Turpmāk šī slēgtā tiesa, kurā bija sapulcināti īsteni slepkavas, apgrēkojās, pastrādādami tik zemisku ļaunprātību, ka pat tagad, kad jau esmu vecs, nevaru to atcerēties bez sašutuma un dusmām.
Kad Žanna sāka Domremī dzirdēt savas Balsis, viņa, kaut tolaik vēl bērns, bija svinīgi devusi nevainības zvērestu Dievam, nododama Viņam savu nevainīgo miesu un šķīsto dvēseli. Jūs vēl droši vien atcerēsieties, ka vecāki mēģināja viņu aizturēt, kad viņa taisījās doties karā, un ka viņu iesūdzēja Tūļā baznīcas tiesā, kur viņu gribēja ar varu apprecināt ar mūsu nabaga labo, gaisīgo, resno un lielo, karagaitās tik cītīgo, mums visiem bezgala dārgo un mūžam neaizmirstamo draugu karognesēju, kas krita varoņa nāvē kaujas laukā un tagad jau sešdesmit gadu — Dievs lai mielo viņa dvēseli! — dus zem zaļajām velēnām. Tāpat arī atcerēsimies, kā Žanna, kurai tolaik bija tikai sešpadsmit gadu, stājās augstās tiesas priekšā un pati sevi aizstāvēja savā lietā, vienā mirklī apgāzdama visas Paladīna liecības un panākdama savu; arī to vēl nebūsiet aizmirsuši, kā pārsteigtais vecais tiesnesis viņu toreiz nosauca par Jauko bērnu".
Jūs visu to atceraties. Iedomājieties paši, ko es varēju just savā sirdī, kad šie viltus priesteri, kas viņu tagad tiesāja, patvaļīgi visu sagrozīja un mēģināja uztiept, ka Žanna pati iesūdzējusi Paladīnu tiesā, aizbildinādamās ar viņa solījumu, un gribējusi panākt, lai tiesa tam piespiež viņu apprecēt.
Tiešām, šie ļautiņi nepēla neko, ko vien varēja izmantot savā karagājienā pret šo nevainīgo meiteni. Tagad viņi gribēja ar varu pierādīt, ka viņa grēkodama mēģinājusi lauzt savu Dievam doto mūžīgās šķīstības solījumu.
Žanna atstāstīja, kā bija īstenībā, bet beigās zaudēja pacietību un pateica Košonam dažus tādus vārdus, ko viņam vajadzēja atcerēties vēl tagad, lai kur viņš būtu — dzīvs vai miris šai pasaulē.
Pašās beigās un pa daļai arī otrā dienā tiesa atkal pievērsās vecu vecajam viņas vīrieša apģērba jautājumam. Viņiem, tik nopietniem vīriem, bija grūti apspriest tādas lietas; jo viņi taču labi zināja, ka viens tāds iemesls, kādēļ Žanna valkāja vīrieša apģērbu, bija tas apstāklis, ka viņas istabā, tiklab viņai guļot, kā nomodā esot, arvien atradās viņas miesassargi, un vīrieša drēbes šai ziņā bija labākais aizsargs viņas kautrībai.
Tiesa arī zināja, ka Žanna bija domājusi atbrīvot trimdā izsūtīto Orleānas hercogu, un nu gribēja izdibināt, kā viņa to domājusi izdarīt. Viņas nodoms bija it lietišķs, kā jau mēdza būt viņas dabā, un arī gluži vienkāršs un atklāts.
„Es gribēju savākt Francijā tik daudz gūstekņu, lai varētu viņu izpirkt; un, ja tas neizdotos, es iebruktu Anglijā un atbrīvotu viņu ar ieročiem."
Tā, redzat, viņa bija paradusi. Ja kas bija darāms, vispirms viņa mēģināja ar labu, bet pēc tam laida darbā ieročus; nekad viņa nemēdza svārstīties vai vilcināties. Ar klusu nopūtu viņa vēl piebilda:
„Ja es atrastos vēl trīs gadus brīvībā, tad arī būtu viņu atbrīvojusi."
