Diendienā laiks ritēja diezgan mierīgi un jautri, jo mēs dzīvojām patālu no kara briesmām; tikai lāgiem laupītāju bandas siroja mums tik tuvu, ka skaidri redzējām ugunsgrēku blāzmu, kad viņi laupīja un dedzināja. Šie attālie ugunsgrēki atgādināja, ka arī mums draud līdzīgs liktenis. Ar laiku šīs bailes arvien smagāk iegūlās sirdī. Un dažus gadus vēlāk pēc zināmā līguma, ko noslēdza Truā, nākotne likās vēl baigāka.
Francijai pienāca patiešām briesmīgs gads. Reiz mēs, noguruši un piekauti, atgriezāmies mājās no aizupes, kur tikko bijām izcīnījuši sīvu kauju ar ienīstajiem Maksejas ciema burgundiešu puikām, kad pēkšņi izdzirdējām trauksmes zvanus. Mēs metāmies uz baznīcu, kur tornī zvanīja, un, līdz baznīcas sētai tikuši, ieraudzījām pagalmā drūzmējamies satrauktus ciematniekus, kas turēja rokās aizdegtas lāpas.
Uz dievnama kāpnēm stāvēja kāds svešinieks burgundiešu baznīckunga tērpā un sapulcētajiem vēstīja kaut ko, ko tie uzklausīja ar izmisuma un skaudru dusmu asarām, ar nikniem lāstiem un vaimanām. Viņš teica, ka mūsu vecais, ārprātīgais karalis esot miris un ka mēs, Francija un karaltronis, jau šobrīd piederot angļu mazulim, kas guļot savā šūpuli Londonā. Viņš mūs skubināja nodot pavalstnieku uzticības zvērestu šim bērnelim un aicināja apliecināt viņam mūsu padevību un mīlestību; viņš teica, ka mums beidzot būšot kārtīga, stingra un taisnīga valdība, turklāt apsolīja, ka šis nu esot angļu armijai beidzamais karagājiens un drīz būšot iekaroti arī tie nedaudzie novadiņi, kur vēl plīvojot gandrīz visu aizmirstais Francijas karogs.
Tauta kurnēja un jau draudīgi pulcējās ap runātāju; laužu jūrā lāpu gaismā varēja redzēt cilājam dūres. Skats bija mežonīgs. Priekšā, gaišumā, stāvēja Dieva kalps un cēlā mierā noraudzījās dusmu sabangotajā laužu pūli. Un jāatzīst, ka viņa milzīgā aukstasinība pat pārsteidza tos, kas, liekas, bija tūliņ gatavi viņu saplosīt gabalos. Viņš teica, kā mūsu vecā karaļa bērēs franču virspavēlnieks salauzis virs miroņa šķirsta savu zizli, „nokratīdams Kārļa VI un viņa karalnama pīšļus", un tad skaļā balsī uzsaucis: „Lai dzīvo Indriķis — Francijas un Anglijas karalis, mūsu kungs un pavēlnieks!" Tad baznīckungs aicināja tautu viņam pievienoties sirsnīgā aizlūgumā par jauno karali.
Klausītāji sašutumā nobālēja un uz kādu brīdi zaudēja valodu. Bet tad Žanna, kas bija baznīckunga tuvumā, paskatījās viņā ar savu gaišo skatienu un savā apvaldīti mierīgajā balsi teica:
„Es labprāt redzētu nocirstu tavu galvu." Tad, bridi klusējusi, viņa, krustu mezdama, vēl piebilda: „Ja tāda būtu Dieva griba!"
Šis gadījums pelna ievērību, un es jums tūliņ paskaidrošu: tie bija vienīgie skarbie vārdi, kādus Žanna jebkad savā mūžā teikusi. Kad būšu jums atstāstījis visu, kas viņai bija vēlāk jāizcieš, jūs brīnīsieties, ka viņa tikai reizi savā mūžā nav varējusi novaldīt dusmas.
Sākot ar to dienu, kad mūs pārsteidza šī bēdīgā vēsts, nelaimes strauji sekoja cita citai: arvien biežāk mūsu novadā ieklīda laupītāji. Mūs nezin kādēļ kādu laiku vēl saudzēja. Bet beigās pienāca arī mūsu kārta. Tas bija 1428. gada pavasari. Kādā tumšā nakti pie mums veselā barā iebruka burgundieši, un mums bija steidzīgi jāmeklē glābiņš. Mēs bēgām pa Jaunkasteles ceļu; ikviens centās aizsteigties citiem priekšā un tādējādi tikai aizkavēja pārējos. Bet ari šoreiz Žanna nezaudēja aukstasinību; šķiet, vienīgā saglabājusi skaidru prātu, viņa pārņēma vadību un drīz vien nodibināja kārtību. Viņa rīkojās kā īsta pavēlniece un ar savu noteikto rīcību drīz vien panāca to, ka mēs vairs nebēgām, bet mierīgi un kārtīgi atkāpāmies. Jūs paši atzīsiet, ka jaunai meitenei tas nebūt nebija vieglais darbs.
