Bija pienācis jau aprīļa sākums. Žanna nebija vesela. Viņa sāka sirgt 29. martā, dienu pēc trešās tiesas beigām, un viņai kjuva vēl sliktāk pēc Košona apmeklējuma viņas sprostā, ko jau jums aprakstīju. Tas bija īsti Košona dabā, kad viņš aizgāja pie viņas un mēģināja izmantot viņas vājumu savā labā.
Tagad apskatīsim mazliet tuvāk to jauno apsūdzības rakstu, ko varētu nosaukt par „Divpadsmit meliem".
Pašā pirmajā punktā bija teikts, ka Žanna it kā apgalvojusi, ka esot godam pelnījusi debesu valstību. Viņa nekad nebija ko līdzīgu teikusi. Tur arī bija apgalvots, ka viņa atteikusies pakļauties baznīcas tiesai. Un arī tā nebija patiesība. Viņa bija ar mieru nodot Ruānas tribunāla spriedumam visus savus darbus, izņemot vienīgi tos, ko bija darījusi ar Dieva gribu savas sūtības piepildījumam. Tos viņa atstāja Dieva ziņā. Viņa atsacījās atzīt Košonu un tā rokaspuišus, kad tie gribēja uzstāties Baznīcas vārdā, bet labprāt bija ar mieru stāties pāvesta un Bāzeles baznīcas tiesas priekšā.
Kādā citā šo „Divpadsmit melu" punktā bija teikts, ka viņa draudējusi ar nāvi tiem, kas nav viņai klausījuši. Tie, protams, bija salti meli. Tālāk viņu apvainoja, ka viņa visos savos darbos aizbildinājusies ar Dieva gribu. Patiesībā viņa uzsvēra tikai labos darbus — to arī lika izlabot protokolā, kā zināt.
Citā vietā „Divpadsmit melos" bija minēts, ka viņa dižojusies ar savu bezgrēcību. Bet viņa nekad nebija to apgalvojusi.
Tāpat viņu apvainoja, ka viņa esot grēkojusi, valkādama vīrieša apģērbu. Bet, ja arī viņa bija to valkājusi, viņai bija attiecīga augstākās baznīcas varas atļauja — to viņai bija devis Reimsas virsbīskaps un Puatjē tribunāls.
Desmitajā punktā ar sašutumu bija atzīmēts viņas šķietamais apgalvojums", ka Svētā Katrīna un Svētā Marija runājušas franciski, nevis angļu valodā, un arī bijušas franču pusē.
Visus šos „Divpadsmit melu" punktus vajadzēja iepriekš nodot Parīzes universitātes augsti mācīto doktoru apstiprinājumam. Tos pārrakstīja un sagatavoja 4. aprīļa naktī. Tad Manšons atkal izdarīja kādu pārdrošību: viņš pierakstīja malā, ka daudzus apgalvojumus, kas minēti šajos divpadsmit punktos, Žanna nebūt neesot izteikusi, bet gan teikusi tieši pretējo. Protams, tam nebija nekādas nozīmes, jo bija lūgta Parīzes universitātes atsauksme, un arī nevarēja ietekmēt tās spriedumu vai pamodināt līdzjūtību — tā to nepazina savos politiskajos darījumos, — bet Manšons tādējādi bija tomēr darījis visu iespējamo un pierādījis savu cēlsirdibu.
„Divpadsmitus" nosūtīja uz Parīzi otrajā dienā, 5. aprīli. Todien pēcpusdienā Ruānā bija liela trauksme, un galvenajās ielās drūzmējās laužu bari, kas satraukti apsprieda dažādas baumas; pilsētā bija izrunāts, ka Žanna esot nopietni sasirgusi un guļot nāves gultā. Taisnību sakot, ilgā tiesa bija viņu galīgi nogurdinājusi, un viņa arī patiesi nejutās vesela. Angļu partijas vadoņi bija gandrīz izmisuši; ja Žanna nomirtu pirms baznīcas sprieduma un viņu nepagūtu notiesāt un apzīmogot ar kauna traipu, tauta savā līdzcietībā un mīlestībā drīz vien izdaudzinātu viņu par svēto mocekli, kas nevainīgi cietusi mokas, un viņai pēc nāves būtu vēl lielāka vara Francijā, nekā dzīvai esot.
