvērināto priekšā. Divu stundu laikā viņai jau vajadzēja būt bez žēlastības nomāktai, apmulsinātai, pieveiktai un notiesātai. Par to vairs nevarēja būt divu domu — tā vismaz viņiem likās. Taču tas bija pārpratums. Divas stundas jau bija izvērtušās par divām dienām; tas, kas šķita īsa sadursme, kļuva par aplenkumu; ko domāja tik vieglu, izrādījās aplam sarežģīts; vieglais upuris, ko cerēja salauzt kā salmiņu, turējās kā klints; un visam ar uzviju, ja kāds varēja priecāties, tad tā bija šī lauku meitene, nevis viņas tiesneši.
Viņa, protams, to nedarīja, jo tas nebija viņas dabā; bet citi to darīja viņas vietā. Visa pilsēta smējās, un tiesa to zināja, un tas smagi skāra viņas patmīlību.
Un, kā jau teicu, tiesas sēde bija visai trauksmīga. Bija skaidri redzams, ka tiesneši pieliek visas pūles, lai piedabūtu Žannu izteikt ko tādu, kas stipri saīsinātu laiku un drīzāk novestu viņus pie ātra nobeiguma. Tas, protams, lieku reizi pierāda, ka tie viņu tomēr nepazina, kaut arī jau tik ilgi bija pārbaudījuši. Viņi ar sparu un joni metās uzbrukumā. Tagad vairs nebija viens vienīgs, kas viņu iztaujāja; tie līdzēja cits citam, kur vien bija iespējams. Žannai nācās izturēt īstas krustugunis, un brīžiem tik daudzi runāja visi reizē, ka viņa lūdza jautāt pa vienam, nevis visiem vienā laidā. Sākumā viss risinājās, kā jau parasts:
„Mēs vēlreiz tevi aicinām bez ierunām nodot zvērestu."
„Es atbildēšu uz to, kas minēts apsūdzības rakstā. Ja teikšu kaut ko vairāk, tad tikai pēc pašas izvēles."
Vecā cīņa atkal turpinājās, soli pēc sola, ar milzīgu niknumu un lāstiem. Bet Žanna nepadevās, un atkal vajadzēja pāriet pie citiem jautājumiem. Pusstunda pagāja, iztaujājot par Žannas parādībām — jautājot par to apģērbu, matiem, vispārējo izskatu un tā joprojām — cerot, ka atbildē uztvers ko tādu, kas būtu pierakstāms viņai par sliktu; bet viss beidzās bez jebkādiem panākumiem.
Tad, protams, atkal pārcilāja viņas vīrieša apģērbu. Un, kad bija atkārtots vairums agrāko, jau sen apnikušo jautājumu, uzdeva arī vienu vai divus jaunus jautājumus.
„Vai karalis vai arī karaliene kādreiz prasīja, lai tu novelc vīrieša apģērbu, ko valkāji?"
„Tas nav apsūdzības rakstā."
„Vai tu domā, ka grēkotu, ja būtu ģērbusies sieviešu drēbēs?"
„Es darīju vislabāko, klausīdama savam Kungam un Pavēlniekam."
Pēc kāda laiciņa no jauna pievērsās Žannas karogam, cerot tajā saskatīt kādu norādījumu uz burvestību.
„Vai arī taviem kareivjiem nebija līdzīgs attēls uz viņu zīmotnēm?"
„Jā, manas sardzes šķēpnešiem bija tādas zīmotnes. Tas tādēļ, lai viņus varētu atšķirt no pārējiem. Tā viņi paši bija sadomājuši."
„Vai tās bieži atjaunoja?"
„Jā. Kad šķēpi bija salauzti, tās atkal atjaunoja."
Turpmākais jautājums tūliņ atklāja iepriekšējo slepeno nodomu.
„Vai tu teici saviem kareivjiem, ka viņu zīmotnes, ja tās būs līdzīgas tavam karogam, nesīs viņiem laimi?"
Kareivja gars, kas mājoja Žannā, jutās aizskarts, dzirdot tik bērnišķīgu jautājumu. Viņa piecēlās kājās un lepni un cienīgi atbildēja: „Es viņiem teicu: „Uz priekšu, satrieksim šos angļus!" — un arī pati to darīju."
Ikreiz, kad viņa izteica līdzīgu naidīgu piezīmi šiem angļu livrejās tērptajiem franču algotņiem, aklās dusmās tie vairs nespēja valdīties; tā bija ari šoreiz. Savi desmit, divdesmit un lāgiem pat trīsdesmit tūliņ bija kājās un nikni uzbruka gūsteknei, bet Žanna nekad nezaudēja mieru un aukstasinību.
Pamazām visi atkal aprima, un tiesa turpināja pratināt. Tagad tā centās izmantot apsūdzībai to godu un slavu, ko visi parādīja Žannai, kad viņa bija pacēlusi Franciju no dubļiem un nomazgājusi Francijas kaunu un pazemojumu, kādu tā izcietusi gadsimteni ilgā verdzībā.
„Vai tu viņiem nemācīji izgatavot savus attēlus?"
„Nē. Arrasā redzēju savu attēlu uz bruņām — tajā biju nometusies uz ceļiem karaļa priekšā un sniedzu tam vēstuli; bet es nevienam neliku tādu gleznot."
