Sēdi uz laiku pārtrauca. Un tas jau arī bija pašā laikā. Košons jau sāka zaudēt cīņu, un Žanna atkal atguva savu agrāko stāvokli. Daži tiesneši jau manāmi sāka izrādīt līdzjūtību Žannai, vērodami viņas drosmi, apķērību, izturību, patstāvību, tikumību, vientiesību, skaidri samanāmo nevainību, cēlās rakstura īpašības, izcilo prātu un modro cīņas garu, ar kādu viņa, gluži viena un visu pamesta, it braši cīnījās pret tik lielu pārākumu; līdz ar to bija iespējams, ka viņa vēl varēja pilnīgi iekarot tiesnešu sirdis un beigās izjaukt Košona nodomus.
Te vajadzēja kaut ko darīt, un to arī tūliņ paveica. Košons līdzcietību nepazina, taču šoreiz savā ziņā tomēr izrādījās līdzcietīgs. Viņš pēkšņi nožēloja, ka tik daudziem tiesnešiem lieki jāvārgst tiesā, kad tas veicams arī mazākam skaitam soģu. Ak, mīļo tiesnesi! Bet viņam nenāca ne prātā kaut cik atvieglot arī mazās gūsteknes likteni, kas tāpat bija nogurusi ilgajā cīņā.
Viņš nolēma atlaist visus pārējos tiesnešus un paturēt tikai nedaudzus, kurus pats šim nolūkam izvēlētos; tā arī viņš darīja. Viņš tagad izraudzījās īstus plēsoņus. Ja arī to starpā bija gadījies pāris avju vilka drēbēs, tad tas nebija ar nodomu, bet tikai pārskatoties; un viņš ari zināja, ko darīt ar šīm avīm, kad tās atradīsies.
Tagad viņš sasauca mazās tiesas sēdi, un piecas dienas tā ņēmās šķirot un vētīt Žannas atbildes, kādas viņa jau bija devusi tiesai. Visu lieko un nevajadzīgo — proti, to, kas varēja liecināt par labu Žannai, tagad neņēma vērā; paturēja tikai to, kas noderēja apsūdzībai, un ar to tad sagudroja jaunu pieturas punktu tiesai, kas šķietami būtu tikai iepriekšējās turpinājums. Izdarīja arī citas pārmaiņas. Bija skaidri redzams, ka publiskas tiesas sēdes nāk tikai par ļaunu: par tās paņēmieniem runāja visa pilsēta, un nabaga gūsteknei jau radās līdzjutēji. To vairs nevarēja pieļaut. Turpmāk sēdēm vajadzēja būt slēgtām, un neviens nedrīkstēja tajās noklausīties. Tā arī Noēls vairs nevarēja būt tiesā un visu dzirdēt. Es tūliņ liku viņam to pavēstīt. Pašam man nebija dūšas viņam to paziņot. Cerēju, ka vakarā, kad tiksimies, viņš būs jau mazliet samierinājies ar savu likteni.
Slēgtā tiesa sākās marta beigās. Jau veselu nedēlu nebiju redzējis Žannu. Viņas izskats mani loti pārsteidza. Viņa izskatījās tik nogurusi un vāja. Tagad viņa bija loti izklaidīga, un viņas atbildes skaidri liecināja par to, ka viņa vairs nespēj domās izsekot līdzi tiesas gaitai un tiesnešu jautājumiem, ko viņai uzdod. Cita tiesa nekādā ziņā nebūtu izmantojusi viņas bēdīgo stāvokli, jo lieta taču grozījās ap viņas dzīvību, un būtu atlikusi tālāko nopratināšanu, ļaudama viņai daudzmaz atspirgt. Bet vai šī tiesa to ņēma vērā? Nē, tā turpināja viņu stundām ilgi mocīt un tirdīt, ar niknu un mežonīgu prieku izmantojot līdz pēdējai iespējai šo reto izdevību.
