Pagāja divas nedēļas; pienāca otrais maijs, gaisā jau manīja siltumu, pļavās un norās ziedēja lauku puķes, mežos čaloja putni, visa daba rotājās saules staros, cilvēka gars plauka un spirga, sirdī mājoja prieks, pasaule atdzīvojās jaunās cerībās un tieksmēs, klajums viņpus Sēnai zēla svaigā, sulīgā un maigā zaļumā, upe plūda dzidra un mīlīga, mazās saliņas tērpās kuplā lapotnē un līksmi spogojās mierīgajā ūdenslīmenī; un, kāpjot pakalnos, kas pacēlās aiz Ruānas tilta, atkal atklājās krāšņais skats uz jaukāko un tīkamāko pilsētu visā pasaulē.
Kad es apgalvoju, ka visās sirdīs mājoja prieks un cerības, tad ar to es domāju tikai vispār. Šai ziņā bija arī izņēmumi — vispirms jau mēs abi, Žannas d'Arkas tuvākie draugi, un arī pati Žanna d'Arka, kas, nabadzīte, nīka tumšā cietumā aiz biezām akmens sienām, dēdēja aklā tumsā — tik tuvu un tomēr tik tālu gaišajiem saules stariem, kurus tā alka viņas izmocītā dvēsele, bet kurus viņai nežēlīgi liedza melni tērptie vilki, kas tīkoja viņas nāvi un centās aptraipīt viņas godu un nevainību.
Košons atkal bija sagatavojies savam nožēlojamajam darbam. Tagad viņš gribēja izmēģināt ko jaunu. Viņš gribēja redzēt, kādi būs panākumi, ja nelabojamo gūstekni mēģinās pieveikt kāds rūdīts lietpratējs ar savu vārda mākslu un daiļrunību. Tāds bija viņa nodoms. Bet „Divpadsmit melu" punktus toreiz nebija paredzēts viņai nolasīt. Nē, pat Košonam bija kauns uztiept viņai šo neģēlību; arī viņam kaut kur dvēseles dzijumos, miljonu olekšu dziļumā, vēl bija saglabājusies maza kauna izjūta, un tā tagad viņu savaldīja.
Gaišajā otrā maija dienā tumsoņi pulcējās plašajā telpā pils lielās halles galā — Bovē bīskaps sēdēja savā tronī, un viņa priekšā novietojās sešdesmit divi zemākie tiesneši, kā arī sardzesvīri un rakstveži, un runasvīrs nostājās pie sava galda.
Tad tālumā atkal atskanēja važu troksnis, un tiesas telpā sargi ieveda Žannu, kas apsēdās uz sava vientuļā sola. Tagad viņa izskatījās gluži labi, pēc divu nedēlu ilgās atpūtas viņa bija spirgtāka un skaistāka.
Viņa paskatījās visapkārt un ieraudzīja runasvīru. Bez šaubām, viņa saprata, ko tas nozīmē.
Runasvīrs bija runu uzrakstījis un turēja papīrus rokā, kaut gan tos atklāti nerādīja, bet slēpa aiz muguras. Papīri bija veselas grāmatas biezumā. Sākumā viņš runāja labā ritmā, bet kāda krāšņāka perioda vidū pēkšņi vairs nevarēja atcerēties tālāko un bija spiests slepus paskatīties rokrakstā; tas stipri bojāja kopiespaidu. Tad tas gadījās vēl otro un arī trešo reizi. Nabaga vīrs aiz apjukuma bija gluži pietvīcis, un sapulcētie skatījās vinā ar līdzjūtību, tas stāvokli padarīja vēl ļaunāku; tad Žanna ar savu piezīmi vēl pavairoja viņa apjukumu. Viņa teica:
„Lasiet savā grāmatā — un es jums atbildēšu!"
Sirmie veterāni jau sāka nežēlīgi smieties; bet runasvīrs izskatījās savā vietā tik apkaunots un apmulsis, ka ikvienam būtu viņa žēl, un arī es tikko nocietos, viņu nepažēlojis. Jā, Žanna pēc atpūtas jutās loti labi, un viņā atkal modās viņas iedzimtā nerātnība. Kaut gan ārēji nekā nemanīja, es biju pilnīgi pārliecināts, ka arī šo piezīmi viņa teikusi aiz savas nerātnības.