„Vai tev par godu noturēja aizlūgumus un lūdza Dievu?"
„Ja ari tā bija, es neliku to darit. Bet, ja kāds par mani aizlūdza, man šķiet, tur nebija nekā ļauna."
„Vai franču tauta ticēja, ka tu esi Dieva sūtīta?"
„To es nezinu; bet, vienalga, ticēja vai neticēja, mani tomēr bija sūtījis Dievs."
„Ja viņi domāja, ka tu esi Dieva sūtīta, vai tev šķiet, ka tas bija labi —tā domāt?"
„Ja viņi tam ticēja, tad arī nebija savās cerībās vīlušies."
„Kā tu domā, kas pamudināja tautu skūpstīt tev rokas, kājas un tavas drēbes?"
„Viņi priecājās, mani redzot, un darīja to aiz liela prieka; kamēr man sirds ir krūtīs, es arī nebūtu varējusi viņiem to aizliegt. Viņi, nabadziņi, mani mīlēja, jo es viņiem nebiju nekā ļauna darījusi, bet gan tikai labu, cik vien manos spēkos."
Redziet, cik pieticīgos vārdos viņa attēloja sava triumfa gājienu cauri Francijai, kad viņu visur ar gavilēm sagaidīja un pavadīja milzīgi laužu bari. „Viņi priecājās, mani redzot." Priecājās? Bet viņi taču lielā priekā vai prātu zaudēja, kad ieraudzīja Žannu. Kurš netika klāt viņas rokai vai kājai, tas metās uz ceļiem putekļos vai dubļos un skūpstīja viņas zirga pakavu pēdas. Tie viņu dievināja; un to arī tiesneši tagad gribēja pierādīt. Viņiem bija gluži vienalga, ka patiesībā Žannu nevar vainot citu pārkāpumos. Nē, tauta bija viņu dievinājusi, un ar to arī pietika. Tā teikt — visai dīvaina loģika.
„Vai Reimsā tu kristīji bērnus?"
„Es kristīju Truā, un ari Sentdenī daži bērni ir manis kristīti; zēniem es devu Kārla vārdu, par godu karalim, bet meitenēm Žannas vārdu."
„Vai sievas nāca, lai pieskartos ar savu gredzenu tavam gredzenam, ko tu valkāji?"
„Jā, dažas tā darīja; bet es nezinu, kādēļ viņas tā darīja."
„Reimsā tavu karogu ienesa dievnamā, vai nav tiesa? Vai tu to turēji rokā kronēšanas laikā?"
„Jā, tā bija."
„Vai karagājiena laikā tu ari izsūdzēji baznīcā grēkus un gāji pie dievgalda?"
„Jā."
„Un tu biji ģērbusies vīrieša drēbēs?"
„Jā. Bet es vairs neatceros, vai biju arī bruņās."
Ar to viņa pa daļai jau piekāpās! Ar to viņa it kā vairs neaizbildinājās, ka viņai ir baznīcas atļauja, kas Puatjē viņai bija ļāvusi ģērbties vīrieša apģērbā. Viltīgie tiesas kungi pievērsās citiem jautājumiem: ja viņi tagad turpinātu iesākto nopratināšanu. Žanna vēl varēja atģisties, ka pieļāvusi kļūdu un, būdama prātīga, ātri atgūtu zaudēto. Viņa tikai jutās visai nogurusi, jo tiesas sēde bija stipri vētraina, un līdz ar to arī viņa bija zaudējusi dalu uzmanības.
„Stāsta, ka tu Lanjī baznīcā esot atdzīvinājusi kādu mirušu bērnu. Vai to tu panāci ar savu aizlūgumu?"
„To es nezinu. Citas jaunavas aizlūdza par viņu, un tad es piebiedrojos viņām, bet nekā cita nedarīju."
„Turpini."
„Mums Dievu lūdzot, bērns atdzīvojās un sāka raudāt. Viņš jau bija trīs dienas kā miris un izskatījās tik melns kā manas drānas. Viņi ātrumā nokristīja, un tad tas no jauna nomira, un viņu apbedīja svētītā kapsētas zemē."
„Kādēļ tu nakti nolēci no torņa Borevuārā un mēģināji aizbēgt?"
„Es gribēju doties palīgā Kompjeņai."
Tiesneši centās viņai pierakstīt bīstamo pašnāvības grēku, ko viņa it kā gribējusi izdarīt, lai nekristu angļu rokās.
„Vai tu neteici, ka drīzāk miršot, nekā ļaušot sevi nodot angļu varā?"
Žanna atbildēja viņiem gluži vaļsirdīgi, nemanīdama, ka viņu taisās ievilkt strupceļā:
„Jā, es teicu, ka labāk gribētu, lai Dievs pieņem manu dvēseli, nekā kristu angļu rokās."
Tagad viņai mēģināja uztiept, ka viņa, atkal nokļuvusi ieslodzījumā, bijusi visai saniknota un cietumā zaimojusi Dievu; to vina it kā darījusi arī tad, kad dabūjusi zināt, ka Suasonas komandants padevies angļiem. Šie meli viņu stipri uztrauca un sadusmoja, un viņa teica:
„Tas nav tiesa. Es nekad neesmu zaimojusi Dievu. Es pat neesmu paradusi lādēties."