Tolaik viņai bija sešpadsmit gadu; viņa bija labi noaugusi, vingra, stalta un tik ārkārtīgi skaista, ka viņu varētu ar nezin kādiem vārdiem aprakstīt, bet apraksts tik un tā neatbilstu īstenībai. Viņas sejā kā spogulī varēja redzēt, cik viņai maiga, skaidra un sirdsšķīsta dvēsele. Viņa bija loti ticīga, un, kaut arī ticīgus cilvēkus palaikam māc neskaidras skumjas, viņā nemanīja nekādu skumju. Ticībā viņa guva iekšēju mierinājumu, tādēļ arvien bija nosvērta un priecīga attieksmē pret apkārtni. Viņas sejā gan reizēm varēja vērot skumju izteiksmi, bet tad viņa sēroja par dzimteni.
Lielākā daļa mūsu māju bija izpostītas, un, kad beidzot varējām bez briesmām atgriezties mājās, paši savām acīm redzējām, ko citos Francijas novados ļaudis bija pārdzīvojuši jau ilgus gadus un pat desmitiem gadu. Vispirms ieraudzījām savas nodedzinātās mājas, kas vēl kūpēja, un beigtos lopiņus, kuri juku jukām gulēja ielās un laukumos, kur tos bija nobendējuši izlaidīgie laupītāji; to starpā bija arī daudz telīšu un aitiņu, kuras mūsu ciema bērneļi bija sevišķi iemīlējuši. Žēl bija noskatīties, kā bērni tās apraudāja.
Un tad vēl nodokļi un dažādās nodevas! Tikai par tiem vien bija jādomā, par tiem visi runāja un prātoja. Kā smags slogs nodevas gūlās uz mūsu draudzi, kurai jau tā nebija vieglas dienas. Tiklīdz iedomājās par nodokļiem, tūliņ visiem izstiepās garas sejas. Žanna teica:
„Maksāt nodokļus un būt tik nabadzīgiem, ka nevar tos samaksāt, tas jau ilgus gadus bijis gandrīz visas franču zemes sūrais liktenis. Mēs līdz šim vēl nebijām pilnīgi izbaudījuši šo rūgto un briesmīgo likteni. Bet nu pienākusi ari mūsu kārta, un tagad arī mēs to izbaudīsim."
Par to runājot un spriežot, viņa arvien biežāk sūrojās par mūsu grūto stāvokli; un beidzot visiem bija skaidrs, kavinato vien domā, kā mums varētu palīdzēt.
Savā ciemā pārnākot, uzdūrāmies vēl kādam citam briesmīgam mironim: tas bija mūsu plānprātiņš, kas gulēja savā sprostā sakapāts un sadurstīts. Skats bija drausmīgs. Nezin vai līdz tam brīdim mums, kādam jaunietim, jau bija gadījies redzēt nogalinātu cilvēku, tādēļ tas mūs šausmīgi uztrauca un jo dziji un skaudri iespiedās atmiņā. Mēs nevarējām ne acu novērst no viņa. Tikai Žanna izjuta ko citu, viņu ieraugot. Viņa neaprakstāmās šausmās novērsās no sakropļotā miroņa un ne par ko nebija piedabūjama vēlreiz pieiet viņam klāt un viņā paskatīties. Turklāt vēl būtu jāatzīmē nežēlīgā likteņa rotaļa ar mūsu jūtām: liktenis šai gadījumā bija lēmis, ka sakropļotā miroņa izskats pievilka tieši tos, kas vēlāk dzīvoja mierīgos apstākļos, un visvairāk atbaidīja to, kurai bija lemts mūs atstāt un vēlāk, kaut arī viņai dziļi derdzās viss briesmīgais un nežēlīgais, būt par aculiecinieci visbaigākiem skatiem karalaukā.