„Vai tavas Balsis tev lāva aizbēgt, ja vien tas būtu iespējams?"
„Es viņām vairākkārt lūdzu, lai mani atbrīvo, bet tas vēl nav piepildījies."
Kā jau teicu, man šķiet, ka ar to viņa domāja nāvi, kam vajadzēja viņu trīs mēnešu laikā atbrīvot no mokām.
„Vai tu bēgtu, ja redzētu atvērtas durvis?"
„Jā, es to darītu — jo tad redzētu, ka pats Dievs to atļāvis. Dievs palīdz tiem, kas paši sev palīdz, — tā saka paruna. Bet, ja man liktos, ka tas nav atļauts, tad es nebēgtu."
Turpmākais mani pārliecināja, un arī tagad es vēl domāju, ka vismaz tobrīd viņa domāja arī par karali un klusībā cerēja, tāpat kā mēs abi ar Noēlu vēl cerējām, ka viņas vecie kara- biedri viņu vēl laikā paglābs. Man šķiet — tā viņa domāja, bet gan tikai īsu brīdi, un tad atkal atmeta šo visai vājo cerību.
Atbildot uz kādu Bovē bīskapa piezīmi, viņa vēlreiz atgādināja tam viņa netaisno rīcību un teica, ka viņam nemaz neesot tiesības vadīt tiesu, un tā viņš uzņemoties lielas briesmas.
„Kādas briesmas?" viņš jautāja.
„To es nezinu. Svētā Katrīna man solīja palīdzību, bet es nezinu, kā tas notiks. Es nezinu, vai mani atbrīvos, vai arī jūs mani sodīsiet ar nāvi, bet katrā ziņā notiks kaut kas tāds, ar ko atkal atgūšu brīvību." Pēc brīža Žanna vēl teica šos mūžam neaizmirstamos vārdus, kuru būtību vina varbūt bija pārpratuši, vai arī nebija izpratusi — to mēs nekad neuzzināsim, vārdus, kurus viņa varbūt arī saprata visā to pilnībā; to mēs nekad nezināsim; bet tie ir vārdi, kuru noslēpums tagad ir atklājies un kurus tagad zina pareizi iztulkot visā pasaulē:
„Manas Balsis skaidri teica, ka mani atbrīvošot ar dižu uzvaru." Viņa uz brīdi apklusa, mana sirds sāka pukstēt straujāk, jo, manuprāt, šī dižā uzvara nozīmēja mūsu veco karabiedru pēkšņu uzbrukumu, kam beidzamajā brīdī vajadzēja ar ieročiem atbrīvot Žannu d'Arku un aizvest triumfa gājienā. Ak, šī doma drīz atkal izgaisa! Tad viņa pacēla galvu un nobeidza ar svinīgajiem vārdiem, ko vēlāk ļaudis tik bieži atkārtoja un kas man lika nodrebēt svētā bijībā, jo tie skanēja kā pareģojums: „Un viņas arvien saka: „Paciet visu, lai kas tevi piemeklētu; neskumsti savās mocekles gaitās, jo tu tiksi debesīs.""
Vai tobrīd viņa jau domāja par sārtu un uguns liesmām? Man tā neliekas. Man šķiet, viņa vienīgi domāja par savu ilgo un nežēlīgo gūstu un visiem tiem apvainojumiem, kādus viņai nācās pārciest. Un to patiesi varēja apzīmēt par mocekles gaitām.
Viņu pratināja Žans de la Fontēns. Viņš centās viņas vārdus pēc iespējas iztulkot viņai par ļaunu.
„Kad tavas Balsis teica, ka tu tikšot debesīs, tu, protams, biji pārliecināta, ka tā arī notiks un ka tev nevajadzēs ciest pekles mokas. Vai tas tiesa?"
„Es ticu visam, ko tās saka. Es zinu, ka tikšu glābta."
„Vai tu domā, to zinādama, ka tagad varētu izdarīt arī kādu nāves grēku?"