Grāfs Vorviks un angļu Vinčesteras kardināls tūliņ steidzās uz pili un pavēlēja ar skubu dot ziņu ārstiem. Vorviks bija ļoti cietsirdīgs skarbas dabas vīrs, kas nekad nepazina līdzcietības. Viņa priekšā tērauda sprostā gulēja važās kalta vārga meitene, šķiet, spēcīgam vīrietim gan vajadzētu būt saudzīgākam savos izteicienos, bet Vorviks tīšām runāja skaļā balsi, lai viņa visu dzirdētu, un teica ārstiem:
„Tikai labi uzmaniet viņu. Anglijas karalis negrib, lai viņa mirtu dabiskā nāvē. Viņa karalim ir stipri dārga, jo karalis viņu dārgi pircis, un viņš vēlas, lai viņa mirtu uz sārta, nevis citādi. Raugieties, lai viņa atkal atveseļotos."
Ārsti vaicāja Žannai, kā viņa sasirgusi. Viņa teica, ka Bovē bīskaps viņai atsūtījis zivi, un viņai liekoties, ka tā bijusi zivs vaina.
Tad Žans d'Estivē saskaitās un sāka viņu lamāt gluži negantiem vārdiem. Viņš, redzat, domāja, ka Žanna apvaino bīskapu, kas it kā gribējis viņu noindēt; un tas viņam nepatika, jo viņš bija ar sirdi un dvēseli nodevies Košona kalpībā un ļoti uztraucās, kad Žanna angļu dižvīru klātbūtnē apsūdzēja viņa maizestēvu, jo šie angli viegli varēja iznīcināt Košonu un to arī būtu katrā ziņā izdarījuši, ja vien rastos pārliecība, ka Košons spējīgs Žannu noindēt un tā viņai aiztaupīt nāvi uz sārta, līdz ar to laupot angļiem viņu dārgumu, ko Burgundijas hercogs bija par lielu naudu pārdevis.
Žannai bija stiprs drudzis, un ārsti ieteica viņai nolaist asinis. Vorviks viņus brīdināja:
„Til<ai labi uzmanīgi; viņa ir visai viltīga un varētu pati sev padarīt galu."
Viņš domāja, ka viņa, lai izbēgtu no nāves uz sārta, noraus pārsēju un ļaus noplūst asinīm.
Ārsts tomēr nolaida viņai asinis, un tad viņai kļuva labāk.
Bet tas bija tikai īsu brīdi. Žans d'Estivē vēl nevarēja norimties, cik loti viņš bija nobažījies un saniknots par Žannas apgalvojumu, kas smagi apvainoja viņa bīskapu; un vakarā viņš vēlreiz uzklupa Žannai viņas sprostā un tikām ņēmās viņu tirdīt, līdz viņai atkal sacēlās drudzis.
Kad Vorviks to uzzināja, tas, protams, nāvīgi saskaitās, jo viņa upuris atkal taisījās viņam izslīdēt no rokām, un visu to bija panācis šis trakais aplamnieks ar savu pārlieko centību. Vorviks viņu spēcīgi nolamāja, un šis aplamnieks d'Estivē līdz ar to bija dabūjis uz visiem laikiem labu mācību.
Žanna sirga vairāk nekā divas nedēļas; tad viņas stāvoklis atkal uzlabojās. Viņa gan vēl bija loti vāja, bet īsāku pratināšanu jau varēja pārciest bez īpašām dzīvības briesmām. Košonam nu šķita pienācis īstais brīdis. Viņš sasauca dažus savus dievvārdu doktorus un devās pie viņas uz cietumu. Mēs abi ar Manšonu viņus pavadījām, jo mums visu vajadzēja atzīmēt protokolā — tas ir, bija jāatzīmē viss, kas varēja noderēt Košonam, bet pārējais jāizlaiž.