Jūs paši iedomāsieties, cik tagad bija vielas pārrunām mūsu ciemā pēc laupītāju iebrukuma, kas mums likās pats vislielākais notikums, kādu vien pasaule savā laikā piedzīvojusi. Mūsu neizglītotie zemnieki gan iedomājās ko sajēdzam lielajos pasaules notikumos, bet īstenībā viņi nekā nesaprata. Mazāk nozīmīgs gadījums, kas viņus pašus skāra un ko viņi bija savām acīm redzējuši, viņiem šķita daudz svarīgāks, nekā liels, vēsturisks notikums, par ko viņi bija tikai pa ausu galam dzirdējuši. Tiešām kļūst jocīgi, kad atceros, kā tolaik sprieda ļaudis, kas bija daudz vecāki par mums. Savas plpītes kūpinādami, viņi apsprieda jaunākos notikumus gluži pēc sava ģīmja un līdzības.
„Nē," piemēram sacīja vecais Žaks d'Arks, „nu vairs nav labais gals! Katrā ziņā tas jāpavēstī karalim. Viņam pietiek slinkot un gulšņāt, laiks ķerties pie lietas!"
Tā sacīdams, viņš domāja mūsu jauno karali Kārli VII, kas bija padzīts no troņa un nīka trimdā.
Jums taisnība," piebalsoja ciema vecākais. „Viņam tas viss jāpavēstī, un jo labāk. Kauns, ka pieļauj kaut ko tādu darīt! Kas tad vēl nebūs!? Tā arī savās gultās vairs nevarēsim justies droši. Jā, kas vajadzīgs, tas vajadzīgs. Lai par to dzird visa Francija."
Viņos noklausoties, varēja domāt, ka laupītāji un dedzinātāji, kas beidzamajā laikā siroja visā Francijā, ir tikai tukša iedoma, un šis nu būtu vienīgais gadījums, kad laupītāji uzbrukuši. Tā arvien ir pasaulē: kamēr nelaime skar kaimiņus, mēs tiem jūtam līdzi tikai vārdos, bet, kad paši esam piemeklēti, tad ir cita lieta, — tad arī karalim laiks ko darīt.
Protams, negaidīto notikumu, kas mūs bija piemeklējis, pārcilājām ari mūsu, jauniešu, sarunās. Mēs to stundām ilgi pārrunājām ganībās, ganīdami savas aitas. Tolaik jau jutāmies gandrīz pieauguši: man bija astoņpadsmit gadu, bet citi bija pat par diviem trim gadiem vecāki, tātad jau īstajos jaunekļa gados! Reiz Paladīns skarbos vārdos nopēla franču karavadoņu rīcību, teikdams:
„Ņemsim kaut Dinuā, Orleānas bastardu! Vai tiešām viņš ir ģenerāla vārda cienīgs? Laidiet tikai mani viņa vietā, un jūs redzēsiet, ko es izdarīšu! Runāt nav manā dabā, lai runā citi — es tūliņ rīkotos. Un Sentraī? Un šis tukšais lielībnieks Laglrs? N u sakiet — kas tie par ģenerāliem!
Mēs visi bijām sašutuši, dzirdot tik nievājošas atsauksmes par karavīriem, kuru vārdus mēdzām izrunāt ar cieņu. Tālumā būdami, viņi mūsu iztēlē mājoja it kā debesu augstumos, un mums likās neiespējami runāt par viņiem kā par vienkāršiem mirstīgajiem, vai arī spriest par viņu rīcību. Žannai sāka kaist vaigi, un viņa teica:
„Nesaprotu, kā var uzdrošināties teikt tik skarbus vārdus par lieliem vīriem, kas patiesībā ir īstie Francijas balsti, kas visiem spēkiem to uztur grūtajos brīžos un ik dienu kaujas laukā gatavi ziedot savu dzīvību tēvzemes labā. Kas uz mani attiecas, tad, manuprāt, tā būtu lielākā laime, ja man kaut reizi būtu lemts tos skatīt kaut iztālēm, jo es neesmu nemaz cienīga viņiem tuvoties."
Bridi Paladīns apjuka, redzēdams, ka Žanna pateikusi to, ko mēs visi sevi izjutām; bet tad atkal saņēmās un no jauna tiecās viņus nopelt.
Tad Žannas brālis Žans teica:
„Ja tev netīk mūsu ģenerāļu rīcība, tad saki, lūdzu, kālab tu pats neej karā? Varbūt tev izdotos panākt ko vairāk, nekā viņi sasnieguši. Tu arvien plāties ar to, ka gribētu doties karā, bet pats mierīgi tupi mājās aizkrāsnē."
