Jaukais, lieliskais, debešķīgi skaistais, laiks, kā jau teicu, modināja visās sirdīs prieku; jā, Ruāna bija jautrā omā un labprāt gatava smieties, kad vien radās izdevība; un, kad pilsētā uzzināja, ka meitenei pilī atkal izdevies pieveikt bīskapu Košonu, vienlīdz gardi smējās abu partiju ļaudis, jo abas partijas vienādā mērā nevarēja ciest bīskapu. Tiesa, vairākums angliski noskaņoto pilsoņu vēlējās redzēt Žannu uz sārta, tomēr nevarēja valdīt smieklus, kad viņu nīstajam vīram bija klājies ne visai labi. Būtu bīstami izsmiet angļu augstmaņus vai ari vairumu Košona sapulcēto tiesnešu, bet Košonu, d'Estivē un Luazelēru varēja izsmiet pēc patikas, jo neviens nebūtu nodevis vainīgo.
Košona vārds izrunā bija gluži līdzīgs vārdam „cochon" [11], un tā nu bija lieliska iespēja dažādām vārdu spēlēm, ko arī visi izmantoja.
Dažas asprātības šajos divos vai trīs mēnešos atkārtojās tik bieži, ka tās jau bija gluži nodilušas; tiklīdz Košons iesāka jaunu tiesu, tautā melsa: „Cūka atkal cūkojas"; un ikreiz, kad tiesa beidzās bez panākumiem, ļaudis smējās: „Cūka atkal izcūkoja."
Un tā trešajā maijā mēs abi ar Noēlu, klaiņodami pa pilsētu, dzirdējām dažu labu līdzīgu joku un skaļus smieklus, un ļaudis tūliņ steidzās to pastāstīt tālāk arī citiem, dalīdamies savā priekā:
„Cūka nu jau piekto reizi cūkojas, un visas piecas reizes tas izcūkots."
Vietām dzirdēja arī drošākus vārdus, kas gan bija teikti klusākā balsī:
„Sešdesmit trīs vīri un visa Anglijas vara pret mazu meiteni, bet viņa jau piekto reizi visus pieveikusi!"
Košons dzīvoja lielajā virsbīskapa pilī, un to apsargāja angļu kareivji; bet visam par spīti, tiklīdz bija tumšāka nakts, otrā rītā kāds jokupēteris jau bija paguvis būt klāt ar otu un krāsas podu. Jā, kāds pārdrošnieks jau bija sazīmējis uz svētajām sienām cūkas un sivēnus; un ik cūka bija zīmēta bīskapa tērpā un ar bīskapa mitru galvā, ko tā valkāja, nepieklājīgi uz vienas auss nostumtu.
Košons kādu nedēlu verda niknās dusmās, redzēdams pats savas neveiksmes un nespēku, bet tad atkal mēģināja sagudrot ko jaunu. Jūs tūliņ redzēsiet, kas tagad bija viņam padomā; pašiem jums tas neienāktu prātā, jo jūs taču neesat cietsirdīgi.
Devītajā maijā pienāca pavēste, un mēs abi ar Manšonu savācām savus papīrus un sekojām aicinājumam. Bet šoreiz mums bija jāiet citā tornī, nevis tajā, kur bija ieslodzīta Žanna. Tas bija apaļš, drūms un milzīgs tornis, ar biezām un stipri celtām sienām — tiešām drūma un baiga celtne.*
Mēs iegājām apaļā telpā apakšstāvā, un tur man pēkšņi vai sirds aptecējās — jo es ieraudzīju sasauktus bendes ar sagatavotiem mocību rīkiem! Te nu jūs redzat Košona nešķīsto dvēseli visā pilnībā un varat vēlreiz pārliecināties, ka šis cilvēks nepazina nekādas žēlastības. Tiešām brīnums, ja arī viņam bija māte vai māsa.
Košons jau bija priekšā, un tur bija arī inkvizitors un Svētā Korneļa klostera abats; bez tam vēl seši vīri, to vidū arī liekulis Luazelērs. Sargi stāvēja savās vietās, bija sagatavots moku sols, un pie moku sola atradās bende ar saviem palīgiem — visi spilgti sarkanās drēbēs, kā jau pieklājas vinu asinsdarbam. Es domās jau iztēlojos Žannu uz moku sola, kam vienā galā bija piesietas viņas kājas, bet otrā — rokas, un sarkanos apģērbos tērptie milži grieza tītavas, dragādami viņai locītavas. Es jau iepriekš dzirdēju, kā brakšķēja kauli un šķīda muskuli, un nekādi nevarēju iedomāties, kā šie aicinātie žēlsirdīgā Kristus kalpi varēs mierīgi nosēdēt savās vietās un vienaldzīgi noraudzīties viņas mokās.