Žannu ieraugot, es pārbijos. Tā bija tikai agrākās Žannas ēna, ko redzēju savā priekšā! Man pat grūti bija iedomāties, ka šis sīkais, vārgais radījums ar skumjo seju un kalsno stāvu ir tā pati Žanna d'Arka, ko tik bieži biju redzējis pilnu trauksmes un sajūsmas savu karapulku priekšgalā traucamies nāves briesmās, apkārt graujot lielgabaliem un zibsnījot ugunīm. Man sirds sāka smelgt aiz bēdām, viņu tagad ieraugot.
Bet Košons par to nebēdāja. Viņš atkal iesāka ar savu parasto uzrunu, kurā viss pauda viltu un ļaunu žulti. Viņš teica Žannai, ka dažas viņas atbildes bijušas tādas, kas šķietami apdraudējušas ticību; un, tā kā viņa nezinot un nekad neesot mācījusies Svētos rakstus, tad viņš atvedis dažus labus un gudrus vīrus, lai viņu pamācītu, ja vien viņa to gribēšot. Viņš paskaidroja: „Mēs esam baznīcas kalpi un aiz savas labvēlības, kā arī sekodami savam aicinājumam, labprāt gribētu paglābt tavu dvēseli un miesu, cik vien ir mūsu spēkos, gluži kā to darītu saviem tuvākajiem radiniekiem vai paši savas dvēseles un miesas glābiņam. Šai ziņā mēs tikai sekojam Svētās baznīcas piemēram, kas arvien gatava uzņemt pazudušās avis savā vidū, ja vien tām ir patiesa griba atgriezties ticībā un tikumībā."
Žanna pateicās viņam par šiem vārdiem un atbildēja: „Man liekas, ka drīz miršu, es esmu tik vārga; ja Dievs gribētu, lai es mirstu te, cietumā, tad gribu lūgt atļauju izsūdzēt grēkus un baudīt svēto vakarēdienu; es lūdzu, lai mani aprok svētītā kapsētas zemē."
Košonam nu beidzot likās pienākusi izdevība; viņai aiz vārguma bija bail mirt bez svētā vakarēdiena, jo tad viņai draudētu pekles mokas. Varbūt tagad šī tiepša beidzot piekāpsies. Un viņš teica:
„Ja vēlies baudīt svēto vakarēdienu, tad dari, kā to dara visi labie katoļi, un pakļaujies baznīcai."
Viņš nepacietīgi gaidīja viņas atbildi; bet viņa atbildot nebūt nepiekāpās un nelokāmi palika pie sava. Viņa novērsās un nevarīgi teica:
„Esmu jau jums pateikusi visu, kas man bija sakāms." Košons iekaisa un bargā balsī aizrādīja, ka viņai jo vairāk vajadzētu laboties, jo tuvāk viņa esot nāves stundai; un atkal viņš atteicās izpildīt viņas lūgumu, kamēr viņa liegšoties pilnīgi pakļauties baznīcai. Žanna viņam atbildēja:
„Ja es nomiršu cietumā, tad, lūdzu, apglabājiet mani svētītā zemē; ja jūs to nedarīsiet, tad nododu sevi Dieva rokās."
Vēl kādu brīdi turpinājās līdzīga saruna, un tad Košons atkal bargi pieprasīja, lai viņa nododot visus savus darbus baznīcas spriedumam. Bet viņa draudi un lāsti nekā nepanāca. Viņas miesa gan bija vāja, bet tajā vēl nebija nomākts viņas brīvais gars; un atkal skanēja nepiekāpīgā atbilde, kas viņiem jau bija pazīstama un kas viņus tik briesmīgi kaitināja:
„Lai notiek kas notikdams, es palikšu pie saviem vārdiem, ko jau esmu jums teikusi tiesā."