„Nē, redzi," Paladīns viņam paskaidroja, „es tūliņ pateikšu, kādēļ nīkstu te ar jums kopā, nekā nedarīdams, kas, kā jau paši zināt, nebūt nav manā patiesajā dabā. Es tādēļ neeju karā, ka neesmu muižnieks. Tas arī mans vienīgais iemesls. Ko gan tādos apstākļos var izdarīt atsevišķs kareivis? Nekā nevar izdarīt. Viņš nedrīkst ne soli spert pēc savas ierosmes. Bet muižnieks… ja es būtu muižnieks, vai gan atrastos te? Ne mirkli vairs nebūtu kavējies. Un sakiet, ko gribat, es varu izglābt Franciju! Varat mani izsmiet, bet es gan labāk zināšu, kas slēpjas šai vienkāršā zemnieka galviņā. Es varu izglābt Franciju, un es to arī uzņemos, bet tikai ne tādos apstākļos, kādus redzam tagad. Ja esmu viņiem vajadzīgs, lai sūta man pakaļ, bet, ja viņiem nav vajadzība, tad lai vēlāk nesūrojas, ka nav mani aicinājuši. Citādi es nekustēšos ne no vietas, kamēr nebūšu virsnieka kārtā."
„Ak vai, tad jau Francijai būs beigas!" teica Pjērs d'Arks.
„Ja tu tik ļauni proti citus izsmiet, Pjēr d'Ark, kālab tad pats neej karā?"
„Oho! Arī es vēl neesmu aicināts, un, gluži kā tevi, neviens nav mani iecēlis dižciltīgo kārtā. Bet zini, ari es aiziešu karā, turklāt apsolos iestāties tavā pulkā par vienkāršu kareivi, kad tevi aicinās virsniekos."
Visiem uznāca lieli smiekli, un Saulene vēl piebilda:
„Jau tik ātri? Nu tādā gadījumā varat jau posties un taisīties. Nepaies ne pieci gadi, kad saņemsiet laipnu ielūgumu. Jā, esmu pārliecināts, ka pēc pieciem gadiem jums būs jāaiziet karā."
„Viņš aizies agrāk," ierunājās Žanna. Šos vārdus vina teica domīgā balsi un gandrīz čukstus, bet daži tos tomēr sadzirdēja.
„Kā tu to zini, Žanna?" viņai jautāja. Bet Žans d'Arks nelāva viņai atbildēt, iebilzdams starpā:
„Arl es gribu iet karā, bet, tā kā vēl esmu par jaunu, tad pagaidīšu, kad aizsauks Paladīnu."
„Nē," teica Žanna, „viņš aizies reizē ar Pjēru."
Viņa to teica klusā balsī, it kā runādama pati ar sevi; neviens nedzirdēja viņas vārdus, izņemot mani. Es paskatījos viņā: viņa runāja kā miegā; viņas acis bez jebkādas izteiksmes vērās tālumā, bet adīklis gulēja klēpī nekustīgi saliktajās rokās. Lūpas viņai vēl kustējās, it kā viņa čukstus ko teiktu vai pareģotu, bet neizdvesa ne skaņas. Arī es nevarēju saklausīt nekā, ko viņa teica, kaut gan sēdēju tuvāk nekā citi. Es vēl klausījos viņā, jo viņas tikko teiktie vārdi mani ārkārtīgi ietekmēja; turklāt biju māņticīgs, un mani mulsināja ik nieks, ja vien tam bija kāda sevišķa nozīme vai noslēpumaina sakarība.
Noēls Rengesons teica:
„Es zinu iespēju, kā glābt Franciju! Mūsu draudzē ir viens dižciltīgais — tas ir Mācītais. Kādēļ gan viņš nevarētu samainīties ar Paladīnu? Tad Paladīnam būs iespēja tikt virsniekos. Francija viņu aicinās karagaitās, un viņš vienā mirklī noslaucīs no zemes virsas angļu un burgundiešu karapulkus!"
„Mācītais" bija mana iesauka, jo es mācēju lasīt un rakstīt. Visi ar sajūsmu piekrita Noēla vārdiem, un Saulene teica:
„Lūk, tas ir ko vērts: tādā veidā tiks lieliski nokārtots un ar vienu rāvienu atrisināts viss, kas rādījās tik sarežģīts. Seniors de Konts taču labprāt piekritīs mūsu plānam. Viņš sekos karā kapteinim Paladīnam un noliks savu galvu uz ežiņas, izcīnījis sev lielu slavu kā vienkāršs kareivis."
„Viņš ies ar Pjēru un Žanu un nodzīvos tik ilgu mūžu, ka visi jau būs šos karus aizmirsuši," klusām teica Žanna, „un vienpadsmitajā stundā viņiem piebiedrosies ari Noēls un Paladīns, bet tikai ne pēc savas brīvas gribas."
Viņa to teica, klusi čukstēdama, un es tikko varēju saprast vārdus, bet man šķiet, ka atstāstu tos pareizi.
