Tā beidzās tiesas otrais cēliens, arī tajā sevišķi panākumi izpalika. Tā vispārējo gaitu es jums jau attēloju. Savā ziņā tas bija neģēlīgāks par pirmo; šoreiz Žannai pat neteica, kādos noziegumos viņu apvaino, un viņai bija jācīnās neziņā. Viņai vairs nebija iespējams iepriekš apdomāt savas atbildes; viņa nevarēja paredzēt, kur pretinieks viņu mēģinās apiet, un ari nevarēja sagatavoties uz katru atsevišķu gadījumu. Tiešām, tas bija visai nožēlojams paņēmiens cīņā ar nevarīgu meiteni. Kādu dienu tiesas laikā Ruānā bija ieradies pazīstams Normandijas tiesasvīrs, maģistrs Lojē, un es jums darīšu zināmas viņa domas, lai jūs redzētu, ka esmu teicis tikai skaidru patiesību un nebūt neesmu velti apvainojis tiesnešus netaisnībā un nelikumībā. Košons iepazīstināja viesi ar tiesas gaitu un lūdza viņa atsauksmi. Un te nu ir viņa atzinums, ko viņš sniedza Košonam. Viņš teica, ka nekas nederot un neesot pieņemams, proti: 1) slēgtā tiesa pati nevarot brīvi izteikties, un tai arī liegta rīcības brīvība; 2) tiesa skarot arī Francijas karaļa godu, bet viņš neesot aicināts tiesas priekšā aizstāvēt sevi šajā lietā, un neesot arī neviena viņa pilnvarota pārstāvja; 3) apsūdzētajai neesot darīti zināmi apsūdzības punkti, kuros viņa apvainota; 4) gados vēl jaunā un vientiesīgā apsūdzētā esot atstāta bez aizstāvja, kaut arī viņu apvainojot tik smagos noziegumos.
Kā tas patika Košonam? Protams, tas viņam bija kā dadzis acī. Viņš neapvaldītiem vārdiem izlamāja maģistru Lojē un draudēja to noslīcināt. Lojē tikai ar mokām paglābās un tūliņ pasteidzās atstāt Ruānu un Franciju, kur tam draudēja dzīvības briesmas.
Tātad, kā jau teicu, otrais tiesas cēliens beidzās bez sevišķiem panākumiem. Bet Košons nebūt nepadevās. Viņš vēl varēja gūt uzvaru turpmākajā tiesas gaitā, ko varēja stiept līdz bezgalībai, ja vien rastos vajadzība. Viņam jau puslīdz bija apsolīta milzīga atlīdzība — Ruānas virsbīskapija, ja vien viņam izdotos sadedzināt nevainīgās meitenes miesu un apkraut ar pekles lāstiem viņas garu; tāda atlīdzība, turklāt tādam vīram, kā Bovē bīskapam, bija vērta, lai sadedzinātu un apkrautu ar baznīcas lāstiem kaut piecdesmit nevainīgu meiteņu, ne jau Žannu vienu pašu.
Un tā Košons otrajā dienā atkal ar sparu ķērās pie darba; šoreiz viņš to darīja ar noteiktu paļāvību, Jaunā priekā neslēpdams, ka tagad arī panāks savu. Pagāja vēl deviņas dienas, kamēr viņš ar saviem rokaspuišiem izsijāja Žannas atbildes, sagudroja jaunus apvainojumus un sastādīja jaunu apsūdzību. Tagad tā jau bija milzīga, jo tajā bija sešdesmit seši atsevišķi panti.
Šo svarīgo dokumentu otrajā dienā, 27. martā, nogādāja tiesā, bet tur ar divpadsmit rūpīgi izvēlētiem tiesnešiem atkal atjaunoja tiesas sēdes.
Šoreiz tiesa lāva arī Žannai noklausīties apsūdzībā. Var būt, ka to bija netieši panācis Lojē ar saviem iebildumiem; bet var arī būt, ka tiesa cerēja ar to līdz nāvei nogurdināt gūstekni — jo pagāja vairākas dienas, kamēr nolasīja visu dokumentu. Tiesa arī bija nolēmusi, ka no Žannas prasīs dot tiešu atbildi uz katru apsūdzības punktu, bet, ja viņa liegtos sniegt atbildi, tad šo apsūdzības punktu vienkārši uzskatītu par pierādītu. Jūs redzat, kā Košons tiecās arvien vairāk ierobežot viņas rīcības brīvību; viņš arvien ciešāk savilka cilpu ap viņas kaklu.