Mazliet atguvies, runasvīrs prātīgi sekoja Žannas dotajam padomam: viņš vairs nedižojās, bet vienkārši nolasīja savu runu no „grāmatas". Tajā viņš bija Divpadsmit pantus savilcis sešos, kas arī bija visa pamatā.
Vietām viņš apstājās un kaut ko jautāja Žannai, kas viņam atbildēja. Viņš izskaidroja pasaulīgās baznīcas nozīmi un vēlreiz prasīja, lai Žanna pakļaujas tās spriedumam.
Viņa, kā parasts, iebilda.
Tad viņai jautāja:
„Vai tu domā, ka Baznīca var arī maldīties?"
„Es domāju, ka tā nekad nevar maldīties; bet par tiem saviem darbiem un vārdiem, ko esmu darījusi un teikusi ar Dieva gribu, es atbildēšu Viņam vienīgajam."
„Vai tu gribi teikt, ka zemes virsū neviens nevar būt tavs tiesnesis?"
„Es nekā negribu jums ne teikt, ne apgalvot. Mans Dievs ir mans kungs un pavēlnieks, un viņam arī atbildēšu."
Tad atskanēja briesmīgie vārdi:
„Ja tu neklausīsi baznīcai, šī tiesa tevi pasludinās par bezdievi un sadedzinās uz sārta."
Ak, to dzirdot, jūs vai es nodrebētu nāves bailēs, bet Žannai d'Arkai tas tikai deva jaunu drosmi, un viņas atbildē izskanēja tā pati kareivīgā drošsirdība, ar kādu vina mudināja kaujā savus karapulkus:
„Es arvien teikšu, ko jau esmu teikusi — ja arī mani apņemtu liesmas, es atkārtotu to pašu."
Bija tik tīkami atkal dzirdēt viņas balsī kara saucienu un redzēt acīs cīņas drosmi. Daudzus tas pārsteidza; ikviens — draugs vai ienaidnieks —, kam vien tikai bija krūtīs vīra sirds, nodrebēja, to dzirdot; un Manšons, lāga dvēsele, atkal riskēja ar savu dzīvību, jo protokola malā skaidri un salasāmi pierakstīja šos drošos vārdus: „Superba responsio!", un tā šie vārdi tur arī palikuši līdz šai baltai dienai, un vēl sešdesmit gadu vēlāk varat tos tur izlasīt.
„Superba responsio!" Jā, tieši tā arī bija. Jo šo „lielisko atbildi" deva deviņpadsmit gadu veca meitene nāves un pekles draudos.
Protams, no jauna piesējās arī viņas vīrieša apģērbam un, kā parasts, visu vilka garumā; tāpat viņai piedāvāja parasto izlīgumu: ja viņa labprātīgi atmetīšot vīrieša drēbes, viņai ļaušot piedalīties dievkalpojumā. Bet viņa savukārt atbildēja, kā jau bija vairākkārt atbildējusi iepriekšējās tiesas sēdēs:
„Ja man atļaus, es ģērbšu dievkalpojumam sievietes drānas, bet, kad būšu atpakaļ cietumā, tad atkal ģērbšos otrās drēbēs."
Tad viņu vairākiem lāgiem mēģināja notvert cilpā, uzdodot provokatoriskus jautājumus; tā teikt, viņai prasīja izšķirties tādos pieņēmumos, kas nebūt nesaistīja tiesnešus, bet uzvēla atbildību viņai. Taču viņa arvien noprata tiesnešu slepenos nodomus un tos laikus izjauca. Piemēram, viņai jautāja:
„Vai tu būtu ar mieru darīt to un to, ja mēs tev dotu atjauju?"
Viņa arvien atbildēja ar šādiem vai līdzīgiem vārdiem:
„Dodiet tikai atļauju, tad arī zināsiet."
Jā, Žanna todien, otrajā maijā, bija lieliskā garastāvoklī. Viņas prāts atkal darbojās nevainojami, un tā arī viņu nekur neizdevās notvert slazdos. Sēde bija loti gara, un atkal soli pēc sola, tika izcīnīta visu veco vārdu divkauja, un slavenais runasvīrs lika lietā visu savu runas mākslu un daiļrunību; bet panākumi bija tādi paši kā agrāk — kauja bija zaudēta, sešdesmit divi atkāpās, un vientuļais pretinieks palika neuzvarams savā cietoksni.