„Lieliski," Noēls turpināja, „nu viss ir kārtībā; atliek tikai sapulcēties zem Paladina karoga un doties palīgā Francijai. Mēs, protams, visi viņam sekosim."
Visi bija ar mieru, tikai Žaks d'Arks teica: „Lūdzu mani atvainot. Te ir diezgan tīkama lieta runāt par kariem; agrāk es pat domāju katrā ziņā aiziet karā, bet, redzot mūsu sagrauto ciematiņu un sakropļoto vājprātīgā līķi, esmu pārliecinājies, ka neesmu radīts tādiem asinsdarbiem. Arto es nemūžam neapradīšu. Rīkoties ar šķēpu un lielgabalu, arvien skatīties nāvei acīs — tas nebūt nav manā gaumē. Turklāt vēl esmu vecākais dēls un visas ģimenes atbalsts. Ja jūs paņemat karā Žanu un Pjēru, tad kādam arī jāpaliek mājās, lai parūpētos par Žannu un viņas māšeli. Es arī palikšu mājās un mierīgi dzīvošu līdz vecumam."
„Viņš paliks mājās, bet līdz vecumam nenodzīvos," atkal čukstēja Žanna.
Saruna turpinājās tālāk jautrā, bezrūpīgā noskaņā, kā jau jaunībā parasts; mēs izsmējām Paladīnu par viņa iedomātajiem karagājieniem, kaujām un uzvarām un jokodami viņam attēlojām, kā viņš padzīs no Francijas angļus, kā atkaros troni mūsu karalim un kā viņu no jauna kronēs ar Francijas karal- kroni. Tad vaicājām viņam, ko viņš atbildēs karalim, kad tas viņam pajautās, kādu atalgojumu šis vēlētos par saviem varoņdarbiem. Izrādījās, ka Paladīns arī to jau iepriekš izdomājis, jo tūliņ mums atbildēja:
„Viņš dos man hercogvalsti, iecels mani valsts padomniekos un paaugstinās par visu Francijas karapulku virspavēlnieku."
„Un, protams, izprecinās tevi kādai princesei. Vai to tu nebiji piemirsis?"
Paladīns, mazliet piesarcis, skarbi atteica: „Lai patur pats savas princeses — kad reiz ņemšu sievu, tad tikai tādu, kas man pašam patiks."
Viņš domāja par Žannu, bet to neviens vēl nenojauta. Ja mums kādam tas botu ienācis prātā vai pat bijušas aizdomas, tad mēs vēl vairāk būtu izsmējuši viņa lielību un iedomību; mēs visi bijām pārliecināti, ka mūsu ciemā jauniešu vidū gan nav neviena, kas cienīgs viņu apprecēt. To mēs visi bez izņēmuma teicām.
Tad mums jautāja visiem pēc kārtas, ko mēs prasītu no karaļa, ja kādam palaimētos būt Paladīna vietā un pastrādātu tos brīnumdarbus, kādus viņš sadomājis. Ikviens jokodams atbildēja un centās pārspēt iepriekšējo, kas bija atbildējis pirms viņa, izgudrodams visādas dīvainība?, ko būtu prasījis karalim sev par atalgojumu. Kad arī Žannai pienāca kārta atbildēt, mums vajadzēja viņai paskaidrot, par ko ir runa, jo viņa bija nogrimusi dzijās domās, it kā sapņodama, un nemaz nebija dzirdējusi mūsu sarunas beigu dalu.
Viņa domāja, ka jāatbild pavisam nopietni, tādēļ, brīdi padomājusi, teica:
„Ja troņmantnieks, no saviem slavas augstumiem nokāpdams, pagodinātu mani ar savu uzmanību un jautātu: ko tu vēlies, lai tev piešķiru, jo man tagad atkal pieder vara un bagātība, esmu atdabūjis visu, kas man pienācās, — es nomestos viņa priekšā ce|os un lūgtu uz visiem laikiem atbrīvot mūsu ciemu no nodokļiem un nodevām."
Tas bija tik sirsnīgi un vienkārši pateikts, ka neviens pat nedomāja smieties par viņas atbildi. Nē, šoreiz mēs nesmē- jāmies. Un, lūk, reiz pienāca diena, kad atcerējāmies šos Žannas vārdus; jā, pienāca diena, kad ar sēru lepnumu atcerējāmies viņas teiktos vārdus; un mēs bijām priecīgi, ka nebijām to izsmējuši, saprazdami, cik godprātīgi viņa toreiz domājusi un ar kādu noteiktību tos vēlāk piepildīja, kad karalim lūdza tieši šo laipnību, atteikdama pati sev jebkādu citu atalgojumu.