Žannu ieveda tiesā, un Bovē bīskaps atklāja sēdi ar tādu uzrunu apsūdzētajai, kas pat viņam pašam liktu nosarkt, — cik tā bija liekulīga un melīga! Viņš teica, ka tiesā esot sapulcināti augsti tikumīgi un dievbijīgi baznīckungi, kuru sirdīs mājojot dziļa līdzjūtība un labvēlība pret gūstekni, un neviens negribot viņai darīt ko ļaunu, vienīgi viņu pamācīt un uzvest uz patiesības un dvēseles glābiņa ceļa.
Viņš bija īsts velns, ne cilvēks; un tādos vārdos viņš vēl ņēmās attēlot pats savu nožēlojamo dvēseli un savus rūdītos rokaspuišus.
Bet ļaunākais vēl tikai sekoja. Jo tagad, atcerēdamies nākamo Lojē iebildumu, Košons savā saltajā nekautrībā vēl iedrošinājās Žannai paziņot kaut ko tādu, kas jūs katrā ziņā ārkārtīgi pārsteigs. Viņš teica, ka augstā tiesa, ievērodama viņas nemākulību un nespēju pašai tikt galā ar sarežģīto tiesas procedūru, savā žēlsirdībā un atsaucībā nolēmusi iecelt vienu vai vairākus aizstāvjus, kurus viņa varot izvēlēties no viņu vidus!
Tikai padomājiet — tiesā taču bija vienīgi Luazclērs un viņam līdzīgi zemiski rāpuli. Avij lāva izvēlēties sev par palīgu vilku. Žanna paskatījās viņā, it kā gribēdama zināt, vai viņš to nopietni domājis, un, saprazdama, ka viņš to teicis nopietni, protams, šo iespēju noraidīja.
Bīskaps arī nebija gaidījis citu atbildi. Viņš bija visiem izrādījis savu taisnīgo piekāpību, un tā tagad bija atzīmēta protokolā, ar to viņš arī bija apmierināts.
Tad viņš prasīja, lai Žanna dotu tiešas atbildes uz katru apsūdzības punktu, un piedraudēja viņu izslēgt no baznīcas, ja viņa liegtos to darīt vai arī vilcinātos ar atbildi ilgāk par nolikto laiku. Tā viņš, soli pēc sola, viņu arvien ciešāk spieda pie sienas.
Tomā de Kursels sāka nolasīt punktu pēc punkta nebeidzami garo apsūdzības rakstu. Žanna atbildēja pēc kārtas uz katru punktu; brīžiem viņa tikai noliedza savu vainu, bet brīžiem teica, ka attiecīgā atbilde jau atzīmēta iepriekšējo tiesas sēžu protokolā.
Cik tas bija dīvains dokuments, un cik spilgti tas pauda un rādīja cilvēka patiesās sirdstieksmes, šā izcilā radījuma patieso dabu, kurš pamatoti varēja dižoties pārējo radījumu vidū ar savu līdzību pasaules Radītājam! Kas pazina Žannu d'Arku, tas zināja, cik viņa ir cēla, diža, skaidra, taisnīga, droša, līdzjūtīga, augstsirdīga, tikla, nesavtīga, kautrīga un šķīsta kā lauku puķīte — cik viņai ir cildena un daiļa daba un kāds lielisks raksturs. Bet apsūdzībā bija apgalvots tieši pretējais. Kas viņa ir, par to tur nebija ne vārda, bet visos sīkumos teikts, kas viņa nav.
Tikai padomājiet, kādos noziegumos viņu apvainoja, un atcerieties, kas to darīja. Viņu dēvēja par burvi un raganu, viltus pravieti, zintnieci un ļauno garu sabiedroto, melnās maģijas piekopēju, neticīgo un ticības pārkāpēju; viņa esot atkritēja, Dieva zaimotāja, kalpojot elkiem, sējot nemieru; viņa kūdot ļaudis uz karu un asinsdarbiem; viņa apkaunojot savu dzimumu, netiklībā valkādama vīrieša drēbes un piekopdama kareivja arodu; viņa esot apbūrusi prinčus un arī tautu; viņa piesavinoties dievišķīgu godu un liekot sevi godāt un pielūgt, dodama skūpstīt rokas un savas drānas.