Tad labie dvēseles gani apvērsās un ņēmās viņu pārliecināt ar gudriem prātojumiem un Svētajiem rakstiem; visu laiku viņi kārdināja viņas dvēseles alkas ar svēto vakarēdienu, ko viņai pasniegšot, ja vien viņa paklaušoties baznīcas tiesai — tas ir, vinu tiesai — it kā viņi būtu baznīca! Bet visas pūles bija veltas. Es viņiem būtu to jau iepriekš teicis, ja kāds prasītu manu padomu. Bet man neviens neprasīja; es viņu acīs biju bez jebkādas nozīmes.
Viss beidzās ar jauniem, loti bīstamiem draudiem, kas bija tā apsvērti, ka ticīgam kristietim, tos dzirdot, sāktu šķobīties visi garīgie pamati.
„Baznīca tevi aicina tai paklausīt; ja tu neklausīsi, tā tevi pametīs tavam liktenim, kā jebkuru neticīgo pagānu!"
Iedomājieties — būt izslēgtai no baznīcas, kura tur savās rokās visas cilvēces likteni; kuras vara sniedzas tālāk par zvaigznēm, kas mirdz debesīs; kuras varā ir ne tikai miljoni dzīvo, bet arī biljoni mirušo dvēseļu, kas svētās bailēs šķīstītavā gaida savu spriedumu; kuras smaids jums atver Debesu vārtus un kuras dusmas jūs uz mūžiem pazudina pekles ugunīs; augstākā vara, kas apēno un pārspēj ikkatru pasaulīgo valdnieku varu, gluži kā pasaulīgā valdnieka vara apēno un pārspēj jebkura ciematiņa varenību un lepnību. Krist karaļa nežēlastībā — jā, tā ir droša nāve, un arī nāve jau ir daudz; bet krist Romas nežēlastībā, būt izslēgtai no baznīcas! Salīdzinājumā ar to nāve nav nekas, jo ar to tu esi lemts mūžīgai dzīvei — un kāda gan ir šī dzīve!
Man acu priekšā viss sāka liesmot milzīgā ugunsjūrā, es redzēju tajā kā melnus padebešus klīstam tūkstošu tūkstošus un atkal tūkstošus pazudinātu dvēseļu, kas velti cīnījās uguns plūsmā, gan ceļoties, gan grimstot tās vižņos; un es zināju, ka ari Žanna to redz savās mēmajās pārdomās; un man jau likās, ka viņa beidzot piekāpsies, un patiesībā arī cerēju, ka viņa to darīs, jo šie neģēli bija tiešām spējīgi izpildīt savus draudus un nolemt viņu mūžīgām pekles mokām — tas bija viņu nežēlīgajā dabā.
Bet cik aplam bija tā domāt un cerēt. Žanna d'Arka nebija citiem līdzīga. Līdz galam būt uzticīgai savam vārdam, taisnībai un patiesībai — tas viss viņai bija jau asinīs. Viņa nevarēja pati sevi noliegt, nevarēja lauzt savu dabu. Viņa bija pats Uzticības un Pastāvības iemiesojums. Ja viņa bija spērusi soli, tad nekad neatkāpās; pat pekle viņu nevarētu atvairīt.
Viņas Balsis nebija ļāvušas pakļauties šai prasībai, un viņa arī turējās kā klints. Viņa padevīgi gaidīja Dieva gribu, lai nāktu kas nākdams.
Man sirds bija kā svina pielieta, kad atstāju cietumu; bet viņa palika gluži mierīga savā garā un nemaz nelikās uztraukta. Viņa bija darījusi visu, ko uzskatīja par savu pienākumu, un diezgan; tālākais viņai vairs nerūpēja. Beidzamais, ko viņa toreiz teica, pauda varenu mieru un dvēseles skaidrību:
„Es esmu dzimusi un kristīta kristīgā ticībā, un kristībā arī miršu."