Viņu tik ilgi pratināja, līdz viņa pati sapinās savās atbildēs sakarā ar „zīmi", ko Dievs devis karalim, un otrā dienā to pašu turpināja vēl stundu pēc stundas. Beigās viņa atklāja arī dažus noslēpumus, ko viņas Balsis viņai bija liegušas izpaust; un man pat šķita, ka viņa jau sāka jaukt patiesos notikumus ar līdzībām un parādībām.
Trešajā dienā viņa jau bija spirgtāka un likās mazāk nogurusi. Viņa bija atkal atguvusies un lieliski aizstāvēja savu tais- nibu. Tiesa gan vairākkārt mēģināja ar viltu izdabūt viņas noslēpumus, bet viņa tūliņ manīja viltību un atbildēja ar lielisku apķērību un piesardzību.
„Vai tu domā, ka Svētā Katrīna un Svētā Marija arī ienīst angļus?"
„Viņas mīlē tos, kurus mīlē Kungs Dievs, un ienīst tos, kas nīstami Viņam."
„Vai Dievs ienīst angļus?"
„Es nezinu, vai Dievs mīlē vai ari ienīst angļus." Tad viņa ar savu agrāko drosmi un kareivīgo bezbailību vēl piebilda: „Bet es skaidri zinu, ka Dievs dos uzvaru frančiem un ka visus angļus padzīs no Francijas, te paliks tikai tie, kas būs krituši!"
„Vai Dievs bija angļu pusē, kad tiem Francijā klājās labi?"
"Es nezinu, vai Dievs nīst frančus, bet man šķiet, ka Viņš tos sodīja par viņu grēkiem."
Tas nu bija diezgan naivs izskaidrojums, jo šī sodība jau ilga gandrīz deviņdesmit sešus gadus. Bet tiem nevienam tas nelikās savādi. Ikvienam šķita dabiski, ka grēciniekam par saviem grēkiem jācieš deviņdesmit seši gadi, ja vien tas būtu iespējams, un nevienam pat sapnī nerādījās, ka Dievs savā žēlsirdībā varētu būt mazāk bargs.
„Vai tu skūpstīji Svēto Mariju un Svēto Katrīnu?"
„Jā, esmu abas skūpstījusi."
Košona sejā, to dzirdot, pavīdēja ļauns prieks.
„Kad tu kāri vainagus Burlemonas Laumu kokā, vai tu darīji to, godinot savas parādības?"
„Nē."
Košons atkal priecājās. Viņš, bez šaubām, jau uzskatīja, ka ir pierādīts, ka viņa to darījusi, grēcīgā mīlā godinot savas laumas.
„Kad tev rādījās svētie, vai tu arī lieci galvu viņu priekšā un kriti uz ceļiem?"
, Jā, es tos godināju, kā vien varēdama."
Tas atkal bija labs guvums Košonam, lai viņš vēlāk varētu pierādīt, ka tie nebūt nav bijuši svētie, ko viņa godinājusi, bet gan nešķīstie, kas tikai rādījušies svēto veidolā.
Tad Žannai jautāja, kālab viņa par savām parādībām neesot nekā stāstījusi vecākiem. Ar to varēja daudz ko panākt. Tam pievērsa jo sevišķu uzmanību, par to liecina kaut šī atzīme uz protokola malas: „Par savām parādībām viņa neteica ne saviem vecākiem, ne arī kādam citam." Var būt, ka viņas neuzticība vecākiem jau pati par sevi varēja norādīt uz to, ka viņa drīzāk ir velna sūtīta, nevis Dieva izredzēta.
„Vai tu domā, ka rīkojies pareizi, kad aizgāji karā, nepateikuši ardievas saviem vecākiem? Rakstos taču teikts, ka tev būs godāt savu tēvu un māti."
„Izņemot šo gadījumu, esmu arvien viņiem klausījusi. Turklāt es viņiem vēstulē lūdzu, lai man piedod, un man arī piedeva."
„Ak, tu lūdzi, lai tev piedod? Tātad tu apzinājies, ka esi grēkojusi, aizejot bez viņu atļaujas!"
Žanna uztraucās. Iekvēlojās viņas skatiens, un viņa teica:
„Tā vēlējās pats Dievs, un man vajadzēja iet! a arī man būtu tūkstoš vecāku un ja arī es būtu karaļa bērns, es tomēr botu aizgājusi."