Pēc brīža ieveda Žannu. Viņa ieraudzīja moku solu, redzēja bendes, un, domājams, ari viņai jau rādījās šausmīgā aina, ko tikko biju iztēlojies savās domās; bet — vai domājat, ka viņa nobijās, vai domājat, ka viņa nodrebēja? Nē, viņā nemanīja ne mazāko baiļu. Viņa tikai saslējās visā augumā, un viņas lūpas nicinādamas savilkās tikko jaušamā smīnā; bet bailes viņā nebija manāmas.
Tas bija neaizmirstams tiesas cēliens, ari pats īsākais salīdzinājumā ar citiem. Kad Žanna apsēdās, viņai nolasīja īsu viņas „noziegumu" sarakstu. Tad Košons atkal noturēja svinīgu uzrunu. Tajā viņš teica, ka iepriekšējās tiesas sēdēs Žanna atteikusies atbildēt uz zināmiem jautājumiem un uz dažiem atbildējusi ar meliem, bet tagad reiz zināšot visu patiesību.
Tagad viņā bija radusies milzīga pārliecība; viņam šķita, ka nu atrasts īstais paņēmiens, ar ko salauzt ietiepīgās meitenes pretestību un likt viņai lūgties un liet asaras. Beidzot viņš domāja, ka panāks savu un apklusinās Ruānas jokupēterus. Jūs redzat, ka arī viņš galu galā bija tikai cilvēks un, tāpat kā citi, nevarēja paciest izsmieklu. Viņš runāja skalā balsī, un viņa nekrietnajā sejā cita pēc citas plaiksnījās visas ļaunprātības un velnišķo cerību nokrāsas — tā brīžiem tvīka zilgan- sārta, brīžiem metās dzeltena, sarkanīga un zaļgana, un lāgiem viņš pat izskatījās kā riebīgs slīkonis, kas jau ilgu laiku gulējis ūdenī. Beigās viņš jau runāja, pavisam kaislīgi aizrāvies:
„Te tu redzi savā priekšā moku solu, un te, lūk, gaida bendes! Tagad tu mums visu atklāsi, vai arī tevi sāks spīdzināt. Runā!"
Tad viņa atbildēja ar dižajiem vārdiem, kas mūžam paliks laužu atmiņā; un tajos nebija ne mazākās lielības, bet cik tie bija cēli un diži, kad viņa teica:
„Es jums neteikšu nekā vairāk, kā vienīgi to, ko jau esmu teikusi; un neteiktu arī tad, ja mani sarautu gabalos. Bet, ja savās mokās būšu teikusi ko citādi, tad vēlāk tūliņ atsaukšu savus vārdus, jo es taču nebūšu tos teikusi labprātīgi, bet tikai mokās."
Viņas gars nebija nomācams. Jums vajadzēja redzēt Košonu. Tas atkal bija cietis neveiksmi, un to viņš nebija ne sapnī iedomājies. Otrajā dienā dzirdēju pilsētā runājam, ka viņam viss bijis uzrakstīts, it kā Žanna atzinusies savās vainās, un viņš jau turējis kabatā sagatavotu dokumentu, ko Žannai vajadzējis tikai parakstīt. Es nezinu, vai tā bija patiesība, bet tā varētu domāt, jo ar viņas parakstu apliecināts dokuments būtu Košonam un viņa piekritējiem ārkārtīgi vērtīgs pierādījums.