„To es nezinu. Mana ticība dvēseles glābiņam cieši saistīta ar manu šķīstības solījumu."
„Kamēr tu zini, ka būsi glābta, kā tu domā, vai vairs vajadzētu iet grēkus sūdzēt?"
Cilpa tika veikli izlikta, bet Žanna ar savu vientiesīgo un pazemīgo atbildi atkal sevi izglāba.
„Sirdsapziņa nekad nevar būt pārāk tīra."
Tad pienāca arī jaunās tiesas beidzamā diena. Žanna bija laimīgi izturējusi visus iepriekšējos pārbaudījumus. Šī ilgā cīna jau bija visus loti nogurdinājusi. Viss bija izmēģināts, lai uzturētu apsūdzību, lai pierādītu gūsteknes vainu, un viss bija palicis bez panākumiem. Žannas tiesneši bija sapīkuši un neapmierināti. Viņi tomēr nolēma vēlreiz mēģināt un noturēt vēl vienu lieku tiesas sēdi, kas arī būtu beidzamā. Sēde bija nolikta 17. martā. Jau pašā sākumā Žannai uzdeva visai bīstamu jautājumu:
„Vai tu vēlies, ka par visiem taviem vārdiem un darbiem, vienalga — vai tie būtu labi vai ļauni — spriestu baznīcas tiesa?"
Tas bija veikli izdomāts. Žannai tagad draudēja nenovēršamas briesmas. Ja viņa neuzmanīgi teiktu — jā, — tad arī viņas sūtību apspriestu baznīcas tiesa, un gan jau tiesneši zinātu, ko teikt savā spriedumā par tās būtību. Bet, ja viņa liegtos, tad viņu apvainotu bezdievībā.
Bet arī šoreiz viņa neapjuka. Viņa noteikti norobežoja baznīcas varu, jo bija tai padota draudzes lietās, no tā, kas skāra viņas sūtību. Viņa teica, ka mīlot baznīcu un esot gatava ar visiem spēkiem kalpot kristīgajai ticībai; bet par to, ko viņa darījusi savas sūtības gaitās, varot spriest tikai pats Dievs, kas viņai uzdevis to darīt.
Tiesnesis neatlaidās — lai viņa pakļaujoties baznīcas spriedumam vārdos un darbos bez izņēmuma. Viņa atbildēja:
„Par tiem lai spriež mans Kungs, kas mani sūtījis. Man šķiet, ka Viņš taču ir tas pats, kas Viņa baznīca, un jūs tikai velti pūlaties." Tad viņa pievērsās tiesnesim un teica: „Kālab jūs mēģināt lieki sarežģīt visu, kur nav nekā sarežģīta?"
Žans de la Fontēns viņai aizrādīja, ka baznīca nebūt nav viena vienīga. Ir viena — garīgā baznīca, kas ir Dievs, svētie, eņģeli un atpestītie, un tās mājoklis ir Debesīs; un ir arī otra — pasaulīgā baznīca, kas ir Svētais pāvesta tēvs, pats Dieva vietnieks, prelāti, baznīckungi un visi labie kristīgie un katoli, un šī baznīca pastāv zemes virsū un to vada Svētais Gars, un tā nekad nekļūdās. „Vai tu pakļaujies bez iebildumiem šās otrās — pasaulīgās baznīcas spriedumam?"
„Es nācu pie Francijas karaļa kā Debesu baznīcas sūtne un tai arī atbildēšu par visiem saviem darbiem. Pasaulīgajai baznīcai man nav nekas ko atbildēt."
Tiesa ievēroja šo viņas noteikto un stingro protestu, cerēdama to turpmāk izmantot apsūdzībai; ar to šis jautājums bija galā, un viņu atkal vajāja ar agrākajiem jautājumiem — par laumām, viņas parādībām, vīrieša apģērbu un tā joprojām.