„Vai tu nekad neprasīji Balsīm, lai tās dod atļauju atklāt noslēpumu taviem vecākiem?"
„Viņas man atļāva visu teikt arī vecākiem, bet es negribēju viņus skumdināt."
Tiesnešiem šī rakstura stingrība drīzāk šķita lepnība. Un tāda lepnība viegli varēja pamudināt uz grēcīgu godkāri.
„Vai tavas Balsis tevi nedēvēja par Dieva meitu?"
Žanna atbildēja patiesā vientiesībā, vēl nenojaušot nekādas briesmas:
„Jā, jau pirms Orleānas un arī vēlāk viņas mani vairākkārt uzrunāja kā Dieva meitu."
Te nu atkal tiesneši centās izdabūt kādu jaunu lepnības un godkārības pierādījumu.
„Kāds tev bija zirgs, kad tevi saņēma gūstā? Kas tev to deva?"
,.Karalis."
,.Vai karalis tev deva ari citas, dārgākas dāvanas?"
„Viņš man deva zirgus un ieročus, kā arī naudu, ar ko maksāt maniem kalpiem un pavadoņiem."
„Vai tev bija arī kroņa nauda?"
,Jā. Desmit vai divpadsmit tūkstoši kronu." Tad viņa vēl naivi piebilda: „Bet tā nebija nekāda lielā nauda, lai samaksātu visus kara izdevumus."
„Vai tev vēl tagad ir šī nauda?"
„Nē. Tā ir karaļa nauda. Mani brāli to viņam glabā."
,,Kādus ieročus tu atdāvināji Sentdeni baznīcai?"
„Savu sudraba bruņukreklu un savu šķēpu."
„Vai tu tos atdevi, lai ļaudis tos pielūgtu?"
„Nē. Darīju to tikai aiz dievbijības. Un to palaikam dara visi ievainotie karavīri. Un mani pie Parīzes toreiz ievainoja."
Nekas nespēja atkausēt šis stingās sirdis, un to nespēja arī šī sirsnīgā ainava, ko viņa attēloja tik vienkāršos vārdos, ka tūliņ acu priekšā parādījās kara gaitās ievainotā jaunava, kad tā kāra savas rotaļīgās bruņas blakus rūsas un gadu putekļu klātajām slaveno Francijas aizstāvju varenajām tērauda bruņām. Nē, viņiem vairs nebija sirds krūtis; viņiem sirds vietā bija tikai naids un nežēlība, ar ko viņi vērsās pret nevainīgo jaunavu.
„Kurš kuram vairāk palīdzēja — vai tu karogam, vai arī karogs tev?"
„Vienalga, karogs vai es, jo tas bija pats Dievs, kas mums piešķīra uzvaru."
„Bet vai uzvaras iespēju tev nodrošināja tavs karogs vai tā nāca no tevis?"
„Ne viens, ne otrs. Es tikai paļāvos uz Dievu, nevis uz kādu citu."
„Vai tavs karogs plīvoja virs karaļa galvas, kad viņu kronēja?"
„Nē. Tā nebija."
„Kā tu izskaidro, ka tavs karogs bija Reimsas katedrālē, kad tur kronēja karali, bet nebija neviena cita karavadoņa karoga?"
Tad pavisam klusi un kautrīgi viņa teica pazīstamos sirsnīgos vārdus, kas mūžam paliks atmiņā, kamēr vien pastāvēs cilvēku valoda, un ko tautas paudīs tautām, rodot atsaucību ikvienā patiesā cilvēka sirdī:
„Tas bija nesis cīņas smagumu, un tam arī pienācās gods."[10]
Cik vienkārši un cik skaisti! Un līdz ar to nobāl katra rūdīta daiļrunība! Žannai tā jau bija iedzimta; tā viņai padevās bez jebkādas piepūles, un viņai nevajadzēja arī iepriekš gatavoties. Viņas vārdi bija tikpat dievišķi kā viņas darbi un tikpat dievišķi kā viņas raksturs. Tos radīja diža sirds, un tos veidoja dižs prāts.