Bet viņas gars nebija nomācams, un vēl nebija nomākts arī viņas skaidrais saprāts. Iedomājieties, cik gudri viņa atbildēja, kaut arī bija nemācīta zemnieku meitene. Nebija daudz tādu vienkāršo ļautiņu, kas jebkad iedomātos, ka moku solā ar varu uztiepti vārdi arī varētu būt citādi, nekā skaidra patiesība, bet šī zemnieku meitene, kas neprata ne rakstīt, ne lasīt, ar apbrīnojamu nojautu norādīja uz šiem briesmīgajiem maldiem. Manuprāt, ari mokās teiktie vārdi arvien ir patiesība — un tāda bija arī visu citu pārliecība; bet, kad Žanna izteica šos vienkāršos, vesela prāta apdvestos vārdus, viss it kā pēkšņi apskaidrojās. Tas bija kā zibens uzplaiksnījums tumšā naktī, kas pēkšņi atklāj plašas lejas ar sudrabotām upju straumēm un gaismā tērptus ciemus un mājas, kur pirms tam viss bija zudis un gaisis aklā tumsā. Manšons uzmeta man slepenu skatienu, un viņa seja pauda bezgalīgu izbrīnu; milzīgu izbrīnu pauda arī citas sejas. Padomājiet tikai — viņi bija veci un augsti mācīti vīri, bet šī lauku meitene nu viņiem atklāja ko tādu, ko viņi vēl nebija zinājuši. Es dzirdēju vienu sakām:
„Tiešām, brīnišķīgs radījums. It viegli pieskārās visu atzītai patiesībai, kas ir tikpat veca kā mūsu pasaule, un vienā mirkli tā sabruka pīšļos un putekļos. Kur viņai rodas tādas apbrīnojamas nojautas?"
Tiesneši sačukstējās savā starpā, galvas kopā sabāzuši. Cik varējām sakļausit, dzirdot tikai aprautus vārdus, Košons ar Luazelēru tomēr vēlējās viņu spīdzināt, bet vairākums pārējo viņiem nepiekrita.
Beigās Košons, tikko valdīdams niknumu, pavēlēja aizvest Žannu atpakaļ. Man tas bija priecīgs pārsteigums. Nemaz necerēju, ka bīskaps varētu ari šoreiz piekāpties.
Mājās pārnācis, Manšons tonakt man pastāstīja, ka viņš tagad zinot, kādēļ Žannu palaiduši sveikā. Tam esot divi dažādi iemesli. Pirmkārt, bijušas bailes, ka Žanna varētu nomirt uz moku sola, tas angļiem nemaz nebūtu paticis; un, otrkārt, ar bendi nekas nebūtu panākts, ja Žanna vēlāk atsauktu visus savus mokās teiktos vārdus; tāpat neesot ne mazākās cerības, ka Žanna, kaut arī mocīta un spīdzināta, jebkad parakstītu zināmo dokumentu.
Un tā nu atkal Ruāna smējās, uzjautrinādamās trīs dienas bez pārtraukuma:
„Cūka jau sesto reizi cūkojās, un arī sesto reizi to izcūkoja."
Un pils sienas greznoja jauns zīmējums — ar bīskapa mitru kronētā cūka nesa salauztu moku solu, un Luazelērs, birdinādams rūgtas asaras, tai sekoja. Tiem, kas uzrādītu vainīgos sienas triepējus, izsolīja labu atalgojumu, bet nebija neviena, kas būtu pieteicies. Pat angļu sardzes vīri likās akli un piemiedza aci, it kā nekā nebūtu redzējuši.
Bīskaps tagad bija neganti saniknots. Viņš nekādā ziņā negribēja samierināties ar savu neveiksmi un joprojām prātoja par spīdzināšanu. Tas bija labākais, ko viņš bija izdomājis, un nu tas negribēja neko grozīt. Un tā viņš divpadsmitajā sasauca savus rokaspuišus un atkal mudināja izmēģināt ar moku solu. Bet tagad viņš bija kļūdījies. Dažus tiesnešus bija stipri ietekmējuši Žannas teiktie vārdi, citiem bija bail, ka viņa varētu nomirt uz moku sola, bet trešajiem šķita, ka ar moku solu nekā nepanāktu, jo viņa arī mokās nedotu savu parakstu melu dokumentam. Klāt bija četrpadsmit vīru, ieskaitot bīskapu. Vienpadsmit balsodami prasīja nāvi bez mokām un nepadevās Košona ierunām. Divi balsoja tāpat kā bīskaps un pieprasīja spīdzināt. Tie bija Luazelērs un runasvīrs, kam Žanna bija lūgusi „lasīt grāmatā" — Tomā de Kursels, pazīstamais advokāts un nepārspējamais orators.
Vecumā esmu iemācījies būt apvaldīts savos vārdos; bet, tiklīdz izdzirdu šos trīs vārdus — Košons, Kursels, Luazelērs, man tūliņ zūd savaldība.