Un tā joprojām — līdz neiespējamam bija sagrozīts ik sīkums viņas dzīves gaitā. Vēl bērna gados viņa mīlēja laumas, žēloja tās, kad viņas padzina, un rotaļājās pie Laumu koka un laumu avota — līdz ar to viņa bija biedrojusies ar ļauniem gariem. Viņa uzmodināja Franciju, kad tā gulēja pīšļos satriekta, pamudināja to atgūt brīvību un vadīja to no uzvaras uz uzvaru — un nu pārmeta, ka viņa bija traucējusi mieru un kūdījusi uz kariem — to viņa ari patiesi bija darījusi, un Francija arvien leposies ar viņu un būs viņai mūžīgi pateicīga. Viņu dievināja un pielūdza — it kā viņa, nabadzīte, šajā ziņā būtu vainīga vai arī varēja to novērst. Veci, rūdīti karavīri un arī baiļu mākti jaunkareivji — visi vienādā mērā smēlās kara drosmi viņas acu dzīlēs un, pieskārušies ar savu šķēpu viņas šķēpam, droši metās kaujas virpulī un vairs nebija uzvarami — taču līdz ar to viņu uzskatīja par burvi un raganu.
Un tā tas turpinājās punktu pēc punkta, pārvēršot dzīvības avota ūdeņus indē, zeltu rūsā un viņas cēlās un skaistās dzīves liecības — grēkos un noziedzībā.
Protams, visos sešdesmit sešos punktos būtībā bija tikai atkārtotas iepriekšējo tiesas sēžu apsūdzības, tādēļ pie tiem īpaši nepakavēšos. Arī pati Žanna vairījās ielaisties sīkumos, palaikam iebilzdama: „Tas nav tiesa — passez outre", vai ari teica: „Esmu jau uz to atbildējusi — lieciet nolasīt protokolu", vai beidzot izvairījās ar kādu citu īsu atrunu.
Viņa noteikti atteicās nodot savu sūtību pasaulīgās baznīcas atziņai un spriedumam. Tiesa to atzīmēja protokolā.
Viņa noliedza apvainojumu bezdievībā un arī liedzās atzīt, kad viņai uztiepa, ka viņa mudinājusi sevi dievināt un pielūgt.
Ja kāds skūpstīja man rokas vai drēbes, es nebūt to nevēlējos un arī centos to novērst."
Viņai bija diezgan drosmes pateikt acīs šim tiesnešu salašņu baram — viņa nebūt nevarot apgalvot, ka laumas bijušas ļauni gari. Viņa zināja, cik viņas vārdi bīstami, bet, ja reiz kas sakāms, viņas dabā arvien bija teikt tikai patiesību. Tādās reizēs viņu nebūt neatbaidīja briesmas. Ari šoreiz viņas vārdus atzīmēja protokolā.
Kā citkārt, viņa atteicās atbildēt, kad viņai jautāja, vai viņa noģērbšot savas vīrieša drēbes, ja viņai ļaušot iet pie dievgalda. Viņa vēl piebilda:
„Kad iet pie dievgalda, tad tas nav svarīgi, jo Dievs apģērbam nepiešķir nekādu nozīmi."
Viņu nu apvainoja, ka viņa ietiepīgi turoties pie sava vīrieša apģērba, ko liedzoties novilkt pat tad, ja tādā gadījumā viņai lautu piedalīties dievkalpojumā. Viņa sadusmojās un teica: „Es drīzāk miršu, nekā lauzīšu Dievam doto solījumu." Viņu apvainoja, ka viņa karā darījusi vīrieša darbu un tādējādi pametusi novārtā savus sievietes pienākumus. Viņa atbildēja ar vieglu kareivja pārākuma apziņu:
„Šiem sievietes pienākumiem arī bez manis netrūks darītāju."
Mani arvien pārņēma prieks, kad viņā pamodās kareivja gars. Kamēr tas vēl nebija miris, viņa vēl arvien bija agrākā Žanna d'Arka, kas droši varēja stāties pretim briesmām un savam liktenim.