Pēcpusdienā pratināšanu vadīja pats velnišķais bīskaps. Neilgi pirms beigām kāds tiesnesis viņai jautāja:
„Tu teici bīskapa tēvam, ka atbildēšot viņam gluži kā atbildētu mūsu Svētajam pāvesta tēvam, un tomēr ir daži tādi jautājumi, uz kuriem tu noteikti atsakies atbildēt. Vai pāvestam tu neatbildētu pilnīgāk, nekā tu atbildēji bīskapa tēvam? Vai tu domā, ka tavs pienākums būtu atbildēt pāvestam daudz pilnīgāk, jo viņš taču ir Dieva vietnieks zemes virsū?"
Un tad no skaidrām debesīm viņu ķēra īsts zibens spēriens:
„Vediet mani pie pāvesta. Es viņam izstāstīšu visu, kas man ir sakāms."
Bīskapa sārtā seja aiz pārsteiguma nobāla. Ja vien Žanna būtu zinājusi, ja Žanna to būtu zinājusi! Viņai tagad bija izdevies ievērojami satricināt pamatus sazvērestībai, un viņa viegli varētu izjaukt bīskapa nodomus, bet viņa to nezināja. Viņa bija teikusi beidzamos vārdus gluži neapzinīgi, nemaz nenojauzdama to apslēpto spēku, un nebija neviena, kas viņai to paskaidrotu. Es tūliņ visu aptvēru, un arī Manšons labi zināja; ja vien viņa prastu lasīt, gan mēs kaut kā pacenstos viņai to paziņot; bet tas bija iespējams tikai mutvārdiem, un nevienu nelaida viņas tuvumā. Un tā viņa tur sēdēja, lieku reizi vēl būdama Žanna d'Arka Uzvarētāja, pati to neapjauz- dama. Viņa bija ārkārtīgi nogurusi savā ilgajā cīņā ar tiesnešiem, turklāt viņa arī nebija vesela, jo citādi katrā ziņā būtu pati ievērojusi savu vārdu ietekmi un noskārtusi lietas būtību.
Viņa jau vairākkārt bija lieliski pieveikusi savus pretiniekus, bet šoreiz tā būtu īsta uzvara. Tā bija pārsūdzība Romai. Viņai bija pilnīgas tiesības to darīt, un, ja vien viņa to prasītu, vienā mirklī kā viegls kāršu namiņš sabruktu visi Košona nodomi, un viņš atstātu kaujas lauku, galīgi pieveikts un apkaunots. Viņš gan bija bezkaunīgs, tomēr savā nekautrībā tomēr nebūtu iedrošinājies noraidīt Žannas prasību, ja vien viņa to iesniegtu tiesā. Taču viņa, nabadzīte, to nezināja, nemaz nenojauzdama, kāds viņai lielisks ierocis, ar ko paglābt savu brīvību un dzīvību.
Francijai nebija tiesību vienīgajai pārstāvēt baznīcu. Romai nebija nekāda iemesla vēlēties Žannas nāvi. Roma viņu nodotu taisnai tiesai, un tas arī bija viss, ko viņai vajadzēja. Šo tiesu viņa atstatu brīva, visu godata un suminātā.
Bet liktenis nebija tā lēmis. Košons ar joni ievirzīja pratināšanu citās sliedēs un pasteidzās sēdi slēgt.
Kad Žanna gurdi piecēlās un devās uz izejas pusi, vilkdama līdzi savas smagās važas, es paliku gluži apstulbis un pie sevis domāju: „Vēl priekš īsa brīža viņa teica vārdu, kas viņu glābtu un atdotu viņai brīvību, bet tagad viņa dodas drošā nāvē; jā, tas ir viņas beidzamais gājiens — es to zinu un skaidri jūtu. Viņi tagad divkāršos Žannas apsardzi; tie nevienu nelaidīs viņas tuvumā, kamēr nebūs pasludināts spriedums, un arī centīsies, lai viņai vairs nebūtu izdevības atkārtot šos bīstamos vārdus. Tā ir rūgtākā diena, kādu jebkad esmu piedzīvojis savā nožēlojamajā mūžā."