Pagāja vēl desmit dienas. Parīzes universitātes, šās visu iespējamo zinātņu un gudrības krātuves, dižie teologi vēl arvien svārstīja, vērtēja un apsprieda savus „Divpadsmit melus".
Man šajās desmit dienās bija visai maz darba, un lielākoties laiku pavadīju kopā ar Noēlu, staigādams pa pilsētu. Bet liela prieka mums nebija, jo mūsu sirdis māca bēdu nasta, un Žannas turpmākais liktenis ar katru dienu rādījās vēl baigāks un draudīgāks. Un tad mēs, dabiski, salīdzinājām savus apstākļus ar viņas stāvokli — brīvību un saules gaismu ar viņas tumsību un važām, savu draudzību ar viņas vientulību, dažādos atvieglojumus ar to, kas viņai liegts un atņemts. Viņa bija pieradusi brīvībai, bet tagad to viņai liedza; viņas dabā bija dzīve klajā laukā, bet tagad viņu dienu un nakti turēja ieslodzītu kā zvēru tērauda sprostā; viņa bija saradusi ar saules gaismu, bet tagad nīka mūžīgā krēslā, kur viss rādījās tumšs un spokains; viņa bija pieradusi pie tūkstoš dažādām skaņām, kas pauž rosīgo ikdienas mūziku, bet tagad dzirdēja tikai, kā vienmuļi solo sardze, kas uzmana viņas cietumu; viņa mīlēja draudzīgas sarunas ar saviem biedriem un tuviniekiem, bet tagad nebija neviena, ar ko parunāt, viņa labprāt smējās, bet tagad viņas smiekli bija rimuši; viņa bija dzimusi draudzībai, darbam un jautrai rosībai, bet bija spiesta nīkt drūmā un smagā bezdarbībā, dēdēja mēmā klusumā, dienām un naktīm mocījās kā burvju lokā ar savām domām, kas nomāca viņas prātu un nogurdināja sirdi. Viņa bija līdzīga dzīvam mironim; jā, viņa vēl nebija mirusi, bet viņai jau bija liegta dzīvība. Turklāt bija vēl kas ļaunāks, ļaunai meitenei postā un bēdās nekas nav tā vajadzīgs, kā sievietes atbalsts, maigs mierinājums, glāsts un gādība, kādu var sniegt tikai viņai līdzīga būtne; bet visā savā mēnešiem ilgajā drūmās gūstniecības laikā Žanna nekad vēl nebija redzējusi tuvumā sievietes seju. Iedomājieties, kā viņai sirds pukstētu aiz prieka, ja viņa ieraudzītu sievietes seju.
Ņemiet to vērā. Ja gribat iedomāties Žannu d'Arku visā viņas diženumā, tad tikai atcerieties, kur un kādos apstākļos viņa nīka nedēļām un mēnešiem ilgi un vēl drosmīgi pretojās gudrākajiem Francijas prātniekiem, pretojās viņu veiklākajiem nodomiem, satrieca viņu spējīgākos izdomājumus, nojauta un jau iepriekš izvairījās no viņu slepenākajiem slazdiem, sarāva viltībā izliktās cilpas, atsita visus viņu uzbrukumus un arvien palika neuzvarama savās pozīcijās; vienmēr turēja vārdu, līdz galam bija uzticīga savai pārliecībai un ideāliem; spītēja mokām un nāvei uz sārta un vienkārši atbildēja uz mūžīgu pekles moku draudiem: „Lai nāk kas nākdams, es palieku pie sava un neatkāpšos."
Jā, ja gribat saprast, cik Žannai d'Arkai bija cēla un diža dvēsele, cik dziļš prāts un gaišas nojautas, jums viņa bija jāvēro ilgajā cīņā, ko viņa izcīnīja gluži viena un visu atstāta — un ne tikai ar gudrajiem, augsti mācītajiem slavenākajiem visas Francijas zinātniekiem, bet arī ar neģēlīgo viltību, neganto nodevību un nepārspējamo cietsirdību, kādas otras vairs nav visā pasaulē, kaut arī to mēģinātu atrast pie pagāniem, nevis kristīgajā draudzē.
Viņa bija diža un cēla karalaukā — to mēs visi zinām; diža savā tālredzlbā; diža uzticībā un tēvijas mīlestībā; diža savā rīcībā, kad nācās samierināt nemiera māktus karavadoņus un izlīdzināt pretējas tieksmes un kaislības; diža savā spējā atklāt apslēptus nopelnus un ģenialitāti; diža savā daiļrunībā un spējā ar vārdu pārliecināt; vēl dižāka ar savām spējām iedvest jaunu jūsmu gurdās sirdīs, radīt varoņus, pārvērst vergu un gļēvuļu baru drošā karapulkā, kas iet nāvē ar smaidu un dziesmām. Bet visam tam vajadzīga milzīga apgarotība; tā neviļus iesaista darbā rokas, sirdi un smadzenes: rodas padarīta darba prieks, rosība un centība, atsaucībā plaukst panākumi; dvēsele kūsā dzīvībā un sparā, spējas zel un attīstās; nav paguruma, tūļības un vienaldzības.
Jā, Žanna d'Arka arvien un visur bija diža, bet visdižākā — Ruānas tiesas laikā. Tur viņa augsti pacēlās pāri visām cilvēciskajām vājībām un kļūdām un, kaut arī zaudējusi cerības un atrazdamās nāves draudos, noteikti parādīja, ko visu būtu iespējusi viņas morālā un garīgā diženība, ja vien viņai nebūtu liegts varenais cerības, dzīvības un gaismas atbalsts, ja pie viņas būtu draugi un tuvinieki un ja viņai nebūtu liegta taisnīga un godīga cīņa visas pasaules priekšā.