„Šķiet, ka tava sūtība, kā tu domā, ka Dievs tev to uzlicis, patiesībā bija kūdīt uz karu un asinsdarbiem."
Žanna atbildēja īsiem vārdiem, tikai teikdama, ka karot nebūt nav bijis viņas sākotnējais nodoms:
„Sākumā es sludināju mieru. Kad to noraidīja, es ņēmu rokās ieročus."
Runādams par Žannas ienaidniekiem, ar kuriem viņa bija karojusi, tiesnesis palaikam jauca burgundiešus ar angļiem. Bet viņa aizrādīja, ka tiklab vārdos, kā arī darbos arvien esot tos atšķīrusi, jo burgundieši esot franči, un ar tiem vajadzējis apieties saudzīgāk, nekā ar angļiem. Viņa paskaidroja:
„Tā kā runa ir par Burgundijas hercogu, tad es paskaidroju, ka es viņam prasīju — gan vēstulēs, gan ar sūtņiem — lai viņš izlīgst ar karali. Bet ar angļiem varēja tikai tad derēt mieru, kad tie būtu atstājuši Franciju un aizvākušies mājās."
Tālāk viņa teica, ka pat ar angļiem gribējusi izlīgt ar labu, jo pirms uzbrukuma brīdinājusi viņus ar savu ultimātu. „Ja tie būtu man klausījuši," viņa sacīja, „tie būtu prātīgi
rīkojušies." Tad viņa atkal atkārtoja savu pareģojumu, jūsmīgi teikdama: „Nebūs vēl pagājuši septiņi gadi, kad viņi paši par to pārliecināsies."
Tad viņu atkal sāka pratināt sakarā ar viņas vīrieša apģērbu un mēģināja pierunāt, lai viņa labprātīgi atteicas to valkāt. Es patiesi brīnījos un nekādi nevarēju saprast, kālab viņi tik neatlaidīgi kavējas pie šķietami nenozīmīga sīkuma. Bet tagad mēs to zinām. Mēs visi zinām, ka tas jau bija iepriekš paredzēts viņu nodevīgajos nodomos. Ja vien viņiem izdotos viņai uztiept noteiktu solījumu — novilkt vīrieša apģērbu, viņi ātri vien būtu panākuši savu un viņu galīgi iznīcinājuši. Un tā viņi turpināja savu velnišķīgo nodomu, līdz beigās viņa satraucās un viņiem teica:
„Pietiek! Bez Dieva atļaujas es to nenoģērbšu, kaut arī jūs paņemtu manu galvu!"
Vienā vietā viņa pārlaboja apsūdzību, teikdama: „Tur sacīts, ka es esot visu darījusi, klausot Dieva padomam. Tie nav mani vārdi. Es teicu: visu, ko esmu labi darījusi."
Tiesa apšaubīja viņas sūtību, aizrādot, ka Dievs gan nebūtu izraudzījies tik vientiesīgu un naivu starpnieci. Žanna tikai pasmaidīja. Viņa gan būtu varējusi ar pilnām tiesībām atgādināt, ka Dievs, kam visi cilvēki līdzīgi, dižiem darbiem biežāk izvēlējies tieši zemākas kārtas ļautiņus, nevis bīskapus un kardinālus, bet viņa to pateica vienkāršiem vārdiem:
„Dievs gan pats var izvēlēties savus kalpus un darba darītājus."
Viņai jautāja, ar kādiem vārdiem viņa lūgusi debesu padomu. Viņa teica, ka lūgusi īsiem un vienkāršiem vārdiem; tad viņa pacēla savu bālo sejiņu pret debesīm un skalā balsī atkārtoja, salikusi savas važās kaltās rokas:
„Visumīlais Dievs, Tavā svētajā žēlastībā es Tev lūdzu, ja Tu mani mīli, atklāj man, ko man atbildēt šiem baznīckungiem. Tā kā runa ir par manu apģērbu, es zinu, kas man pavēlējis to valkāt, bet es nezinu, kālab man to vajadzētu novilkt. Es Tevi lūdzu, dod man padomu, ko man īsti darīt." Viņu apvainoja, ka viņa, pretēji Dieva un visu svēto mācībai, esot piesavinājusies pasaulīgo varu un dēvējusi sevi par virspavēlnieci. Tas atkal aizskāra viņas kareivja lepnumu. Vina loti cienīja priesterus, bet, tā kā viņa bija kareivis, maz ņēma vērā priesteru domas kara jautājumos; tā arī šoreiz, atbildot uz šo jautājumu, viņa nedomāja, ka vajag sniegt tuvākus paskaidrojumus, vai arī aizbildināties, Žanna tikai vienaldzīgi un strupi viņiem atgādināja:
„Ja es biju virspavēlniece, tad vienīgi, lai padzītu angļus."
Visu laiku viņa skatījās nāvei tieši acīs, bet, vienalga — viņa ar patiesu prieku, kur vien varēja, skaudri dzēla šiem frančiem, kas no sirds kalpoja angļu varai. Tas viņu manāmi atspirdzināja. Viņa taču atradās it kā tuksnesī, un tādi brīži bija kā oāzes, kurās rast veldzi.
Tad viņu atkal apvainoja netiklībā, pārmetot, ka viņa bijusi karā visu laiku kopā ar vīriešiem. Viņa atbildēja:
„Kad vien bija iespējams — pilsētās un mājas vietās — ar mani arvien bija kāda sieviete. Bet karalaukā es naktīs gulēju savā bruņutērpā."
Tad viņu un arī viņas ģimeni, ko karalis bija iecēlis dižciltīgo kārtā, atkal apvainoja grēcīgā godkārē. Viņa atbildēja, ka nemaz neesot lūgusi karalim šo žēlastību; viņš to darījis pats no sava laba prāta.
Beidzot bija galā arī trešais tiesas cēliens. Un atkal nebija nekādu noteiktu panākumu.
Tomēr bija ļoti iespējams, ka ceturtajā cēlienā varētu izdoties pieveikt šo šķietami neuzvaramo jaunavu. Un ļaunais bīskaps no jauna ķērās pie darba, prātodams par citu taktiku.
Viņš iecēla vairākus vīrus, kam vajadzēja apvienot sešdesmit sešus iepriekšējos punktus divpadsmit jaunos melu punktos, ar kuriem tad varētu atkal doties uzbrukumā. To arī paveica. Bet tas prasīja dažas dienas laika.
Starplaikā Košons kādā dienā ieradās pie Žannas viņas sprostā, paņēmis līdzi Manšonu un divus tiesnešus — Izambaru de Lapjēru un Martinu Ladveniju, lai redzētu, vai nav iespējams pierunāt Žannu nodot savu sūtību pasaulīgās baznīcas spriedumam, vai, pareizāk sakot, tās pasaulīgās baznīcas daļas spriedumam, ko pārstāvēja viņš pats ar saviem rokaspuišiem.
Žanna vēlreiz noteikti atteicās. Izambaram de Lapjēram bija sirds krūtis, un viņš bija tā iežēlojies par nabaga vajāto meiteni, ka iedrošinājās izdarīt ko visai bīstamu; viņš jautāja, vai viņa nebūtu ar mieru nodot savu lietu Bāzeles baznīcas sapulcei, un teica, ka tajā esot tikpat daudz viņas piekritēju, cik angļu piekritēju.
Žanna skali atbildēja, ka viņa ar prieku ļaušoties tādas taisnīgas tiesas spriedumam, bet, iekām Izambars vēl paspēja ko bilst, Košons viņu nikni apsauca, uzkliegdams:
„Turi muti, kaut tevi jupis!"
Tad arī Manšons mēģināja izdarīt ko labu, lai gan viņam draudēja nāves briesmas. Viņš jautāja Košonam, vai Žannas vārdus atzīmēt protokolā, proti, to, ka viņa bijusi ar mieru, ka lietu iztiesā Bāzeles sapulces tiesa.
„Nē! Nevajag."
„Ak," nabaga Žanna teica, viņam pārmezdama, „jūs rakstāt visu, kas man par sliktu, bet negribat atzīmēt nekā, kas būtu man par labu."
Sirds smeldza, to dzirdot. Pat zvēram rastos līdzjūtība. Bet Košons bija niknāks par plēsīgu zvēru.